Marts atnesa saulainas dienas un zilas debesis. Pie jumta dzegām un palodzēm karājās lāstekas, dzidras kā kalnu kristāls. Tās garšoja gardāk, nekā uz kociņa uzspraustie gailīši, kurus pārdeva pie Vidzemes tirgus un kuru sūkāšana astotajiem skaitījās sevišķs šiks. Pa dienu kusa, naktīs piesala. No rītiem skolēni tīšām gāja pāri sasalušajām peļķēm, plānais ledus zem kājām lūza ar spalgu troksni.
Kādā marta svētdienā Marga ielūdza klasesbiedrus uz dzimšanas dienas svinībām. Tikko Marga ar māti iesāka mielasta gatavošanu, ieskanējās telefona zvans — slimnīcā ievests sabraukts cilvēks, nepieciešama steidzama operācija. Kā par nelaimi, arī tēvs atradās koncertturnejā.
Viesi jubilāri atrada izmisušu un noraudājušos. Blakus istabā dīca mazais brālītis.
— Par tādiem niekiem nav vērts šņaukāties! — Dace saimniekošanu ņēma savā ziņā. — Meitenēm tiek izsludināts konkurss par gardāko sviestmaizi. Žūrijā visi zēni. Zēniem savukārt prakses stundas zīdaiņu uzraudzīšanā. Žūrijā — pieredzes bagātās mazu bērnu kopējas Marga un Dace.
Drīz vien uz šķīvjiem krājās skaisti izrotātu sviestmaižu grēdas.
— Tu, Marga, esi baigā muļķe, tik pārmērīgi jūsmodama par savu brālīti, — Baiba, sviestmaizes smērēdama, ieminējās. — Ka tik neiznāk tāpat kā man — mazajam brālim visa vecāku mīlestība, viņam tiek atļauts viss, viņam tiek piedots viss…
. Meitenes pārtrauca smērēt sviestmaizes un izbrīnījušās paskatījās uz klasesbiedreni.
— Piecgadīgais princis tagad ir kļuvis par mūsu ģimenes tirānu.
— Man arī ir mazāki brāļi, — Dace viņu pārtrauca, — veseli pieci, bet vecāki mūs mīl un par visiem rūpējas vienādi.
Marga smagi nopūtās un bažīgi paskatījās uz aizvērtajām durvīm, aiz kurām tobrīd valdīja aizdomīgs klusums.
— Nu mēs esam dimbā, — zēni, sastājušies apkārt raudošā zīdaiņa gultiņai, raustīja plecus. Galva sīkajam liela, smaga, kakliņš smieklīgi tievs, var vēl pārlūzt.
Nevienam nebņa drosmes izcelt mazuli no gultas. Varbūt panēsāt apkārt ar visu gultiņu? Zēni ķērās klāt un sāka cilāt gultu uz augšu un uz leju. Krišiņam tas sākumā patika, viņš platām acīm raudzījās uz neredzētajām auklēm un smaidīja ar bezzobaino mutīti. Bet, tiklīdz gultu nolika uz grīdas, dīkšana sākās no jauna.
— Kādēļ viņš tik nenormāli kliedz? — Profesors brīnījās.
— Nabaga tārpiņš nojauš, kas viņu dzīvē sagaida, — Klāvs paskaidroja.
— Kas tad viņu tik briesmīgs sagaida?
— Tas pats, kas visus normālus puikas, — neskaitāmi brāzieni par saplēstām biksēm un izsistiem logiem, divnieki par nesagatavotām stundām.
— Mēs gan esam globāli muļķi, — Pēteris attapās. — Sīkajam jāiestumj mutē gumijas sūcenis ar riņķi galā. Cik atceros no bērnības dienām, to sauc par knupīti. Tad viņš nevarēs pakliegt.
Bet, lai kā zēni izmeklējās, knupīša nekur nemanīja.
— Būs vien jāsauc meitenes talkā, — Profesoram jau sāka zust pacietība.
— Neparko! — pārējie protestēja.
No kritiskā stāvokļa klasesbiedrus izglāba Daumants, kas ieradās ar nokavēšanos.
