Kādu rītu Marga klasē iedrāzās pagalam satraukta.
— Ja mani šodien izceļ, tad vāks, — viņa, draudzenei blakus nosēdusies, pavēstīja. — Vakar māmiņai pēkšņi kļuva slikti, izsaucām ātro palīdzību, un viņu aizveda uz slimnīcu. Mēs ar tēti visu nakti neesam gulējuši. Mums tik ļoti gribas mammai sagādāt kādu pārsteigumu. Un zini, ko mēs nolēmām?
Rita sapurināja gaišās sprogas.
— Izremontēt dzīvokli. Tētis saka — tagad mums sākšoties jauna dzīve četratā, un tādēļ viss vecais un neglītais aizvācams. Šodien tētis izprasīja brīvdienu un meklē meistarus.
— Kaut kas traks! — Marga otrā dienā šķendējās. — Remonta kantoris sola strādniekus tikai pēc mēneša. Tētis saka — viņš lūdzies, gandrīz vai ceļos mezdamies, piesolījis pat lielāku atlīdzību, bet šie ne un ne. Tētis sadabūjis grāmatu «Dzīvokļa remonts», vakar vakarā mēs abi to pamatīgi izstudējām un šodien ķersimies paši pie darba. Varbūt arī tu atnāktu palīgā?
— Protams, bet man prātā iešāvās kāda vērtīga ideja, taču to es tev neteikšu.
Drīz vien pa klasi ceļoja šāds paziņojums:
«Stingri slepeni!!!
Sargāt no Margas!!!
Sestdien pēcpusdienā un svētdien pie Margas notiks sabiedriskā talka — dzīvokļa remonts. Pieteikšanās
brīvprātīga!
Vajag ap desmit cilvēku, vēlams ar pieredzi remontdarbos. Līdzi ņemt darba tērpus, pindzeles, lupatas u. c.
Pieteikties pie Ritas. Nenokavējiet!»
Paziņojuma teksts tika attiecīgi papildināts un komentēts:
«Vai dejas arī būs? Ja ne, tad es neeju. Sinī dīķī bebri nedzīvo! Ko nozīmē burti «u. c.»? Dažādus stimulatorus, piemēram, skābulīti. Man labāk garšo piens. Labu apetīti! Klases gods prasa, lai palīdzam biedrenei nelaimē (to noteikti bija rakstījusi Zaiga).»
Reinis Kadiķis paziņojumu pārķēra pie Daumanta.
— Operatīvi! — skolotājs pasmējās. — Vai mani arī ņemsiet savā- pulkā?
— Kāda runa, skolotāj, ar lielāko prieku.
— Tu būsi? — Sanita pajautāja Baibai.
— Ja mamma atļaus, noteikti.
— Es arī labprāt, bet mani senči, kā par nelaimi, brauc uz Sauļu uteni, tur varot dabūt šikus siltos zābaciņus un bez piemērīšanas, tu pati. zini, apavus nopirkt nevar.
* * *
— Tēt, vai es nevarētu uz sestdienu un svētdienu aizņemties tavu krāsotāju otu un smidzinātāju? — Klāvs vakarā apjautājās.
— Ko tad tu, uz savu roku gribi piepelnīties?
Klāvs izstāstīja tēvam par gaidāmo talku.
— Sestdien mah nesanāk, bet svētdien es labprāt ietu jums palīgā, — meistars pieteicās. — Protams, ja mani pieņemsiet.
— Tu esi pārākais no visiem tēviem. — Klāvs pat piesarka no prieka.
— Nu, nu, — meistars nokrekstējās. — Varbūt man ir kāds aprēķins. Ja nu man izdodas kādu savervēt savā brigādē par mācekli? Amats, pats- zini, laimes pamats.
Kļaviņi bija draudzīgas, jautras dabas ģimene.
Ne tikai Klāvs, bet visi Kļaviņi, sākot ar Mākslas akadēmijas pirmā kursa studentu Justu un beidzot ar vecmāmiņu, mīlēja jokus. Tēvu, krāsotāju meistaru, viņa līksmās un saticīgās dabas dēļ dievināja visa brigāde. Pirms dažiem gadiem Klāvs, rakņādamies pa veciem papīriem un grāmatām, bija uzgājis rūpīgi iesaiņotu mapi ar cirka afišām un fotouzņēmumiem. «Drosmīgie gaisa akrobāti Mary and John Jerk…» No fotogrāfijām raudzījās divas jaunas sejas, apbrīnojami līdzīgas viņa vecākiem. Ko tas nozīmēja?
