Jau otro dienu skolā notika veselības pārbaude un plaušu caurskate. Astotajai «b» tā iekrita abās latviešu valodas stundās.
— Es aiziešu uz izglītības nodaļu, — skolotājs Kadiķis paziņoja. — Ceru, ka jums var uzticēties. Neesat jau nekādi maziņie. Zaiga Zīle paliks manā vietā. Lūdzu, Zīle, te būs Garlība Merķeļa «Latvieši». Visi pēc kārtas lai skaļi lasa priekšā. Pirmie uz ārsta pārbaudi ies zēni, pēc tam — meitenes.
Skolotājs savāca savus papīrus, atzīmju grāmatu, salika tos savā portfelī un izgāja no klases. Imants atvēra klases durvis un paskatījās gaitenī.
— Aiztinās. Gaiss tīrs.
— Lūdzu klusumu. — Zaiga, skolotāja vietā sēdēdama, sita ar lodīšu pildspalvu pa galdu. — Pēterson, neblandies pa klasi!
— Veči, man galvā nupat izperinājās superģeniāla ideja, — Daumants, uz sola pakāpies, paziņoja. — Vilksim ārsta apskati garumā tā, lai pajūk arī anglene.
— Kādēļ? — Zaiga brīnījās.
— Naivule. Aizmirsi, ka šodien diktāts? Un man nav nekādas patikas iedzīvoties vēl vienā cālī.
— Man arī ne. Nost ar angleni! — nu sāka kliegt arī pārējie. Zaigai neviens nepievērsa uzmanību. Ģirts ielika mutē divus pirkstus un nosvilpās.
— Ko jūs maujat kā teļi zaļā pļavā? Sadzirdēs kāds no učukiem, būs ziepes. Apspriedīsim Daumanta ierosinājumu. Lūdzu, iesniegt priekšlikumus, labākie tiks godalgoti.
— Kad dakteris sāks mūs spaidīt, jāsaka, ka kaut kas sāp. Es, piemēram, teikšu, ka man sāp vēders, — Daumants deklarēja.
— Viņš tev piespēlēs rīcineļfu.
— Pareizi gan. Tad labāk sūdzēties par degunu, tas man joprojām vārīgs.
— Es vakar pamatīgi apdauzīju celi.
— Man sāp kakls, kad rij.
— Bet man galvā kaut kas tā kā knikšķ. Lai dakteris pārbauda, ja var, — Klāvs paziņoja.
— Redzi nu. Tas tādēļ, ka tev galvā vairākas skrūves vaļīgas, — Sanita nenoturējās.
— Astotās «b» klases zēni! — medmāsa, lādzīgā krustmāte Milda, durvis pavērusi, sauca. — Uz ārsta kabinetu, žigli!
— Kas jums tā par vārguļu klasi? — vecīgais ārsts brīnījās.
— Biedri dakteri, mēs neesam nekādi vārguļi, mēs tikai nopietni un apzinīgi izturamies pret savu veselību, — Klāvs paskaidroja. — Jau senie romieši teica un arī žurnāls «Veselība» apgalvo, ka tikai veselā miesā mītot vesels gars. Bet ar slimu garu spundē trako mājā. Man, piemēram, galvā kaut kas knikšķ.
— Pārbaudīsim refleksus.
Klāvs centās, cik spēja, bolīja acis pa labi un pa kreisi, izkāra mēli, izmisis reizināja galvā divzīmju skaitļus.
— Dibens tev neknikšķ?
— Nē.
— Ja tu būtu mans dēls, tad tev tagad knikšķētu. Nākamais.
Krustmāte Milda skaļi nosmējās.
Zēni novilka trešo stundu, garo starpbrīdi un divdesmit minūtes no ceturtās stundas.
— Tagad jūsu kārta prasties, — Arnis Līcis, ienācis klasē, pavēstīja. — Mēs slēpsimies zēnu istabā. Kad esat cauri, signalizējiet: trīs sitieni — pauze — divi sitieni. Tad laidīsim prom. Čau.
— Pagaidi. — Anna viņu saķēra aiz rokas. — Pastāsti, ko dakteris īsti dara.
— Tīrie sīkumi. — Arnis atmeta ar roku. — Vispirms liek izģērbties pa pliko, tad pamatīgi iztausta un iešļircina pēcpusē baigo poti tā kā pret mēri, tā kā pret kaut kādām tur violetajām bakām. Šitik gara adata, man likās, ka cauri izdurs.
