Ģeogrāfam Antonam Caunem, ar iesauku Kolumbs, bija stingra, bet taisnīga skolotāja slava. Piecnieku viņa priekšmetā saņēma tikai tie, kuri prata pastāstīt plašāk nekā mācību grāmatā. Astotajā «b» pirmais piecnieku izpelnījās Imants par vairākus gadus rūpīgi vākto un sakārtoto Latvijas derīgo izrakteņu kolekciju. Imants ar to lepojās vairāk nekā sīkstulis ar naudu, ilgi svārstījās, līdz atnesa uz skolu.
— Pasaulē jālūkojas ar zinošu prātu un redzīgām acīm, — skolotājs Caune mēdza teikt. — Ja sēdi uz liela akmens, tev jāzina, kas tas ir un kā te nokļuvis; ejot pāri upītei, ir jābūt skaidrībā, no kurieņes tā tek un kurp tek.
Būdams sporta meistars kalnu tūrismā, viņš katru gadu piedalījās interesantās ekspedīcijās. Skolas ģeogrāfijas kabinets bija slavens visā pilsētā ar savām unikālajām minerālu kolekcijām, ar teicamiem maršrutu aprakstiem, plašo kartotēku, kurā glabājās ziņas par visiem kontinentiem un valstīm un kuru skolēni pastāvīgi papildināja. Ceļojumu apraksti skolas bibliotēkā bija deficīts — uz tiem pierakstījās rindā. Skolēni aizrāvās ar fotografēšanu, ar krāsainiem diapozitīviem.
Vislielākais skolotāja Caunes nopelns bija tas, ka viņa audzēkņi pēc kartes un kompasa lieliski orientējās svešā apvidū, zināja noteikt debess puses pēc apsūnojušiem kokiem un akmeņiem, pēc mežā izcirstajām stigām. Skolas komandas regulāri piedalījās orientēšanās sacensībās un parasti ieņēma kādu no pirmajām vietām.
Nomaļajā piestātnē, kur vairums elektrisko vilcienu pat neapstājās, kādā oktobra rītā izbira liels bars smejošu un čalojošu skolēnu. Roku virs galvas izslējis un knipjus sizdams, Antons Caune ātri savāca savējos. Parasto treniņtērpu vidū tie atšķīrās ar vienādām salātu zaļām vel- veta vestēm un skolas emblēmu.
— Soļos, marš! — Caune nokomandēja un pirmais sāka iet pa labi iemītu taciņu pāri pļavai. Locīdamās kā milzīga čūska, viņam sekoja visa orientieristu saime.
Naktī bija uzkritusi salna. Pļavu klāja sidrabaina, pūkaina sarmas kārta, pārvērzdama smilgas, zirgskābenes, āboliņa pogaļas trauslos, kā no stikla darinātos mākslas darbos.
— Saderam, ka būs lietus, — Imants pukojās. — Tādēļ vien, ka es aizmirsu mājās plēvi.
— No skaidrām debesīm? — Ģirts zobojās. — Būs dieniņa uz goda.
Pēteris un Dace klusēdami soļoja aiz viņiem.
Dace bija pieredzes bagāta orientieriste, republikas skolēnu izlases komandas dalībniece. Pastaigas pa mežu viņai vienmēr sagādāja prieku. Bet šorīt meitene tikai ar mokām piecēlās no gultas. Galva bija smaga, deniņos sāpīgi pukstēja, pēc katra elpas vilciena krūtis iečerkstējās kā neeļļots pulkstenis. Tagad svaigā gaisā galva vairs nesāpēja, un Dacei kļuva priecīgāks prāts.
Mežmalā sākās parastā pirmssacensību rosība. Sanitārās kopas meitenes uzslēja telti un piestiprināja virs tās sarkanu krustu. Skolotājs Caune nostādīja visus ierindā un palūdza rajona izglītības nodaļas pārstāvi, kādreiz slaveno alpīnisti Regīnu Salu, atklāt sacensības. Par laimi, viņa nebija no ilgrunātajām — pateica dažus vārdus par orientēšanās sporta nozīmību un novēlēja visiem sekmīgi veikt distanci.
