— Baiba jau ceturto dienu nav mājās. Māte baidās, vai tikai viņa nav izdarījusi pašnāvību, — Sanita kādā pirmdienas rītā pavēstīja.
Klasē iestājās klusums. Ziedošajā kastaņā aiz atvērtā loga svilpoja strazdi. Skaļi signalizēdama, garām padrāzās ugunsdzēsēju mašīna.
— Nav tiesa! — Daumants kā neprātīgs purināja Sanitas plecus. — Tu muļķīgi pajokoji.
— Aptaurētais! Ar tādām lietām nejoko. Viņas māte šodien taisās iet uz miliciju.
Pēdējais, ko Reinis Kadiķis redzēja, bija viņa skolēnu acis — Daumanta šausmās ieplestās, Zaigas neticīgās, Dvīņu baiļu pilnās. Tad viss salīgojās, pārklājās kā ar pienainu miglu. Skolotājs ļengani saļima krēslā.
— Pie visa vainīgs tas glumiķis Tagils. Es viņu lupatās samalšu… pats savām rokām… — Daumants vairs nevaldīja pār sevi.
— Nomierinies! Vēl nekā nevar zināt. — Klāvs centās saglabāt aukstasinību. — Baibai noteikti nekas nav noticis. Droši vien viņa ar savu ansambli kaut kur aizbraukusi uzstāties.
— Es to klimpermani dabūšu rokā dzīvu vai mirušu! — Daumantam no uztraukuma raustījās valoda. — Es viņu …
— Tas trakais patiešām nositīs Tagilu! — Sanita uztraucās. — Dzirdi, Tagils nav vainīgs. Viņš pats uz Baibu baigi noskaities. Sestdienas vakarā viņas dēļ gandrīz pajuka koncerts kādā Jūrmalas sanatorijā. Anna, es tev vēlāk pastāstīšu supero piedzīvojumu. — Viņa kaut ko iečukstēja draudzenei ausī.
— Ko mums tagad darīt, skolotāj? — Dace jautāja. — Skolotāj, jums nelabi?
Pirmā attapās Marga un tūlīt aizskrēja uz kanceleju pie telefona.
— Mammuci mīļā, skolotājam Kadiķim slikti. Tu jau zini, viņam slima sirds. Piezvani tūliņ ātrai palīdzībai. Tai ar atdzīvināšanas iekārtu. Guļ sakņupis uz galda. Labi, izdarīsim.
Pārējie pa to laiku bija atsaukuši skolas medmāsu.
Lādzīgā krustmāte Milda, pacēlusi skolotāja ļengano roku, ilgi taustīja pulsu.
— Ir? — klusumu kā ar nazi pārgrieza Pētera baiļu pilnais jautājums.
— Nespēju sataustīt.
Šķita, ka skolotājs, galvu rokas elkonī ielicis, uz brīdi aizsnaudies vai iegrimis dziļās pārdomās. Virs rokas kā vijīgs vainags rēgojās balto, cirtaino matu vilnis. Astotā «b» kopš pirmās skolas dienas redzēja viņu tādu sirmu, jau pavecu, bet medmāsa atcerējās jaunu, staltu vīrieti ar salmu krāsas matiem. Sajā skolā viņi abi ieradās tūliņ pēc kara, katrs no savas karaspēka daļas. Trīsdesmit gadi jau pagājuši, trīsdesmit gadi…
«Man tie bija svētki, kad tu šad tad ielūkojies medpunktā,» viņa domās sarunājās ar Kadiķi. ««Pie tevis, Milda, kā miera ostā, klusi, omulīgi,» tu teici. Bet pats tu dzīvē nemeklēji ne miera, ne omulības. Kur tie gadi, kopš tevi brīdināju: met prom to skolmeistarošanu, sirds pavisam beigta, atpūties. Gan jau, tu atjokoji, kad gulēšu zemē, tad…»
— Grēks cilvēku pirms laika apbedīt! — Medmāsa atguvās.
— Klāt ir, — Andris, kas bija skatījies pa logu, paziņoja. — Es skrienu pretim rādīt ceļu.
Klasē iesteidzās pavecs ārsts ar vecmodīgām brillēm, aiz viņa divi feldšeri un sanitārs ar nestuvēm. Ārsts ilgi taustīja pulsu skolotāja ļenganajā rokā.
— Kordiamīnu!
Viens no feldšeriem atvēra ādas somu, izņēma injekcijas adatu, atlauza kādu ampulu. Ārsts deva rīkojumu ievadīt zāles slimnieka vēnā,
— Uz nestuvēm!
Medmāsa atraisīja Kadiķa kaklasaiti un atpogāja kreklu. Ārsts ar stetoskopu pūlējās saklausīt sirdspukstus.
— Kofeīnu! Mezotonu! Skābekļa aparātu!
Feldšeri zibenīgi izpildīja pavēles.
— Kaut viņš izdzīvotu, kaut izdzīvotu, — Marga un Rita, kreisos īkšķus saspiedušas, pie sevis murmināja.
— Dzīvs! — ārsts pavēstīja. — Dziļš kolapss. Uz mašīnu!
Skolotāju aiznesa.
Infarkts, tā nav joka lieta, tik daudz astotie no medicīnas zināja. Bet kas ir kolapss?