— Nākamie tēvi neprot apieties ar bērniņu, — viņš zobojās. — Mazulītis ir apslapinājies un tādēļ čīkst.
Pārējiem par milzīgu izbrīnu, Daumants uz gultas izklāja tīru drāniņu un uzmanīgi, aiz galviņas un kājām turēdams, nolika uz tās mazuli. Zēni sanāca apkārt.
— Tik sīciņš, bet viss kā īstam vīrietim, — Pēteris, vienīgais bērns ģimenē, brīnījās.
Daumants veikli satina autiņus zīdainim ap kājām un uzvilka tīru lācīti.
— Veči, vai jūs apskatījāties mūsu «Cilvēka anatomijas» pašas beigas? Izrādās, ka mums kādreiz ir bijušas žaunas, astes un pat mīksta vilna.
— Nu gan tu atklāji Ameriku. To mēs mācījāmies jau rudenī. Tikai mūsu grāmatā viss pārāk samudžināts. Daudz interesantāk par to uzrakstīts žurnālos «Veselība» un «Zinātne un Tehnika».
Zēnu pieredzes apmaiņu par cilvēka dzimts turpināšanos iztraucēja Marga, aicinādama visus pie galda.
* * *
Margas māte lēnām soļoja mājās. Saules riets, nokrāsojis debesis sarkanas, solīja vējainu laiku. Kā asinis, ārste salīdzināja. Labi, ka viņa paguva ierasties laikā. Ja nebūs neparedzētu komplikāciju, cietušais dzīvos. Tā ir laime, atdot cilvēkam dzīvību un veselību. Savu ārsta darbu viņa nemainītu ne pret vienu citu profesiju. Viņa nekāro aktieru vai mākslinieku skaļās slavas un aplausu, nenožēlo, ka pametusi konservatoriju. Viņas vieta ir slimnīcā, un vislabākais atalgojums — ņo nāves izglābta cilvēka pateicības pilnais skatiens.
Pret spilgtajām debesīm iezīmējās viesnīcas augstceltnes siluets. Ārste domās vēl vienmēr atradās operāciju zālē. Sauciens: — Sirds apstājās! — kas visus ķēra kā elektriskās strāvas sitiens. — Kamparu! Sirds masāžu! — Kardiogrāfs lēnām sāka vilkt savus zigzagus. Brūce galvā iztīrīta, aizšūta, sirds sit lēnām, bet ritmiski, zilganā krāsa no lūpām pazūd. Pa nakti slimnieku uzraudzīs dežūrējošais ārsts.
Margas māte iegriezās šaurajā šķērsielā. Šeit starp augstajiem namiem jau tinās krēsla. Tuvojoties dzīvoklim, pretī nāca ikdienas rūpes — nemazgātas bērna drēbītes vannas istabā, šķīvju grēdas virtuvē. Mazuli jau sen bija laiks pabarot, tas droši vien nobrēcies gluži līks.
— Ādamam bij' septiņ dēli! — skanēja trepju telpā jau divus stāvus zemāk. Kad Margas māte atvēra istabas durvis, viņai pretī skanēja līksmi smiekli. Krišiņš, ratiņos gulēdams, omulīgi zīda savas kājas pirkstu. Piecpadsmitgadīgie, viņam apkārt uz grīdas nosēdušies, mēģināja izdarīt to pašu. Vienīgi Klāvam tas izdevās bez mazākās piepūles.
— Visiem jādod ķīlas, — Klāvs pieprasīja.
— Tā nav godīga spēle, — pārējie protestēja.
— Bet kā es varēju zināt, ka jūs tik stīvi un neveikli.
Margas māte atviegloti nopūtās.
— Zini, māmiņ, kurš no visiem krusttēviem un krustmātēm Krišiņam patika vislabāk? — Marga smiedamās jautāja. — Daumants, šis sprogainais skaistulis.
— Tas tādēļ, ka man ir solida pieredze zīdaiņu kopšanā, — Daumants basā paskaidroja. — Manas māsas sīkais pavisam nesen arī bija tāds pats.
Māte paņēma zīdaini un devās to pabarot. Meitenes sagāja viņai līdzi.