Katram dalībniekam izsniedza numuru un maršruta karti. Sešu kilometru garo distanci, atzīmējot kartē kontrolpunktus, vajadzēja veikt, ilgākais, divās stundās.
— Kas ir, veči, saraujam vienā stundā! — Imants ierosināja. — Man ir līdzi desiņas, uzvārīsim tēju, pasēdēsim pie ugunskura.
— To var, — pārējie bija ar mieru.
Ik pēc piecpadsmit sakundēm kāds no dalībniekiem pazuda mežā. Drīz vien starta vietā palika vienīgi sanitāres un Regīna Sala, kurai pēc sacensībām bija jāpasniedz uzvarētājiem balvas.
— Meitenes, ja es pec pusotram stundām neesmu atpakaļ, pakliedziet, lūdzu, — viņa noteica un devās mežā sēnēs.
Daces kedas ātri vien samirka, un pār muguru sāka skriet nepatīkami drebuļi. Pie kontroles punkta ar atzīmi «91» viņu gaidīja Pēteris.
— Vai tev nav kas dzerams? Rīkle galīgi sausa.
Pēteris piedāvāja skābās konfektes.
— Kas tev, slima esi, vai? — Viņš norūpējies pataustīja Daces pieri. — Acis tādas nogurušas un piere gluži karsta.
— Tas no skriešanas, — Dace izmelojās. — Iesim kopā, būs īsāks ceļš. !
Pārrāpušies pāri smilšainam, pusauga priedltēm biezi noaugušam pauguram, viņi nonāca slīkšņainā ielejā, pa kuru tecēja upīte. Pēdējās zeltainās bērzu lapas virpuļoja zemē kā mazi planieri, apšu kailajos zaros salīgi drebinājās rasas pilieni. Varens ozols, rūsganajās lapās kā siltā kažokā ietinies, spoguļojās upes līcī.
— Tas ir ziemas ozols, — Dace teica. — Viņš lapas saglabā arī ziemā. Bargajā salā tās pasargā trauslos pumpurus. Pavasarī pēc pirmā siltā lietus lapas vienā naktī nobirst un koks ietinas plaukstošo pumpuru maigajā zaļumā gluži kā gaisīgā lakatā.
Ozola zarā, prasmīgi nomaskēts, atradās nākamais kontroles punkts.
Dace pirmā pamanīja krastmalā sagāztos apšu stumbrus. Šķita — kāds ar kaltu bija tos rūpīgi nosmailinājis kā lielus zīmuļus. Mazliet lejāk dzirdēja ūdens čalošanu. Bebri bija prasmīgi aizsprostojuši upīti ar apšu baļķiem un koku saknēm, starpas aizvijot ar sīkiem žagariem un noblīvējot ar zemi un dūņām. Ūdens putodams gāzās pāri divus metrus augstajam aizsprostam.
Upītes līkumā, kur uz kartes bija parādīta pļava, tagad pletās bebru dīķis ar nelielu, apsēm apaugušu saliņu vidū.
Pēc dotā maršruta sacensību dalībniekiem vajadzēja šķērsot upi. Taciņa, kas līkumoja gar piekrasti, noveda pie laipas. Pēc vairāku dienu lietavām upe bija izgājusi no krastiem. Iepriekšējā naktī piesala. Virs ūdens kā plānas stikla lauskas peldēja vižņi, atvarā griezdamies gredzenos.
Pēteris nepaguva ne attapties, kad Dace jau atradās uz laipas. Tālākais norisinājās kā paātrinātā kinofilmā. Upes vidū laipa sagriezās šķērsām, un Dace pazuda ūdenī. Pēteris metās viņu glābt. Krietnu gabalu lejāk abi izķepurojās pretējā krastā.
— Jāapžāvējas. Tev sērkociņu nav? — Dace spaidīja samirkušos matus, kas atgādināja ūdenszāles.