— Tā ir nesamaņa, — medmāsa paskaidroja. — Nebēdājiet neko, viss būs labi. Galvenais, ka dzīvs. Pagulēs jūsu audzinātājs kādu laiciņu slimnīcā, kas zina, vēl dejos jūsu izlaiduma ballē.
* * *
Durvju zvans skanēja skaļi un neatlaidīgi.
Baibas patēvs sapīcis piecēlās no mājīgā krēsla televizora priekšā.
— Kas tev vajadzīgs? — Pazinis Daumantu, viņš pat netaisījās aicināt to iekšā.
— Jāaprunājas par Baibu. — Daumants veikli ielika kāju durvju šķirbā. Naikovskis negribīgi noņēma durvju ķēdi un ielaida Daumantu istabā.
— Kur ir mana meita? — šņukstošā balsi ieprasījās Baibas māte. Saraudātām acīm, slapju dvieli ap galvu viņa izskatījās vecāka par saviem gadiem.
— Tieši to es gribēju pajautāt jums abiem. — Daumants centās savaldīties.
— Ar kādām tiesībām? Kas tu viņai esi, līgavainis, vai? — Naikovskis zobojās.
— Paliec mierā, Nikolo, — māte viņu apsauca. — Visur izmeklējos, — viņa, Daumantam pievērsusies, stāstīja, — gan milicijā, gan morgā. Visas slimnīcas apskraidīju.
— Neraudi, gan atradīsies, — Naikovskis viņu mierināja. — Domā, man nav žēl…
— Tev žēl kalpones, bet man meitas. Un ja nu viņa patiešām izdarījusi …
— Muļķības! — Naikovskis pārtrauca sievu. —< Pameklē pie tiem pašiem muzikantiem. Sen skuķim vajadzēja dibenu nozilināt, nevis atļaut skraidīt kopā ar tiem žulikiem! Neklausīji mani, nu kod pati sev pirkstos!
— Ko jūs Baibai piektdienas pēcpusdienā nodarījāt? — Daumants, Naikovskim cieši acīs skatīdamies, jautāja.
— Nekā.
— Nemelojiet! Sanita redzējusi Baibu raudošu skrējām pa ielu.
— Vai tu viņu atkal siti? — Baibas māte drebošā balsī prasīja.
— Nē, — Naikovskis liedzās.
— Sita gan, — Rolandiņš ļaunā priekā pavēstīja. — Tā vilka Baibai pa seju, ka noskanēja vien!
— Un dabūs vēl! Lai viņa manās mājās vairs nerādās! — Naikovskis dusmās kliedza.
— Tu neaizmirsti, ka šīs ir arī manas un Baibas mājas.
— Roland, kas notika pēc tam, kad tētis iesita Baibai? — Daumants,, notupies blakus zēnam, taujāja.
— Bet kas man par to būs?
— īstu revolveri, kas šauj, gribi?
— Gribu gan. Baiba sāka raudāt un kliedza, ka viņa vairs nevarot izturēt, ka viņu turot kā cietumā.
— Un pēc tam?
— Pēc tam viņa aizskrēja. Kad tu man atnesīsi revolveri?
— Tad, kad pārnāks Baiba. Es viņai iedošu.
— Ja Baibai kaut kas būs noticis, es jūs… — Daumants vairs nevaldīja pār sevi.
— Tu man vēl draudēsi? Varbūt pats meiteni samaitāji. Siev, piezvani milicijai, ka te ielauzies kāds slepkavnieks, telefons — nulle divi.
Daumants, skaļi aizcirzdams durvis, izskrēja no Naikovska dzīvokļa.
* *
— Kaut nu mūsu skolotājam nebūtu nekas nopietns, — Anna, kafejnīcā «Vecrīga» knibinādama kūku, bažījās. — Tev šorīt nevajadzēja tā kliegt par Baibu.
— Tu domā, ka viņš tādēļ? — Sanita šaubījās. — Muļķības! Pagulēs slimnīcā, paārstēsies, gan būs atkal vesels. Taisni labi, varbūt atsūtīs mums kādu mīlīgu praktikantu, nebūs tik traki jāzubrās. Bet tūlīt tu dzirdēsi kaut ko tādu… Tikai nenoģībsti! Es sestdien biju pie Tagila viņa Jūrmalas vasarnīcā. Un paliku pa nakti. Mammai teicu, ka pārgulēju pie tevis. Tikai neizpļāpājies!
Annas kafijas tase sastinga pusceļā no galda uz muti, acis iepletās izbrīnā.
— Dievssodgodavārds?
— Mm, — Sanita, ēzdama pilnu muti, apstiprināja.
— Baiba ari bija?
