Tradicionālais Jaungada sarīkojums gripas dēļ nenotika. Tā vietā februāra sākumā nolēma rīkot karnevālu ar pašdarinātām maskām.
— Labi vien ir, — Juris nopriecājās. — Būs vairāk laika noslīpēt mūsu klases priekšnesumus.
Skolā par tērpiem vien sprieda. Astotā «b» klasē notika vērtību pārvērtēšana. Cieņā un godā nāca meitenes, kuras prata šūt. Daces Ērgles māja pa svētdienām pārvērtās īstā šūšanas darbnīcā. Te grieza un mērīja, šuva un ārdīja. Daces mamma strādāja Rīgas Modeļu namā par modelētāju. Viņai mājās bija vesela kaudze pašu jaunāko modes žurnālu.
— Tu nu gan, Dace, esi baigā čūsku vecene, — meitenes, šķirstīdamas «Siluetus», «Burdas» un vācu «Praktisko Modi», piktojās. — Mājās tādi dārgumi, bet klasei ne pušplēsta vārda.
— Neviens jau man neprasīja. — Dace paraustīja plecus. — Kā es varēju zināt?
Modes žurnāli piederēja pie viņu ģimenes ikdienas. Dace gatavojās iet mātes pēdās un nākamgad iestāties vieglās rūpniecības tehnikumā.
— Mēs, vīrieši, šajā dāmu paradīzē laikam būsim lieki, — vecais Ērglis nosmējās un, savācis visus Daces brāļus, aizbrauca uz mežu slēpot.
— Jums nu gan ir kupla saime, — Zaiga brīnījās. — Ka tava mate tiek ar visu galā?
— Kādēļ tad māte? Mums ir darba dalīšana. Darbdienās pusdienas nesam no tēva rūpnīcas ēdnīcas, mums tur ir abonements. Par brokastīm un vakariņām gādājam mēs abi ar Ilmāru. Dvīņi, kas mācās piektajā klasē, piekopj dzīvokli. Trešklasnieks Juris un otrklasnieks Māris mazgā traukus un klāj galdu. Kad tētis un māmiņa pārnāk no darba, viss ir kārtībā. Sestdienās un svētdienās gan mēs ar mammu pagatavojam kaut ko gardāku, palutinām mūsu vīriešus.
Anna iedomājās savu dzīvokli. Māte, pārliekusies pār zīmējamo dēli, parasti kaut ko rasē. Lai vairāk nopelnītu, viņa ņem darbu uz mājām. Klusums. Garlaicība. Pat televizora viņām nav. Ciemiņi, abas vecās tantes, nāk tikai pa svētkiem un katru reizi stāsta vienu un to pašu — par savām kaitēm un par savu jaunību, kad cilvēki bijuši labāki, puķes ziedējušas košāk un saule sildījusi siltāk.
— Tev, Dacīt, gan nekad nav garlaicīgi?
— Šitādā barā? Pie mums cieņā joki, vakari paiet vienos smieklos. Bet visvairāk mēs gaidām svētdienas, kad visi esam kopā. — Rokas Dacei kustējās tikpat veikli kā mēle. — Vasarā dodamies pārgājienos, filmējam, fotografējam. Par katru ceļojumu mums ir albums un krāsainie diapozitīvi. Atnāciet kādreiz, parādīsim!
Pievakarē, kad izsalkuši un sasārtuši no meža pārradās Ērgļu ģimenes vīrieši, viņus sagaidīja garās, kuplās katūna kleitās tērptas dāmas.
«Iemācīties šūt, tā ir varena lieta,» Anna, mājās iedama, prātoja. «Daces mātei taisnība. Un nav jau nemaz tik grūti, ja tā labi padomā. 2ēl, ka mums abām ar mammu nav mājās šujmašīnas. Kā būtu, ja es pati nopelnītu un nopirktu? Daces mamma teica, ka pa vasaru pie viņiem strādājot mācekles. Veiklākās un apķērīgākās meitenes saņemot krietnu algu. Ja tā labi padomā, Daces ideja kļūt par modelētāju nav zemē metama.»
Sniga lielām, mīkstām pārslām. Savāda bija šī ziema. Decembrī piesala, bet janvārī lija lietus un siltais laiks izdiedzēja zaļu zālīti. Tulpju un narcišu asni, asi kā šķēpi, lauzās no zemes, saplauka pūpoli. Bet nu, kā sācis snigt, birdina bez apstājas. Gar trotuāra malām sakrājušās sniega kaudzes, ļaudis spraucas kā pa tuneļiem.
«Virtuvē pārģērbšos jaunajā tērpā un tad parādīšos mammai. Redzēs, ko viņa teiks? Droši vien neticēs, ka es pati.»
Anna pielika soli. Dzīvokļa logi bija tumši. Savādi. Varbūt mamma atlaidusies atpūsties?
Tukšajā dzīvoklī uz galda Anna atrada zīmīti: «Būšu mājās pavēlu, negaidi. Ēdiens iesegts gultā.»
«Citureiz, kad atnāk draudzenes un gribas vaļsirdīgi papļāpāt par sirdslietām, mamma sēd istabā kā pielīmēta, bet tieši šodien, kad esmu nodomājusi viņu pārsteigt, viņas nav mājās,» Anna sapīka.
Atdzisušās kotletes šķita negaršīgas, putra pārāk šķidra un bez sāls.
Uzģērbusi jauno karnevāla tērpu, Anna krietnu brīdi grozījās pie spoguļa, uzmanīgi sevi aplūkodama. Viduklis bija tievs, nevis tāds kā res- nulei Sanitai, kurai mamma bāž iekšā ēdienu bez jēgas. Vēl pērngad viņa bija plakana kā dēlis, bet tagad jau iezīmējas mazas, apaļas krūtis. Anna apmierināta sev uzsmaidīja, vaigos iegūla mīlīgas bedrītes. Ērti iekārtojusies dīvāna stūrī, viņa iededza sienas lampu un paņēma Leonharda Franka «Matildi». Tā bija mātes mīļākā grāmata. Dažas vietas viņa bija pasvītrojusi.
«Kvēlo izjūtu, ko cilvēkam un dzīvniekam izraisa dzīvības dziņa un kam neviena cita nevar līdzināties, Matilde līdz šim nebija pazinusi. Vēl visa trīsēdama, it kā pārcietusi dedzinošas sāpes, viņa samulsusi jautājošām acīm cieši vērās Vestonā. «… Pateicos tev, mans mīļais, tikai tev! . . . Man būs bērns. Tā būs meitene.»»
No šāda laimes brīža ir radusies arī viņa. Annai ļoti gribējās pašai izjust šos laimes brīžus, par kuriem rakstīts grāmatās, ātrāk kļūt pieaugušai.