Izvilcis no planšetes slapjo maršruta karti, Pēteris sāka to pētīt.
— Līdz finišam vēl krietns gabals ko iet, bet tev ir temperatūra, tas skaidrāks par skaidru. Te tuvumā jābūt mājām «Ievulīči». Galu galā tas mums ir pa ceļam. Skrējām!
Pēteris pirmais metās pāri noraktam kartupeļu laukam. Dace klupdama krizdama viņam sekoja.
— Pagaidi brītiņu, — viņa elsa, — man trūkst elpas.
— Saņemies! Nav vairs tālu. Tepat aiz ābeļdārza ir mājas.
Pēteris satvēra meitenes roku un sāka vilkt viņu uz priekšu. Salīkušajās, apsūnojušajās ābelēs kā zeltaini un sārti ziedi karājās nenovāktie sīpoliņi un pepiņi. Ap tiem čiepstēdamas ņēmās zīlītes un dzilnīši.
Pašas mājas slēpās ceriņu krūmos. Tās šķita pamestas. Dzīvojamās mājas ielīkušais jumts noaudzis ar zaļu, samtainu sūnu, caur kuru vietām spraucās ārā pa pelēkam salmu kušķim. Kūtij viens gals pajucis. Kā salauztas ribas pret debesīm slējās spāru gali. Rūsgans kaķis, asti izslējis, paskrējās ienācējiem pretī un tūlīt sāka tīties Dacei ap kājām. Virs mājas durvīm kā izplestas rokas stāvēja vareni žuburoti brieža ragi.
Pēteris pieklauvēja. Atskanēja suņa riešana.
— Kas tur dauzās? Nāk iekšā! — nelaipna balss aiz durvīm sauca.
Abus slapjos skolēnus apņēma tīkams siltums un lauku mājas aromāts — smaržoja pēc dūmiem, sīpoliem, āboliem un žāvētas gaļas.
Garās, baltās apakšbiksēs tērptās kājas pāri gultas malai pārlicis, uz ienācējiem nelaipni raudzījās pinkains vecis. Plušķains suns stīvām kājām piečāpoja pie svešajiem, skaļi vilkdams elpu caur nāsīm, krietni tos apošņāja, tad, laiski pavicinājis astes riteni, palīda pagultē.
Dacei šķita, ka viņi nokļuvuši kāda burvja miteklī. Pie sienām karājās izbāztas meža zvēru galvas ar visiem ragiem un ilkņiem, spokaini koka zaru un sakņu veidojumi. Melns krauklis ieķērkdamies uzlidoja uz sava saimnieka pleca un spožām acīm vēroja nelūgtos viesus.
— Vai jūs neatļautu mums virtuvē mazliet apžāvēties? — Pēteris palūdza. — Mēs iekritām ūdenī.
— Traki paliek traki, — večuks burkšķēja. — Vai jums acu pierē nav, vai? Skaidrā dienas laikā mesties upē!
Drīz vien plītskrāsnī sprakšķēja uguns, mīlīgi sīca tējkanna.
— Pārģērbieties un slapjās drēbes izžaujiet uz aukliņas virs plīts! — saimnieks pavēlēja. Dacei viņš iedeva garu linu kreklu, no ilgas mazgāšanas krāsu zaudējušus svārkus un lielu lakatu.
— Mini bruncīšu šajā mājā nav. Mana nelaiķe atzina tikai māksi, — večuks, bārdā smīnēdams, piebilda.
Pēteris saņēma pašaustas vadmalas bikses un siltu vilnas kamzoli.
— Tu, Dace, izskaties uz mata pēc Kristīnes, — Pēteris smējās.
— Bet tu pēc Edgara.
Dacei ienāca prātā Blaumaņa varoņu mīlestība, un viņa spēji nosarka.
— Es labprāt gribētu būt… — Pēteris lēnām teica un tad spēji aprāvās.
— Kas tu gribētu būt?
— Neko.
Piespiedusies pie siltā mūrīša, Dace drebinājās.