— Kur nu tā dievgosniņa! Bija puiši no Tagila ansambļa un… Bet klausies no sākuma. Piektdienas pievakarē Baiba paskrien man trepju telpā garām, pavisam ne savā ģīmī: mētelis vaļā, acis saraudātas, mati izpūruši. Drāžas pa trotuāru uz priekšu kā aptaurēta. Es, protams, viņai pakaļ. Kluba vestibilā uzskrlenu virsū Tagilam. Kur Baiba, šis taujā. Puiši gaidot, tūlīt ģenerālmēģinājums, rītu uzstāšanās, pēc pusstundas jāatbrīvo zāle. Tev vajadzēja dzirdēt, kā viņš par Baibu šķendējās. Baigi, es tev saku. Nu, bet pašās beigās — tūkstoškārt minot, neatminēsi — viņš mani uzaicināja sestdien braukt līdzi uz mazu saiešanu. Trūkstot vienas dāmas. Visu nakti negulēju, prātoju, ko vilkt mugurā. Krimplēna bikšu kostīms nav vairs modē, tajā ar mežģīnēm izskatos pēc naivas pirmklasnieces. Uzvilku garo zilo ar sudraba diedziņiem, kuru mamma nopirka izlaiduma ballei. Labi, ka manējie aiztinās uz kino, atstāju zīmīti.
Mašīna ripoja pāri simtiņam. Es sēdēju blakus Tagilam, puiši aizmugurē par kaut ko uzjautrinājās, bet mana sirds pukstēja no laimes. Varētu tā braukt līdz pat Ziemeļpolam. Kolosāli, es tev saku
Ansamblis uzstājās kādā sanatorijā. Priekšnesumi atpūtniekiem patika, dažus nācās pat atkārtot. Pēc tam mēs braucām uz Tagila vasarnīcu. Tā ir pašā jūras krastā. Superā, es tev saku. Aiz priedēm — varēja dzirdēt — šalc jūra.
Tagils mūs ieveda lielā telpā. Pie iekšējās sienas kurējās kamīns, tā priekšā milzīgs, pūkains paklājs. Ap zemu galdiņu ērti zviļņi uz ritenī- šiem. Pie sienas palielināti fotouzņēmumi. Dažos varēja sazīmēt Tagilu kā pusaudzi. Kaut ko tādu es biju redzējusi tikai ārzemju žurnālos un kinofilmās. Atklātas kāpnes veda uz augšu, acīmredzot arī tur bija istabas.
Atbīdījās gandrīz nemanāmas durvis, un tajās parādījās trīs džinsai- nas superdāmas pārākām parūkām galvā. Tagils mūs iepazīstināja — aktrise, gleznotāja, pianiste, protams, topošās. Gleznotāja atstūma galdiņu uz ritenīšiem, nokrautu ar dzērieniem un uzkožamajiem. Gluži kā pasakā, es tev saku. Kafijai viņi noteikti bija piegrūduši klāt kaut ko grādīgu, tā dedzināja rīkli. No konjaka es sākumā atteicos, baidījos, ka nenojūdzos, bet aktrise sāka protestēt, lai tik turot visiem līdzi. Tagils ieslēdza magnetofonu, kolosālie grāvēji, es tev saku. Dejojām līdz nemaņai, tad noguruši sagūlāmies cieši cits pie cita uz paklāja kamīna priekšā. Skatījāmies kvēlojošajās oglēs.
Pēc tam es, goda vārds, vairs neko neatceros.
No rīta pamodos, skatos — sveša istaba, pasakains tualetes galds ar trīsda]īgu spoguli, plata gulta, gaiši zila atlasa sega. Sākumā neapjēdzu, kur atrodos. Laikam vakarā biju pārāk daudz ieķērusi. Skatos — man blakus, galvu segā ievīstījis, guļ kāds vīrietis. Tagils. Man karsts pārskrien pār kauliem. Bet Tagilam mati tumši, šim tādi rūsgani. Norauju segu — ārprāts, Ģirts, tas bundzinieks! No mutes plūst degvīna un cigarešu dvaka, taisni nelabi kļūst. Nesapratu, kā šis nokļuvis man blakus.
— Vai tev nebija bail, ka viņš … ka tu …
— Ko tu? Sitas pienapuika. Viņš taču bija pilns kā mārks. Es viņu uztriecu kājās, nokāpām pa trepēm lejā. Istabā vienreizējs haoss. Uz grīdas pusizdzertas pudeles un uzkožamie, pie kamīna, paklājā satinušies, guļ topošā aktrise un Egils, nu tas, kas spēlē uz elektroērģelēm. Tagils un pārējie parādījās tikai ap pusdienlaiku, visi tādi putraimaini. Kaut kā salāpījāmies, pastaigājām pa jūras malu, izvēdinājāmies un vakarā braucām mājās. Nu, vai nav kolosāls piedzīvojums? — Sanita iesmējās.
Anna klusēja. Draudzene to pat nepamanīja.
— Tagils tomēr ir pārāks par visiem. Kā viņš dejo! Un kādas anekdotes stāsta, ģībiens nāk smejoties, — Sanita trieca tālāk.
— Bet kā tad Baiba? — Anna viņu pārtrauca. — Tu pati teici, ka viņa blenžot uz Tagilu ar iemīlējušās acīm.
— Tu domā, ka viņa manis dēļ? — Sanita uztraucās. — Kā viņa to uzzināja? Es nevienam neesmu stāstījusi, tikai tev.
Anna paraustīja plecus.
* *
Tajā pēcpusdienā, kad Daumants skaidrojās ar Naikovski un Sanita stāstīja Annai savus piedzīvojumus, Baiba, čokurā sarāvusies un ar mēteli apsegusies, gulēja «Blāzmas» dziedāšanas skolotāja Irbes kabinetā. Lielās acis drudžaini spīdēja, vaigi iekrituši. Roka, kas sniedzās pēc ūdens glāzes, jūtami trīcēja. Bet galva vairs nesāpēja, domas darbojās skaidri.
