Kādreiz senos laikos dzīvojis te Daugavas malā vīrs ar sievu. Viņiem bijuši divi bērni — puisēns ar meiteni, bet citādas mantas nekādas. Vīrs strādājis zemi.
Bet kāda nu te auglība — brīžam neuzaudzis pat ne tik daudz kā pašiem iztikt.
Tad vīrs gājis zvejot — toreiz Daugavā bijis vēl daudz, daudz zivju, — un tā viņi iztikuši tīri labi.
Bet reiz uznācis sauss gads. Labība izdegusi gandrīz pavisam, un šiem uznācis trūkums. Vilkuši, vilkuši dzīvību kā zinādami, bet beidzot tikpat maizes sācis trūkt.
Gluži kā par nelaimi, saslimst vēl meitēns. Guļ bērns, vaid un lūdzas ēst, bet šiem nav ko dot.
Sēž abi istabā, domā un nezina, ko darīt.
— Pag, — vīrs beidzot saka, — iešu pamēģināšu zvejot — varbūt izdosies.
Paņem makšķeri, noiet pie Daugavas un sāk makšķerēt.
Gaida, gaida — paiet viena stunda, paiet otra — nekas nekožas.
Saule kāpj augstāk un augstāk, laiks top aizvien karstāks, bet kaut jel viena zivtiņa aiztikusi kumosu!
Izgaidījies veltīgi, iztvīcis un noguris vīrs satin makšķeri un iet mājās.
Sieva prasa: «Nu, vai noķēri kaut ko?»
Šis pakrata tikai galvu, ieslien makšķeri kaktā un nosēžas pie slimā bērna.
Tas tagad ir vēl vājāks, un vīram iet kā nazis caur sirdi, dzirdot bērnu lūdzamies un vaidam. Viņš nevar ilgāk izturēt, paņem stopu un bultas un aiziet mežā.
Iet krustām un šķērsām, bet mežs tukšs un kluss kā izmiris: ne putniņa, ne zaķīša — it nekā!
Iet vīrs pa mežu un domā: «Ak dievs! Kāpēc esmu tik nelaimīgs?»
Izstaigājies un izmeklējies veltīgi, viņš iet atkal tukšām rokām mājās; bet sieva prasa: «Nu, vīriņ, vai nošāvi kaut ko?»
Šis tikai pakrata galvu un nosēžas pie bērna.
Tas tagad jo slims — vaid un lūdzas. Vīrs nevar vairs izturēt, bet nezina arī, ko iesākt.
Viņš paņem atkal makšķeri, noiet pie Daugavas un domā: «Ak dievs! Kāpēc gan esmu tik nelaimīgs?»
Daugavmalā viņš sirsnīgi pielūdz dievu un sāk makšķerēt.
Paiet brīdis, paiet otrs — nekā!
Beidzot pēc ilga, ilga laika plūds pakustas drusciņ.
Vīrs velk un izvelk mazu, mazu zivtiņu, paņem rokā, skatās, kā tā plāta mutīti, un domā: «Arī tev gan jau tāpat žēl mirt: tu vēl tik maziņa! . . . Kas mums tiks no tevis?» — un ielaiž zivtiņu atpakaļ. Tā palec no prieka, pazib un nozūd.
Pēc brītiņa vīrs izvelk atkal tādu pašu zivtiņu, bet domā — kas tur no tāda nieka, un palaiž atkal.
Bet nu vairs nekožas neviena. Sēž, sēž viņš — gaida, gaida: velti!
Ko nu?
Mājās iet nevar, bet te arī nav ko darīt.
Vīrs noliek makšķeri, atspiež galvu rokās, sāk raudāt ur» domā: «Ak dievs! Kāpēc gan esmu tik nelaimīgs!»
Tā nu viņš sēž, raud un domā. Tad saka pie sevis: «Ak dievs, kaut jel man sirds nebūtu! Cik tad būtu labi!»
Tiklīdz to izteicis — ūdens pēkšņi sāk savādi šņākt un burbuļot un no dzelmes izceļas līdz krūtīm liels, spēcīgs vecis.
Acis zilas kā debesis; mati — zaļi kā ūdenszāle; bārda — balta kā putas. Matos viņam lēkā mazas sudraba zivtiņas, bet bārdā spīd pērļu gliemeži zelta vākos.
Tas bijis ūdenstēvs.
Viņš skatās taisni nabaga vīrā un teic stiprā balsī:
— Es dzirdēju, ko tu vēlies! Lai piepildās! Bet pats tu neatcerēsies, kā tev trūkst. Tu būsi bez sirds, iekams atjēgsies!
Odenstēvs izstiepj roku, izņem vīram sirdi no krūtīm un pazūd dzelmē.
Odens nošalc, noburbuļo, un vīrs paliek viens pats.
Tagad viņam viegli jo viegli! Tikai savāds nemiers pārņem viņu, jo tāds neizsakāms tukšums liekas visapkārt.
Bet kas par to! Viņš pieceļas un iet mājās.
Sieva vaimanā un raud: bērns pašreiz pie miršanas. Bet vīrs saka: «Ko nu ķēmojies! Kam jānotiek — jānotiek!» — paķer bērnu un iesviež Daugavā.
Sieva tikai iekliedzas: «Vai dieviņ! Ko tu dari? Tev gan laikam nav sirds!» — un paģībst; bet šis, it kā nekas nebūtu noticis, atsēžas pie loga un skatās vienaldzīgi, kā viļņi aiznes bērnu.