— Šausmas! — Sanita iesaucās. — Es neļaušos, lai griež mani kaut gabalos.
— Neticiet, meitenes, šim muldoņām. Man teica, ka visās skolās tagad potējot pret gripu, — Marga mierināja. — Un tas nemaz nav sāpīgi.
Meitenes neprata tik labi notēlot kā zēni, tāpēc desmit minūtes pēc zvana uz piekto stundu visas jau bija pārbaudītas.
— Ejam labāk uz klasi, — Zaiga aicināja. — Ka neiznāk nepatikšanas.
— Izvirzule. — Sanita nošņācās. — Ja gribi, dodies viena pati.
No zēnu istabas durvīm nāca dūmu smaka. Anna pieliecās pie atslēgas cauruma.
— Daumants velk, — viņa paziņoja. — Un tagad dod Pēterim. Tas, nabadziņš, klepo un rīstās, vēl nav apguvis.
Trepju telpā bija dzirdamas balsis. Divi sarunādamies nāca lejā no skolotāju istabas. Meitenes, daudz nedomādamas, iemetās zēnu istabā.
— Paskatiet, Pēteris kūp kā vulkāns, — Marga smējās.
Pēteris tvēra pēc kabatā paslēptās cigaretes. Svārku kabatā rēgojās caurums. Ko nu māte mājā teiks?
. — Tu jau izskaties pēc slapjas tāfeles lupatas, — Dace zobojās. — Pieskrej pie manis pēcpusdienā, es salāpīšu tā, ka neviens nekā nemanīs.
Arnis devās izzondēt gaisu.
— Viss tīrs, — viņš pēc brīža pavēstīja.
Astotā «b» ātri un klusi atstāja skolu.
— Veči, «Palladiumā» baigais krimiķis — «Pazemes ejas noslēpums». Pārdaugavas čomi stāvā sajūsmā, — Daumants piedāvāja. — Ejam.
Filmu demonstrēja jau trešo nedēļu. Nopirkuši biļetes, astotie ieņēma brīvās vietas. Pustukšajā zālē bija galvenokārt pensionāri, kas izmantoja palētinātās dienas seansu biļetes. Viņi dzīvoji līdzi filmas varoņiem, smējās no sirds un raudāja īstas asaras.
— Vai dieniņ, vai dieniņ, tie dullie bandīti nomušīs to skaisto meiteni, — kāda sieviņa blakus Arnim vaimanāja.
Viens no laupītājiem pacēla revolveri un tēmēja lepnajai skaistulei starp lāpstiņām. Šajā brīdī zālē negaidīti atskanēja trīs šāvieni un nosmirdēja dūmu smaka. Sieviete uz ekrāna lēnām saļima. Uz muguras viņai pletās sarkans asins plankums, nokrāsodams balto vakarkleitu.
— Laupītāji! Slepkavas! — Skatītājos izcēlās panika. Daudzi metās uz izeju. Iedegās gaisma. Pie vienas izejas nostājās milicis, pie pārējām — kino darbinieki.
— Kas šāva?
Daumants noliecās un kaut ko ar kāju pabīdīja tālāk zem sola.
— Šitas joks tev var dārgi maksāt, — Imants, kas sēdēja blakus Daumantam, drūmi pareģoja.
— Biedri milici, te zem sola ir ierocis, — kāds večuks pacēla pistoli un ar diviem pirkstiem, kā pretīgu čūsku turēdams, pasniedza milicim.
— Nu man vakars, — Daumants izdvesa. — Treneris man to nepiedos. Pistole jādabū atpakaļ par katru cenu.
— Kur tu to izrāvi? — Imants painteresējās.
— Sporta skolā. Pie mums Pārdaugavā pa ielām klaiņo viens džeks ar savu svītu, un tas prot labāk kauties par mani. Nu, un tad es paņēmu, lai viņus pabaidītu.
— Kurš šāva? — milicis, aizspraucies līdz astotajiem, tieši noprasīja.
Astotie klusēja.
— Labi, zēni nāks man līdzi, meitenes var palikt.
— Aug par bandītiem. Tumsā tādi tev pie rīkles ķeras, pulksteņus rauj nost. Tas viss no pārāk vieglas dzīves. Kad mēs bijām jauni… — zēnus pavadīja naidīgi izsaucieni.
Filma turpinājās astotās «b» zēniem, par nožēlošanu, nevēlamā virzienā.