Annu pamodināja skaļi smiekli koridorā. Kas tur tik sirsnīgi smejas? Nevar būt, ka mamma.
— Vai tu mani par nesumu neaplaimosi ar tasīti melnas kafijas? — vīrieša balss dārdināja.
— Tsss, nekliedz tik skaļi, uzmodināsi meiteni.
— Tavai meitai nemaz nebūtu bijis par ļaunu paskatīties, kā par labu un ilggadīgu darbu godina viņas māti.
— Viņai citas intereses — skola, draudzenes.
Anna pavēra durvis. Šaurajā koridorā ar milzīgu puķu klēpi rokās stāvēja māte, bet viņai blakus sirms, slaids vīrietis.
Pierastās, krāsu zaudējušās mājas kleitas vietā mātei bija jauns, skaists tērps, gludie mati glīti sakārtoti.
«Māte vēl nav nemaz tik veca,» Annai pirmo reizi ienāca prātā. «Uņ kas tas viņai par pavadoni?»
— Ak dievs, cik jūs esat līdzīgas, kā vecākā un jaunākā māsa! — vīrietis brīnījās.
— Nāciet, lūdzu, iekšā! — Anna sarosījās. — Es tūlīt uzvārīšu kafiju.
— Šodien es biju patiešām laimīga, — meitene dzirdēja mātes balsi.
— Žēl, ka viss labais tik ātri beidzas.
— Tas lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem, — svešais atbildēja.
— Novēlu tev palikt vienmēr tādai, kāda tu esi pašreiz.
Kad Anna pēc brīža iznāca no virtuves ar kūpošajām kafijas tasītēm un cepumiem, svešais jau bija aizgājis.
Brīdi abas klusēdamas malkoja kafiju.
— Māt, — Anna jautāja. — Kas bija mans tēvs?
Priecīgais mirdzums, kas tik pārsteidzoši pārvērta mātes seju un padarīja to jaunāku, pēkšņi apdzisa.
— Šovakar tev nevajadzēja man to jautāt, šovakar ne.
— Piedod, lūdzu!
— Es negribu tev melot, bet nezinu, vai esi jau pietiekami pieaugusi, lai mani pareizi saprastu, — māte kā vērtēdama pavērās meitā. — Man bija jau trīsdesmit, un es biju vientu]a kā koks klajā laukā. Tad es nejauši institūtā satiku tavu tēvu. Viņš bija atsūtīts komandējumā. Man uzdeva par viņu parūpēties. Toreiz bija grūtības ar viesnīcām, un es viņu izmitināju pie sevis. Mēs sadraudzējāmies.
— Un kur viņš ir pašreiz? — Anna nenocietās.
— Drīz pēc mūsu iepazīšanās viņu aizsūtīja uz Āfriku projektēt lielu hidroelektrostaciju, un tur viņš gāja bojā.
Māte piecēlās un izņēma no galda atvilktnes kādu mapi.
— Dažas vēstules un šī kartiņa, tas ir viss, kas man palicis no tava tēva. — Viņa pasniedza meitai nelielu fotouzņēmumu. Anna raudzījās smaidošajā vīrieša sejā ar saulē piemiegtajām acīm un meklēja tur savus vaibstus, taču veltīgi.
— Es biju laimīga, kad tu nāci pasaulē, — māte klusi teica un domīgi lūkojās kafijas tasē, it kā redzētu tur aizgājušās dienas. — Tu aizpildīji visu manu dzīvi. Tavi mazie bērna prieki bija arī mani prieki, tavas bēdas — manas bēdas. Cerēju, ka kādreiz, kad tu paaugsies, kļūsim draudzenes, — māte nopūtās.
Anna neatbildēja.
— Ir jau vēls un jādodas pie miera.
Māte lēnām novilka jauno, nesen pirkto kleitu un iekāra to skapī.
Anna stīvēja nost savu karnevāla kostīmu. Rāvējslēdzējs aizmugurē saķērās.
— Lūdzu, palīdzi! — Viņa piegāja pie mātes.
— No kurienes tev šis dīvainais tērps?
— Citām meitenēm arī tādi ir, mēs pašas pašuvām, — Anna strupi atteica, aši ielīda gultā un pagrieza muguru.
Gaismas reklāma no pretējā nama jumta klāja uz grīdas krāsainu celiņu.
«Un tā sirsniņ, ko viņš mīļo, lai dzīvo sveiks!» skanēja cauri plānajai sienai no kaimiņu dzīvokļa. Pulkstenis noskandināja divpadsmit.
«Beigušies mani svētki. Tik daudz labu vārdu, draudzīgu tostu, bet meita pat nepajautāja, kas man par godībām. Vai starp mums pavērusies plaisa?» māte, nevarēdama aizmigt, prātoja.
Arī Anna gulēja vaļējām acīm.
«Man ar tevi garlaicīgi, māt,» viņai gribējās izsaukties. «Tu apgalvo, ka es esot jau liela, bet izturies pret mani kā pret mazu bērnu. Tiklīdz pārnāku vēlāk mājās, tūlīt sākas sprediķošana un asaras. Par ko tu baidies? Man patīk, ka zēni man raksta vēstulītes, aicina uz satikšanos, uz kino. Vai tas kas ļauns? Es taču neesmu vainīga, ka patīku zēniem labāk nekā tā svētule Baiba. Daces vecāki kopā ar saviem bērniem dodas ceļojumos, bet mēs tik vien kā vasarā svētdienās uz Jūrmalu. Jau divpadsmit, jāguļ, bet miegs ne prātā. Droši vien no kafijas. Nevajadzēja man mammai prasīt par tēti. Labāk bija iztēloties, ka es viņu kādreiz satikšu… Bet varbūt viņš nemaz nav miris, mamma gluži vienkārši nezina vai negrib man teikt patiesību?»
Rožu smarža jaucās ar maigo, delikāto frēziju aromātu.
«Kādēļ mammai sadāvināts tik daudz ziedu? Dzimšanas diena viņai ir vasarā. Un kas ir tas staltais, sirmais vīrietis? Pēc izskata viņš atgādina aktieri Kārli Sebri. Tāds pats labsirdīgs smaids pār visu seju. Varbūt mamma iemīlējusies un gatavojas precēties otrreiz? Bet viņa taču arī pirmo reizi nesareģistrējās. Iznāk, ka es esmu ārlaulības bērns. Lai, vai tādēļ esmu sliktāka par citiem? Māte saka — mīlestības bērns… Šausmas, aizmirsu izmācīties ģeogrāfiju! Lielajā starpbrīdī jāpalūdz Dacei, lai pastāsta, — tas viņas mīļākais priekšmets.»
Māte klusām piecēlās un uzsedza meitai noslīdējušo segu.