Mazais dēlēns, kas arī visu laiku bijis istabā, pienāk tagad klāt, pieglaužas un saka: «Tēt! Vai tad taisnība, kā māte sacīja? Vai tev nav sirds?»
Bet šis atgrūž puiku, ko senāk stipri mīlējis, un saka: «Ko nu pļāpā, nejēga! Ej labāk gulēt!»
Tad paņem cirvi, liek pār pleciem un aiziet.
Ceļā viņš satiek labāko draugu; tas bijis arī zvejnieks.
— Kurp tad tu? — draugs prasa.
— Turp, kur dzīvo prātīgāki ļaudis, — šis atbild.
— Un sieva? Un bērni? — draugs jautā.
— Katrs lai gādā par sevi, kā māk un zina, — šis atteic-
— Vai tad tu viņus vairs nemīli? — draugs atkal prasa.
Vīrs bez sirds paskatās viņā brīnīdamies un saka:
— Kas tad tas — mīlēt?
Tad viņš atgriež draugam muguru un aiziet.
Drīz viņš nonāk lielā, biezā mežā. Mežmalā sēž koka zariņā mazs, skaists putniņš, šūpojas un dzied:
«Vīriņi Vīriņi Prātiņ, prātiņl
Meklē slavu, meklē god' — Mieru, laimi neatrod!»
5im nez kādēļ nepatīk dziesma: viņš saķer akmeni un sviež putniņam, bet tas jau nozudis.
Nu vīrs iet tālāk.
Mežā ļoti jauki: zemē aug zaļa sūna, mīksta un cēla kā samts; tur kāpelē skudrītes un citi šādi tādi kukainīši; visapkārt stāv slaidi, kupli koki un biezi, sulaini krūmi; vāverītes lēkā no zara zarā, joko, smejas un skatās ar spodrajām actiņām lejā; putniņi un taurenīši lido viegli no krūma krūmā, no lapiņas lapiņā; bet pār visiem augšā spīd spoža saulīte, un, kur vien pagadās starpina zaros, viņas stars iestiepjas meža ēnā kā tīrākais zelts; un, kuru lapiņu ķer stars, tā spīd kā zelta ietverta un sūna tāpat.
Viss dzied, gavilē un priecājas; tikai vīrs bez sirds iet drūms un kluss: viņš neredz it nekā no visa jaukuma, mežs viņam izliekas tukšs, un viņš iet bez miera, bez atpūtas dziļāk un dziļāk.
Bet arī meža dzīvnieki, tiklīdz viņš nāk tuvāk, apklust un bēg prom: skudrītes aiztek no ceļa, taureņi un putniņi paslēpjas lapās, bet vāverītes uzskrien pašā koku galotnē.
Tā nu viņš iet viens pats bez miera tālāk. Te piepeši dzird: kliedz kāds — sauc palīgā.
Vīrs sagrābj cirvi un laižas skriešus turp. Pašķīris krūmus, ierauga pavecu, bet vēl staltu un dārgās bruņinieka drēbēs ģērbtu kungu. Liels, briesmīgs lācis sagrābis to un taisās pašreiz plēst.
Vīrs piesteidzas klāt, zveļ lācim ar cirvi — tas beigts! Kungs izglābts!
Kad daudzmaz atžilbis no bailēm, viņš teic vīram bez sirds:
— Esmu šīs zemes ķēniņš. Biju medībās, aizmaldījos, un man uzkrita lācis. Par izglābšanu esmu tev daudz pateicības parādā.
Bet vīrs bez sirds atspiežas uz sava cirvja un saka:
— Man tavas pateicības nav vajadzīgs. Es arī nesaprotu, ko ar to gribi teikt?
— Ar to gribu teikt, — ķēniņš saka, — ka vari prasīt par algu, ko vien vēlies: ja tas tikai manā spēkā — tūliņ izpildīšu.
— To arī gribu darīt, — vīrs bez sirds atsaka. — Tu atdosi man savu valsti: ķēniņš, kas baidās no lāča un nespēj ar viņu tikt galā, — neder par valdnieku.
— Tu prasi ļoti daudz, — ķēniņš atbild, — bet es tomēr izpildītu vēlēšanos, ja tikai valsts piederētu man vien. Bet man ir meita — tai viņa pieder tāpat.
— Tad vēl labāk, — vīrs atsaka. — Apņemšu viņu par sievu un būšu ķēniņš.
— Jā, bet tu jau vēl nezini, vai viņa tevi maz ņems? Varbūt tā mīl citu?
— Tu esi ķēniņš, — vīrs bez sirds saka, — un runā tādus niekus! Vai es prasīju tavas meitas mīlestību? Bet, ja es tagad tev jautāju, kas ir mīlestība, tu nezinātu, ko atbildēt. Tās tikai izrunas! Tūliņ atdod man savu scepteri un kroni — citādi tevi tāpat nositīšu kā lāci.
Neko darīt — ķēniņam jāatdod prasītais un jāzvēr apliecināt, ka darījis to no laba prāta.
Nu viņi iet no meža ārā.
Mežmalā salasījušies jau hercogi, firsti un bruņinieki. Vis» prasa viens otram: «Kur ķēniņš?» — bet neviens nezina.
Par to visi ļoti uztraukti: domā — ķēniņš pagalam. Bet, kad tas iznāk ar savu pavadoni, — visi top priecīgi.
