Beidzot pienāca lielā, svinīgā diena. Jau kopš rītausmas visa Taraskona bija kājās, aizsprostojot Avinjonas ceļu un visas pieejas mazajai baobaba mājiņai.
Cilvēki drūzmējās pie logiem, uz jumtiem, pat kokos. Ronas kuģinieki, krāvēji, kurpju spodrinātāji, pilsoņi, tekstilstrādnie- ces, kluba ļaudis, vārdu sakot, — visa pilsēta, bez tam arī Bokēras iedzīvotāji, kas bija atnākuši pāri tiltam, kur tad vēl apkaimes sakņaugu dārznieki ratos ar lielu brezenta virsu; vīnkopji uz skaistiem, lentām izgreznotiem mūļiem, ar veselu milzumu zvārgulīšu, pušķu, zvaniņu, retumis dažas glītas arlē- zietes ar gaiši zilu lentu ap galvu, sēdēdamas sāniski aiz saviem kavalieriem mazu, tumši pelēku Kamargas zirdziņu mugurā.
Viss šis bars stumdījās un grūstījās Tartarena durvju priekšā, šā labā Tartarena, kas brauca pie «turkiem» medīt lauvas.
Taraskonai Alžīrija, Āfrika, Grieķija, Persija, Turcija, Mezopotāmija bija ļoti neskaidri jēdzieni, tā bija kāda liela, gandrīz teiksmaina zeme, un to sauca par turkiem.
Sim baram pa vidu nāca un gāja cepuru mednieki, lepni par sava vadoņa triumfu, atstādami aiz sevis slavas apdvestas pēdas.
Baobaba mājas priekšā stāvēja divas lielas ķerras. Laiku pa laikam durvis atdarījās un deva iespēju saskatīt dažus cilvēkus, kas nopietni rosījās pa mazo dārziņu. Vīri nesa mantu saiņus, kastes, maisus, tur bija konservi, aptieka, ieroču kastes. Cepuru mednieki visu paskaidroja sīkāk. Pēkšņi ap pulksten desmitiem ļaužu bars spēcīgi sakustējās, dārza vārtiņi nikni atsviedās vaļā.
— Viņš! Viņš! — atskanēja saucieni.
Tas tiešām bija viņš …
Kad Tartarens parādījās uz sliekšņa, divas apmulsušas balsis pūlī iesaucās:
— Tas taču ir turks!
— Viņam ir acenes!
Taraskonas Tartarens tiešām bija uzskatījis par savu pienākumu, braucot uz Alžīriju, apvilkt alžīrieša tērpu. Platas, krokotas, baltas linu bikses, mazu, pieguļošu vesti ar metala pogām, divas pēdas garu, sarkanu jostu ap vēderu, kailu kaklu, izskūtu pieri, galvā milzīgu šešiju (sarkanu cepurīti)[3] ar garu, zilu pušķi. Bez visa tā vēl divas smagas šautenes, uz katra pleca pa vienai, pie jostas liels medību duncis, uz vēdera patronu soma, pie sāniem revolveris vaļīgi kuļājās ādas kaburā. Tas bija viss!
Jā, atvainojiet, aizmirsu acenes, milzīgu zilu aceņu pāri, kas bija vajadzīgas, lai padarītu maigāku visu to, kas likās pārāk mežonīgs mūsu varoņa stājā.
Ļaudis rēca:
— Lai dzīvo Tartarens, lai dzīvo Tartarens!
Dižais vīrs pasmaidīja, bet neatņēma sveicienu, jo viņu traucēja šautenes. Taču tagad viņš zināja, ka atgūst ļaužu labvēlību; varbūt savā dvēselē viņš nolādēja savus pretīgos līdzpilsoņus, kas viņu spieda braukt projām, atstāt glīto, mazo mājiņu ar baltajām sienām un zaļajiem, caurspīdīgajiem slē- ģiem. Bet to jau neviens neredzēja.
Rāms un lepns, kaut arī drusku bāls, viņš devās tieši uz priekšu, pārbaudīja savas ķerras un, atradis visu labā kārtībā, gāja tālāk pa piestātnes ceļu, ne reizi neatskatīdamies uz savu baobaba mājiņu. Aiz viņa soļoja krietnais komandants Bravida, bijušais intendantūras kapteinis, prezidents Ladevēzs, ieroču tirgotājs Kostekalde un visi cepuru mednieki, tad sekoja ķerras un beidzot ļaudis.
Uz perona viņu sagaidīja stacijas priekšnieks, vecs 1830. gada afrikānis un vairākas reizes dedzīgi spieda Tartarenam roku.
Ekspreša ātrvilciens Parīze — Marseļa vēl nebija pienācis. Tartarens ar savu štābu iegāja uzgaidāmajās telpās. Lai nebūtu sastrēguma, stacijas priekšnieks lika aizvērt treliņus.
Stundas ceturksni Tartarens kopā ar cepuru medniekiem pastaigājās pa zālēm šurp un turp. Viņš tiem stāstīja par savu ceļojumu, par medībām un solījās atsūtīt nomedīto zvēru ādas. Viņa piezīmju grāmatiņā tika reģistrēti lauvu ādu tīkotāji, gluži kā kadriļā. Tartarens bija rāms un maigs kā Sokrāts, kad tas iedzēra indi; bezbailīgais taraskonietis katram pateica kādu labu vārdu un uzsmaidīja visiem. Viņš runāja vienkārši un laipni, varētu teikt, viņš gribēja pirms aizbraukšanas atstāt ļaužu sirdīs šķiršanās žēlabas un labas atmiņas. Dzirdot tādu sava vadoņa valodu, visiem cepuru medniekiem acīs sariesās asaras, daži, kā prezidents Ladavēzs un aptiekārs Bezikē, juta sirdsapziņas pārmetumus.
Dzelzceļa apkalpe raudāja pa kaktiem. Ārpusē caur treliņiem raudzījās ļaudis un sauca:
— Lai dzīvo Tartarens!
Beidzot atskanēja zvans. Dobji riteņu dārdi, spalgs svilpiens sadrebināja velves:
— Iekāpt! Iekāpt!
— Ardievu, Tartaren! … Ardievu, Tartaren!…
— Ardievu, visi jūs!… — nomurmināja dižais vīrs un uz krietnā komandanta Bravidas vaigiem noskūpstīja visu savu dārgo Taraskonu.
Tad viņš metās uz priekšu un iekāpa vagonā, kas bija pilns ar parīzietēm, kuras vai mira nost aiz bailēm, ieraudzīdamas šo savādo vīru ar tādu lērumu šauteņu un revolveru.