* * *
Par karnevāla tērpiem domāja arī abas nešķiramās draudzenes — Marga un Rita. Rita savas raizes uzticēja vecmāmiņai.
— Būs jāpārskata bēniņi. Varbūt vecajā pūralādē atrodas kaut kas piemērots jums abām, — vecmāmiņa prātoja.
Tajā pašā svētdienā, kad citas meitenes sviedriem vaigā šuva Daces mājā, Rita un Marga pārrevidēja bēniņus. Abām meitenēm šķita, ka viņas nokļuvušas apburtā valstībā, kur dzīve sen apstājusies. Pie spāres piekārts, vējā lēni kustējās kokgriezumiem rotāts šūpulis.
— Vai tajā tu gulēji, kad biji pavisam maziņa? — Marga nezin kāpēc pusčukstus jautāja.
— Jā, — Rita tāpat atbildēja. — Un mans tētis, un viņa brāļi un māsas, laikam arī vecaistēvs.
Aijā, žūžū, lāča bērni Pekaināmi kājiņāmi.
Marga pašūpoja šūpuli. — Šausmas, tur guļ mazs bērniņš! — Viņa metās uz trepju pusi.
— Diegabikse! Tā ir princese Gundega, manu bērnu dienu mīļākā lelle, — Rita skaļi smējās.
Baloži, trokšņa iztraucēti, laidelējās gar meiteņu galvām un dusmīgi dūdoja.
— Vai, kā es izbijos! — Marga ar abām rokām spieda neprātīgi pukstošo sirdi.
— Nospļaujies trīs reizes pār kreiso plecu!
Vecā šūpuļkrēslā gulēja rotaļu lācēns. Viena kāja norauta, no caurā vēdera izbirušas zāģu skaidas. Rita atlaidās šūpuļkrēslā. Atskanēja žēla, čīkstoša skaņa.
— Mana māmiņa vakaros mīlēja te atlaisties. Kad es biju maza, ierāpos viņai klēpī un mēs abas lēnām šūpojāmies šurpu turpu, un mums bija tik labi. Nevar būt, ka cilvēks izgaist bez miņas. Un ja nu mans mirušais vectēvs un māmiņa dažreiz, mums neredzot, sanāk te bēniņos un apsēstas uz plīša dīvāna kā kādreiz, kad viņi bija dzīvi?
— Nefantazē! — Marga viņu pārtrauca. — Bioloģijas skolotājs teica, kas miris — miris.
— Bet indieši, piemēram, tic, ka cilvēks pēc nāves dzīvo tālāk un iemiesojas dažādos dzīvniekos, — Rita neatlaidās.
Šauras, vecmodīgas etažeres ar virpotiem augšgaliem bija piekrautas ar vecām grāmatām un žurnāliem.
— Rita, nāc ātrāk šurp! Pārākais numurs! — Marga turēja rokās peļu apgrauztu grāmatu bez vākiem. — «Visjaunākā un vispilnīgākā pastmarku valoda dzeja un proza. Sastadījis Jautrais Amors.» Vienreizeji! Vai zini, ko nozīmē, ja pastmarku uzlīmē šķībi uz leju?
«Pirms dāmai gribat tuvoties, Jūs pieklājību mācāties, Es nedomāju, ka Jūs ļauns, Bet Jūsu tuvumā man kauns.
Jūs izturaties tik uzkrītoši, ka visi sāk ņirgāties. Caur Jūsu rīcību man ceļas nopietnas nepatikšanas.»
— Skaties, kas tālāk: «Māksla patikt jauniešiem.» Taisni tas mums pašreiz vajadzīgs. «Māksla patikt jaunietēm» — tas noderēs zēniem. Paņemsim līdzi uz skolu, tā būs īsta sensācija.
Vecmāmiņas pūralādi meitenes atrada, iebāztu starp divdurvju skapi ar izdauzītu spoguli un apaļu, kokgriezumiem izrotātu galdiņu.
Rita ar lupatu notrausa biezo putekļu kārtu no lādes vāka. Uz meitenēm raudzījās divi gaiļi ar kuplām, krāsainām astēm un sarkanām sekstēm. Virs gaiļu galvām, apvīts ar rožu viju, lepojās skaitlis «1863».
Smagais vāks cēlās čīkstēdams, kā negribot. Gaisā uzvirmoja vaivariņu smarža. Pašā virsū apaļā kārbā meitenes atrada Ritas vecmāmiņas kāzu tērpu — līgavas vainagu ar sakaltušu miršu zariņu, baltu, garu kleitu, zīda zeķes un baltas atlasa kurpītes. Kārbas dibenā bija ar sārtu lenti pārsiets vēstuļu sainītis.
— Rita mīļā, uzvelc šo tērpu!
— Labi, tikai nesaki neko manai vecmāmiņai.
Pēc brīža džinsos tērptās pusaugu meitenes vietā stāvēja jauniņa līgava garā, baltā tērpā ar mežģīņu plīvuru galvā.
— Ritiņ, cik tu skaista!
— Vecmāmiņai bija septiņpadsmit, kad viņa apprecējās ar manu vectēvu.
— Mums arī pavisam drīz būs septiņpadsmit, — Marga domīgi teica. — Un mēs arī varēsim precēties. Zini, man karsts sāk skriet pār kauliem, iedomājoties, ka pēc kāzām kāds vīrietis varēs darīt ar mani visu… Rita, nesmejies, lūdzu, vai tevi kāds zēns ir noskūpstījis?
Rita papurināja gaišmatainās cirtas un spēji nosarka.
— Mani arī ne, — Marga nopūtās. — Anna reiz stāstīja, ka tas neesot nekas sevišķs, drīzāk gan nepatīkams.
— Anna ir skaistule, vecāko klašu zēni viņai bariem vien skrien pakaļ, — Rita ar mazu skaudības pieskaņu balsī teica. — Ja mani kāds noskūpstītu, es laikam no kauna zemē iegrimtu.
— Bet man zēni bijuši nebijuši, ķerstās ar rokām, kur nevajag, bet, ja dod pretī, tad apsaukā par neaizskaramo un svētuli. Daumants, kad es viņam reiz pamatīgi ievilku pa ausi, kliedza, ka tāda zoss kā es palikšot vecmeitās. Zini, Rita, mamma man pastāstīja par zēniem tādas lietas… Mūsējie, nu mūsu klases puikas, jau esot tajā vecumā, kad viņus uzbudinot mūsu tuvums, viņiem griboties mūs aizskart, apkampt, noskūpstīt.
— Ne jau visiem, — Rita viņu pārtrauca, — Imants, piemēram, redz tikai savus akmeņus.