Tikai ķēniņš paliek tāds pats nopietns un saka, rādīdams uz vīru bez sirds:
— Ja nebūtu šā vīra — manis neredzētu vairs dzīvu. Viņš izglāba mani. Par to atdodu viņam savu meitu par sievu ar visu valsti: lai viņš ir ķēniņš. Esmu jau vecs un nederu vairs par valdnieku — tur vajag spēcīgāka vīra. Lai mans glābējs tad nu būtu jūsu ķēniņšl
Visi brīnās, ķēniņa vārdus dzirdot, jo pats nav vēl nemaz tik vecs.
Tomēr neviens nesaka ne vārda.
Tikai jaunais princis, kas pavadoņu starpā, dzirdēdams ķēniņu runājot, kļuvis gluži bāls, iznācis prieķšā un sacījis droši: — Augstais valdniek! Tevi esam aizvien klausījuši un mīlējuši kā tēvu, jo tu biji mums vienmēr labs ķēniņš un tavas pavēles bija
aizvien labi pārliktas. Bet tagad visiem jābrīnās: pirmajam, ko sastopi mežā, gribi atdot visu valsti! Viņš jau var būt dūšīgs, var būt gudrs un krietns — bet kas to zina? Vai tu pazīsti viņu? Vai zina kāds, no kurienes viņš nāk? Neviens! Un tādam tu gribi uzticēt valsti! Tomēr — lai nu tā būtu. Bet, kad tu šādam svešiniekam gribi atdot arī savu meitu, jauno princesi, nemaz viņai pašai neprasījis, — tas ir netaisni no tevis!
Un teikšu skaidri, ķēniņ: princese nemīl neviena kā tikai mani; arī es mīlu viņu no sirds; un tikai mēs abi. . .
Bet princis nedabūjis pabeigt.
— Nu tad tev, muļķa puika, sen laiks mirt! — vīrs bez sirds iesaucies, un princis nogāzies ar pāršķeltu galvu zemē.
Visi nu izrauj zobenus un grib gāzties vīram virsū. Bet šis sakampj cirvi un sauc:
— Es te esmu pavēlnieks! Kas grib ar mani runāt — lai nāk priekšā! Zobenus — makstīs! Kas nedarīs tā — zvēru pie sava ķēniņa vārda, — tam ies tāpat kā princim!
Visi apklust un sabāž zobenus makstīs: katram briesmīgi bail no jaunā ķēniņa. Bet šis runā tālāk:
— Tā! Tas man patīk, ka esat paklausīgi. Dariet arī turpmāk tā, un — galvoju pie sava ķēniņa goda — jums nebūs jānožēlo. Ko runā muļķa puikas kā princis — neklausieties to: esmu nācis jūs laimīgus darīt, un es to arī spēju. Izpildiet tikai manas pavēles, dariet kā es un jūs būsiet laimīgi. Tagad dosimies pilī un taisīsim kāzas.
Visi sasēžas zirgos un aizjāj.
Bet princese, kad dabū zināt, kas noticis, sāk stipri raudāt un negrib jaunā ķēniņa ne redzēt.
Lielmaņi sapulcējas kāzās; gaida, gaida, bet princese kā nenāk, tā nenāk — sēž savā istabā un raud.
Beidzot arī jaunais ķēniņš top nepacietīgs un iet pats princeses istabā.
Ko viņš tur darījis — neviens nezina. Tikai pēc brītiņa, kad iznākuši abi ar princesi, tā bijusi ar visu mierā. Izskatījusies tikai bāla kā mirēja.
Tā nu viņus salaulājuši, nodzēruši kāzas, un jaunais ķēniņš sācis valdīt.
Pagājis labs laiks. Valstī visi bijuši mierā ar jauno ķēniņu: tas tiešām rūpējies stipri par pavalstniekiem.
Ja gadījies karš — ķēniņš vienmēr uzvarējis, jo bijis apbrīnojami dūšīgs un gudrs karavadonis.
Bet tad ļaudis sākuši runāt ērmīgas lietas.
Ķēniņiene — tā stāstījuši — esot ļoti nelaimīga, jo ķēniņš piespiedis viņu ar varu laulāties, draudējis citādi izdarīt tāpat kā ar princi.
Bez tam ķēniņienei nelaime ar bērniem: dēls esot bez vienas kājas un, kaut gan vēl mazs, tomēr tik nežēlīgs, it kā tam nemaz nebūtu sirds; meita — bez vienas acs; un tā vēl šo un to.
Arī par pašu ķēniņu sākuši runāt dīvainas lietas. Baznīcā viņš neejot un arī mājā nekad nelūdzot dieva. Tāpat dziesmas ur» mūziku ķēniņš negribot dzirdēt. Arī smieklus un jautrību tas nevarot ciest. Pats nekad vēl neesot redzēts pasmejamies.
Kamēr senāk pilī rīkojuši lielus svētkus, dziedājuši, smējušies un spēlējuši, tamēr tagad tur viss tukšs un kluss kā kapā.
Un ar pašu ķēniņu arī neesot viss kārtībā. Viņš gan strādājot ļoti daudz: lasot un rakstot caurām dienām līdz vēlai naktij, gulēt ejot vēlu un ap pusnakti atkal jau augšā. Tad gan nestrādājot, bet ejot pils dārzā: staigājot un maldoties tajā lielā nemierā, it kā kaut ko meklēdams.
Brīžam viņš vaidot tur kā lielās sāpēs; brīžam arī runājot pats ar sevi, bet ne vairāk kā divus jautājumus: «Kur? Kur?» un «Kāpēc? Kāpēc?»
No visa redzams, ķēniņam trūkstot kaut kā, bet, kā, — neviens nezina.
Reiz kāds pils sulainis paslēpies dārzā, lai noskatītos, ko viņš naktī tur īsti dara.