— Vai man ilgi būs jāgaida? — sapulcinājis visus foajē stūri, milicis jautāja. — Ja vainīgais pats nepieteiksies, nekavējoties izsaukšu skolas direktoru. Dodu laiku — trīs minūtes.
— Kādēļ tu to darīji? — Juris klusām pajautāja.
— Tāpat. — Daumants paraustīja plecus. — Lai uzjautrinātos. Skatos, divi vecīši man priekšā snauž, tantiņas čaukstina konfekšu paplrīšus un šausminās. Nu, un tad es izšāvu.
— No pieredzes varu teikt, ka sīkie huligāni ar drosmi nekad nav varējuši lepoties, — milicis konstatēja.
— Es atzīšos, — Daumants izlēma.
— Tev pazeminās uzvedību, — Profesors bažījās.
— Man par to nospļauties. Tālāk es nemācīšos un profenē uzņems tāpat, lešu strādāt. Apriebies senčiem ubagot katru kapeiku. Astoto kaut kā izvilkšu un — čau, učenīt.
Milicis izrādījās no piekasīgajiem. Lai kā Daumants viņu vārdoja, lai kādiem vārdiem lūdzās, viņš palika ciets kā krams. Vēl vairāk, viņš pats ieradās sporta skolā, kur pa vakariem tagad notika «Aso cimdu» treniņi, un sacēla trauksmi par paviršu ieroču glabāšanu.
— Starta pistole nav ierocis, — viņam aizrādīja.
— Ar to no dažu soļu attāluma var izšaut acis vai pat nogalināt. Reiz, pirms gadiem astoņiem, tā notika.
Daumantam gribot negribot nācās atklāt patiesību par ielu karali Čirkaino un viņa svītu.
— Nekādas pašdarbības, — treneris Roberts Strauts nobrīdināja. — Iemācīsieties boksa pamatus, labi uzvedīsieties, tad varēsiet iet līdzi brīvprātīgajiem kārtības sargiem patruļās.
* * *
Tās bija pašas melnākās dienas astotās «b» vēsturē. Nepietika ar nepatikšanām kinoteātri. Par patvaļīgu aiziešanu no angļu valodas stundas viņi visi kā viens nopelnīja pa divniekam. Nevienam pat prātā nebija ienācis, ka mis Šīpa aizies pie ārsta un pārliecināsies, cikos beidzās ārsta pārbaude. Zaiga slepšus slaucīja acis.
— Ko tu psiho, muļķe, — Sanita brīnījās. — Tā laupītāju filma bija vērta vismaz divus divniekus.
— Tev mājās normāli vecāki, — Zaiga šņukstēja. — Bet man vismaz nedēļu katru vakaru būs jāklausās pamācošās lekcijās. Ātrāk man miera neliks, pirms atzīme nebūs izlabota.
— Tu neklausies viņos, sēdi un domā par kaut ko citu, — Marga pamācīja.
No šā brīža starp angļu valodas skolotāju, kuru visā skolā dēvēja par Milēdiju, un astoto «b» klasi valdīja kara stāvoklis.
Muļķīgāka uzvārda kā Milēdijai nevarēja pat iedomāties. Angļu sheap tulkojumā nozīmē «aita» vai vēl sliktāk — «muļķis». Mādžorija latviski ir Grietiņa. Grietiņa Aita vai Grietiņa Muļķe, kā jums tas patīk?
Slaida, tieva, ar biezām raga brillēm un copīti pakausī viņa šķita kā izkāpusi no Bidstrupa karikatūrām.
Astotā «b», protams, zināja, ka Milēdija ir ļoti gudra. Klases audzinātājs viņiem vairākkārt bija atgādinājis, ka viņi varot būt laimīgi par tādu skolotāju, kas sarakstījusi vairākas mācību grāmatas, kas lasa lekcijas pat studentiem un lieliski tulko grāmatas no Taīviešu valodas angļu valodā un otrādi. Astotie nebija laimīgi, viņi šo laimi vienkārši neprata novērtēt. Milēdija viņiem šķita barga kā ģenerālis un neinteresanta kā skolas tāfele. Viņa bija uzaugusi Anglijā, kopā ar visādu bagātnieku atvasēm studējusi Londonas universitātē, pēc tēva nāves kopā ar māti atgriezusies dzimtenē.
— Ko viņa te meklē, būtu labāk palikusi pie saviem lordiem un lēdijām, — šajā jautājumā astotajos valdīja pilnīga vienprātība.