— Ja tu negribi apbēdināt savu tēvu un māti, tad nekad nejautā- viņiem par cirku. — Vecmāmiņa par šo tematu neielaidās garākās pār-
runās. — Nekādu labumu tas viņiem nav devis, tikai ļaunu — tēvs visu mūžu staigā ar stīvu plecu, māte — ar klibu kāju.
Ģimenes draugs, vecais žonglieris un klauns Roberts, Klāvam pastāstīja, ka skatītāji kādreiz, elpu aizturējuši, sekojuši viņa vecāku pārdrošajiem lēcieniem augstu cirka kupolā. Tad notikusi nelaime. Ārsti ilgi cīnījušies par abu dzīvībām. Tēvs pēc atveseļošanās apguvis krāsotāja arodu, māte strādājusi tajā pašā celtniecības pārvaldē par grāmatvedi.
Kopš tā laika Klāvs sapņoja par cirku. Bet tas bija viņa personīgais noslēpums, kuru zināja vienīgi žonglieris Roberts un daži tuvākie draugi.' Pa vasaras brīvlaikiem zēns strādāja tēva brigādē un prata itin veikli rīkoties ar smidzināmo aparātu, sajaukt krāsas un piešpaktelēt nelīdzenumus un plaisas.
Marga un Rita, tērpušās vecos džinsos, stiepa uz kaimiņu dzīvokli krēslus, kad pie durvīm pieklauvēja notraipītā kombinezonā tērpusies persona. Uz acīm viņam bija milzīgas motociklista aizsargbrilles, vienā rokā spainis, otrā — vieglas kāpnītes.
— Namu pārvaldē man teica, ka te notikšot remonts un vajagot pieredzes bagāta māldermeistara. Un tā nu es esmu klāt.
— Jā, bet… — Marga sastomījās. Viņa nekā nenojauta.
— Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā! — Rita aicināja. — Mums ļoti vajadzīgs labs meistars.
— Griesti netīri. — Meistars apstaigāja istabas. — Arī tapetes nav pirmā svaiguma. Ja labi papūlas, divās dienās to darbiņu var veikt. Vai tapetes saimniece jau nopirkusi?
— Jā, lūdzu, apskatiet! Mēs rūpīgi nomērījām, cerams, ka pietiks.
— Un galdnieku līmi?
— Te tā ir.
— Un rudzu miltus klīsterim?
— Tos tētis šovakar atnesīs. Ko tu spurdz? — Marga dusmīgi paskatījās uz draudzeni.
— Vai tu patiešām nepazīsti? Tas taču mūsu Klāvs. — Rita skaļi smējās. — Pamatīgi nomaskējies, vai ne?
— Darbam atbilstošā formas tērpā. — Klāvs apmierināts grozījās pa istabu. — Modelis «Krāsu pods un pindzele». Var pasūtīt pirmšķirīgajā modes ateljē «Suj pats».
Vēl vienpadsmit reizes piezvanīja pie durvīm, un Marga piedzīvoja vienpadsmit pārsteigumu.
Par darba vadītāju vienbalsīgi ievēlēja Klāvu.
— Nu tad tā, — Klāvs, uz kāpnītēm pakāpies, izrīkoja brigādi. — Vispirms jāatbrīvo telpas.
Visus sīkos priekšmetus — galdus, krēslus, televizoru, stāvlampu — ienesa pie kaimiņiem. Grūtāk gāja ar plato trīsdurvju skapi, tas turējās pretī kā zemē ieaudzis.
— Vajag izkustināt un palikt zem kājām zaļus kartupeļus, — Daumants pamācīja. — Mēs vienmēr mājās tā darām.
Kad pārradās Margas tēvs, simfoniskā orķestra vijolnieks, darbs jau kūsāt kūsāja. Puiši bīdīja mēbeles uz istabas vidu, meitenes tās rūpīgi nosedza ar papīriem un vecām drēbēm. Parketa grīdu nokaisīja ar biezu zāģu skaidu kārtu. Klāvs, uz kāpnītēm pakāpies, mazgāja griestus. Meitenes spiegdamas vairījās no netīrajām šļakatām.