Tiklīdz pulkstenis nositis 12, ķēniņš iznāk dārzā. Iet krustām šķērsām un domā un domā. Tad piepeši saķer galvu, ievaidas un runā pats sevī: «Kur? Kur? Kāpēc? Kāpēc tad?» — pieiet pie lielas ābeles, nolauž vienā rāvienā, pārplēš stumbeņu no augšas līdz apakšai, izskatās, iztausta un nomet zemē.
Pēc tam pieiet pie puķu dobes, noplūc visus ziedus un puķes, izplūkā un izskatās katru rūpīgi un nosviež atkal zemē.
Tad nonāk pie trepēm, ķur abās pusēs akmens lauvas izcirstas kā dzīvas.
Ar vienu zobena zvēlienu viņš nocērt lauvai galvu, ar otru — pāršķeļ viņu pušu.
Izskatās, iztausta, kas galvā, un atstāj guļot. Pēc tam pāršķeļ
pašu lauvu un izņem kaut ko ārā, apskatās mēness gaismā un nosviež atkal tā kā ierūkdamies zemē.
Tūliņ arī pats nokrīt uz mutes rasainajā zālē un guļ kā miris.
Tikai pa brīžam dzird viņu iestenamies un runājam: «Kur? Kur? Kāpēc? Kāpēc?»
Sulainis domājis, ka ķēniņš raud, bet tā nemaz nebijis, jo, kad piecēlies un atsēdies pie ozola mēness pusē, — acis bijušas gluži sausas, tikai kvēlojušas kā ogles.
Rītā ķēniņš bija bāls kā mironis. Bet tāds viņš esot vienmēr.
Kad sulainis nokopis pāršķelto lauvu, redzējis, ka tai trūkst sirds.
Tā nu pagājis labs laiks.
Bet tad valstij uznākuši bada laiki. Gan ļaudis lūkojuši dzīvot jo taupīgi, bet maizes kļuvis arvien mazāk un mazāk, un gada gals vēl tālu.
Ko nu darīt?
Te ķēniņš izdod pavēli, ka ikkatram, kas pāri par 50 gadiem, vajag mirt, jo citādi visiem būs jānobeidzas badā.
Ļaudis saņem pavēli, bet top gaužām bēdīgi: katram tak vai nu tēvs, vai mīļš radinieks tajā vecumā. Kā nu viņus lai kauj nost!
Tā nu paliek.
Bet pēc kāda laika ķēniņš aprēķinājis, ka arī tagad maizes nepietiks, un izdod jaunu pavēli: visus bērnus, kas kropli, tūliņ nomaitāt.
Ļaudis saņem pavēli, bet nu top jau pavisam nemierīgi: katram savs bērns taču mīļš.
Bet arī tas paliek tā.
Drīz pēc tam ķēniņš izjāj apskatīt valsti, vai viņa pavēles izpilda.
Jāj viņš kādai mājiņai garām — redz: sēž saulē sirms vecītis un sildās.
Ķēniņš aptur un prasa brīnīdamies:
— Kā tad tu, vecīt, vēl dzīvs?
— Jā, — vecītis atbild, — dievs neņem vēl pie sevis.
— Bet vai tad ķēniņa pavēle nav zināma? — jautā pats ķēniņš.
— Kā ne? — vecītis atbild. — Bet dievs, ne ķēniņš deva man dzīvību, un tikai viņš to var atņemt.
— Tu esi liels gudrinieks, — ķēniņš saka, — tikai esi kaut ko piemirsis: es esmu dieva vietnieks zemes virsū un tātad varu atņemt dzīvību, ja vajadzīgs!
Un ķēniņš liek pavadoņiem vecīti nomaitāt.
Tad jāj tālāk.
Piejāj otrai mājai — redz: klibs puika rotaļājas ar aklu meiteni.
Ķēniņš brīnās atkal, liek abus nogalināt un nu sāk prasīt: vai tikai citi arī izpildījuši pavēles?
Izrādēs, neviens nav tā darījis.
Nu ķēniņš jāj atpakaļ pilī.
Bet tur dabū zināt, ka vecais ķēniņš arī vēl dzīvs, tāpat kroplais princis un princese.
Ķēniņš tūliņ pavēl rīt, visiem ļaudīm klātesot, viņus notiesāt. Tas sauc lielmaņus un saka tiem:
— Esmu vienmēr paļāvies uz jums un turējis jūs par saviem vislabākajiem palīgiem, bet tagad redzu, ka esmu maldījies. Pats pūlējos caurām dienām un naktīm, bet jūs liekat manas pūles novārtā. Vai tad neredzat, kam strādāju? Vai tad nesaprotat, kā labā pūlos? Jūsu, jūsu un visas zemes labā es cīnos! Vai tad nesajēdzat, ka dzīvoju tikai visaugstākajam, kas cilvēkiem sasniedzams un visiem, visiem nāk par labu. Atbildiet: kāpēc neizpildāt manas pavēles?
Ķēniņa vārdi noskan lielajā zālē, bet viss paliek klusu kā kapā: neviens nedrīkst atbildēt.
Beidzot tikpat kāds sirms bruņinieks iznāk, nostājas droši ķēniņa priekšā un saka:
— Augstais valdniek! Pats teici, ka mēs vienmēr bijuši tev uzticami palīgi. Tādi paši esam tagad un ar visu sirdi tādi gribētu būt turpmāk. Bet nespējam, jo tas, ko tagad prasi, ir tik nežēlīgs, tik briesmīgs, ka pat klintij par to būtu jāraud! Un ne tikai mēs — neviens visā tavā valstī nespēj to pildīt, jo mums un ikkatram ir sirds krūtīs: tā neatļauj to.