— Jūs pa to laiku sagudrojiet kādu interesantu rotaļu, — Marga pavēlēja un aizvēra durvis.
Bērns izsalcis kāri zīda.
— Viņš ir tikpat liels kā mana lelle, — Anna konstatēja. — Nemaz negribas ticēt, ka arī mēs tādas bijām. Sakiet, lūdzu, vai bērnu pasaulē laist ir ļoti grūti?
— Kā nu kuro reizi. Marga man atnāca pavisam viegli, bet ar Krišiņu es nomocījos, tādēļ ka viņš bija ļoti liels un smags. Ārsti jau domāja, ka nāksies taisīt ķeizargriezienu. Bet tās ir sāpes, kas aizmirstas, tiklīdz viss ir beidzies. Sievietei tas ir liels pārdzīvojums — pirmo reizi ieraudzīt savu bērniņu, saskatīt viņā savus vai mīļotā cilvēka vaibstus.
— Kad es apprecēšos, man būs daudz bērnu, — Dace pavēstīja. — Vismaz seši, tāpat kā maniem vecākiem.
— Tu nu gan esi muļķe, — Sanita brīnījās. — Kas par prieku visu jaunību noņemties ar bērniem.-Man gan būs tikai viens, vislabāk zēns, jo vīriešiem vieglāka dzīve.
— Bet vai mūsu vecumā jau var kļūt par māti? — Anna painteresējās.
Margas māte pasmaidīja savu jauko, sirsnīgo smaidu, un meitenēm šķita, it kā
no viņas plūstu mierinoša labestība.
«Man nav taisnība,» Baiba saprata. «Margas ģimenē nekad nebūs tā, kā pie mums. Te mājo mīlestība un saprašanās, par kuru rakstīts grāmatās, bet kuru es nekad neesmu sajutusi.»
— Jau kopš deviņu desmit gadu vecuma jūsu organismā ir sākušās pārmaiņas, kuras varētu apzīmēt kā gatavošanos kļūt par māti, — Margas māte stāstīja. — Krūtis piebriest, tajās attīstās piena dziedzeri, augums kļūst apaļīgāks, sievišķīgāks.
Meitenes pamāja ar galvu.
— Bet paies vēl ilgs laiks, un tikai ap astoņpadsmit gadiem jūs būsiet pietiekami nobriedušas, lai varētu kļūt par mātēm. Jaunākā vecumā tas var novest pie sarežģījumiem, jo vairošanās orgāni nav vēl pilnībā attīstījušies. Bet tā ir tikai daļa no nelaimes. Jaunieši bieži vien arī garīgi vēl nav sagatavojušies mīlestībai un ģimenes dzīvei.
— Mūsu mājā vienai meitenei, viņu sauc Inga, septiņpadsmit gadu vecumā piedzima bērniņš. Viņa ļoti mīlēja savu skolasbiedru, bet tas izrādījās nelietis. «Es neticu tavai mīlestībai,» viņš teica. «Pierādi to, kļūsti mana.» Ingai viņš tik ļoti patika, ka viņa paklausīja. Tiklīdz zēns uzzināja, ka Inga gaida bērniņu, viņš pārgāja uz citu skolu un visu noliedza, — Anna pastāstīja par notikumu, kas pirms gada bija satraucis visus mājas iedzīvotājus. — Sākumā Inga izmisumā gribēja izdarīt pašnāvību, bet vecāki viņu izglāba. Tagad viņa apgalvo, ka ienīstot visus vīriešus.
— Neprātīgs ir jaunietis, kas steidz apmierināt savas dzimumtieksmes, bet vēl neprātīgāka ir nepieauguši meitene, kas viņam ļaujas, jo sievietei nākas atbildēt arī par sekām, — Margas māte domīgi teica. — Jūsu mātes droši vien jums ir atgādinājušas būt uzmanīgām, piesardzīgām un stingrām pret zēniem. Un zēni paši ari ciena tādas meitenes, bet par vieglprātīgām runā ar nicināšanu.
— Nav tiesa, — Anna izsaucās. — Mūsējie atturīgās apsaukā par svētulēm un bailīgām muļķēm.