— Pa nakti griesti apžūs. Rīt no rīta mēs ar tēti atnāksim tā agrāk un nopūtīsim baltus, — Klāvs, darbu pabeidzis, apsolīja.
— Es nemaz nezināju, ka manai meitai ir tik lieliski klasesbiedri, — Margas tēvs priecājās.
— Mēs paši arī to nezinājām, — astotie smējās.
Nākamajā rītā Marga ar tēvu, sakrāvuši uz grīdas krīta pakas un galdnieku līmes plāksnītes, pētīja grāmatu «Dzīvokļa remonts».
— Receptē paredzēto līmes daudzumu šķīdina vienā litrā ūdens, — Marga lasīja.
— Vai nebūs par maz? — tēvs prātoja. — Labāk uzlikšu divus litrus, redz, cik te daudz līmes.
Par laimi, īstajā brīdī ieradās Klāvs ar savu tēvu. Vijolnieka šaurā plauksta pavisam pazuda krāsotāja platajā ķetnā.
— Sajā orķestrī atļaujiet mums ar Klāvu spēlēt pirmās vijoles. — Kļaviņa smiekli dārdināja tukšās istabas.
Drīz vien līme bija uzvārīta, krāsa iejaukta, un sākās pats atbildīgākais darbs — griestu balsināšana.
— Atļauj man, tēt! — Klāvs palūdza.
— Nu, skaties, meistar, neapkauno firmu.
Klāvs iedarbināja smidzinātāju. Smalka strūkla vienmērīgi noklāja traipainos griestus.
— Cik tev veikli padodas! — klasesbiedri, kuri pa to laiku arī bija ieradušies, brīnījās.
— Iestrādājies, pagājušajā vasarā mūsu brigādē bija lielu lielais palīgs, — Klāva tēvs palepojās.
— Dod mums arī papūst! — zēni lūdzās.
— Nekas nesanāks, — Klāvs atgaiņājās. — Salaidīsiet dēlī, bet viss negods tiks mums.
Istabu stūrus un tumšākās vietas ņobalsināja pats krāsotāju meistars.
Darbs ritēja pilnā sparā, kad, visiem par lielu izbrīnu, ieradās Zaiga. Mugurā viņai bija elegants, koši sarkans bikšu kostīms.
— Kā rietoša saule virs jūras, — Pēteris skandēja.
— Uzcirtusies kā modes skatē. — Klāvs kopš pērnā gada Zaigu ciest nevarēja. — Redzēsim, kāda šī izskatīsies pievakarē.
Būdama klases vecākā, Zaiga uzskatīja par savu pienākumu piedalīties visos kolektīvajos pasākumos. Arī šo pasākumu viņa gatavojās gari un plaši aprakstīt klases dienasgrāmatā ar virsrakstu «Tā rīkojas īsti padomju skolēni».
— Iestāstīju vecākiem, ka visai klasei obligāti jāiet uz operu «Svētā Maurīcija brīnumdarbi», — Zaiga paziņoja, lepodamās ar savu varoņdarbu.
— Slikti darīji, — Klāvs nerimās.
— Kādēļ?
— Pirmkārt, jau tādēļ, ka labi bērni nemāna savus vecākus, un, otrkārt, tādēļ, ka no meliem nosirmo.
— Tu, dēliņ, esi atpalicis no dzīves. Sirmas meitenes pašreiz ir modē.
Vai, cik te pie jums ir šaušalīgi netīrs! — Zaiga čaloja. — Es gan nekā jēdzīga neprotu, bet jūs mani pamāciet, jā?
— Ko tad tu nāci? Būtu tupējusi mājās un zubrījusies. Saķersi trijnieku, mēs vēl būsim vainīgi, — Klāvs purpināja, nevērīgi vicinādams ar balto, krāsas pilno sareni tā, ka šļakatas šķīda uz visām pusēm.
— Pasaki, lūdzu, Marga, lai viņš aizveras, — Zaiga gandrīz vai raudāja. i
— Ejam virtuvē, — Marga vedināja. — Tur ir tīrāks. Kartupeļus nomizot, cerams, tu pratīsi?
— Tā, ne visai, — Zaiga atzinās.
Marga iedeva Zaigai mātes priekšautu, salūkoja aso virtuves dūcīti un piesēdināja pie darba.