Bruņinieks nobeidz, un viss paliek atkal klusu.
Bet ķēniņš pieceļas no troņa un saka:
— Tu runāji taisnu vārdu, bruņiniek! Par to lai tev gods! Arī es vienmēr esmu teicis, ka sirdij vajag klausīt prātu. Pats dievs prātu licis augstāk par sirdi un ar to norādījis, ka prāts ir valdnieks. Un kā apakšnieku, ja ceļas pret ķēniņu, soda, tāpat prātam jādara ar sirdi. Tu sacīji: sirds jums neatļauj kļūt laimīgiem; bet es darīšu jūs laimīgus! Dodiet šurp savas sirdis, un jūs būsiet laimīgi!
Ķēniņš nobeidz. Visi stāv pārsteigti un nezina, ko darīt.
Tad viens pēc otra pienes savu sirdi un atdod ķēniņam.
Tikai tas pats drošais bruņinieks negrib dot un saka ķēniņam taisni acīs:
— Bet tas jau gandrīz tikpat, it kā tu teiktos mūs darīt gudrus un atņemtu mums galvas.
— Ak tad tu gribi būt gudrāks par ķēniņu? — valdnieks iesaucas un liek notiesāt bruņinieku.
Tad saliek lielmaņu sirdis zelta lādē un aizslēdz ar zelta atslēgu, lādi pavēl nogremdēt augstā ledus kalnā, bet atslēgu patur pats.
Lielmaņi nu jāj katrs savā pilī. Bet brīnumi: katram pavisam ērmīgi ap dūšu, prāts nemierīgs, jautrība pagalam, viss izliekas tukšs un auksts; senāk katrs priecājās satikt sievu un bērnus — tagad viss gluži vienaldzīgs.
«Bet tas varbūt tādēļ, ka ķēniņa pavēle vēl neizpildīta?» nodomā katrs un, mājās nonācis, sāk kaut bērnus un vecākus. Gan lūdzas sievas, gan lūdzas bērni, bet nekas nelīdz.
Pabeiguši ar savējiem, lielmaņi sāk spaidīt apakšniekus.
Nepaiet necik ilgi, kad visā valstī dzird vienīgi vaimanas un raudas.
Lielmaņiem tomēr netiek ne drusku labāk.
Un, kad ļaudis dabū zināt, ka arī vecais ķēniņš, ko visi mīlējuši, kopā ar princi un princesi notiesāti uz nāvi, — visā valstī saceļas dumpis.
Rītā, kad veco ķēniņu pašlaik vedīs un kaus nost, milzīgs ļaužu pulks sanāk pie pils, sāk kliegt un saukt ķēniņu.
Tas klausās, klausās, bet nevar saprast, ko ļaudis grib.
Beidzot viņš iznāk lievenēs un grib runāt, bet ļaudis neļauj.
— Atdod mums mūsu vīru mīlestību! — kliedz sievas.
— Atdod mums mūsu bērnus! — sauc mātes.
— Atdod mums mūsu sirmos tēvus un mātes! — vaimanā bērni.
— Atdod mūsu sirdis! — prasa lielmaņi.
Ķēniņš skatās, redz dusmīgas sejas, niknus skatus, domā un domā, un nevar saprast, kāpēc ļaudis tik dusmīgi.
Bet ļaudis top aizvien nemierīgāki un trakāki. Jau paceļas dūres un zobeni, dūšīgākie laužas pilī.
— Jūs nepateicīgie! — kliedz ķēniņš. — Esmu taču darījis jūs par prāta ļaudīm. Esmu jūs laimē vedis.
— Ho! Ho! — smej ļaudis. — Par meža zvēriem tu mūs esi padarījis! Nelaimē ievedis, nelaimē! Atdod mums mūsu sirdis!
Ķēniņš redz, būs slikti — klūp zirgā un laiž prom, bet viss bars — kājām, jāšus — pakaļ.
Jāj, jāj ķēniņš, kamēr iejāj mežā. Zirgs dūšīgs: iet pa biezumiem, ka brīkš vien! Zari saplēš drēbes, saskrāpē ģīmi un rokas, bet ķēniņš laiž tik tālāk, jo dzinēji aizvien pa pēdām pakaļ.
Te meža vidū ķēniņam nāk pretī skaists jauneklis. Tas redz ķēniņu bālu, ar asiņainu ģīmi, — domā, ka zirgs satrakojies, un grib to savaldīt, bet ķēniņš domā, ka ienaidnieks: izrauj zobenu un nodur jaunekli.
Bet tas bijis paša senākais dēls.
Nu ķēniņš izjāj mežmalā. Bet kokā sēž tagad divi putniņi, šūpojas un dzied:
«Vīriņi Vīriņi Prātiņ, prātiņl
Meklē slavu, meklē god' — Laimi, mieru neatrod!»
Ķēniņš tikai saķer galvu un drāž tālāk.
Nojāj pie Daugavas un nu tālāk nevar. Apskatās apkārt — viss tāds kā pazīstams. Beidzot ierauga laivu. Tajā sēž sirms vecītis un makšķerē.
Tas bijis senākais ķēniņa draugs; bet tagad vairs viens otra nepazīst.
Ķēniņš piesteidzas klāt un lūdz, lai pārceļot.
Vecītis ar mieru, un viņi brauc pāri.
Kad viņi pašreiz Daugavas vidū, ķēniņš uzprasa:
— Klau, vecīt! Vai zini, kur cilvēka vislielākais spēks?
