— Šodien vai nekad! — Marga izlēma, sparīgi kozdama ābolā tā, ka sula tecēja pār zodu.
— Man bail, — Rita atzinās. — Ko teiks vecmāmiņa un tētis?
— Domā — man nav bail? Bet vienreiz tas jādara.
Abas meitenes sēdēja zālītē zem kuplas ābeles, kuras zari līka no sārtvaidžiem āboliem.
Rita dzīvoja vienā no pilsētas galvenajām ielām nelielā mājiņā. Tā jau simt gadu piederēja Ozolu ģimenei. No garāmgājējiem mājiņu slēpa kupls dzīvžogs un neliels dārziņš, kur juku jukām auga ceriņu un jasmīnu krūmi, ābeles, ķirši, jāņogu un upeņu ceri. Pie pašām namdurvīm visu vasaru ziedēja brīnumains rožukrūms, kā nobērts zeltainiem, smaržīgiem ziediem. Ritas vectēvs to kādreiz bija atvedis no Francijas. Visapkārt slējās daudzstāvu nami, bet te bija gluži kā laukos.
— Vectēvs stāstīja, ka palejā, kur tagad augstceltnes, viņa jaunības gados pletušās pļavas un ganījušās nomales iedzīvotāju govis. Bet vēl senāk, 16. gadsimtenī, tur bijusi Daugavas gultne. No tiem laikiem saglabājies Raganu grāvis. Tajā metuši cilvēkus, kuri apvainoti buršanā vai sadarbībā ar nešķīstiem gariem. Ja nelaimīgais noslīcis, tad bijis nevainīgs, ja uzpeldējis — viņam palīdzējuši nešķīstie spēki, un tāds sadedzināts uz sārta.
Mājiņa dzīvoja savas pēdējās dienas. Ritas tēvs jau bija saņēmis paziņojumu par tās nojaukšanu. Vecmāmiņa slepeni notrauca pa asarai.
— Nebēdā, vecomāt, jaunajā mājā būs silts un auksts ūdens, būs vannas istaba, — Rita viņu mierināja.
Bet vecmāmiņai katrs stūrītis, katra lietiņa te saistījās ar atmiņām, ar mīlestību, ar bērnu piedzimšanu, ar laimīgām un priecīgām dienām.
— Cik mums ir naudas? — Marga apjautājās.
Rita pasniedzās pēc sava portfeļa un izņēma maciņu.
— Rublis un sešdesmit kapeikas. Un ja nu nepietiek? Atliksim uz rītu, es tētim palūgšu vēl.
— Pietiks! — Marga uzlēca kājās, nopurināja kleitai pieķērušos zāļu stiebriņus un satvēra draudzeni aiz rokas. — Ejam!
Kā jau dienas vidū, frizētava bija pustukša. Kasiere, galvu uz rokām nolikusi, snauda. Viens vecāks un otrs pavisam jauniņš frizieru meistars baltā virsvalkā sēdēja pie galdiņa un spēlēja domino.
— Dāmu frizētava pa kreisi, — jaunākais, pamanījis abas meitenes, noteica un turpināja spēli.
— Mēs… mums… — Rita neveikli stostījās un virzījās uz durvju pusi.
— Mums apgriezt matus! — Marga pabīdīja Ritu uz krēsla pusi un pati iekārtojās otrā. Frizieri negribīgi piecēlās un aplika meitenēm baltus apmetņus.
— Cik garus? — vecākais strupi noprasīja Ritai.
— Plaukstas platumā zem ausīm, — Marga atbildēja gan par draudzeni, gan par sevi.
Divi šķēru šņirkstieni, un Ritas gaišās bizes gulēja uz grīdas.
— Ardievu, bērnība! — meistars iesmējās.
Rita raudzījās spogulī uz izbiedēto meitenes seju ar gludajiem, pie galvas pieglaustajiem matiem, un viņai briesmīgi sagribējās raudāt.
— Nekas, — meistars, pielīdzinādams matu galus, runāja. — Ieliksi ilgviļņus vai tāpat satīsi rullīšus, izskatīsies glītāk nekā ar tādām vecmodīgām pe|astēm.