Istabā valdīja smiekli un jautrība. Zaiga viena pati apskaitusies biezām mizām apgraizīja kartupeļus un rija aizvainojuma asaras. Viņa nožēloja, ka vispār atnākusi, bet tagad projām iet bija neērti.
Tā sieva, kas vēlas, Lai nedusmo vīrs, — Tā gādā, ka istabas Kuls allaž tīrs, —
Klāvs iedziedājās, kad griesti bija nokrāsoti. Meitenes novāca no mēbelēm apsegus, saslaucīja ar krītu piemirkušās zāģu skaidas.
— Klau, Klāv, vai par krāsotāju grūti iemācīties? — Juris interesējās.
— Ko tad tu, gribi mainīt profesiju?
— Neizlocies, atbildi pēc būtības.
— Kāds laiciņš paiet. Sākumā liek pie palīgdarbiem — visādu veco krāsu mazgāšanas; tur gan jaukuma maz, bet vēlāk, kad tiek pie krāsošanas, ir pat interesanti. Mūsu brigādē vairumā jaunieši. Mēs paši izdomājām katram dzīvoklim savus iemītniekus. Teiksim, tajā divistabu dzīvoklī apmetīsies jauns pāris, priecīgi, laimīgi, viņiem guļamistabu nokrāsojām rožainu, dzīvojamo — gaiši zaļos toņos. Vienistabas dzīvoklī dzīvos zinātnieks, briesmīgi nopietns, līdz ausīm iegrimis grāmatās. Tādam arī sienas krāsojam solīdi pelēkā vai brūnā krāsā.
— Un cik tu nopelnīji? — Juris taujāja tālāk.
— Simtnieku pa mēnesi, dažreiz arī vairāk.
— Kas ir, veči, saraujam nākamvasar? Darbs kaulus nelauž, kā saka mans sencis, un naudiņa nevienam nav par nāvi, — Ģirts Leja sajūsminājās.
— Līdz vasarai vēl tālu, padomājiet. Bet, ja kāds cieši nolēmis, lai piesakās pie manis, — Klāvs teica. — Es parunāšu ar savējiem.
Klāva tēvs nopētīja vecās tapetes.
— Tās līmējis krietns meistars, — viņš slavēja. — Jaunās varēs likt tieši virsū.
Savārīja divus spaiņus klīstera, un darbs ritēja uz diviem gaņģiem. Meitenes rūpīgi apzieda tapetes ar klīsteri, zēni pa diviem lika pie sienas, bet pats Kļaviņš un Margas tēvs ar birstēm stingri piespieda loksnes, rūpīgi izlīdzinot visus gaisa pūslīšus un krociņas.
— Labu veiksmi! — Durvīs stāvēja skolotājs Reinis Kadiķis ar lielu somu rokās.
— Ai, skolotāj, jūs bezmaz nokavējāt, — astotie smējās. — Parau- gieties, darbs gandrīz jau galā.
— Bet uz pašu galveno — uz mielastu taču ierados laikā?
— Nezinu, kā citiem, bet man gan velnišķīgi gribas ēst, — Marga atzinās.
— Man arī. Man arī.
— Pusdienas pārtraukums! — Margas tēvs paziņoja.
— Vienu mirklīti, cik nu vairs te darba. Tīrais nieks palicis, — meistars Kļaviņš protestēja. — Meitenes lai gādā par ēšanu, mēs, vīrieši, pabeigsim līmēt tapetes.
Marga un Rita brīvprātīgi pieteicās vārīt kartupeļus un tēju, Dace un Anna apņēmās krāsnī izcept desiņas.
Zaiga pašreiz cīnījās ar pēdējiem kartupeļiem. Lielais katls bija pilns ar kaudzi.
— Vai, cik tu čakla! Visi izsalkuši kā vilki. Mēs ar Margu tagad te pasaimniekosim, bet tu ej palīgā Baibai izmazgāt grīdas, — Rita izrīkoja. — Bikses uzloci augstāk, lai nenotraipās.
— Man visu laiku jādomā par māmiņu, — Marga atzinās, kad abas ar Ritu palika virtuvē vienas. — Kā viņai klājas? Tētis arī uz telefona pusi vien raugās. Mums slimnīcā pazīstama dakterīte, apsolījās nekavējoties piezvanīt, tiklīdz būs kāds jaunums.
