Pēc ilgas, garas gaidīšanas beidzot tikpat pienāca lieldienu brīvlaiks. Jancis, protams, pavadīja viņu mājās.
Kas tās bija par laimīgām dienām! Kas varēja būt vēl jaukāks zemes virsū?
Brīnums, ka Jancis nebija to senāk nemaz zinājis? Bet nu — nu viņas vajadzēja arī pamatīgi izlietot, un tāpēc Janci reti redzēja istabā sēžam.
Abi ar Mārču viņi dzīvoja un darbojās vai nu pakrastē, vai Daugavas malā.
Un laiks arī bija tiešām jauks, kā jau vēlīnos svētkos. Dienās — neviena mākonīša! Tikai saule, siltums un spirgtums visapkārt.
Daugava bija gandrīz jau tīra no ledus; tikai ūdens vēl ne- kritās, lai gan pakrastē sniega vairs nemaz neredzēja.
Dažās vietās, kur saule ķēra vairāk, zeme bija jau pavisam sausa. Ja gadījās iet tādā vietā — lapas čaukstēja tur kā vasarā.
Bet zem liepām piesaulē sēdēja tuvu viens pie otra nepacietīgie vizbulīši, skatījās savām zilajām actiņām viens otrā un priecājās, ka laimīgi pārcietuši garo pārbaudījumu laiku.
Tomēr Jancim likās brīžam, ka viņi sasēdušies tāpēc tik tuvu, lai varētu labāk dzirdēt stāstus un brīnišķīgos sapņus, ko redzējuši garajās ziemas naktīs un tagad katrs pa kārtai stāsta citiem.
Kad saule rietēja, melnais strazds pakrastē svilpoja savu miega dziesmu. Bet, kad krēsla nodzisa, viņš beidza dziesmu un pakrastē iegrima dziļi maigā klusumā.
Tad pakrastē cēlās viegli, dzidri tvaiki un apņēma kokus un krūmus ar visiem viņu sīkiem un maziem zariņiem un piebriedušiem pumpuriem, apņēma un ietina katru kā mīļu bērniņu silti, silti vieglā plīvura segā.
Un vizbulīši aizvēra laimīgā smaidā zilās actiņas, piespieda galviņas vienu otrai un sapņoja jauko pavasara sapni.
Strazds svilpoja, kad šādā vakarā Jancis ar Mārču gāja uz Staburaga pusi.
Marčam vienā rokā bija krietna kule, otrā — koka ciba ar sliekām; Jancis nesa veselu auklu vīšķi un lielos makšķeru āķus.
Abi puisēni gāja kapūnes [12] likt.
Mazliet augšpus Staburagam, kur stāvais krasts slīpi nolaižas pašā ūdens malā un biezie krūmi top retāki, puisēni apstājās, izmeklēja nelielu klajumiņu un nolika zem kuplākā lazdu pudura savas lietas.
Tad, cik nu krēslā varēja saredzēt, viņi sāka meklēt un griezt šmaugākās lazdu atvases makšķeru kātiem.
Kad auklas bija piesietas, puisēni nogāja ūdens malā, sameklēja nelielus akmentiņus makšķeru svariem, lai ūdens neaizrautu, un sāka tās ik pa desmit soļiem vienu no otras mest ūdenī,
pie kam kāta galam uzvēla pasmagu radzi, lai zivs neierautu kapūni atvarā.
Visu puisēni darīja mudīgi un klusām, jo zivis nemīl troksni.
Kad kapūnas bija saliktas — arī strazds nobeidza svilpot.
Krūmi kļuva piepeši tumšāki, un pakrastē iestājās pēkšņi noslēpumains klusums.
Tikai Daugavas viļņi sitās, vienmuļīgi šalkdami, gar krast- males klintīm, un no Staburaga, kura gaišo mēteli varēja skaidri saredzēt zilganā tvaikā, atskanēja savāda šalkoņa, it kā dziļi elpas vilcieni maigā miegā.
Puisēni steigšus atgriezās krūmos, salasīja sausus zarus, un drīz vien zem kuplā nometnes pudura atspīdēja jautra liesmiņa.
— Un tad — visu nakti! — Marčs sacīja bezbēdīgi, rokas virs liesmām turēdams un berzēdams, kamēr Jancis noliecies pūlējās ap uguni.
— Jā gan — visu nakti, — atbildēja uzrunātais un pazuda piepeši tumsā, it kā zemē ielīdis.