Ķemme sprakšķēja, kad otrs frizieris to vilka cauri kastaņbrūnajiem, biezajiem Margas matiem. Viļņiem tie gūlās pāri krēsla atzveltnei.
— Vai nav žēl? — frizieris apjautājās.
— Nemaz.
— Jocīgi gan tie skuķi, — meistars prātoja. — Sai pašai strupdegu- nei mati ir pats lielākais krāšņums.
Šķipsna pēc šķipsnas — no pirmās skolas dienas rūpīgi audzētie mati krita uz grīdas.
Bagātīgi aplaistītas ar vīriešu odekolonu «Siprs», meitenes iznāca no frizētavas.
— Cik man viegla galva! — Marga priecājās.
— Kur es tagad pieturēšos? — Rita bēdājās.
— Kā — pieturēsies? — Marga nesaprata.
— Nu, kad es apjuku, es vienmēr turējos aiz bizēm.
Marga skaļi iesmējās.
— Turies aiz īkšķiem. Tagad mūsu klasē tikai Baibai būs bize. Tuvākajā laikā man jānopērk arī krūšturis. Tu vēl vari pieciest, bet es vairs ne. Kā tu domā — vai man ņemt trešā vai ceturtā numura?
Rita taustīja matus. Viņai visu laiku šķita, ka ir kaut ko pazaudējusi.
— Ejam, satīsim rullīšus, tu man un es tev, — Marga čaloja. — Ko teiks klase, kad mūs ieraudzīs?
Aizlavījušās garām virtuvei, kur vecmāmiņa gatavoja pusdienas, abas meitenes iemuka Ritas istabā un aizlika durvīm priekšā krēslu. Marga izņēma no somas gluži jaunus plastmasas matu rullīšus, ielēja glāzē ūdeni un ķērās pie darba.
— Uz mani tu vari paļauties, — viņa, tīdama draudzenes mitrās matu šķipsnas, čaloja, — es savai māmiņai vienmēr veidoju frizūru. Paķēru līdzi arī matu žāvējamo aparātu — to sauc par fēnu.
Rita pašreiz sasarkušu seju žāvēja mitros matus, bet Marga darbojās ap savējiem, kad dārzā atskanēja vecmāmiņas sauciens:
— Meitenes, kur jūs esat pazudušas? Pusdienas gatavas.
Marga uzlika pirkstu uz lūpām.
— Sagādāsim viņai pārsteigumu.
Pārsteigums patiešām izdevās varens. Krietnu brīdi vecmāmiņa pētīja meitenes, neteikdama ne vārda. Ritas smalkā sejiņa ar zeltainajiem vasaras raibumiem ap degunu un zilajām acīm, kuplo matu cirtu apņemta, izskatījās piemīlīga. Marga turpretim atgādināja cirtainu aitu. Abas meitenes bija tik laimīgas un apmierinātas pašas ar sevi, ka vecmāmiņa norija pārmetumus, kas viņai jau bija uz mēles.
— Ak, meitenes, meitenes, pārāk agri jūs gribat kļūt pieaugušas, —• ziņa nopūtās.
Trīcošiem ceļgaliem Marga vēra sava dzīvokļa durvis. Vecāki skatījās televizoru un sākumā meitai nepievērsa uzmanību. Bet tad sākās! Marga Dirmo reizi redzēja tēvu tik sadusmotu.
— Pēc kā tu tagad izskaties? Pēc apcirptas aitas! — viņš kliedza. — Agrāk visi ļaudis skatījās un priecājās par tavām krāšņajām bizēm.
— Bet es tās jau sen ienīdu! — Marga šņukstēja. — Zēni skolā mani apsaukāja par govi ar garo asti. Katru rītu bija jāceļas agrāk un jānoņemas ar pīšanu. Pēc kā es izskatījos — kā no pagājušā gadsimteņa iziļiem laukiem.
— Kas darīts — padarīts, — Margas māte samierinoši noteica, — Pabāz galvu zem ūdens un izskalo tās šausmīgās čirkas.
— Kādēļ? — Marga šņukstēja.