— Sirdī, — vecītis atbild.
— Un laime?
— Arī sirdī.
— Tu melo! — ķēniņš iekliedzas, izrauj zelta atslēgu un grib sist vecītim, bet kāja paslīd, un atslēga iekrīt ūdenī.
Ķēniņš savaldās un prasa tālāk:
— Pie kādas valsts tu piederi?
— Pie tās un tās, — vecītis atbild.
— Nu, vai fu varbūt nezini, — ķēniņš atkal prasa, — kāpēc tur ļaudis tik lielā nemierā ar ķēniņu un neklausa vairs viņam?
— Tāpēc, ka ķēniņš nesaprot, kas katram noderīgs, — vecītis atteica. — Viņš nesaprot ne bēdu svētības, ne prieka vērtības.
— Un kāpēc viņš nesaprot?
— Tāpēc, ka viņam nav sirds.
— Tāpēc, ka tam nav sirds? Vai tad ar sirdi arī var kaut ko saprast? — ķēniņš atkārto un nogrimst tik dziļās domās, ka nemaz nemana, kad laiva piebrauc malā.
Bet otrā krastā jau salasījušies dzinēji; arī no šās malas nāk lieli pulki.
Piepeši ķēniņš uzlec kājās, pavēl vecim braukt atpakaļ, bet pats nokrīt Daugavas malā ceļos un sauc izsamisušā balsī:
— Odenstēv! Ūdenstēv! Atdod man manu sirdi!
Tūliņ ūdeņi sāk šņākt un viļņot. Ūdenstēvs paceļas līdz krūtīm un saka:
— Tas laiks piepildījies: saņem, ko vēlies, — redzi, jūti un saproti! — un ieliek sirdi atkal tukšajās krūtīs.
Ķēniņam nokrīt pēkšņi kā migla no acīm, un, kad viņš ierauga, cik neizsakāmi daudz posta un ļauna nodarījis un cik ilgi tādēļ daudziem būs jācieš, — viņam straumēm sāk birt rūgtas asaras.
Pakaļdzinēji redz — ķēniņš stāv kā sastindzis, baltajā valdnieka mētelī ietinies, un domā — nu būs rokā!
Bet, kad pienāk tuvāk, ierauga, ka tā ir balta, liela klints, no kuras rit neskaitāmi daudz spodru lāsīšu it kā asaras Daugavā.
Bet lejā pie klints stāv skaista jaunava un jauneklis.
Kad ļaudis pienāk klāt — tie nozuduši.
No tā laika, ik pa simt gadiem, kad zemei nākot grūti laiki, parādoties Staburaga alā skaistais pāris — brālis un māsa, un, kas tai brīdī tur pienākot, tam viņi stāstot, kur atrodoties ķēniņa neizsmeļamie mantas krājumi un kā palīdzēt ļaudīm novērst nelaimi.
Kas mākot, varot viņus izsaukt arī agrāk; tad viņi stāstot, kur atrodama lielā bagātība; bet tad aizvien divas trešdaļas jāziedo nabagiem, citādi manta nenesot nekādu labu augļu.
Bet, kas atrastu zelta atslēgu, lai ļaudis atkal atdabūtu zaudētās sirdis, tas padarītu it visus, ir augstos, ir zemos, mūžam laimīgus.
— Tāds, lūk, tas stāsts, — Jancis nobeidza un uzmeta zarus ugunij, kas pa stāsta laiku bija gandrīz izbeigusies, jo Marčs bija galīgi nogrimis nedzirdētajā stāstījumā.
Viņš skatās nezin kur tumsā tālu prom pāri Daugavai un neredz vairs, kas notiek zemes virsū.
Kad Jancis nostāj — Marčs atmostas gluži kā no miega.
— Vai tad jau beigas? — viņš prasa un brīnās.
— Nu, zināms! Cik garu tad vēl gribēji? — Jancis atbild un pieceļas. — Iesim nu atkal kapūnes izcilāt!
— Kapūnes? — Marčs prasa, bet paliek sēžot. — Vai tu šoreiz neiesi viens pats? Es — es te tikmēr sataisītu uguni,— Marčs noliecas un sāk lasīt visā nopietnībā apdegušos galus.
— Ekur nu! — Jancis iesaucas nepacietīgi un saķer draugu aiz piedurknes. — Nāc nu tik līdzi — gan uguns kurēsies arī bez tevis!
Neko darīt — Marčs uzslienas un iet arī.
Bet šoreiz viņš neatkāpjas no Janča ne soļa, lai gan pret tukšajām kapūnēm tikpat vienaldzīgs kā senāk.
Marčs skatās tikai Daugavā. Tur viļņi slīd tāpat kā pirmāk — klusi un steidzīgi klusajā naktī.
Bet tagad Marčs zina, no kā viņi ceļas: ūdenstēvs kustina tos.
Un Marčs zina arī, kāpēc Daugava brīžam tik klusa un brīžam atkal krāc tik vareni: to visu dara ūdenstēvs.
Bet briesmīgs gan laikam viņš, kad atņem tā cilvēkam sirdi. Un nez, ja tagad?
Piepeši Marčs apķeras Jancim tik sparīgi, ka tas nolīgojas vien. Ūdenī kaut kas apsviežas, ka noplunkš vien.
— Vai tik nav — viņš? — puika dveš tikko dzirdami.
— Ej nu ej! — Jancis atsvabinādamies saka. — Gan jau būs tikai līdaka! — un Jancis izliekas gluži vienaldzīgs, bet skatās tomēr arī uz ūdens pusi, kad iet tālāk.