— Klausies, ko vēl mamma teica: glāsti un skūpsti agri vai vēlu novedot pie… — Marga brīdi paviļāja mutē vārdu kā karstu kartupeli un tad ātri izgrūda, — … pie dzimumsakariem.
— Pieaugušie reizēm ir neizprotami, — Rita smagi nopūtās. — Bet ja nu tik ļoti gribas pamēģināt? Palīdzi man atpogāt uz muguras podziņas.
Rūpīgi salocījusi vecmāmiņas kāzu tērpu, viņa novietoja to atkal kārbā.
— Vēstules nonesīšu lejā, varbūt vecmāmiņa grib palasīties.
Lāde izrādījās īsta dārgumu krātuve. Meitenes te atrada garu audekla kleitu ar mežģīņu rotājumiem un simt podziņām uz muguras, modīgus šņorzābaciņus, svārkus ar volāniem, atlasa blūzi, pat rūtainas vīriešu bikses un vesti, salmenīcu un elegantu niedru spieķīti.
— Pārģērbsimies un pārsteigsim tavējos, — Marga izdomāja. — Tu būsi dāma, bet es tavs pielūdzējs.
Visu vakaru abas meitenes tēloja gadsimteņa sākuma mīlētājus, citēja «Mīlestības vēstulnieka» dzejoļus un labi domātos padomus. Ritas tēvs un vecmāmiņa smējās no visas sirds.
Lai žagatas žadzina, lai vistas kladzina, Lai vārnas ķērc un zvirbuļi brēc, Par viņiem domāt mums nav vērts, Pār mums spīd mīlas saule, —
Marga, Ritas priekšā uz viena ceļa nometusies, skandēja un virpināja pirkstos spieķīti. Salmenīca noslēpa matus, un iztālēm meitene atgādināja slaveno franču estrādes dziedoni Morisu Sevaljē, kuru vecmāmiņa teicās redzējusi Parīzē.
Rita, garos brunčus uz augšu pavilkuši, lai kļūtu redzami viņas šņorzābaki, skaļi ostīja papīra rozi un dziedāja:
Kā asmens vaļā vāzts Pār mani kristu senču lāsts, Ja, upurēdama sevi. Es mīlētu tevi.
— Vai tiešām mīlētāji kādreiz izskaidrojās ar tik glupiem vārdiem? — vecmāmiņa, smieklu asaras slaucīdama, brīnījās.
Vakarā, kad Rita iegāja pie vecmāmiņas novēlēt labu nakti, viņa to atrada lasām vecās vēstules.
— Vai tās no vectēva?
— Jā, meit.
— Vai par mīlestību viņš raksta tādus pašus pantiņus kā vecajā grāmatā?
— Nē, bērns. Patiesa mīlestība atrod pati savus vārdus — īstos, vienīgos.
— Cik tev, vecmāmiņ, bija gadu, kad tu pirmo reizi iemīlējies?
— Sešpadsmit. Bija kara laiks. Mūsu ģimene devās bēgļu gaitās. Maskavā ļaužu drūzmā es noklīdu no vecākiem un paliku viena bez naudas, bez ēdiena. Stāvu stacijā, raudu un nezinu, ko iesākt. Un tad pie manis pienāk jauns puisis. «Liela meita, precību gados un šņaukājas kā tāds mazs bērns,» viņš pazobojās. «Es arī esmu viens, bet vai tādēļ raudu?» Pa abiem atradām bēgļu komiteju, sameklējām manus vecākus, bet pēc gada svinējām kāzas. Tavs vectēvs bija latviešu strēlnieks. Otrā dienā pēc kāzām devāmies sturmēt Kremli. Bija Oktobra revolūcijas dienas.
— Tu ari?
— Es ari, šauteni rokās, plecu pie pleca ar viru.
— Tad gan tā bijusi liela mīlestība. Bet kā var zināt, vai mīl pa īstam vai tāpat, pa jokam? — Rita ieritinājās vecmāmiņai blakus zem siltās segas.
— Tas ir grūts jautājums, meit. Daudzi neprot atšķirt īstu mīlestību no acumirkļa aizraušanās un dārgi par to samaksā — ar nelaimīgu dzīvi, ar sabojātu veselību, ar bērniem, kuri aug bez tēva. Patiesa mīlestība nav savtīga, tā domā par otru, lai būtu labi, lai būtu prieks, lai viņš būtu laimīgs. Tāds bija mans vīrs, tavs vectēvs.
Rita smagi nopūtās.
— Kas nospiež tavu sirdi, ja tu tik smagi pūt?
— Zini, vecomāt, es laikam arī būšu iemīlējusies. Tikai tu nevienam, nevienam nesaki, pat Margai ne. Man patīk viens mūsu klases zēns — Pēteris. Viņš vienmēr ir tāds pieklājīgs, kautrīgs, raksta labus sacerējumus un dzejoļus. Bet viņam patīk Dace. Tādas kā es jau nevienam zēnam nepatīk.
— Kas tad tev vainas? — vecāmāte brīnījās.
— Kādēļ man nav tik skaista balss kā Baibai? Vai tāda sejiņa kā Annai? Pat klavierspēle man lāgā nepadodas, tāda klimperēšana vien iznāk. Ja tu būtu dzirdējusi, kā Alegro spēlē! Es esmu tik nelaimīga! — Rita iespieda seju spilvenā un sāka rūgti raudāt.
— Tava mīlestība vēl bērzu galotnēs šūpojas. Atnāks puisis, stalts kā ozols, ieliks to tev rokās, un tu staigāsi mirdzēdama, skanēdama. Proties tikai sagaidīt īsto.
* * *
— Manai mammai ir blats teātrī, — Sanita pirmdienas rītā paziņoja. — Viņai piesolīti visādi kostīmi. Es vēl neesmu izšķīrusies, vai ņemt karalienes vai marķīzes tērpu. Mamma domā, ka karalienes tērpā es ļoti izlekšot, kā jums šķiet?
— Velc tik mugurā, — Klāvs, garām ejot, izmeta. — Nekā cita jau tev nav, ar ko lepoties, vienīgi lupatas.
— Ar aptaurētiem es nerunāju, — Sanita uzmeta lūpu.
Dvīņi, kā parasti, staigāja apkārt cieši saķērušies un noslēpumaini klusēja.
— Ja visas maskas zinās iepriekš, tad nebūs interesanti, — Rita atvairīja ziņkārīgos. — Alegro, rezervē mums programmā nelielu numuru.
— Es mirstu! — Juris ļengani atlaidās solā. — Sis ir jau trešais anonīmais pieteikums.
— Kas tad vēl?
— Saņēmu zīmīti no kaut kādas čigānietes. Jāsagatavo numurs no Bizē «Karmenas». Vēl pieteicies burvju mākslinieks. Tas prasa klusinātu vieglo mūziku. Cerams, ka vismaz jūs iztiksiet bez pavadījuma?
