Vai tiešām viņš nolēmis aizbraukt? Tas bija kutelīgs jautājums. Tartarena vēsturnieks būtu apjucis un nezinātu, ko atbildēt.
Lieta tā, ka Mitēna zvērnīca pirms vairāk nekā trim mēnešiem bija atstājusi Taraskonu, bet lauvu nāvētājs nekustējās ne no vietas… Pēc visa notikušā naivajam varonim, jaunās mirāžas apžilbinātam, varbūt bija radusies sirsnīga pārliecība, ka viņš jau ir bijis Alžīrijā. Varbūt, stāstot par savām nākamajām medībām, viņš iedomājās tās jau esam piedzīvojis, tāpat kā reiz iedomājies sevi uzvilkušu konsulāro karogu un pat Sanhajā šāvis — bum-bum — uz tatāriem.
Diemžēl, ja šoreiz pats Taraskonas Tartarens vēl bija mirāžas upuris, tad pārējos taraskoniešus tik viegli vairs nevarēja apmāt. Kad pēc triju mēnešu ilgas gaidīšanas bija redzams, ka mednieks vēl nav sakravājis savas mantas, sākās kurnēšana.
— Tas būs tāpat kā Sanhajā, — smaidot sacīja Koste- kalde, un ieroču tirgotāja vārdi sacēla pilsētā veselu vētru, jo neviens vairs neticēja Tartarenam.
Naivie un mazdūšīgie ļaudis — tādi kā Bezikē, kas būtu meties bēgt pat no blusas un nebija spējīgs izšaut šāvienu, neaizvēris acis, sevišķi šie ļaudis bija bez jebkādas žēlastības. Klubā, esplanādē mācās virsū Tartarenam.
Un bez tam, kad tad sāksies šis brauciens?
Kostekaldes veikalā viņa spriedumam vairs neuzticējās. Cepuru mednieki atsacījās no sava vadoņa!
Tad vēl nāca klāt epigramas. Prezidents Ladavēzs, kas brīvajā laikā šad un tad ļoti labprāt apjūsmoja provansāļu mūzu, sacerēja vietējā izloksnē dziesmu, kurai bija lieli panākumi. Tajā figurēja kāds varens mednieks, vārdā meistars Zervē, kura bīstamajai šautenei bija jāiznīcina līdz pēdējam visi Āfrikas lauvas. Bet, diemžēl, šai sasodītajai šautenei bija savāda daba: to pastāvīgi pielādēja, bet no tās neizšāva.
Nekad neizšāva. Jūs saprotat šo mājienu . . .
Acumirklī dziesma kļuva populāra; un, kad Tartarens gāja garām, ostas nesēji, mazie zābaku spodrinātāji viņa durvju priekšā dziedāja vienā balsī:
Ir šautene meistaram Zervē,
Mēdz pielādēt, mēdz pielādēt viņš;
Saut gan ne.
Ir šautene meistaram Zervē,
Mēdz pielādēt viņš, šaut gan ne!
To, protams, dziedāja notālēm divkāršo muskuļu dēļ.
Ai, cik nepastāvīga ir Taraskonas sajūsma! …
Dižais vīrs nelikās neko redzam, neko dzirdam, bet īstenībā šie mazie, klusie un indīgie uzbrukumi viņu ļoti apbēdināja; Tartarens juta, ka Taraskona izslīd viņam no rokām, ka tautas labvēlība pievēršas citiem, un tas viņam sagādāja šausmīgas ciešanas.
Ai milzīgais popularitātes katls! Ir labi apsesties ta priekša, bet kā tas applaucē, kad apgāžas! …
Par spīti ciešanām, Tartarens smaidīja un tāpat mierīgi dzīvoja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Reizēm tomēr jautrā bezrūpības maska, kurā viņš aiz lepnības bija paslēpis savu vaigu, pēkšņi nokrita un smieklu vietā atklājās sašutums un sāpes …
Kādu rītu mazie zābaku tīrītāji atkal dziedāja pie viņa logiem:
Ir šautene meistaram Zervē …
un šīs nožēlojamās balsis aizskanēja līdz pat nabaga dižvīra istabai, kur viņš patlaban posās skūt bārdu spoguļa priekšā. (Tartarens valkāja pilnbārdu, bet, kad tā atauga pārāk kupla, viņam vajadzēja to savest kārtībā.)
Pēkšņi logs sparīgi atvērās, un tajā parādījās Tartarens kreklā, lakatiņā! Notriepies ar labajām, baltajām ziepēm, viņš vicināja bārdas nazi un ziepju slotiņu, kliegdams briesmīgā balsī:
— Šķēpa cirtienu, kungi, šķēpa cirtienu, nevis kniepadatas dūrienu!
Skaisti, vēstures cienīgi vārdi! Vienīgi žēl, ka tie vērsās pret šiem mazajiem delveriem, kas augumā nebija lielāki par savu kurpju krēma kārbu un nemaz vēl nespēja noturēt šķēpu!