Laimes tikai šovakar nav; par visām kapūnēm piekodusies tikai viena sprīdi gara vēdzelīte.
Kad puisēni iet atkal pie ugunskura, Marčs pamet acis uz Staburagu un tagad skaidri redz, ka tas ir liels milzis: lūk, kur galva, krūtis, kājas . ..
Ē! Kad tāds gāžas virsū! Simt cilvēku — kā mušas! Un kas nu Marčs pret to!
Te — kas fad tas? Staburags slīd tuvāk un tuvāk pa nakts miglu klusām, lēnām — un nu pašreiz klāt! .. .
Marčs tikko neiekliedzas un nogriež acis.
Kad atkal paskatās — Staburags stāv mierīgi savā vietā, un Marčs dzird skaidri, kā šalc viņa neskaitāmās asaras, zemē birdamas.
Cik dīvaina tomēr šāda pavasara nakts!
«Bet grūti gan laikam viņam, nabagam, visu mūžu tā stāvēt,» Marčs nodomā, ugunij pienācis, un tad saka skaļi:
— Bet vai tā maz iespējams — izņemt dzīvam cilvēkam sirdi?
— Ak tu domā — kā ūdenstēvs? — Jancis ieprasās.
— Nu jā! Un ķēniņš ar.
— Es jau teicu, Marč, ka tā pasaka, — Jancis atbild. — Vai nu viss tā ir, kā pasakā stāsta! Bet, ja gribi, pastāstīšu, kas patiešām te šai pašā vietā noticis.
— Nu labi! — Marčs nosaka un atlaižas omulīgi savā vietā.
— Redz, — Jancis iesāk, — to piedzīvojis tas pats Ješka, par kuru jau pirmāk stāstīju, un tu jau zini — tas nemelo.
Nu, tātad bijis kādreiz vasarā jauks vakars. Ješka domā: «Ē! Ko gulēs! Ies labāk zivis paskatīties — rīt būs zupa!»
Paņem skalus un nonāk pie Liepavota lejā. Dūlē, dūlē, bet neveicas viņam to vakaru: nodur pa līdaciņai, bet nekas liels.
Tā nu viņš nāk, nāk, kamēr nonāk līdz šejienei.
Ir tā ap šo laiku, ap pusnakti.
— Ak tad ap pašu pusnakti? — Marčs ievaicājas varen dzīvi un saslienas pavisam taisni.
— Nemaisies starpā — klausies! — Jancis nobrīdina un turpina. — Nu jā, bijis tā ap šo pašu laiku, ap pusnakti; ticis šim ūdenī tā kā salti; iznācis te malā un sakūris uguni.
Nosēdies tepat un sildās. Te piepeši dzird — nāk kaut kas pa pakrasti, pa krūmiem, papriekš lēnām, klusām, tad aizvien stiprāk: čaukst lapas, kraukš zari …
Bet kāpēc tad tu, Marč, nepaliec savā vietā? — Jancis ievaicājās, jo Marčs, pāris zaru ugunij uzmetis, nosēdās Jancim līdzās.
— Es — tāpat… Te būs labāk, — Marčs noteica un skatījās tajā vietā ugunij pāri, kur pirmāk bija sēdējis.
— Manis dēļ — paliec arī te, — Jancis atteica un turpināja:
— Dzird: čab un nāk. Ješka domā: «Redzēs, kas būs.» Bet paņem tikpat žebērkli un apvelk sev un ugunskuram trīs lokus…
— Kāpēc tad tā? — Marčs ievaicājas.
— Nu, lai netiek klāt, — Jancis paskaidro. — Kad apvilkti tādi loki, tad ir pats velns nevar nekā padarīt: netiek iekšā.
Sis nu atkal nosēžas un gaida, kas iznāks. Un nāk ar; pienāk tīri klāt un — nostājas.
Ješka skatās, skatās, bet nevar neviena ieraudzīt. Brīnums! Pats tak dzirdēja, ka pienāca. «Bet, kad jau tevis nevar redzēt,» Ješka domā, «rauj tevi jods!» — un neliekas ne zinis: sēž un sildās.
Bet te Jancim bija atkal jāapstājas, jo Marčs uzšāvās piepeši augšā, apsviedās apkārt, kļuva gluži bāls un, platām acīm tumšajos krūmos lūkodamies, iesaucās pusčukstēdams:
— Janc! Aiz mums stāv kāds! . . .
— Ej nu ej! Kas tad nu tur? — Jancis teica, vienaldzīgs izlikdamies, piecēlās tomēr un sāka raudzīties uz to pašu pusi.
— Kas tur ir? — viņš sauca skaļā balsī.
Neviens neatbildēja.
Tikai par brītiņu atskanēja no Staburaga atbalss, tikko sadzirdama: «… as tur.. .»
— Nu redz — nav tak neviena, — Jancis noteica apmierināts un apsēdās. Bet Marčs palika vēl stāvot.
— Nez kā būtu, Janc, kad arī mēs apvilktu lokus? — viņš teica.
— Vai tu māki tēvreizi? — Jancis prasīja.
— Māku gan.
— Nu, tad ņem zaru un katra loka vilkšanā klusām noskaiti to. Tad būs darīts!
Marčs sāka rīkoties, kā draugs pavēlēja, bet apstājās, kad pirmo loku vēl nebija līdz pusei apvilcis.
— Kas tad nu? — Jancis ieprasījās.
Marčs paskatījās bažīgi draugā un teica: — Sajuka.