— Neceri vis! — Marga viņu aplaimoja ar ironisku smaidu. — Mums, lūdzu, duetu no Kalmana operetes «Silva», kas sākas ar vārdiem:
Katrs putniņš uzticīgs
Savai ligzdiņai…
* * *
Sardzīte, kuras pārraudzībā atradās Vēstures muzeja viduslaiku zāles, kādā janvāra pēcpusdienā bezmaz saķēra infarktu. Kā jau parasts, darbdienās apmeklētāju bija pamaz. Ērti krēslā ierīkojusies, viņa adīja mazdēlam džemperi. Lai nesajauktu sarežģīto musturu, viņa pusbalsī skaitīja valdziņus: trīs labiski, divi kreiliski, divi nocelti valdziņi. Pēkšņi viņa caur durvīm pamanīja, ka viduslaiku bruņinieks, kurš gadiem ilgi nekustīgi bija stāvējis kaktā, sāka vicināt rokas un kustināt galvu. Sardzītei adīklis izkrita no rokām. Viņa griezīgi iekliedzās un šļaugani sakrita krēslā. Nedaudzie apmeklētāji un pārējo zāļu uzraudzes piesteidzās klāt. Kāds atnesa auksta ūdens glāzi un iešļakstīja vecajai sievietei sejā. Viņa atvēra acis. Neviens nekā nebija manījis.
— Tu būsi aizsnaudusies un redzējusi sapni, — darba biedrenes viņu mierināja.
— Vai nu prāts! Es darba laikā nekad neguļu. Un tu arī nekā nemanīji? — sardzīte uzrunāja izstīdzējušu garmataini ar bloknotu rokā.
— Sis te jau trešo dienu grozās ap to ērmu, kaut ko zīmē, kaut ko mērī.
— Esmu no Pionieru pils vēstures pulciņa, — uzrunātais paskaidroja.
— Man jālasa referāts par viduslaiku modēm.
Pēc izskata puisis mats matā atgādināja Daumantu no astotās «b».
* * *
Atbildību par svētku priekšnesumiem uzņēmās dziedāšanas skolotāja Ieva Līce. Skolā baumoja, ka tie būšot superkolosāli, bet paši izpildītāji staigāja, noslēpumaini klusēdami, un nekā neizpauda. Zīmēšanas skolotāja Maiga Putniņa kopā ar savu svītu — labākajiem skolas zīmētājiem — gatavoja dekorācijas. Tērpušies vecās drēbēs, tie staigāja ar krāsu podiem un pindzelēm rokās, stiepa kaut kādus rāmjus un papīra ruļļus. Pirmo vijoli starp viņiem neapšaubāmi spēlēja Daumants.
— Nemaz nezinu, ko es bez jūsu Pētersona iesāktu, — Maiga Putniņa skolotāju istabā teica Reinim Kadiķim. — Ar otu un krāsām viņš strādā tik virtuozi, it kā visu mūžu nekā cita nebūtu darījis. Talants!
Direktora vietnieks saimniecības jautājumos Valentīns Ruško, iztālēm pamanījis Maigu Putniņu, laida kājām vaļu, bet skolotāja Putniņa, neraugoties uz savu korpulenci, izrādījās žiglāka.
— Mums vēl vajag piecus metrus audekla, desmit loksnes papes, vienu kilogramu salātu zaļas krāsas. — Viņa parādīja mīlīgas vaigu bedrītes.
— Es jūs vienmēr esmu cienījis, biedrene Putniņa, — Ruško atrunājās. — Bet pašreiz jūs man esat, lūk, šitik tālu. Paskatieties! — Viņš izvilka uz āru kabatas. — Tukšs.
— Atradīsim, — skolotāja Putniņa neatlaidās. — Gribat, es jums ballē rezervēšu pirmo valsi?
— Es nepanesu šo deju, man reibst galva, — Ruško noņurdēja. — Dodiet šurp to savu sarakstu. Bet vairāk ne graša.
Kad direktors svētku vakarā iegāja zālē, visapkārt drūzmējās pasaku tēli — sarkangalvītes un sniegbaltītes, arlekīni un klauni. Virs viņu galvām gaisa plūsmā lidinājās milzīgi krāsaini baloni un serpentīna vītnes. Sienas rotāja fantastiski gleznojumi.
— Nu, vai patīk?
Direktors apsviedās apkārt. Viņam aiz muguras stāvēja īsta ragana, izspūrušiem matiem, sarkanu degunu, strīpainās zeķēs un slotu rokā.
— Skolotāja Putniņa, jums gods un slava! — Direktors neskopojās ar uzslavām.
Atskanēja čerkstoši vīrieša smiekli, un raganu kā vējš aizpūta.
— Gribat, es jums pazīlēšu, — nez no kurienes uzradusies čigāniete ar sarkanu rozi matos piesolījās. — Jums uz sirds ir skaista sieviete ar blondiem matiem un divi bērni. Vecākais jums sagādā rūpes un raizes, bet šī līnija rāda, ka viss beigsies labi.,
— Kā jūs to zināt? — Direktors izrāva plaukstu no čigānietes rokām.
— Es visu zinu. — Čigāniete paspīdināja baltos zobus. — Tāda mana profesija. — Un prom viņa bija.
— Kurai no mūsu skolotājām ir tik skaisti zobi? — direktors prātoja.
Zvans vēstīja programmas sākumu.
Klāvs uznāca uz skatuves, soļodams uz rokām. Virs zeķēm viņš bija uzvilcis milzīgus pirkstainus darba cimdus, bet rokas ieāvis vecos sieviešu zābakos. Galvā cilindrs, bet mugurā fraka, vismaz pāris numuru par lielu. Frakas ļipas vazājās pa zemi, bet bikses, uzvilktas līdz zodam, krunkojās kā ermoņikas. Acumirklī sacēlās īsta smieklu vētra.
Brīdi veikli žonglējis ar cilindru, spieķi un cimdiem, Klāvs paaicināja uz skatuves direktoru un skolotāju Cauni. Skatītājiem skaļi gavilējot, Klāvs direktoram no ausīm un deguna izvilka nebeidzami garas krāsaina serpentīna lentes un tina tās viņam apkārt, līdz beidzot direktors sāka atgādināt strīpainu kūniņu. Skolotājam Caunem Klāvs izķeksēja no kabatas vairākas olas un paziņoja, ka tās neesot vis parastās, bet gan īpašas «Kolumba olas».
Klāva vecākais brālis Justs kopā ar savu draugu Tagilu bija atnākuši uz savu veco skolu paskatīties, kā «mazajam» paveiksies. Viņi zināja, ka Klāvs lolo sapni iestāties Maskavas cirka un estrādes skolā un slepeni trenējas pie pensionētā klauna un žongliera Roberta.