* * *
Pirms pašas gadu mijas pāri pilsētai vēlās gripas vilnis. Rūpnīcu vadītāji satraucās par gada plāna izpildi. Veikalos un ēdnīcās pārdevēju un viesmīļu slimību dēļ rindas stiepās garumā. Skolotāji bažījās par atzīmēm, bet saslimušie skolēni šo nelaimi uzņēma ar vāji slēptu prieku kā negaidītas brīvdienas. Viņiem nebija ne mazākā iebilduma ļaut sevi aprūpēt, notiesāt radu un draugu atnestos cienastus, skatīties televīziju un izmantot citas slimnieku privilēģijas. Dažs labs sliņķis šādā veidā izvairījās no nevēlama klases darba. Krustmātei Mildai bija grūti izšķirt, kurš patiešām saslimis, kurš tikai izliekas.
Arī Reinis Kadiķis izstājās no ierindas. Klase pie sava audzinātāja nozīmēja dežurantus, kas katru dienu pagādāja ēdamo un piekopa māju, jo audzinātājs dzīvoja viens pats. Kādu pēcpusdienu Marga un Rita, atnesušas skolotājam pašu gatavotas pusdienas, istabā izdzirda skaļus smieklus. Marga pavēra durvis un tūliņ atkal tās aizvēra.
— Milēdija, — viņa čukstēja.
— Nevar būt. Es arī gribu palūkoties, — Rita pabīdīja draudzeni sānis.
Durvis iečīkstējās.
— Nāciet vien iekšā, — skolotājs aicināja.
Meitenes uzlika uz paplātes ēdienu.
— Veseļojies ātrāk, draugs, — Mādžorija novēlēja un steidzīgi atvadījās.
— Paldies. Klase mani gluži izlutinājusi. Uzturs pirmklasīgs. Pēc pāris dienām būšu uz kājām.
Otrā rītā šis notikums tika pienācīgi komentēts.
— Smējās? — Klāvs pārjautāja.
— Jā, un izskatījās gluži piemīlīga.
— Jūs būsiet abas pārskatījušās.
— Vispār tā ir netaisnība, tik kolosāli skolotāji kā Kolumbs un Šefs liekas slīpi, bet Milēdijai nekā.
* * *
Nākamajā angļu valodas stundā Milēdijas patiešām nebija.
— Vienreiz arī mums uzsmaidījusi laime. Iesim klusiņām uz zāli, samēģināsim svētku numuru, — Juris priecājās.
Pārbaudījuši, ka gaiss gaitenī tīrs, astotie klusi kā pelītes aizlavījās uz zāli. Drīz vien no turienes atskanēja Raimonda Paula dziesmas skaņas. Šī dziesma ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem, pēc astoto domām, bija ļoti laikmetīga.
— Tā reiz nu ir tā dzīve, Tā sola, dod un ņem…
— Vairāk gan ņem, nekā dod, — piezīmēja Imants.
— Tam iznāk sīva ķīve, Kas pats ko grib un lemj.
— Trāpīgi teikts.
— Aizveries, Daumant!
— Pret sienu tik ar pauri, Ja tevī spars un guns, Var būt, ka tiksim cauri. Ja nē, būs pierē puns.
— Tas zīmējas uz zubrītājiem, dzirdi, Zaiga!
— Vairāk gan uz klauniem Klāviem.
Vispārējā jautrībā neviens nepamanīja, ka zālē ienāca jauns cilvēks, ģērbies modernā uzvalkā, ar švītīgu bārdiņu pazodē, ari pēc pēdējās modes.
— How do you do? — Tas atskanēja kā pērkona grāviens no saltajām ziemas debesim. — My name is Reginald Repsis.
Brīdi astotie blenza uz ienākušo kā uz spoku.
— Sagaidīji savu sapņu princi? — Imants ieknieba Sanitai sānos. — Milēdijas vietā nu būs Milords.
• — Stulbais, — Sanita čukstus atcirta pretī, iegrūzdama klasesbiedram dunku.
— Kā redzu, jūs mīlat mūziku.
Klase klusēja. Viņi vēl nebija atjēgušies.
— Labi, mūsu pirmo angļu valodas stundu noturēsim šeit. Iemācīsimies populāru angļu valodas dziesmiņu par taurenīti. To prot katrs angļu jaunietis.