— Tādēļ, ka šī frizūra tev nepiestāv. Tēvam taisnība. Tu izskaties pēc safrizētas aitas.
Māte un meita guļamistabā pie spoguļa ilgi pētīja dažādus matu sakārtojumus, līdz izšķīrās par gludu, ar sprādzi aizmugurē saņemtu frizūru.
— Dvīņi kaut ko aizmirsuši, — Klāvs otrā rītā skaļi pavēstīja.
— Ko tad? — Zaiga brīnījās.
— Sinjonus.
Pārējām meitenēm tas jau bija noiets etaps, bet zēniem atkal puslīdz vienalga, vai Marga un Rita staigā ar bizēm vai bez tām. Bižu raustīšanas laikmets bija sen aiz muguras.
— Māra Cīrule skolotāju istabā raksta lapas ar uzdevumiem, — Imants, klasē iemeties, pavēstīja. Astotā «b» satraucās. Ķīmija bija pirmā stunda, saglābt vairs neko nevarēja.
Kad jaunā ķīmiķe Māra Cīrule pirms diviem gadiem ieņēma vietu pie garā skolotāju galda, Reinis Kadiķis viņai laipni aizrādīja:
— Meitenīt, šī ir skolotāju istaba.
Vēlāk, atceroties šo gadījumu, abi sirsnīgi smējās.
Direktora vietnieka saimniecības lietās Valentīna Ruško pareģojums, ka tāds sievišķīgi trausls radījums smagajā skolotājas darbā salūzīšot kā skaliņš, nepiepildījās. Māra Cīrule izrādījās sieviete ar stingru raksturu. Pēc pusgada ķīmija, tāpat kā ģeogrāfija, kļuva par vienu no audzēkņu iemīļotākajiem priekšmetiem. Skolēni svēra un mērīja, jauca un karsēja, ar lielu ziņkārību vērodami, kas no tā visa iznāks. Māras Cīru- les dēļ dažs labs bija gatavs iet caur uguni un ūdeni. Vecāko klašu meitenes, kuras jau pievērsa lielāku vērību savai ārienei, ar interesi aplūkoja skolotājas gaumīgos, elegantos džemperus un svārkus. Māra to ievēroja un labprāt parādīja kādu sarežģītāku adījuma rakstu vai piegrieztni. Par kādu citu savas skolotājas aizraušanos astotā «b» uzzināja pavisam nejauši, skatoties televizoru. Moderno deju konkursā Māra Cīrule kopā ar savu partneri izcīnīja otro vietu.
Drīz pēc tam skolā izveidojās moderno sarīkojuma deju pulciņš. Meiteņu pieteicās milzums, bet zēnus nācās stumt un vilkt ar varu. Māra
atveda uz skolu paveco, bet vēl itin veiklo dejošanas skolotāju Kauliņu, kas sviedriem vaigā pūlējās no neveiklajiem, stīvajiem zēniem izveidot graciozus dejotājus un galantus kavalierus. Ar meitenēm gāja vieglāk, tām dejošanas māksla šķita jau šūpulī ielikta.
Mārai Cīrulei bija savas īpatnējas mācību metodes. Lai pārbaudītu, kā skolēni apguvuši izņemto vielu, viņa reizi mēnesī negaidot lika rakstīt kontroldarbu. Uz nošpikošanu nebija ko cerēt, skolotāja katram izsniedza savu uzdevumu, uzrakstītu uz īpašas papīra lapas.
Astotai «b» šī nereize iekrita tieši pirmdienā. Lai nu kas, bet ķīmija •nebija šīs klases aicinājums. Vienīgi Jānis Krūmiņš tajā bija iemīlējies bez mēra.
— Viņš, nabadziņš, tur nav vainīgs, tas viņam negribot jau ieprogrammēts gēnos. — Pārējie visžēlīgi piedeva Jānim viņa aizraušanos.