Drīz pēdējā tapetes loksne bija pielīmēta. Krāsnī uz iesmiem kārdinoši smaržoja desiņas.
Baiba un Zaiga mazgāja grīdas'. Baibai darbs veiktin veicās. Zaiga ar pirkstu galiem turēja slapjo grīdas lupatu un nezināja, kā ar to rīkoties.
— Vai tu mājās mātei nekad nepalīdzi? — Baiba brīnījās.
— Kāpēc? Tur jau ir mamma un — tante.
— Un ko tu pati dari?
— Kā — ko daru? — Zaiga sacēla uzacis līdz puspierei. — Mācos, 'protams. Un lasu. Spēlēju klavieres.
— Laimīgā! Man visa māja jāpiekopj un bieži vien vēl pusdienas jāizvāra.
— Pa kuru laiku tad tu mācies? — Zaiga brīnījās.
— Vakaros vēlu. — Baiba paraustīja plecus.
— Tev šķiet, ka es esmu laimīga? Reizēm man liekas, es sajukšu prātā. Tēvs izplānojis no manis un brāļa izaudzināt «supermeņus». Katru vakaru mums ar brāli jāatbild sagatavotās stundas kā pirmklasniekiem. Par ikvienu četrinieku vai trijnieku mums stundām ilgi lasa morāli. Mamma un tante kontrolē visas manas telefona sarunas, visas grāmatas, ko es lasu. Klase mani apsaukā par Zubrītāju, bet ko es lai daru? Toreiz, 'kad nobastojām un dabūjām divniekus angļu valodā, mammu gandrīz trieka ķēra.
— Desas izcepušās, — Dace paziņoja.
— Bet kur mēs ēdīsim? Ne te galdu, ne krēslu. — Zaiga raustīja 'plecus.
— Iztēlosimies, ka esam Austrumos vai Japānā. Tur visa sadzīve notiek tupus vai rāpus uz grīdas, — Baiba ierosināja.
Drīz vien uz baltā galdauta kūpēja bļoda ar miltainiem kartupeļiem un šķīvis ar kraukšķošām desiņām. Talcinieki, kājas sakrustojuši, satupās uz tīri izmazgātās grīdas.
Skolotājs Kadiķis atvēra savu milzīgo somu un, gaviļu sveikts, izkrāva veselu smalkmaizīšu kalnu.
— Iztīrīju kafejnīcu «Zelta rudens» tukšu. Es prasu sešdesmit maizītes, pārdevēja dod man sešas, domā, ka pārklausījusies. Rinda aiz manis •sāk uztraukties, apsaukā mani par spekulantu …
Skaļš telefona zvans pieklusināja jautro čalu.
— Dēls! Man ir dēls! — No prieka apstulbis, Margas tēvs paķēra vijoli un pacēla lociņu. Klusa, maiga melodija — tā varētu skanēt mīlestība …
— Kas viņam lēcies, īssavienojums galvā no prieka? — Daumants skaļi brīnījās.
— Tssst! — Alegro viņu apsauca.
Kalsnais, garais vijolnieks, tērpies ar krītu notraipītā pidžamā, spēlēja. Astotie, pārstājuši ēst, sēdēja kā sastinguši.
Pēdējās skaņas izgaisa. Pa logu ieplūda ielas trokšņi. Skaļi taurēdama, aizdrāzās ugunsdzēsēju mašīna.
— Kas tas bija, ko jūs spēlējāt? — Juris vēl viegli trīsēja no pārdzīvojuma.
— Nezinu. — Vijolnieks paraustīja plecus. — Domāju par savu dzīvi, par mīlestību, par sievu un Margu, un to mazo dzīvību, kas tikko ieradusies pasaulē.
— Jums tūlīt jāpieraksta notis, tas ir kaut kas vienreizējs, — Alegro neatlaidās.
— Nezinu, vai to vairs varēšu, esmu tikai vijolnieks. Atļaujiet, es aizskriešu uz slimnīcu, tūlīt būšu atpakaļ, jūs palīksmojiet bez manis.
Cik bēdīgi tie vecāki, Kas dēlus audzina… —
Baiba uzsāka.
