Todien Taraskonas Tartarens par to vairāk nebilda ne vārda, taču nabadziņš bija jau izrunājies par daudz.
Nākamajā dienā pilsētā nedzirdēja vairs ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo Tartarena braucienu uz Alžīriju un lauvu medībām. Dārgie lasītāji, jūs visi esat liecinieki, ka goda vīrs nebija par to bildis ne vārda, bet jūs saprotat — šī mirāža…
Vārdu sakot, visa Taraskona runāja tikai par šo braucienu.
Laukā, bulvārī, klubā, pie Kostekaldes, — visur satikās samulsuši ļaudis:
— Un bez tam, vai jūs zināt, kas ir pēdējais jaunums?
— Un bez tam, kas tad vēl? … Saprotams, Tartarena aizceļošana.
Taraskonā visi teikumi sākas ar un bez tam… un beidzas ar saprotams. Bet šodien un bez tam un saprotams skanēja tik skaļi, ka šķindēja pat logu rūtis. (Taraskonieši šos vārdus izrunā savā izloksnē.)
Izdzirdis, ka viņš aizceļošot uz Āfriku, Tartarens bija vispārsteigtākais cilvēks visā pilsētā. Redzat nu, ko panāk godkārība! Viņš vis nesacīja, ka nebrauks, ka viņam nekad ne prātā nav nācis braukt. Nabaga Tartarens, kad ar viņu sāka runāt par šo ceļojumu, pirmoreiz atbildēja mazliet izvairīgi: — He … he . . . varbūt… Es nesaku neko. Otro reizi, jau mazliet iedzīvojies šajā noskaņā, viņš atbildēja: — Iespējams, — bet trešo reizi: — Noteikti!
Beidzot vakarā klubā un pie Kostekaldes, aizrāvies ar olu punšu, bravo saucieniem un ugunīm, apreibis no panākumiem, ko pilsētā bija izraisījusi vēsts par braucienu, nelaimīgais formāli paziņoja, ka viņam cepuru medīšana esot apnikusi un viņš drīzumā došoties vajāt lielos Atlasa lauvas.
So paziņojumu uzņēma ar neprātīgām gavilēm. Sekoja jauns olu punšs, rokas spiedieni, apkampieni un līdz pat pusnaktij lāpu gaismā skanēja serenādes mazās baobaba mājiņas priekšā.
Taču Tartarens Sančo nebija apmierināts! Visa šī Āfrikas ceļojuma un lauvu medību ideja jau tagad viņu kratīja kā drudzī; pārgājis mājās, godinājuma serenādei vēl skanot pie logiem, viņš šausmīgi uzbruka Tartarenam Kihotam, sauca viņu par jukušu murgotāju, neapdomīgu trakuli, turklāt sīki aprakstīja visas katastrofas, kas viņu gaidīja šajā ekspedīcijā; piemēram, kuģa bojā eju, kaulu sāpes, drudzi, asinsguļu, melno mēri, elephantiasis[2] un citas kaites …
Veltīgi Tartarens Kihots zvērēja, ka nerīkošoties neapdomīgi, ka pienācīgi apģērbšoties, paņemšot līdzi visu, kas vajadzīgs. Tartarens Sančo nekā negribēja par to dzirdēt. Nabaga vīrs jau jutās lauvu saplosīts un tuksneša smilšu aprakts kā nelaiķa Kambīzs, un otram Tartarenam izdevās viņu mazliet nomierināt, ieskaidrojot, ka tas nenotikšot tūlīt, ka nekur neesot jāsteidzas un ka beigu beigās viņi nemaz vēl neesot aizbraukuši.
Skaidrs kā diena — šādā ekspedīcijā mēdz doties tikai ar zināmu piesardzību. Pie velna, ir jāzin, kurp brauc, viņš vis neizlidos ceļā kā gāju putns …
Taraskonietim vairāk nekā viss cits nu rūpēja izlasīt lielo Āfrikas tūristu nostāstus, Mungo-Parka, Kaijē, doktora Living- stona un Anrī Diverjē aprakstus.
Viņš uzzināja, ka šie bezbailīgie ceļotāji, pirms āva kājas tālām ekskursijām, bija ilgi mācījušies paciest izsalkumu, slāpes, garus pārgājienus un visāda veida grūtības. Tartarens gribēja darīt tāpat kā viņi un, sākot ar šodienu, lietoja barībai vairs tikai vārītu ūdeni. Taraskonā par vārītu ūdeni sauc dzērienu, ko pagatavo, iemērcot siltā ūdenī dažus maizes riecienus, un kam pieliek klāt ķiploka šķēlīti, mazliet timiāna un šķipsniņu lauru lapu.
Diēta bija nežēlīga, un varat iedomāties, ka nabaga Sančo seja saviebās grimasē.
Aizraudamies ar vārīto ūdeni, Taraskonas Tartarens apguva vēl dažu labu praktisku paņēmienu. Piemēram, lai norūdītos gariem pārgājieniem, viņš piespieda sevi ik rītu atkārtot pastaigu pa pilsētu septiņas vai astoņas reizes no vietas — gan steidzīgā, gan vingrotāja solī; to darot, viņš pievilka elkoņus pie ķermeņa un, pēc antīkā parauga, ieņēma mutē divus akmentiņus. Bez tam, lai pieradinātos pie nakts vēsuma, miglas un rasas, viņš katru vakaru izgāja savā dārzā gluži viens pats un, ar šauteni nostājies mastā aiz baobaba, kavējās tur līdz pulksten desmitiem vienpadsmitiem …
Beidzot, kamēr vien Mitēna zvērnīca uzturējās Taraskonā, cepuru mednieki, aizkavējušies pie Kostekaldes, ejot pāri pils laukumam, redzēja nakts krēslā, aiz zvēru krātiņiem šurp un turp staigājam kādu noslēpumainu vīru. Tas bija Taraskonas Tartarens, kas pieradināja sevi bez drebēšanas nakts tumsā klausīties lauvas rēkšanā.