— Iedzeriet katrs pa krūzei karstas liepziedu tējas ar medu! — saimnieks izrīkoja. — Tūlīt paliks labāk.
— Tu atlaidies uz brīdi, kamēr drēbes apžūs, — Pēteris pavēlēja. — Bet es pasēdēšu tepat plīts priekšā.
Dace tūlīt iegrima murgu pilnā miegā.
— Tā es te dzīvoju viens pats. Mans darbs — uzraudzīt kolhoza mežus,— večuks stāstīja. — Reizēm cilvēkus dienām ilgi neredzu. Bet meža zvēri no manis nebaidās, nāk un ēd no rokas. Meža cūkām veselu tupeņu lauku atstāju nenoraktu, labāk, lai rokas te nekā pa kolhoza tīrumu. Pagājušo nakti spīdēja mēness, varēja labi redzēt. Varena cūku mamma atveda veselu baru strīpainu pusauga sivēnu. Tad nu visi ņēmās pa tupeņiem rukšķēdami un kviekdami.
Vecā mežsarga balss atnāca līdz Pēterim kā no tālienes. Uguns liesmas apspīdēja mežsarga seju un vērta to līdzīgu pasakainam meža vecim. Un tad vairs nebija nekas.
* * *
Ģirtam mežā nekad nebija garlaicīgi. Vasarā viņš risināja garu garās sarunas ar putniem. Putnu balsis atdarināt viņam iemācīja kāds zooloģiskā dārza putnu sektora strādnieks. Putni bija Ģirta lielā mīlestība. Salasījies Lorenča grāmatu «Viņš runāja ar zvēriem, putniem, zivīm», Ģirts zooveikalā iegādājās pelēko vārnu un katru dienu ņēmās to apmācīt runāšanas mākslā.
— Jūs tikai padomājiet — vienkārša austriešu vārna, neviena nemācīta, prot teikt: «Ei, tu, panāc šur, re, kur tā sēž, dzi, Fredi, nāc šur, re, kur tā sēž!» Un pēc tam, kad tā izsprukusi no zēnu rokām, pavēsta sa~ vam saimniekam: «Mēs to dabūjām ciet ar lamatām.» Bet manējā tikai blenž ar vienu aci un vairāk par parasto «krā-krā» nespēj izķērkt.
— Nu gan tu lej, nav dzirdēts, ka vārnas runātu, — klasesbiedri apšaubīja, Papagaiļi, tie gan.
— Jūs neticat? — Ģirts uztraucās. — Lūdzu, te tas rakstīts, astoņdesmitajā lappusē. — Ģirts atvēra savu iemīļoto grāmatu. — Profesors Konrāds Lorencs gan nemānīsies. Viņš prata sarunāties ar kovārņiem kovārniski, ar zosīm — zosu valodā, ar meža pīlēm un citiem putniem. Es piespiedīšu savu Ansi runāt, — viņš zvērēja, — un tad jums visiem mutes no brīnumiem paliks vaļā.
Ģirta vārna lieliski prata atdarināt garāmbraucošo trolejbusu švīkstoņu, automašīnu rūkoņu, atvērtu durvju virināšanos. Kādu dienu putns ar knābi bija atvēris būra durvis un pa atvērto logu aizlidojis brīvībā. Velti Ģirts skraidīja pa tuvējo parku, klaigādams: — Ansi, nāc šurp! Ansi, nāc šurp!
Kopš šī rudens Ģirtam bija jauna aizraušanās — kovārņi. Viņš bija ieņēmis galvā izaudzēt savā rajonā veselu kovārņu dinastiju tāpat kā profesors Lorencs Altenbergā. Vajadzēja tikai kādam apjautāties par kovārņiem, kad Ģirts atplauka un tūlīt ņēmās gari un plaši stāstīt par šo- apbrīnojamo putnu dzīves veidu un paražām.