Redžinalds piesēdās pie klavierēm un sāka spēlēt. Kāda runa, šo dziesmu prata ne tikai Anglijā, to zināja arī katrs kaut cik izglītots skolēns Latvijā. Izvilcis bloknotu, Redžinalds ātri uzrakstīja tekstu un pasniedza to Baibai.
— Mis Baiba, lūdzu, nodziediet priekšā, pēc tam atkārtosim visi kopā.
— Kā jūs zinai: manu vārdu? — Baiba brīnījās.
— Es pazīstu gandrīz visu jūsu klasi. Piemēram, tās ir nešķiramās kā dvīņi draudzenes Marga un Rita jeb īsāk — Margarita, te Anna, pie klavierēm Juris ar iesauku Allegro.
Tas nudien gāja pāri astoto saprašanai.
— Trīs pret nulli jūsu labā, mister Redžinald, — Profesors teica.
— Paldies, Jāni.
Piesarkusi un apskaitusies mūzikas skolotāja Ieva Līce izmetās no direktora kabineta. Jau labu laiku viņa cīnījās par mūzikas instrumentu iegādi. Taisni kauna lieta, tik liela skola bez sava orķestra. Muzikantu pa pilnam, trūkst tikai instrumentu. Bet direktora vietnieks saimniecības lietās Valentīns Ruško sadomājis par ietaupīto naudu iegādāties komisijas veikalā apšaubāmas vērtības mākslas darbus. Visi, kas ienākšot skolā, tūlīt redzēšot, ka šeit valda augsta kultūra, — liela vāze vestibilā, bildes gar sienām (labāk mazākas, bet vairāk, tieši tā viņš teica). Māksla uz kvadrātmetriem. Bet viņa, Ieva, nepadosies. Ja direktors nepiekritīs, ies uz izglītības nodaļu, ies pie paša ministra.
Pie zāles durvīm mūzikas skolotāja apstājās kā zemē iemieta.
— Butterfly, butterfly… —
Dziedāja samtains mecosoprāns. No kurienes tāds radies? Ieva klusām pavēra zāles durvis.
— Butterfly, butterfly… —
Astotie, rokās saķērušies, šūpojās un jūsmīgi atkārtoja piedziedājumu.
— Tas ir gandrīz gatavs priekšnesums. — Ievas Lices domas pagriezās pavisam (itā virzienā. — Varbūt sarīkot nēģeru mūzikas vakaru? Šos pašus astotos ietērpt garās kokvilnas kleitās un biksēs, sejas nogrimēt brūnas, lai dzied, lai dejo. Un pie viena parunāt arī par džezu.
Astotā «b» cerēja, ka pie jaunā skolotāja būs mazāk jāmācās, bet rūgti pievīlās. Ar atzīmēm viņš skopojās tāpat kā Milēdija. Tomēr mācīties pie viņa bija interesan- lāk. Agrāk, kamēr viens atbildēja, pārējie paklusām nodarbojās ar savām lietām: dažs gatavoja nākamo stundu, cits steidzās iekalt vārdiņus, bet viens otrs domās lidinājās pa citu pasauli. Pie Redžinalda šis numurs negāja cauri. Nodarbībās viņš iesaistīja visu klasi. Vienu stundu viņi visi iztēlojās angļu viesības, sarunas iesākot ar laiku, kā tas augstākās aprindās pieņemts, cītīgi cits citu cienāja ar iedomātu tēju, cepumiem, viskiju ar sodu. Reiz skolotājs ierosināja organizēt anekdošu stāstīšanu angļu valodā.
— Lūdzu, skolotāj, vai nerātnās ari drīkstēs stāstīt? — Tas, protams, bija Daumants.
— Lūdzu, bet tikai angļu valodā.
Astotie nu pa visām malām meklēja angļu anekdotes, zvanīja draugiem, šķirstīja angļu grāmatas un žurnālus. Klasi izglāba Pēteris. Viņš mātes bibliotēkā nejauši ,it rada veselas divas grāmatas ar anekdotēm — vienu par ievērojamiem cilvēkiem, otra saucās «Smiekli ir labākā medicīna». Grāmatas zibenīgi ceļoja no mājas uz māju. Pirmie, protams, izķēra īsākās. Astotie nevēlējās velti piepūlēt savas smadzenes.
Tā bija pati jautrākā angļu valodas stunda.
Daumants: «What do we call the last teeth we get, Baiba?»
Baiba: «False teeth.»[1] ' daumants: «kā mēs saucam pēdējos zobus, Baiba?» Baiba: «Mākslīgie zobi.»