— Mazajam ir ķēriens! — Tagils atzinīgi novērtēja Klāva pirmo publisko uzstāšanos. — Konkurss Maskavā ir velnišķīgi grūts.
— Jā, tur gāžas no visas Savienības gan pašdarbnieki, gan estrād- nieki, gan zvēru dīdītāji, — Justs piebilda. — Un mazajam ar krievu valodu tā ne visai.
Astotās «b» jaunajam bigbīta ansamblim tās bija pirmās ugunskristības.
Baiba gluži bāla stutēja sienu.
— Man nelabi, es nevarēšu padziedāt, — viņa čukstēja.
Juris pa īstam nobijās. Pēc piecām minūtēm sākās viņu numurs.
— Marga, vai tev nav kādas zāles? — viņš palūdza.
Marga parakņājās somiņā un pasniedza katram pa tabletei.
— Nočiepu mammai — katram gadījumam, — viņa paziņoja.
— Es neiešu. Neparko. — Baiba apsēdās uz ķeblīša un abām rokām iekrampējās sēdeklī.
— Tad mēs tevi aiznesīsim. Puiši, ķeramies klāt! — Juris uzsauca.
Priekškars atvērās nelaikā. Skatītāji brīdi neizpratnē vēroja uz soliņa
ķepurojošos meiteni, kuru zēni stiepa uz klavieru pusi. Uzspurdza smiekli.
— Nav ko smieties. Ja cilvēks pirmo reizi uz skatuves, vai tas kads brīnums, ka kājas kļūst ļenganas. — Klāvs glāba situāciju.
Mīļie zēni, labie zēni,
Apdomājiet jūs,
Kas ar jums pēc dažiem gadiem,
Kas ar jums tad būs?
Neziņā jūs savu laiku,
Dīkā pavadāt,
Kamē<r beidzot saltais vecums
Klaudzēdams būs klāt.
Zems, samtains mecosoprāns kā kamene lidoja pāri zālei.
— Deviņi pērkoni, tā taču mūsu Rudā! — Arnis iesaucās.
— šī frizūra viņai piestāv labāk nekā antīkās bizes, — Anna konstatēja.
— Un zem garās kleitas neredz tievās kājas, — Sanita iedzēla.
— īsta skaistule! — Arnis vēl nevarēja atjēgties.
— Ja izmālējas, katra var kļūt par skaistuli.
— Uzrauts deguns paliek uzrauts deguns, mālē, kā gribi. Kas ir, zēni, vai mums nevajadzētu ievēlēt jaunu «Mis astoto «b»»?
— Aizveries! — Anna nošņācās.
Baibas dziesma visiem tā patika, ka viņai nācās dot piedevas.
Kad Klāvs pieteica nākamo numuru — muzikālu uzvedumu «Viņš un viņa jeb īsa pamācīšana mīlēšanā vidusskolas mācību kursa apmērā» —, mācību daļas vadītāja gluži atklāti abām rokām saķēra galvu un dusmīgi paskatījās uz Ievu Līci, kura šoreiz atbildēja par programmu. Skolotājs Kadiķis instinktīvi taustīja kabatā nitroglicerīna tabletes.
— Ir zinātniski pierādīts, ka akmens laikmetā mīlestība gāja caur vēderu, — Klāvs paziņoja. Jānis bungoja pa jaunajām bungām, cik spēka. Uz skatuves uzskrēja zvērādās tērpta būtne ar sapinkotu matu ērkuli un kailām kājām. Viņai sekoja tievs, izkāmējis radījums ar milzīgu papes stilba kaulu rokās. Kaulu viņš, uz ceļiem nometies, pasniedza savai dāmai. Tā uzmanīgi appētīja cienastu, paoda, pielika pirkstu pie deniņiem un izteiksmīgi pagrozīja, beidzot ar kaulu iekaustīja savu pielūdzēju. Tas metās bēgt, bet pēc brīža atgriezās ar varenu šķiņķa gabalu rokās, kuru, uz vēdera nometies, pasniedza savai sirdsdāmai. Abi pārmaiņus sāka grauzt cienastu, apmierināti viens otram uzsitot pa plecu.
Otrā aina — «Platoniskā mīlestība».
Uz skatuves uznāca divi no astotās «a», tērpušies baltos palagos. Abiem ap galvu bija papīra puķu vainagi, puisim rokā no koka līstītēm sameistarota arfa. Nometies savas iecerētās priekšā uz viena ceļa, viņš sāka skandēt trompetes un bungu pavadījumā.
Krāšņas zied lefkojas dārzā, zied narcises — rasmīles
maigās,
Lūk, arī liliju daudz kalnāju nogāzēs zied,
Zied arī Zēnofīle, šis daiļākais zieds ziedu vidū, —
Ziedoņa maigumā tā Peitojas roze man šķiet.
Pļavas, kam uzsmaidāt velti man rasā mirdzošām zālēm?
Krāšņāk par puķēm, lūk, man meitene mīļotā zied.[1]
— Viduslaikos visu izšķīra zobens un fiziskā veiklība, — Klāvs pieteica nākamo numuru.
Uz skatuves uzslīdēja pasakaina būtne garā kleitā, smailā galvassegā, no kuras nokarājās plīvurs, aizsegdams seju. Viņai sekoja divi bruņās tērpti kavalieri — viens garš, otrs īsāks. Papes bruņas, pārvilktas ar sudraba papīru, mirdzēja kā īstas. Par vairogiem noderēja skolas ēdamzālē paņemtās apaļās metāla paplātes, bet zobenus aizvietoja šašlika cepamie iesmi.
— Nekas, sīkie pacentušies, — Justs pačukstēja.
Sākās bruņinieku turnīrs. Abi sāncenši, aizmirsuši par papes bruņām, iekarsa pa īstam. īsākais, ievērojami veiklāks par garo, dzenāja to pa visu skatuvi. Dāma ieinteresēta vēdināja ar mutautiņu.
— Dullais, tu man pārcirti auklu! — atskanēja izmisis bļāviens. Garajam visa bruņinieka godība nošļuka zemē, un viņš palika stāvot īsajās sporta biksītēs. Zāli pāršalca smiekli.
— Gulies zemē! — īsākais šņāca. Uzlicis zaudētājam kāju uz krūtīm, viņš brīdi dauzīja ar šašliku cepamo iesmu pa paplāti, tad devās pie savas sirdsdāmas. Viņa uzmeta kabatas lakatiņu uz iesma.