Jāņa māte bija ķīmijas profesore, tēvs strādāja Organiskās sintēzes institūtā. Klasē smējās, ka vecāki vakaros Jānim pasaku vietā skaitījuši ķīmijas formulas. Sestajā klasē Jānis reiz gandrīz sadega. Slepus paņēmis no ķīmijas kabineta Bertolē sāli, viņš to iebāza kabatā un aizmirsa. Viela sasila un negaidot uzliesmoja, izdedzinādama uzvalkā lielu robu un apsvilinādama roku un sānus. Pēc tam kad dēla neveiksmīga eksperimenta rezultātā sagruva personīgās garāžas siena un bezmaz aizgāja bojā pats mantinieks, vecāki Jāni aizveda uz Pionieru pils jauno ķīmiķu pulciņu ciešā pārliecībā, ka māja tagad būs drošībā.
— Klau, Profesor, esi cilvēks, glāb klasi! Imants izmisis čukstēja. — Pusei būs divnieki. Kurš normāls cilvēks tādā laikā kā vakar sēdēs mājās un zubrīsies ķīmiju?
— Ko es varu darīt? — Jānis raustīja plecus. Viņu personīgi šis kontroldarbs neuztrauca ne mazdrusciņ.
— Izgudro kaut ko, kādu sprādzienu, vai.
— Ko tu lūdzies to pūsli? — Daumants, kas sēdēja Imantam blakus, nicinoši nošņāca.
Kavēties nedrīkstēja. Zaiga jau apstaigāja galdus un izdalīja kontroldarbu lapas. Māra Cīrule šķirstīja kādu papīriem piebāztu mapi.
— Atļaujiet, skolotāj, man nomazgāt rokas, — Daumants palūdza.
— Lūdzu, Pēterson, mazgājiet, ja jums tas nepieciešams.
Māra Cīrule visus savus audzēkņus uzrunāja tikai uzvārdos un ar «jūs». Izņēmumu nebija.
Izlietne atradās ķīmijas kabineta stūrī blakus skapim, kur stikla burkās un pudelēs glabājās dažādas ķimikālijas, katra ar savu uzrakstu.
Tikko Daumants paguva ieņemt savu vietu, telpā sāka izplatīties neciešama smakā. Izcēlās tracis.
— Kāds palaidis personīgo gāzi!
— Ož pēc vecām olām!
— Nē, pēc bojātas gaļas!
— Lūdzu, skolotāj, atļaujiet iziet, man nelabi!
— Man arī! Man arī!
— Zīle, lūdzu, atveriet logus un ieslēdziet ventilatoru! Savāciet veikli savas lietas, kontroldarbs turpināsies klasē.
— Čūsku vecene! — Imants nospļāvās.
Daumants noplātīja rokas.
— Nav mana vaina. Es darīju, ko varēju.
Pa atvērtajiem logiem un durvīm nelāgā smaka, it kā tai būtu pieaudzis tūkstoš kāju, ātri vien ielīda pārējās skolas telpās.
Direktoram kabinetā pašreiz notika nepatīkama saruna ar izglītības nodaļas skolu inspektori — īgnu, padzīvojušu biedreni. Neuzkrītoši ievilkusi degunā gaisu, viņa aizdomīgi paskatījās uz direktora pusi. Tas jau krietnu brīdi sajuta pretīgo smirdoņu.
— Atvainojiet, — viņš teica un aizvēra logu. — Mums kaimiņos ir neliela mehāniskā darbnīca. Tā reizēm ar karbīdu piesmirdina visu apkārtni. Droši vien atkal saplīsis metināmais aparāts.
— Man gan šķiet, ka smaka nāk no šīs puses. — Inspektore pavēra durvis, nekavējoties atsprāga atpakaļ un aizspieda degunu ar kabatas drāniņu. — Šausmas! Kas te notiek?
Sajā brīdī astotās «b» skolēni, degunus saķēruši, metās ārā no ķīmijas kabineta.
— Skolotāja Cīrule, ko tas nozīmē? — direktors saērcināts noprasīja.
— Neveiksmīgs ķīmijas eksperiments. Pēc dažām minūtēm sekas būs likvidētas.
— Pēterson, kas notiek ar nātrija sulfīdu, ja to iemet kādā skābē? — skolotāja jautāja, kad visi bija sagājuši klasē.
