Kamēr Tartarens aizrautīgi vingrinājās visāda veida varonības paņēmienos, Taraskona viņu neizlaida no acīm; ne par ko citu ļaudis vairs neinteresējās. Cepuru medības pajuka, romances aizgāja atpūtā. Bezikē aptiekā zem zaļa pārklāja vārguļoja klavieres un uz tām kaltējās beigtas mušas ar vēderiem uz augšu … Tartarena ekspedīcija bija apstādinājusi visu …
Jums vajadzētu redzēt, kādi panākumi Tartarenam bija salonos! Ap viņu plūcās, ap viņu strīdējās, viņu patapināja cits no cita, viņu nozaga! Nebija dāmām lielāka goda kā aiziet uz Mitēna zvērnīcu ar Tartarenu zem rokas un lauvas krātiņa priekšā ļaut sev izskaidrot, kā ķerties pie tik lielu zvēru medīšanas; kur, uz cik soļiem vajag tēmēt, vai bieži notiek nelaimes gadījumi utt.
Tartarens stāstīja par visu, ko vien vēlējās. Viņš bija lasījis Zilu Zerāru un lauvu medības pārzināja kā savus piecus pirkstus, it kā pats būtu tajās piedalījies, un par šo jautājumu mēdza izteikties ļoti daiļrunīgi.
Taču visjaukāks Tartarens šķita dinejā pie prezidenta Lade- vēza vai pie krietnā komandanta, bijušā intendantūras kapteiņa
Bravidas, kad tur tika pasniegta kafija un viesību dalībnieki, sastūmuši visus krēslus tuvāk kopā, mudināja viņu stāstīt par gaidāmajām medībām …
Tad, atspiedies ar elkoni pret galdu, baudīdams savu tasi mokas, mūsu varonis uztraukts sāstīja par visām lielajām briesmām, kas viņu sagaidīja; viņš stāstīja par ilgo stāvēšanu mastā bez mēness gaismas, par slimības dīgļu pilnajiem purvājiem, par oleandru ziedlapām saindētajām upēm, par sniegiem un saules kvēli, par skorpioniem un siseņu bariem. Viņš stāstīja arī par lielo Atlasa lauvu parašām, par viņu cīņas paņēmieniem, par zvēru ārkārtīgo spēku un asinskāri riesta laikā …
Tad, pats sava stāstījuma uzbudināts, pēkšņi piecēlās no galda, aizlēca līdz ēdamistabas vidum, atdarināja lauvas rūcienus, karabīnes šāvienus — bum-bum, sprāgstošas lodes svilpienus pf-pf! — žestikulējot un rēcot gāza apkārt krēslus . . .
Viesi ap galdu bija nobāluši. Vīrieši, galvu kratīdami, saskatījās, dāmas ar klusiem izbaiļu kliedzieniem aizvēra acis, vecie vīri kareivīgi vicināja savus garos spieķus, un blakus istabā mazie zēni, kam laikus jāiet gulēt, šo rēcienu un šāvienu pamodināti, pārdzīvoja lielas izbailes un prasīja iedegt gaismu.
Pagaidām Tartarens vēl nebrauca.