Pārējie kori atkārtoja, rokās saķērušies un šūpojoties ap improvizēto galdu:
Jau māte mazu šūpulī Man' sauc par mūziķi.
— Pa kuru laiku Baiba, kas pat korī nedziedāja, tikusi pie tik skaistas balss? — astotie brīnījās.
— Nopirku Sauļu utenī tāpat kā Sanita importa zābaciņus. Vai tad jūs nezināt, ka tur visu pērk un pārdod? Bet nu man jāiet.
— Vai tev kāda skrūve vaļā, vai? Tagad, kad sāksies īstā jautrība. — Marga ar varu novilka klasesbiedreni atpakaļ uz grīdas. — Rītu skolā nav jāiet, Konstitūcijas diena. Lūdzu, skolotāj, kāda ir jūsu mīļākā dziesma?
Reinis Kadiķis apjucis pakasīja pakausi. Stingrais skolotājs atgādināja omulīgu vectētiņu.
— Mums ir tik daudz jauku tautasdziesmu, ka nevaru vien izvēlēties.. Varbūt «Jūriņ' prasa smalku tīklu»?
— Godājamie klausītāji, sākas pašdarbības koncerts par godu jaundzimušajam pilsonim, kura vārds vēl nav zināms. — Klāvs, pastāvīgais- skolas konferansjē, eleganti paklanījās.
Jānis atnesa no virtuves koka karoti un mazgājamo bļodu.
— Kādreiz jaunībā, ja jūs vēl atceraties tos laikus, es biju pionieru bundzinieks, — viņš atgādināja.
— Marga, kur tava ģitāra?
— Nevajag, Ritiņ!
— Vajag gan.
Rita iegāja guļamistabā un atnesa ģitāru.
— Un tu proti spēlēt? — Juris brīnījās.
— Es ne, Marga.
— Vienreizējā, ko tad tu klusē! Bet tad jau… veči, tas ir kolosāli. Mūsu pašu klasē varam noorganizēt nelielu bigbīta ansambli. Solists ir, bundzinieks arī ir, pianists un ģitārists, ko vēl vairāk vajag? 2ēl tikai, ka tā ģitāra nav elektriskā.
— Sīkums, mēs pārtaisīsim ātri vien, — Jānis apsolīja.
— Samēģināsim tūlīt, jā?.
— Netrako, Alegro!
— Kāpēc gan ne?
Un drīz vien atskanēja audzinātāja iemīļotā dziesma, tiesa, mazliet neparastā ritmā un ar neparastu pavadījumu.
— Neskan nemaz tik slikti, — krāsotāju meistars un skolotājs neskopojās ar atzinību. — Protams, konkursā «Kurš labāks?» vēl par agru piedalīties, bet, kad saspēlēsieties, kas zina?
Margas tēvs atnesa pilnu tīkliņu ar saldējumiem. Viņu saņēma ar gavilēm.
— Aiznesu rozes, — viņš pavēstīja. — Viss kārtībā. Pieci tūkstoši sešdesmit gramu. īsts milzenis,— Klāva tēvs priecājās. — Būs atsities tēvā.
Ārā jau bija dziļa tumsa, kad pie darba ķērās muzikanti. Meitenes palika ar vaļējām mutēm, kad Arnis Līcis uzlūdza Margu un sāka nevainojami šeikot. Viņš manīja meiteņu izbrīnu, un viņam krūtīs kaut kas kņudēja no prieka. Neies jau stāstīt, ka pērnvasar deju skolotājs divas dienas lēja sviedrus, lai iemācītu viņam šos dejas soļus tikai tādēļ, ka to prasīja filmas scenārijs. Beidzot sadūšojās arī pārējie zēni.
— Taisni brīnums, pa kuru laiku jūs, zēni, samācījāties, — Anna brīnījās. — Pērngad zāles sienas vien stutējāt.
— Dzīve, meitenīt, nestāv uz vietas, bet virzās pa spirāli uz augšu. To sauc par dialektiku! Lūdzu! — Arnis galanti paklanījās Annai.
— Šī diena ieies astotās «b» vēsturē kā dzimšanas diena kvadrātā, — Juris šķiroties svinīgi paziņoja.
— Tev, Alegro, laikam pat no tējas dubultojas, — Sanita smējās. — Kur tu ķēri kvadrātu?
— Un mūsu ansamblis? Vai tas arī nedzima šodien?