Pa koridoru, skaļi čalodami, aizskrēja mazie dejotāji. Drīz pēc tam sāka skanēt klavieres un virs griestiem nodipēja viņu solīši.
Pamazām meitene atcerējās, kā te nokļuvusi. Piektdienas vakarā viņa posās uz mēģinājumu, bet patēvs nelaida, esot jāpieskata sasirgušais Rolandiņš. Viņa atbildēja, ka pēc stundas atgriezīsies, ka sestdienas vakarā nozīmīgs koncerts un biedrus nedrīkst apmānīt.
— Primadonna atradusies! Katru vakaru bizo apkārt! — Naikovskis kliedza. — Ja neklausīsi, atpakaļ vairs nenāc!
— Tu taču pats esi mājās, un pēc brītiņa pārnāks māte, — Baiba,, ģērbdama mēteli, savaldīgi atbildēja. Tad patēvs piegāja viņai klāt un iesita pa seju..
Kādēļ patēvs mani tā neieredz? Rolandu viņš taču mīl, pat nesoda par pastrādātām palaidnībām. Un māti arī droši vien mīl, kā citādi viņi būtu apprecējušies?
Kas notika tālāk? Galva tāda smaga.
Viņa raudādama skrēja uz klubu. Vestibilā paskatījās spogulī — šausmas, kāds izskats — noraudājusies, izpūrusi, vaigs sarkans. Iegāja tualetes telpā sakopties.
Un tad viņa aiz durvīm dzirdēja to briesmīgo sarunu, kuru atcerēsies visu mūžu.
Tagils: — Sanita, kur Baiba?
Sanita: — Nezinu.
Tagils: — Vai jūs abas kopā neatnācāt?
Sanita: — Nē, patēvs viņu nelaiž.
Tagils: — Velns parāvis! Tieši šodien, koncerta priekšvakarā. Jābrauc pakaļ.
Sanita: — Nav vērts. Baiba pinkšķēdama kaut kur aizskrēja.
Tagils: — Un tu vienaldzīgi noskatījies?
Sanita: — Es nepaspēju…
Tagils: — Ko tu vispār te velcies?
Sanita: — Es nevaru bez tevis. Es tevi mīlu, Tagil.
Tagils: — Ko es ar tādu knīpu iesākšu?
Sanita: — Es mazgāšu tev veļu, vārīšu ēst…
Tagils: — Mums jau pašiem ir sava mājkalpotāja. Izbeidz!
Sanita: — Ļauj kaut vai pa gabaliņu uz tevi paskatīties.
Tagils: — Kas es tev esmu, glezna, vai?
Sanita: — Es zinu, tu esi ieķēries Baibā.
Tagils: — Paldies. Ar mazgadīgām es nepinos. Riskanti. Viņa droši vien vēl spēlējas ar lellēm.
Sanita (skaļi smejot): — Tev taisnība, es reiz pati redzēju. Zini, kā mēs viņu klasē saucam? Par naivo Dievgosniņu.
Tagils: — Un kā tad tevi sauc? Par Neilona princesi? Bet vispār tu esi diezgan formīga. Cik tev gadu?
Sanita: — Sešpadsmit.
Tagils: — Melo. Bet viens pīpis. Rītvakar mums maza saiešana un taisni viena skuķa trūkst. Gribi braukt līdzi?
Sanita: — Kāda runa!
Tagils: — Bet nu ātri teci un sameklē Baibu!
Kad Sanita pavēra tualetes durvis, Baiba paguva iespraukties aizdurvē. Viņu nepamanīja. Aši pieskrējusi pie dziedāšanas skolotāja Irbes kabineta, viņa paņēma atslēgu un ieslēdzās. Raudāja. Aizmiga. Pamodās mazā krēsliņā. Klubs bija kā izmiris. Trīcošiem ceļiem aizvilkās līdz tualetes istabai, pielēja karafi ar ūdeni. Atkal iekrita kā nemaņā. Kādēļ viņa pamodās? Kā lai tagad dzīvo? Nav vairs skaistā sapņa par nākotni, kas pēdējā laikā nesa viņu kā uz spārniem-un palīdzēja pārvarēt visas nepatikšanas. Tagils viņu nemīl! Nebūtu labās balss, Tagils uz viņu pat nepaskatītos. Bet, ja cilvēku mīl, tad mīl viņu visu, nevis tikai seju, augumu vai balsi. Viņai pie Tagila patika viss — viņa rokas ar slaidajiem pirkstiem, kas tik veikli slīd pa klavieru taustiņiem, viņa mīļā seja ar tumšajām acīm un smaidīgo muti, viņa garie mati, kas cirtojās kā meitenei. Kā lai tagad dzīvo? Kā lai iztiek bez dziesmas?
Man visu var ņemt, Tik dziesmu ne Un sapni par Tevi, Kas dvēselē…
Vai tiešām šīs dziesmas sacerētāji ari pārdzīvojuši to pašu, ko viņa? Bet varbūt Tagils tikai izlikās, negribēja parādīt, ka Baiba viņam tuva?