Uzvarētājs skandēja:
Un katru reizi laime dedz Man acīs spožu prieka zaigu, Kad manu skaistuli tās redz, Vairs dziļo ziemu nesajūtu baigu; Lai citi salā aizsedz vaigu, Man dziļākajā ziemā sirds Dzird maija smieklus maigus.
— Tad, lūk, kādēļ Pēteris pēkšņi sāka interesēties par vācu viduslaiku dzejnieku Valteru fon der Fogelveidi, — Reinis Kadiķis pasmaidīja.
— Un sirdsdāma, protams, ir Dace, kura gan cita.
Straujai habanerai skanot, uz skatuves ar rozi zobos uznāca tā pati mistiskā čigāniete, kura direktoram bija tik precīzi pateikusi viņa pagātni. Un ne tikai direktoram vien.
Pār visu zemi mīia valda, Visiem likumiem tā pāri iet… —
dziedāja čigāniete.
— Ak šausmas! — mācību daļas vadītāja klusām vaidēja. — Ja šito trakumu uzzinās izglītības nodaļā, rājiens kā likts. Un par to, ka uzzinās, nav nekādu šaubu, gan jau kāds nenocietīsies un izstāstīs.
— Kas tēlo šo lielisko Karmenu? — skolotājs Caune, pieliecies pie Ievas Līces, jautāja.
— Nav ne jausmas. Sis numurs ir ārpus programmas.
Pēc spilgtās habaneras Margas un Ritas pagājušā gadsimteņa pārītis iznāca mazliet pabāls. Bet «dvīņi» par to neuztraucās, aktrises karjera viņus nevilināja.
Pēc senas tradīcijas dejas atklāja ar valsi. Klauni un hipiji, melder- meitiņas un hercogienes drūzmējās gar zāles sienām. Nevienam pirmajam nebija drosmes uzsākt deju simtiem kritisku acu priekšā. Lai kā pūlējās slavenais deju skolotājs Kauliņš, valsis skolēnu aprindās bija un palika nepopulāra antīka deja. Cita lieta modernie kratīkļi, tur lielas prasmes nevajag, kraties un lokies mūzikas ritmā — un viss.
— Meitenes, jūs redzat tos divus pie durvīm? Ar tiem gan es gribētu dejot, — Sanita izdvesa. — īsti vīrieši, ar mūsu bērnudārzu ne salīdzināt. Sevišķi tas ar melno samta žaketi. Saderam, ka tas ir kāds aktieris vai dzejnieks.
— Lūdzu, Māra! — Caune galanti paklanījās ķīmijas skolotājai.
— Rādīsim priekšzīmi.
Tagils devās šķērsām pāri zālei uz stūri, kur drūzmējās astotās «b» meitenes.
— Viņš nāk tieši šurp! Es ģībstu! — Sanita iespurcās. Viņai bija pats greznākais tērps visā zālē, prožektoru gaismā krāsainie vizuļi zaigoja un laistījās. Ja tam puisim ir acis pierē un kaut nedaudz saprāta, viņš nedrīkstētu paiet garām tādam krāšņumam.
Anna sapurināja savas cirtas un savilka lūpas valdzinošā smaidā.
— Atvainojiet! — Tagils diezgan nevērīgi pastūma klases pirmo skaistuli sānis un paklanījās aizmugurē stāvošajai Baibai.
— Ko viņš tajā rudajā saskatījis? — Anna vīlusies paraustīja plecus.
— Tev kremt, ka neuzlūdza tevi, — Marga iedzēla. — Ejam, Rita, kamēr mūsu zēni attapsies, es būšu tavs kavalieris.
Baiba uz pašiem pirkstgaliem slīdēja pa gludo parketu. Galva viegli reiba, un bija tāda sajūta, it kā viņa atrastos bezsvara stāvoklī un lidinātos starp debesīm un zemi. Pirmo reizi viņa dejoja ar pieaugušu vīrieti. Dejas stundās viņas partneris Imants bija stumjams un grūžams, tad jau labāk dejot ar malkas pagali. Kamēr kaut cik iemanījās, Imants nomīdīja Baibai visus kāju pirkstus. Būtu vismaz lūdzis piedošanu, bet kur nu, par tādiem sīkumiem Imants pat nedomāja.
Tagils uzmanīgi vadīja meiteni pa klajākajām vietām.
— Jūs labi dejojat, — viņš teica. — Lidināties viegli kā putns.
Viņā paraudzījās lielu mirdzošu acu pāris. Seja, kuru apņēma kupls,
ar lenti pārsiets matu vilnis, viegli piesarka.
— Apsolāt man arī nākamo deju, jā?
— Kaut vai visas, — Baibai paspruka, un viņa atkal spēji piesarka. Iznāca muļķīgi, it kā viņa pati piedāvātos.
Tagils īsu brīdi piespieda meiteni sev ciešāk un pamāja ar galvu. Baiba paskatījās uz zāles stūri, kur stāvēja astotās «b» zieds — Sanita, Anna, Zaiga, un viņu pārņēma spējš prieks. Viņa, mūžīgā kaktā sēdētāja, klases Pelnrušķīte, dejoja, bet skaistules Anna un Sanita stāvēja malā.
— Ko jūs domājat darīt pēc skolas beigšanas? — Tagils apjautājās, kad, dejai beidzoties, abi apsēdās gar zāles malu noliktajos solos.
— Nezinu, māte vēlas, lai es mācītos profesionāli tehniskajā skolā par audēju. Viņa strādā «Rīgas manufaktūrā» par audēju. Bet man…
— Panāc uz brītiņu, sekrēta saruna. — Sanita bez liekām ceremonijām saķēra Baibu pie rokas un aizrāva pie meitenēm.
— Nu, stāsti! — Anna pavēlēja.
— Ko lai stāstu? — Baiba brīnījās.
— Netēlo Nezinīti! Kas viņš ir, vai aktieris? Varbūt mākslinieks?
— Zini ko, Sanita, mana vecmāmiņa teica: «Kas daudz grib zināt, ātri kļūst vecs.» — Baiba pagriezās un devās atpakaļ pie Tagila.
— Vai tev kāda skrūve atgriezusies vaļā, vai? — Sanita nosauca pakaļ.
— Panākumi sakāpuši galvā, — Anna noteica.
— Lēnais valsis, mana mīļaka deja. — Tagils paklanījas. — Drīkstu lūgt?
Vakars tuvojas noslēgumam.
— Paej nost no ratiem, citi ari grib braukt. — Klāvs atstūma Tagilu un ievilka Baibu zāles vidū.
— Tu tikai nenojūdzies, — viņš brīdināja klasesbiedreni. — Sitais ir no glumajiem.
— Piedod, es nedzirdēju, ko tu teici, — Baiba samulsusi pasmaidīja.
— Nelidinies pa mākoņiem, meitenīti Tā var ātri novelties zemē un sasisties.