— Kas tad?
— Tēvreize.
— Nu, tad sāc no jauna! — Jancis noteica, un puika sāka no jauna.
Bet arī šoreiz viņš apstājās pusceļā.
— Kas tad nu atkal? — Jancis prasīja.
— Atkal sajuka. — Un Marčs nopūtās smagi un noslaucīja tā kā sviedrus no pieres.
— Nu, tad sāc trešoreiz!
Marčs sāka, bet atkal netika galā.
— Kas tad nu?
— Es vairs nemāku tēvreizes, — puisēns atbildēja, grūti elsodams, un skatījās gluži nelaimīgs Jancī.
Neatlika nekas vairāk — Jancim pašam vajadzēja stāties darbā, ko arī veica īsā laikā.
Tagad arī Marčs nosēdās apmierināts.
— Un kas bijis tālāk? — viņš prasīja.
— Ak ar Ješku?
— Nu jā.
— Nu, Ješka, apvilcis lokus, sēž itin drošs, — Jancis turpina, — un domā — redzēs, kas būs.
Te piepeši dzird: skūtā [13] sāk šalkt. Šalc, šalc. «ceļas laikam vējš,» ješka nodomā; bet nav vis tā. Šalkoņa nāk tuvāk. nāk, nāk, kamēr iegulst pakrastes liepās un lazdās. un nu šņāc un griež kokus, ka zari vien brīkš, — tīri kā viesulis!
«Nu būs slikti!» Ješka domā. «Kad nāks viesulis — ienesīs ar visu uguni Daugavā. Vai nu nav dzirdēts?»
Un nu šis arī nāk, rūkdams un gaudodams kā pats nelabais — un tas jau viņš arī bijis, — aizvien tuvāk un tuvāk un taisni šim virsūl
Bet tad pēkšņi pasitas sāņus un aiziet pār Daugavu, svilpodams vien.
Ješka domā: «Nu būs miers,» — bet — avū! Kas to deva! Nu nāk otrs, vēl briesmīgāks: zari un ozoli, domātu, lūst kā skangali.
Pieskrien pie lokiem — nekā! Iekšā tikt nevar, bet projām iet arī neiet: maļas tepat apkārt.
Maļas un maļas rūkdams vien un ālējas ar zariem, ka bail klausīties.
«Nu būs slikti,» Ješka nodomā, «netiks vairs nemaz mājās.»
Bet te Lazdās aizdziedas gailis, un pēkšņi viss paliek kluss, ka ne lapiņa nekust.
Šis nu mudīgi augšā, pārmet krustu un nu tik mājās.
Rītā atnācis apskatīties, bet kaut jel zariņš būtu nolauzts! Pat lapiņa nebijusi norauta. Tā, lūk, bijis!
— Un viss noticis tepat? — Marčs ievaicājas.
— Tepat, šai pašā vietā, — Jancis atbild.
Abi puisēni apklust un nogrimst domās.
— Vai zini, Janc, man tā kā salti, — Marčs teic pēc brīža.
Jancis paskatās viņā: tiešām, Marčs trīs drusku un skatās pāri
ugunij tumsā.
Bet uguns kļuvusi jau gluži maza — zaru sāk trūkt, un nevienam negribas tos vairs meklēt.
— Jā, man arī metas vēsi, — Jancis saka.
Marčs uzelpo tūliņ vieglāk.
— Vai zini, Janc, — viņš atkal saka, — šovakar jau zivis arī nekožas lāgā.
— Jā, ir gan tādas slinkas, — Jancis piemetina.
— Klau! Kā būtu, ja ietu mājās? Rīt jau arī varētu izcilāt: ja jau būs — būs! — Un Marčs pieceļas kājās.
— Nu, iesim ar! — Jancis nosaka un sāk vākt lietas kopā.
Bet nu puikām izceļas domstarpība: kurš lai ietu pa priekšu?
Marčs negrib iet pirmais tādēļ, ka nevarot tumsā lāgā saredzēt ceļa; Jancis tāpēc, ka iet pirmais uzgribējis Marčs.
Beidzot abi vienojas — ies blakus.
Puisēni saķeras roku rokā un pazūd no uguns loka.
Tur atliek tikai pussatrunējušie sēdekļi un nemierīgās, netveramās ēnas.
Bet ejot puisēniem sirsniņas pukst traki nemierīgi un strauji, lai gan abi nemaz nesteidzas: spoku stāsti uztraukuši prātus tādā mērā, ka tagad abi vairs nemaz nemana pavasara nakts jaukuma, kad koki un krūmi, elpu aizturēdami, klausās, kā zemes dziļumos briest jauni spēki, mostas jauna dzīvība, jauns prieks un krāšņums, kas sākumā arī abus draugus tik vareni bija vilinājis atsacīties no siltas gultiņas un pavadīt nomodā visu brīnišķīgo pavasara nakti pakrastē.
Kad puisēni ir pusceļā — Lazdās sāk gaiļi dziedāt.
Gājējiem top tūliņ vieglāk ap sirdi, un, tāpēc ka celiņš pašreiz ļoti šaurs, viņi atdalās.
Marčs speras tagad bez ierunas arī pirmais pa priekšu dziļajā pavasara nakts tumsā, jo rīta vēstneša skaļā dziesma aiz- trenkusi no turienes visus ļaunos biedēkļus un tanī atlikušas vairs tikai siltās pavasara vēsmas — dabas mātes dzīvinošā dvaša, kas arī mazos gājējus kopā ar visu radību ieaijā savā brīnišķīgajā miera un dziļā prieka maigumā.