Neviens taču nekliegs par savu mīlestību kā vista par izdētu olu. Protams, kā viņai ātrāk tas neienāca prātā! Un viņa, muļķe, te guļ un raud.
Nekad viņa Tagilam netika teikusi par savām jūtām. Kā gan lai viņa stāstītu par to pirmā, kauns taču. Bet reizēm tā gribējās pieglaust seju pie Tagila pleca un just, ka stipras rokas kā sargādamas apņem viņu. Tagad viņa saņemsies, aizbrauks pie Tagila un visu pateiks. Bet ja nu Tagils viņu nolamā tāpat kā Sanitu? Viņa vairs nav bērns, viņa ir tikpat veca kā Džuljeta, kad tā iemīlēja Romeo.
Pārpinusi bizi un apģērbusi mēteli, Baiba izsteidzās ārā. Vestibilā čaloja glīti saģērbti bērni, atnākuši uz kluba sarīkojumu.
Velnišķīgi gribējās ēst. Baiba saskaitīja kapeikas. Iegājusi tuvējā kafejnīcā, viņa izdzēra tasi kafijas un apēda pāris maizīšu, tad iesēdās trolejbusā un brauca uz staciju.
Bija saulaina maija svētdiena. Ļaudis bariem vien devās ārā no pilsētas. Grāvmalu kārklos kā dzelteni cālēni tupēja pūpoli. Zaļajā zālē mirdzēja pieneņu saulītes. Starp līksmajiem gājējiem arī Baibai kļuva priecīgāks prāts.
Uz Tagila vasarnīcu veda šaura, smilšaina ieliņa. Ļaudis rosījās pa dārziem, raka zemi, kaut ko stādīja. No pērno lapu un drazu kaudzēm stīdza dūmu strūkliņas, oda pēc ceptām desiņām. Cīruļi, kā apreibuši no skaistās dienas, devīgi bārstīja dziesmas.
Trīcošām rokām Baiba vēra dārza vārtiņus. Vienreiz viņa te bija jau iegriezusies pēc notīm, bet tad koki vēl bija kaili un zem krūmiem gulēja palsas sniega kupenas. Tagad akmeņdārzā ziedēja sarkanas tulpes un dzeltenas narcises. Jauns vītoliņš mērca tikko saplaukušos līganos zarus nelielā dīķītī. Forsitiju krūms, piebiris sīkām zelta zvaigznītēm, aizsedza terasi. Uz tās divi skūpstījās.
— Atnāc vakarā pie manis, — Baiba izdzirda aizsmakušu, bet tik pazīstamu vīrieša balsi, — man vajag tevis, dzirdi, vajag.
Tagils!
Meitene skriešus metās atpakaļ uz vārtiņiem.
— Ei, kas tur? Pagaidi! — sauca Tagils.
— Droši vien kāda no tavām pielūdzējām, — atbildēja sievietes balss.
Baiba atjēdzās pludmalē. Jūra dzirkstīja spožajā pavasara saulē. Uz
sola, degunus ar papīra gabaliņiem apsegušas, sauļojās trīs sievietes.
— Kas tev, meitenīt, noticis, kādēļ tu raudi? — sirmgalvis ar lielu dogu saitē apjautājās. Suns apošņāja Baibas kājas un draudzīgi pavēdināja ar astes strupuli.
Baiba pārvilka ar plaukstu pār seju, tā bija mitra. Caur asarām pasmaidījusi, viņa pagriezās uz jūras pusi. Kaut varētu aizsolot pa mirgojošo saules taciņu, ūdens kā vāks sakļautos virs galvas, un pēc tam nebūtu nekas — ne patēva naida, ne Tagila nodevības, ne viņas pirmās, nelaimīgās mīlestības.
Neciešami sāpēja galva, un ķermeni atkal sāka kratīt drebuļi. Vajadzētu iet mājās, sadzerties aspirīnu un silti sasegties. Bet viņai nebija māju, patēvs viņu bija padzinis.
Klubā notika kārtējais deju vakars. Kontrolieri, pazinuši meiteni, nekā nejautāja un ielaida iekšā. Aizslēgusi Irbes kabineta durvis no iekšpuses, Baiba nogūlās un tūlīt iegrima murgainā miegā.
* * *
Kā dzīvot tālāk? Pamest skolu, iet strādāt un apmesties kopmītnē? Bet viņai vēl nav pases, un tādas labprāt' neviens darbā negrib pieņemt.
Skaļi klauvējieni pie durvīm viņu iztraucēja no pārdomām.
— Ko tu te dari? — Irbe izbrīnījies jautāja. — Šodien taču nav nodarbības.
Izdzirdis, ka meitene jau trīs dienas slima mitinās klubā, Irbe uztraucās.
— Tūlīt tu nāksi man līdzi! — viņš pavēlēja.
— Emmij, — viņš uzrunāja savu sievu, — šī ir mana spējīgākā audzēkne. Iedomājies, patēvs viņu padzinis no mājām. Iedod viņai zāles un noguldi uz dīvāna.
Vecā sieviete, nekā nejautādama, uzklāja guļasvietu un iedeva termometru.