Marčam nozuda smaidi, un viņš izbrīnījies skatījās uz to pusi, kur draugs pazuda.
Bet tad Marčs tapa atkal jautrs, jo Jancis piepeši, kā no gaisa nokritis, parādījās liesmas apvidū. Viņš stiepa resnu, smagu koka stumbeņu un nosvteda netālu no uguns.
— Jā, bet, — Marčs iesāka atkal, tikai nepabeidza un pazuda nu arī savukārt tumsā.
Jancis nelikās viņa ne manot. Viņš pārklāja tikai bluķim mēteli un nosēdās omulīgi uz tā.
Tūliņ parādījās arī Marčs ar gandrīz tādu pašu sēdekli, noguldīja to otrpus uguns un atsēdās.
Tagad Marčs izskatījās pavisam pārgalvīgs.
— Tad visu nakti? — viņš atkārtoja vēlreiz un skatījās pār liesmu Jancī. — Bet ko tad mēs darīsim tik ilgi?
— Ko darīsim? Nu to pašu, ko toreiz.
— Kad — toreiz?
— Nu pie Stukmanes, kad skolotājam ķērām vēdzeles. Tad tik gāja jauki, kad tu zinātu! Nodzīvojām līdz pašai gaismai: otrā dienā mums nevajadzēja iet stundās, bija nezin kāda kroņa svētdiena.
— Vai jūsu tur bija daudz?
— O jā! Kādi desmit gabali.
— Un arī — visu nakti? — Marčs pasmaidīja laimīgs. — Bet ko tad jūs darījāt?
— Vilkām vēdzeles, — Jancis atbildēja. — Un, kad kapūnes bija izcilātas, stāstījām pasakas. Uz rīta pusi sākām taisīt arī jokus.
— Vai tā? — Marčs brīnījās, it kā tik svarīgā darbā kā vēdzeļu ķeršana nedrīkstētu tā nemaz darīt.
— Jā! — Jancis sacīja. — Uz rīta pusi nezin kam iekrita prātā saplūkt izkaltušo noras zāli. Tur viņas nežēlīgi daudz. Nu, labi! Saplūc pa vīšķim, aizdedzina un iemet ūdenī. Vīšķis grozās, grozās pa atvaru un vienmēr deg un deg, kamēr tiek straumē un tad aiziet pa Daugavu, tāpat sprikstēdams un degdams. Cik jocīgi — kā nu zāle var degt ūdenī! Bet deg; un kad tu tik zinātu, cik jauki izskatās ūdenī!
— Bet vēdzeles? — Marčs iejautājās.
— Ko tad nu vairs par vēdzelēml — Jancis atbildēja. — To jau mums bija diezgan — pilna kule! Un nekodās jau arī vairs. Tā nu mēs jokojām, jokojām, bet es saplūcu krietnu sauju, aizdedzinu un saku: «Bet nu, Sprigain, — tas tāds mazs, ņiprs puika, — Sprigain, nu tevi svilināšu!» — un eju virsū. Sis diedz bēgt — es pakaļ! Skrienam, skrienam — pēkšņi dzirdu: Sprigai- nim iet pļunks — pļunks — pļunksl Es apstājos un skatos: esmu pieskrējis pašā ūdens malā, bet Sprigainis bradā Daugavā. No bailēm bija ieskrējis atvarā.
— Taisni atvarā! — Marčs iesaucās un sāka smieties.
— Pašā atvarā! — Jancis atteica. — Ko mēs tad smējāmies! Laime, ka nebija dziļš, — tikai kājas bija samērcējis.
— Bet kāpēc tad šis skrēja taisni ūdenī?
— Nu — kad aizskrien no uguns tumsā, tad jau nevar nekā saredzēt. Es jau arī tikko neiedrāzu atvarā pakaļ.
Abi puisēni sāka smieties.
— Un pasakas ar stāstījāt? — Marčs teica, aizvien vēl smiedamies.
— Jā, pasakas ar, — Jancis tāpat atbildēja, resnu zaru ugunij uzmezdams.
— Un skaistas?
— O jā! Dažas bija dikti skaistas.
— Nu pastāsti tad man ar kādu! — Marčs teica un, pusguļus nolaizdamies, atspiedās uz elkoņa, lai labāk varētu klausīties.
— Hm! — Jancis sacīja un skatījās domīgi tumsā, — Nez kuru tev nu lai stāstu! Vai par «galdiņ klājies; zirdziņ, stiepies; runga no maisa»? Tu jau zini?