— Tas izkūst, — Daumants nevainīgi atbildēja.
— Un vēl?
— Izdalās gāze — sērūdeņradis, kura smaka atgādina sapuvušas -olas.
— Uzdodu jums ārpusklases darbu — uzrakstīt vismaz desmit lappušu garu referātu par sulfīdiem. Nākamajā pirmdienā visi to noklausīsimies. Literatūru varat saņemt pie manis.
Klasē nogranda smiekli.
— Esam nokavējuši piecpadsmit minūtes. Jūsu rīcībā paliek trīsdesmit. Kontroldarbs netiek atcelts.
Smiekli mirklī apklusa.
* * *
— Kas tev lika palaist gāzi? — Zaiga pēc zvana pārmeta Daumantam. — Tevis dēļ daudzi nepaguva pabeigt kontroldarbu un tādēļ saņems sliktu atzīmi.
— Ak tādi jūs esat? — Daumants aizsvilās. — Pirms kontroldarba visi bija ar mieru kaut vai atombumbu uzspridzināt, bet tagad pārmet.
— Ko tu klausies to zubrītāju? — Imants vilka draugu prom. — Vai' nezini, ka viņai klab zobi par katru atzīmi, kura zemāka par piecnieku? Tu rīkojies kā īsts varonis.
— Ja kontroldarbs būtu pajucis, visi kliegtu «urrā!» un apsveiktu Daumantu, bet tagad… — Baiba, kārtodama portfelī grāmatas, prātoja. — Skolotājai Cīrulei no uztraukuma drebēja rokas…
Daumants neizturēja Baibas pārmetošo skatienu.
— Ko tā rudmatainā blenž uz mani ar saviem prožektoriem! — viņš kliedza. — Droši vien domā — atnācis mūsu godīgajā klasē tāds bezkauņa, traucē labajiem bērniņiem mācīties. Sevis dēļ es to nedarītu. Man personīgi par jūsu ķīmiju nospļauties!
Nedēļa aizskrēja kā vēja spārniem.
— Klau, ķīmijas ģēnij! — Daumants sestdienas rītā piesēdās blakus Profesoram. — Tev būtu viens pūtiens uzrakstīt to sacerējumu, kuru man Cīrule uzbāza. Es parādā nepalikšu.
— Cik tad tu man piesoli? — Profesors zobojās.
— Es ne par naudu. Ja tev uz kādu zobs, uzspiedīšu tam tādu zīmogu uz fizionomijas …
— Tie laiki, vecīt, kad visu izšķīra dūre, sen pagājuši. Tu esi nokavējis vismaz par trīssimt gadiem.
— Ceļos jau es tavā priekšā nekritīšu, — Daumants noskaitās.
* * *
— Mūsējie rīko pārgājienu «Atvadas vasarai». Negribi nākt līdzi? — vecākais brālis Kristaps svētdienas rītā aicināja. — Būs ugunskurs, desiņas, dziesmas.
—Ej ratā! — Daumants, grāmatās ieracies, atrūca.
— Zili brīnumi! Sīkais ķēries pie mācībām! — Brālis paraustīja plecus, paņēma mugursomu un aizgāja.
Pēc brokastīm vecāki un māsa ar mazuli posās uz ģimenes dārziņu.
— Daumants varētu palīdzēt uzrakt zemi, kamēr vēl pieturas jauks laiks, — tēvs ieminējās.
— Gan jau mēs paši kaut kā, pats redzi, ka bērns mācās, — māte viņu apsauca. — Mēs nu ejam, dēls, kotletes un kartupeļi ledusskapi, ja sagribas ēst, pats uzsildi.
Šķirstīdams biezos sējumus, Daumants kā detektīvs dzenāja pēdas nelaimīgajiem sēra savienojumiem un rūpīgi izrakstīja visu, kas par tiem bija sacīts. Atklājās interesantas lietas.
Pirmdien Māra Cīrule uz sava galda atrada glīti iesietu mapi ar uzrakstu «Sulfīdi»". Tajā bija desmit lappušu, ne rindiņu mazāk.