— Trīsdesmit astoņi un pieci. — Viņa grozīja galvu. — Iedzer zāļu tējiņu ar medu un ieņem šo tableti. Ja rītu nekļūs labāk, izsauksim ārstu.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
Dzīvoju pie skolotāja Irbes un viņa sievas. Abi vecīši ir ļoti labi un mīļi pret mani. Temperatūras vairs nav, rit iešu uz skolu. Pagaidām Irbite
man neļauj dziedāt, lai es atlabstot.
* * *
— Baiba, Baibule! — Daumants uzgavilēja, pamanījis meiteni klases durvīs. — Cik labi, ka tu atkal esi pie mums!
Baiba skumji pasmaidīja. Pēdējās dienās pārciestais it kā norobežoja viņu no klasesbiedriem kā ar augstu žogu. Vienā pusē bezrūpīgie pusaudži Marga, Rita, Juris, Jānis, Arnis, Dace, otrā — kur sākās īstā lielā dzīve ar pieauguša cilvēka rūpēm un atbildību — viņa.
— Kur tu biji pazudusi? — Daumants taujāja. — Mēs visu pilsētu apskrējām, tevi meklēdami. Imants bija pat morgā, brrr, tur gan esot briesmīgi.
— Lieciet cilvēkam mieru! — Dace aizstāvēja klasesbiedreni. — Vai neredzat, cilvēks tikko kā no slimības gultas.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
Vakar atnāca mamma. Raudāja, lūdzās, lai eju atpakaļ uz māju. Naikovskis nožēlojot, ka esot man iesitis. Rolandiņš katru dienu taujājot pēc manis.
Ķo lai daru? Šeit pie Irbites viss kā pasakā — pašai sava istabiņa, neko man neļauj darīt, lai tik mācoties. Uz klubu vairs neeju, dziedu tepat. Skolotājs Irbe saka, lai vismaz lidz skolas beigšanai padzīvojot mierīgi pie viņiem. Viņš grib, lai es mācos tālāk mūzikas vidusskolā. Naikovskis droši vien tam nekad nepiekritīs. Vakar piezvanīja Tagils, aicina uz mēģinājumiem. Pagaidām nespēju viņu redzēt.
Reiņa Kadiķa stāvoklis bija smags. Pie viņa nepārtraukti kāds dežurēja. Slimniekam nācās nekustīgi gulēt uz muguras, viņš nedrīkstēja daudz runāt, lai neuztrauktos.
Katru dienu pēc stundām Dvīņi devās uz slimnīcu. Nodaļas ārsti abas meitenes drīz vien pazina.
— Mēs tikai pateiksim, ka viss kārtībā, ka mēs cītīgi gatavojamies eksāmeniem un gaidām viņu skolā, — Marga lūdzās.
Ārsts tomēr aizliedza slimnieku apmeklēt.
— Nu tad atļaujiet kaut paskatīties uz viņu pa durvju šķirbiņu, ar roku pamāt.
Arī to neatļāva.
* * *
— Ko lai ar jums tagad iesāk? — mācību daļas vadītāja norūpējusies jautāja astotajai «b». — Tādam skolotājam kā Reinim Kadiķim atvietotāja neatrast.
— Mums nevajag atvietotāja, — Zaiga atbildēja visas klases vārdā. — Latviešu valodā palikusi tikai atkārtošana, un to mēs veiksim paši.
— Varbūt tu to spēsi un vēl daži, kas labi mācās, bet kā būs ar sliņķiem?
— Sliņķu nebūs. Mēs visi savam klases audzinātājam apsolījām pabeigt skolu un vārdu turēsim.
Un viņi patiešām vārdu turēja.
— Kaut ko tādu es vēl neesmu redzējusi, — mācību daļas vadītāja skolotāju istabā brīnījās. — Blakus tāfelei viņi piesprauduši lielu skolotāja Kadiķa ģīmetni. To droši vien zīmējis Pētersons. Uz skolotāja galda baltas papīra zīmītes, tām otrā pusē skolēnu vārdi. Zaiga Zīle paņem lapiņu, izsauc atbildēt, pēc tam visi kolektīvi liek atzīmi, pie tam ļoti stingri un objektīvi.
* • *
Skolas medmāsa krustmāte Milda katru brīvu brīdi centās pavadīt pie Reiņa Kadiķa, Viņa stāstīja par skolu, slavēja astoto «b». Skolotāji nevarot vien nobrīnīties, kā viņi mainījušies uz labo pusi.
— Vai tiešām man vajadzēja saslimt, lai viņi sāktu mācīties? — Reinis Kadiķis skumji pajokoja. — Milda, man pie tevis viens lūgums. Nākamreiz, kad tu nāksi, paņem līdzi Daumantu Pētersonu.
— Vai to garo slīmestu ar pinkainajiem matiem?
— To pašu.
— Tu taču zini, ka tev stingri aizliegts uztraukties. Un no tā drais- kuja visu ko var sagaidīt.
— Būs labi. Atved jau rīt pat.
— Daumant, skolotājs Kadiķis grib tevi redzēt, — medmāsa nākamā dienā, klases durvis pavērusi, sauca.
— Ķīmijas stunda paputēs, — Daumants klusībā nopriecājās un veicīgi izmetās ārā no klases.
«Kādēļ skolotājs aicina tieši mani,» Daumants, soļodams blakus krustmātei Mildai, prātoja. Pēdējā laikā viņš neko graujošu nebija nodarījis, arī atzīmes normālas.