Dace: «Teli me, please, something about John Milton.»
Pēteris: «Kad viņš apprecējās, viņš sarakstīja «Zaudēto paradīzi», kad nomira viņa sieva, viņš sarakstīja «Atgūto paradīzi».»
Direktors, iedams garām angļu valodas kabinetam, apstājās un labu brīdi nesaprašanā klausījās, — smiekli, klusums, atkal dārdoši smiekli. Viņš jau gribēja paraudzīties, kas tur notiek, bet tad atmeta ar roku, cik nu vairs ilgi, gan Mādžorija Šīpa atkal ievedīs kārtību.
Pati jautrākā angļu valodas stunda izrādījās pēdējā pie Redžinalda — viņš pavēstīja, ka mis Šīpa izveseļojusies.
— Uz atvadām rītvakar ielūdzu visu klasi uz five o'clock tea, — Redžinalds uzaicināja un izgāja no klases.
— Mums viņam kaut kas jāuzdāvina par piemiņu, — Zaiga ierosināja.
— Gribat, es uzrakstīšu angļu valodā dzejoli, — Pēteris pieteicās. Viņš vienīgais klasē prata tekoši angliski. Par to parūpējās viņa māte — angļu valodas pasniedzēja universitātē.
— Bet es varu kaut ko uzzīmēt, piemēram, raudošu Baibu asaru peļķē, — Daumants ierosināja. Baiba nikni paskatījās uz sola biedru.
«Daumants sāk laboties,» Zaiga konstatēja.
Ielūgumu uz pēcpusdienas tēju angļu gaumē astotie saņēma pirmo reizi. Salasījušies trepju telpā, viņi visi reizē kāpa uz ceturto stāvu. Redžinalds atvēra durvis un, aicināja iekšā. Istabas vidū stāvēja sieviete modernā bikšu kostīmā un rūpīgi safrizētiem matiem, tik līdzīga Mādžorijai kā divas ūdens lāses, tikai jaunāka.
— Tā droši vien ir Milēdijas māsa, — Sanita skaļi pačukstēja Annai.
— How do you do? — sieviete iesmējās.
— Vai, skolotāj, mēs jūs nudien nepazinām, — meitenes brīnījās.
— Jums vienmēr jānēsā šī frizūra, — Pēteris atļāvās piebilst.
Bet kāds sakars Redžinaldam ar Mādžoriju?
— Mis Šīpa ir manas mātes māsa un pats tuvākais cilvēks pasaulē, — l?edžinalds, redzēdams astoto neslēptu izbrīnu, paskaidroja. — Pēc manu vecāku nāves viņa mani izaudzināja un izskoloja.
Astotie sēdēja pie zemiem galdiņiem, dzēra stipru tēju ar pienu, piekoda miniatūras grauzdētas maizītes un tērzēja angļu valodā ar latviešu akcentu par laiku, par skolas notikumiem un vēl par šo to. Ja pietrūka angļu vārdu, izlīdzējās ar latviešu, Milēdija šoreiz neņēma ļaunā. Kopā ar Redžinaldu viņa nodziedāja angļu tautas dziesmu «Vakara zvani».
Tad Redžinalds piesēdās pie klavierēm un sākās dejas.
— Šeit savās mājās Milēdija ir gluži normāla, — astotie, mājās ejot, secināja.
— Varbūt pa slimošanas laiku viņas smadzenēs kaut kas pavērsies uz labo pusi, — Klāvs ieminējās.
— Ceri vien. Gan drīz vien atkal birs divnieki kā pupas. — Tas, protams, bija Imants.
— Pavisam citi skolēni, — Mādžorija teica, kad astotie bija aizgājuši. — Nesaprotu, kādēļ klasē man ar viņiem nav kontakta? Tikai daži mācās ar patiesu interesi, bet lielākā daļa, aiz citu mugurām slēpdamies, nodarbojas ar visu ko, tikai ne ar angļu valodu.
— Tu, krustmāt, pielīdzini viņus saviem studentiem. Bet īstenībā viņi vairs nav bērni, tomēr vēl nav arī pieaugušie. Dažs labs skolā iet tikai tādēļ, ka vecāki liek. Pamēģini iesaistīt visu klasi mācību procesā, sarunājieties, padziediet… Redzēsi, tā lieta ies.
— Varbūt tev taisnība, — Mādžorija domīgi noteica. — Es padomāšu.