— Tu padomā tikai, — viņš, sarunu biedru aiz piedurknes turēdams, stāstīja, — mans Ciks un Čika ir samīlējušies viens otrā līdz ausīm. Viņš, kaklu taisni izstiepis un piepūties, dižojas viņas priekšā un spalgi sauc — «cik, cik, cik», tas kovārņu valodā nozīmē — «tu man patīc». Viņa pacietīgi sukā ar knābi Čika mīkstās skausta spalvas. Pavasari abi izperēs vidēji sešus mazuļus, katrs pārītis pēc gada atkal sešus, tas ir 24 kovārņi, vēl pēc gada …
— Pēc desmit gadiem — 262 144. — Jānis ātri aprēķināja. — Visa Rīga būs kovārņu apsēsta. Tu esi sapņotājs, Ģirt!
Ģirts, domādams par saviem putniem, soļoja pa mežu. Viņa asais skatiens pamanīja sūnās gan vēlīnu baraviku vai apšu kundziņu, gan īpatnēju piepi uz nokaltuša koka stumbra. Žagata, ievērojusi gājēju, skaļi iežadzinājās. Zēns atbildēja. Garo asti iepletis, ziņkārīgais putns pielidoja tuvāk. Gandrīz kilometru zēns to kaitināja, žadzinādams žagatiski.
Kad Ģirts nonāca pie mērķa, Imants, dūmus gaiņādams, kurināja ugunskuru. Katliņā burbuļoja brūkleņu mētru tēja.
— Ja Pēteris vai Dace tuvāko piecu minūšu laikā neparādās, uzvaru mums neredzēt tāpat kā savas ausis, — Imants pukojās. — Kāda velna pēc es skrēju kā pēdējais muļķis, ja šie velkas kā uz skolu. Nevajadzēja to pārīti laist kopā.
Arī Ģirtam šķita, ka tas nav godīgi, — noruna paliek noruna.
Atvēlētajās divās stundās atgriezās visi orientēšanās sacensību dalībnieki, izņemot Daci un Pēteri.
Brīdi pastrīdējušies, tiesneši paziņoja uzvarētājus. Regīna Sala tos apsveica un pasniedza nelielas piemiņas veltes.
Sāka sijāt biezs, pretīgs rudens lietus. Pazudušie nerādījās.
— Cik ilgi tā stāvēsim un mirksim? Jāiet meklēt, — tiesneši beidzot izlēma.
— Kaut tikai nebūtu notikusi kāda nelaime, — kādreizējā alpīniste bažījās.
— Atļaujiet palūgt desmit brīvprātīgos, — skolotājs Caune ierosināja. — Pārējie lai dodas mājās.
Pieteicās visi, neviens negribēja pamest biedrus nelaimē. Izvērsušies ķēdē, orientieristi soli pa solim pārmeklēja mežu un tuvāko apkārtni, līdz nonāca pie Ievulīčiem. Imants iegāja mājā apjautāties par pazudušajiem.
— Mēs viņu dēļ drošu pirmo vietu pazaudējām, bet šie, gultās ielīduši, saldi krāc, — viņš, ārā iznācis, pukojās. — Romeo un Džuljeta atradušies! Tādiem pa ausīm sadot par maz!
— Aizveries! — Pēteris to pateica tik iespaidīgi, ka Imants momentā apklusa.
Dace nebija spējīga paiet. Vecais mežsargs iejūdza zirgu, ielika ratos salmus un ieguldīja slimnieci.
— Steigsimies! Ātrāk! Re, kur kokā kontroles punkts! Man auksti! — visu ceļu līdz stacijai viņa murgoja.
Dace atjēdzās tikai vilcienā.
— Vai, skolotāj, nu gan es jūs pamatīgi iegāzu! — Viņa vainīgi pasmaidīja.
— Ko nu par tevi. — Imants nekādi nevarēja samierināties ar zaudējumu. — Bet Pēteris jau nu gan varēja atjozt līdz finišam. Uzvara mums bija tikpat kā rokā. Atradies Romeo!
— Vai tu maz apjēdz, ko runā! — Pēteris uztraucās. — Pamest slimo Daci vienu pašu meža vidū! Es jau neesmu aptaurēts.