— Tu tikai nestāsti neko sliktu, labu vien, labu vien, — medmāsa jau kuro reizi piekodināja. — Vai dzirdi? Un, ja viņš prasa par to meiteni, kas pazuda, saki, ka ir jau atradusies. Man viņš netic, domā, ka es tīšām mānos. Tikai īsu brītiņu, dzirdi, — viņa vēl piekodināja, iebīdīdama zēnu palātā.
Reinis Kadiķis, pussēdus spilvenos atlaidies, vārgi pasmaidīja. Daumantam kā akmens novēlās no sirds. Skolotājs gribēja zināt visu par klasi. Daumants sīki izstāstīja, kā viņi atkārto latviešu valodu, cik stingra ir klase atzīmju likšanā, stingrāka pat par pašu skolotāju, ka mācību daļas vadītāja sākumā šīs atzīmes negribēja ņemt vērā, bet vēlāk piekāpās.
— Mēs visi gaidām jūs uz eksāmenu laiku skolā.
— Man jau pašam arī gribētos, bet ārsti teic, ka vismaz vēl pāris mēnešu būšot jānoguļ slimnīcā. Daumant, tavs tēvs reiz man izglāba dzīvību, bet pats tādēļ zaudēja roku. Visu mūžu jūtos viņam parādnieks. Kas zina, vai mums vēl kādreiz iznāks satikties. Tavam tēvam es vairs nespēju palīdzēt, bet tev man jāapsola, nē, jāapzvēr, ka darīsi visu, lai sekmīgi pabeigtu mācības un iestātos mākslas vidusskolā. — Skolotājs runāja lēni, ar grūtībām, brīdi pa brīdim sakopojot spēkus.
Daumantam pārskrēja saltas tirpas pār muguru.
— Es apzvēru, — viņš tik tikko dzirdami teica. — Tēvs sūta jums sveicienus. Kopš tās reizes, kad jūs bijāt pie mums, viņš vairs nedzer un netrokšņo.
— Un vēl es gribu tev teikt… mājās uz mana galda ir bieza mape — mūsu partizānu vienības vēsture. Man tā ir arī neizdevās to pabeigt. Lai tavs tēvs sameklē mūsu vienības komandieri Bērziņu un nodod to viņam.
— Lūdzu, skolotāj, lai paliek, jūs vēl pats to pabeigsiet.
— Krustmāte Milda man stāstīja, ka Baiba atradusies. Nepametiet viņu tagad vienu. Viņai ļoti vajadzīga jūsu draudzība un atbalsts. Bet nu ej. Esi laimīgs, manu zēn!
— Līdz nākamai reizei! — Daumants ar varu piespieda sevi pasmaidīt. Tas ar dzeltenīgo seju un dziļajām ciešanu rievām ap muti itin kā vairs nebija viņu skolotājs, bet gluži cits — svešs cilvēks.
* * *
— Mūsu audzinātājam slikti, — Daumants otrā dienā paziņoja klasei.
— Es zinu, jūs mani vainojat viņa slimībā, — Baiba klusi sacīja.
— Nepļāpā niekus! — Klāvs viņu pārtrauca. — Tikpat vainīga ir Sanita. Ieskrien klasē un bļauj kā negudra: «Baiba pazudusi, laikam izdarījusi pašnāvību!» Visi zināja, ka skolotājam slima sirds, ka viņu nedrīkst uztraukt.
— Ceturtdienas pēcpusdienas ir manas. — Daumants izņēma portfeli no Baibas rokas.
Nekā neredzošām acīm Baiba pavērās solabiedrā, tad, itin kā kaunē- damās no savām domām, spēji nosarka.
— Iegriezīsimies parkā, — Daumants ieminējās. Baiba klusēdama pamāja ar galvu.
Ziedēja kastaņas. Blaumaņa pieminekļa priekšā klājās spilgts tulpju paklājs. Leduskalniņš, no kura Baiba un Tagils tajā pasakainajā ziemas naktī slidinājās, stāvēja tukšs un aizmirsts.
— Lūk, arī mūsu soliņš! — Daumants novilka Baibu sev blakus.
— Mūsu?.
— Vai neatceries? Seit mēs pirms mēneša sēdējām, tad, kad ņogranda pirmais pavasara pērkons.
— Man šķiet, ka tas noticis sen, sen, — Baiba domīgi teica. — Tad mēs vēl bijām bērni.
— Ari es šajā laikā esmu kļuvis par tūkstoš gadiem vecāks.
—- Tu? — Baiba vērīgāk paskatījās solabiedrā. — Kas tad tev?
— Vai tiešām tu nekā nesaproti? — Daumants sarūgtināts sacīja. •— Man tev tas jāpasaka …
— Nevajag.
— Tevis dēļ esmu ar mieru darīt visu — zubrīties, iestāties mākslas skolā … Smieklīgi, vai ne?
— Nav smieklīgi, — Baiba klusi teica. — Apsolu, ka mēs vienmēr paliksim labi draugi, lai kas ar mums dzīvē notiktu. — Viņa ielika savu šauro plaukstu Daumanta platajā un juta, ka tā notrīc.
Daumants cieši saspieda meitenes roku un palaida to vaļā. — Paldies par to pašu.