— Tu viņu pazīsti?
— Un kā vēl. Viņš bija mana brāļa Justa klasesbiedrs. Mācās konservatorijā kompozīciju, pūš trompeti un labi spēlē klavieres.
— Tu gan, Klāv, esi slikti audzināts, — Sanita pārmeta, kad Klāvs pēc dejas atgriezās astoto barā. — Tik prasti runāt ar cienījamu cilvēku: «Paej nost no ratiem.»
— Pardon, madame. «Kā es māku, tā es maunu,» teica latviešu literatūras klasiķis Jānis Jaunsudrabiņš.
— Vai tu sen viņu pazīsti?
— Kopš zīdaiņa gadiem.
— Nemuldi! Tev jautā nopietni, — Sanita apskaitās.
— Viņš ir princis, māmiņas un tētiņa vienīgais dēliņš. Uzaudzis lepnā savrupmājā, barots ar sudraba karotēm no sudraba bļodām. Kas vēl jūs interesē?
— Sanita domā, ka viņš ir aktieris, bet man šķiet, ka dzejnieks. — Anna nespēja novaldīt ziņkāri.
— Ne viena, ne otra netrāpījāt, — Klāvs smējās. — Pagaidām viņš ir miglaina personība, neizveidojusies masa, tā teikt. Un vēl nav zināms, kas no viņa iznāks — mākslinieks vai alkoholiķis. Žēl, Sanita, ka tev vēl pāris gadiņu jāpaaugas. Citādi tev Tagils būtu kā radīts, senčiem pilnas kabatas ar skanošo, pats uz riteņiem.
— Kādēļ Sanitai, bet ne man? — Anna pabrīnījās.
— Tādēļ, ka tev vēl galvā mazdrusciņ veselā saprāta, bet Sanitai tikai importa preces. Gribat, es varu pierādīt. — Klāvs pieliecās pie Sanitas un, visiem par lieliem smiekliem, izvilka no meitenes deguna trīs paciņas košļājamās gumijas «Made in USA». Uzcienājis klasesbiedrus, viņš, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizslāja uz garderobi.
Zālē skanēja pēdējā deja.
* * *
Sals ar vieglu roku tīkami glāstīja Baibas sakarsušo seju. Nosarmojušie kanālmalas vītoli prožektoru gaismā laistījās kā dārgakmeņiem nobērti. Pavisam netālu pa ielām trauca mašīnas, steidzās vēlīni gājēji, bet te, parkā, viņi bija divi vien.
«Kā apburtā pasaku mežā,» Baiba domās salīdzināja. Un viss šis vakars kā pasaka. Skaļie aplausi pēc dziesmām. Un dejas. Un Tagils. Un šī nakts. Baibai šķita, ka viņa sapņo skaistu sapni, no kura negribētos atmosties.
Brīdi abi soļoja klusēdami.
— Man, protams, nav nekādu tiesību dot jums padomus, — Tagils- ierunājās. — Bet kļūt par audēju, ja ir tāda balss, būtu nepareizi.
— Mamma un patēvs domā, ka pēc pāris gadiem es varētu pelnīt lielu naudu, palīdzēt ģimenei.
— Vai tad jums tik liela ģimene?
— Nē, māte, brālītis, patēvs. Bet patēvs… — Baiba aprāvās. — Tas jūs nevar interesēt.
— Es vēlētos zināt visu, kas saistās ar jums. — Tagils viegli paspieda Baibas roku.
Meitene vienmēr bija ilgojusies pēc draudzenes, kurai varētu visu uzticēt. Patēvs neļāva vest mājās skolasbiedrus vai ciemoties pie tiem. Baiba auga viena, sevī noslēgusies. Un nu pēkšņi parādījies puisis, skaists kā pasaku princis, un visu grib zināt par viņu!
Pie Gazifikācijas pārvaldes stāvēja vientuļš un pamests ledus kalniņš. Mazuļi, kas, novārtījušies balti kā sniegavīri, augām dienām te slidinājās,., tagad saldi dusēja katrs savās mājās.
— Ejam! — Tagils saķēra Baibu aiz rokas un uzvilka ledus kalniņā. Skaļi gavilēdami, abi šļūca lejā. Baibai aizķērās kāja, un viņa ievēlās kupenā, noraudama Tagilu sev blakus. Kaut kas dedzinošs cieši pieplaka pie viņas lūpām. Pāri ķermenim pārskrēja karsts vilnis. Meitene uzlēca kājās un sāka skriet.
— Pagaidi, muļķīte, ko tu mūc? — Viņa aizmugurē izdzirda ātrus soļus un aizsmakušu balsi. Atskanēja asa miliča svilpe. Baiba izdrāzās uz ielas. Ļaudis neizpratnē noskatījās skrejošajā meitenē, kurai neviens ne- dzinās pakaļ. Savas mājas trepju telpā viņa beidzot atvilka elpu. Sirds sita kā negudra.
«Ko es izdarīju? Bēgt kā pēdējai muļķei! Un kādēļ? Bet tas taču bija mans pirmais skūpsts.» Baiba vēsiem pirkstiem viegli pieskārās kaistošajām lūpām. «Kādēļ viņš tā darīja? Bija tik labi abiem roku rokā staigāt pa piesnigušo parku, pa neskarto, tikko uzsnigušo sniegu, pa kuru vēl neviens nebija gājis. Un ja nu miliči viņu aizturējuši?» Aukstas tirpas pārskrēja pār muguru.
Meitene izgāja ārā. Vecpilsētā baznīcas pulkstenis dobji nosita divas reizes. Pa ielas vidu, strinkšķinādami ģitāru, aizgāja bariņš jauniešu.
Neskumsti, meitenīt mīļo, Nāc līdzi mums, —
kāds iedziedājās.
Baibas dzīvokļa logi bija tumši. Meitene izbijusies metās pa trepēm augšā un klusi piezvanīja pie durvīm. Neviens nenāca atvērt. Baiba piezvanīja skaļāk. Atskanēja šļūcošie patēva soļi.
— Tā esmu es.
— Pārguli vien trepju telpā, naktsstaigule!
Baiba apsēdās uz trepju pakāpiena un sāka klusi raudāt.
Viņa bija pārkāpusi Laimas vēlējumu pārnākt mājās pirms pusnakts. Tagad sekoja sods.
No kāda augšējā stāva dzīvokļa izbira trokšņaina kompānija un smiedamās nāca lejā.
— Kas tev kait, meitenīt?
— Es aizmirsu dzīvokļa atslēgas.
Patēvs atvēra durvis un raušus
ierāva Baibu istabā.
— Tu apkauno mūsu godīgo ģimeni visas mājas priekšā, — viņš šņāca. — Marš gulēt!