— Lai apsaukā, — Marga viņu pārtrauca. — Man par to nošķaudīties.
— Bet man patīk, ka zēni skrien man pakaļ, raksta vēstulltes un aicina uz randiņiem, — Anna vaļsirdīgi atzinās. — Reizēm jāsmejas, cik briesmīgi dumji viņi izskatās, sarkst, bālē, daži nespēj pat parunāt, klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši.
— Nekad nevajag zoboties par cilvēku jūtām, — šoreiz Annu pārtrauca Margas mamma. — Jūs, meitenes, esiet jau pietiekami lielas, lai to saprastu. Gadās, ka jaunietis, par kuru meitene pasmējusies, nevalda pār sevi un paved to ar varu. Dzimumtieksme jauniešiem ir daudz spēcīgāka. Viņus var uzbudināt pat sievietes tuvums, nerunājot nemaz par glāstiem, apkampieniem un skūpstiem. Atcerieties to vienmēr.
Margas māte raudzījās skaidrajās meiteņu sejās, kurās dzīve vēl nebija ievilkusi savus vaibstus — ne vilšanās un bēdu rievas, ne mīlestības līksmi.
— Nesteidzieties atdāvināt sevi pirmajam, kas pievērš jums uzmanību, kaut ari viņš jums šķiet skaists, labs un gudrs. Tā var būt īslaicīga kaisle. Pabeigsiet skolu, apgūsiet profesiju, gan tad atnāks īstā mīlestība un jūs būsiet laimīgas. Mīlestība vispirms ir atbildība par savu ģimeni. Bet padomājiet pašas, kāda atbildība var būt sešpadsmit, septiņpadsmit gados, kad jūs vēl apgādā vecāki?
— Pieaugušiem ir viegli dzīvot, viņi ir gudri un uzreiz atskārš, kad atnākusi īstā mīlestība, kad tikai kaisle, kas uzliesmo uz īsu brīdi. Bet kā lai atšķir nepiedzīvojusi meitene? — Sanita nopūtās.
Viņai patika Tagils. Viņa stundām ilgi, dīvāna stūrī ierāvusies, iztēlojās, kā viņi abi dzīvotu Tagila lepnajā mājā, dotos koncertceļojumos uz ārzemēm, atpūstos dienvidu kūrortos. Tagils viņu mīlētu, uz rokām nēsātu, viņa savukārt censtos izpildīt katru viņa vēlēšanos, rūpētos par savu Tagilu.
Šis bija Sanitas skaistais sapnis, tajā viņa nedalījās ne ar vienu draudzeni, pat ar Annu ne. Māte apgalvo — ja cilvēks kaut ko ļoti vēloties un pieliekot visus spēkus, tad viņš to arī sasniedzot. Viņa ies līdzi Baibai uz mēģinājumiem, nīks zālē, tas nekas, ka Tagils, aizņemts ar savu ansambli, nepievērš viņai uzmanību. Viņai pietiek ar to, ka drīkst skatīties uz savu sapņu princi.
Meitenes domīgi klusēja. Margas māte nolika aizmigušo bērnu gultiņā.
— Jūsu zēni vieni paši būs gluži nogarlaikojušies, — viņa smaidīdama teica.
Marga pavēra durvis. Viesību galds bija nokopts, istaba tukša.
— Meitenes, viņi būs apvainojušies un aizgājuši.
— Tas nu gan nemaz neizskatās pēc mūsējiem, — Dace neticēja.
Atskanēja plīstošu trauku troksnis. Meitenes metās uz virtuvi. Zēni, piedurknes uzlocījuši, mazgāja traukus. Daumants nelaimīgu seju vāca no grīdas šķīvja lauskas.
— Lūdzu, piedodiet, — viņš atvainojās. — Tas atgadījās nejauši.
— Nekas, trauki plīst uz laimi, — Margas māte viņu nomierināja. — Liels paldies zēniem par darbu. Ceru, ka jūs tikpat čakli palīdzat arī saviem vecākiem.
Zēni šoreiz palika atbildi parādā.
— Lūdzu visus uz dejām, — Marga aicināja.