Kādēļ Daumanta vietā nav Tagils, Baibai ienāca prātā. Ja viņš te sēdētu blakus un teiktu tos pašus vārdus, vai viņa būtu laimīga? Pēc visa tā, kas noticis? Dzidra asara noripoja pār meitenes vaigu.
— Tev grūti?
— Nē, — Baiba pasmaidīja caur asarām. — Tagad vairs ne.
— Vai es spētu tev kaut kā palīdzēt?
— Nē, man pašai jātiek skaidrībā.
Brīdi abi sēdēja blakām uz soliņa un domāja katrs savu domu.
Šķiet, viņa beidzot sapratusi, kas Tagils par putnu,-prātoja Daumants. Kā viņa pārdzīvo. Cik tas ir muļķīgi — sēdēt blakus tuvam cilvēkam, ar katru nervu šķiedru sajust, kā tas cieš, un nekā nespēt darīt viņa labā. Daumants savilka rokas dūrēs. Varbūt sadauzīt tam brunču medniekam viņa glīto fizionomiju?
Dzīve nav pasaka, Baiba smagi nopūtās. Nav labās, mīļās Laimas,, kas pārvērstu nabaga Pelnrušķīti skaistā princesē. Nav arī prinča, kas bārenīti celtu karalienes godā. Tagils nekad nav teicis, ka viņu mīl. Iznāk, ka viņa pati visu izdomājusi. Tagilam viņa ir bijusi vienīgi mūzikas instruments, soliste. No šīs atziņas Baiba brīdi pat apstulba — tik negaidīta tā šķita.
— Jāiet mājās. — Baiba piecēlās. — Mājās? Man pat to vairs nav, — viņa rūgti iesmējās.
— Nāc, dzīvo pie mums, — Daumants aicināja. — Nekādi plašie apartamenti jau mums nav, bet māsas istabā vieta atradīsies.
— Paldies, Daumant, tu esi īsts draugs. Bet man pie Irbēm patiešām nav slikti.
Garajā starpbrīdī astotās «b» meitenes sēdēja skolas pagalmā zem ziedoša ievu krūma.
— Starp mums, meitenēm, runājot, Baiba ir baigi aptaurētā, — Sanita klāstīja. — Tagilam tās stulbās dievgosniņas dēļ viss sagājis grīstē. Viņš pieteicis savu ansambli konkursā «Liepājas Dzintars», bet tagad bez Baibas viss pajūk. Ja man būtu tāda balss… — Sanita gandrīz vai raudāja aiz niknuma.
— Ja tantei būtu riteņi… — Arnis Līcis, nemanot piezadzies, ķircināja. ;
— Kraties veiklāk prom! — Anna dusmīgi uzkliedza Arnim. — Nav ko noklausīties. Pastāsti — kas tur īsti notika?
— Vakar pēcpusdienā man piezvanīja Tagils, lai es steidzīgi atnākot uz klubu. Kas man, es aizgāju arī. Skatos — visi puiši sēd tādi sašļukuši. Tagils teica, ka man esot jāparunā ar Baibu, lai viņa atgriežoties ansamblī, citādi šiem vakars.
— Kādēļ tad viņš pats to nedarīja? — Dace painteresējās.
— Baiba viņu negrib ne redzēt, ne dzirdēt, saprotiet.
— Varbūt tas donžuāns mūsu Baibai ko nodarījis? — Marga iemi- tnējās.
— Kas par niekiem! — Sanita iesmējās. — Briesmīgi gan Tagilam tādas zostiņas vajadzīgas. Baiba droši vien iedomājusies, ka Tagils viņā ieķēries, un nu, kad atklājusies patiesība, psiho.
— Un ko tu pati? —- Anna nenoturējās.
— Tas ir pavisam kas cits. — Sanita aizvainoti saknieba lūpas.
— Ja mīlestības dēļ tā jācieš, tad paldies par kūkām, — es labāk 'iztikšu bez tās, — Marga teica.
— Nekā tu, Marga, nesaproti. — Dace nopūtās.
— Stāsti, kas notika tālāk, — Anna mudināja Sanitu.
— Aizgāju pie Baibas. Ierāpusies milzīgā klubkrēslā, viņa mācījās. Irbes viesistaba liela kā zāle, klavieres, palma, gleznas pie sienām. Vis- ipār šiki. Baiba vaicāja, vai Tagils mani esot sūtījis pie viņas, un blenza ar saviem acu prožektoriem tieši man virsū. «Puiši nesaprot, kas noticis,» es atbildēju. Un tad Baiba paziņoja kaut ko superstulbu — viņa īpašreiz nespējot Tagilu redzēt, viņai tas šķietot netīrs. Tagils, kurš divreiz dienā maina kreklu, netīrs! Vai jūs, meitenes, to spējat saprast? Es, -goda vārds, nē.
— Tu, Sanita, ar dzelzs zābakiem bradā pa citu sirdīm, bet neapjēdz, *ka Tagils nemaz nav tāds eņģelis, — Dace viņu pārtrauca. — Un tagad apklusti — Baiba nāk.
No Baibas dienasgrāmatas:
Timekļa sārta Ir mīlas dvēsele,
Irst, tikko skārta-
(Rainis)
Beigas