— Jā! To māte jau stāstīja.
— Nu, vai nav skaista pasaka?
— Jā gan! Bet ko tu domā, Janc, kad mums arī būtu tāds galdiņš?
Un Marčs iesmējās viltīgi.
— Nu, nebūtu nemaz slikti — īpaši šovakar. Bet, — Jancis sacīja un nolaidās arī pusguļus, — ko tu, Marč, vēlētos, ja kāds tagad pienāktu un sacītu, ka tas tūliņ notiks?
— Es? — Marčs atsaucās un paskatījās ātri uz Daugavas pusi, it kā pašlaik kāds nāktu. — Es — hm, — un Marčs sāka mest atdegušos zaru galus ugunskurā. — Nu — es vēlētos, lai man arī būtu tāds galdiņš.
Un Marčs paskatījās kā jautādams Jancī.
— Nē, Marč! — Jancis sacīja. — Ne tā. Bet, kad tev vajadzētu trīs vēlēšanās teikt, — ko tad tu vēlētos?
— Tad? Hm! — Un Marčs sāka atkal meklēt zaru galus. — Es — tad — hm! Nez kas būtu vislabāk? Un tu?
— Es zinu gan, ko vēlētos, — Jancis sacīja un skatījās liesmās, it kā pārbaudīdams savas domas.
— Nu? — Marčs aicināja, pār uguni platām acīm lūkodamies.
— Vispirms, — Jancis iesāka, — es vēlētos, lai mēs visi — paps, mamma, ir Lote un visi radi, tāpat tu un arī es, tiktu pēc nāves debesu valstībā.
— Ā! — Marčs iesaucās, pavisam pārsteigts par drauga labo sirdi, kas arī viņu nebija piemirsis. — Un otra?
— Otra vēlēšanās, — Jancis turpināja, — lai es zinātu un mācētu visu, kas tik vien pasaulē: rēķinus, stāstus, burvības vārdus, klavieres spēlēt, pa ūdens virsu staigāt, visu, visu un tik labi kā neviens cits.
Nobeidzis Jancis paskatījās Marčā — ko tas teiks?
Bet Marčs tagad skatījās tikai platām acīm draugā.
— Un tad — beidzamā vēlēšanās būtu, — Jancis iesāka, — lai man piederētu tāda lādīte ar zelta ķēdīti, ko neviens nevar nozagt. Kad gribu — lādīte top tik maza, ka var iebāzt vestes kabatā; kad izvelku — kaut tik liela kā baznīca. Un šai lādītei lai būtu tāda īpašība, ka viss, ko lik vēlos, lai tas acumirklī atrastos tajā. Ja gribētu uzspēlēt — attaisi lādīti, izņem klavieres, uzrauj maršu. Ieliec atpakaļ — nav! Gribi uzkost kliņģeri — attaisi lādīti, ēd, cik patīk! Gribi redzēt Bagdādes kalifu — attaisi lādīti! Viņš jau sēž tur savā dīvānā: «Zdrastvuj!» — «Zdras- tvuj!» — «Kak poživaješ?» — «Tā un tā.» — «Kur tu biji pagājušo nakti?» — «Tur un tur.» — «Ko dara tavs vecākais princis Abduls?» — «Iet skolā.» — «Ko dara Aladins?» — «To un to.» — «Proščai!» — «Proščai!» — Aiztaisi lādīti — nav! Un tā visu, ko tik vēlētos.
Jancis apklusa un nogrima it kā pārdomās par savu brīnuma lādīti, bet Marčs bija jau skaidrībā.
— Vai zini ko, Janc? — viņš iesaucās.
— Nu?
— Es arī vēlētos to pašul
— Jā, nu, Marč, — Jancis atbildēja skumīgi, — kas nu mums to dos? … Bet, vadzi, būs laiks izcilāt kapūnes. Iesim!
Puisēni uzmeta ugunij jaunus žagarus un devās uz ūdens malu.
Tomēr ne tikvien burvīgā lādīte, arī daudz vienkāršākas lietas, kā likās, puisēniem nebija novēlētas: pie visām divdesmit kapūnēm viņi neatrada it nevienas vēdzeles.
— Tas taču ērmoti! — Marčs sacīja, redzēdams tādu negaidītu neveiksmi.
— Jā, ērmīgi gan! — Jancis arī teica. — Bet tas nekas! Tagad jau tikko vakars — pagaidi vien nakti: gan tad redzēsi!