186… g. pirmajā decembrī pusdienas laikā, provansāliešu ziemas saulei spīdot, gaišā, spožā, krāšņā dienā pārsteigtie marselieši redzēja iznākam uz Kanebjeru[4] «turk u», jā, patiešām «turku». Nekad neko tam līdzīgu viņi vēl nebija redzējuši. Un vai nu Marseļā mazums visādu turku!
Vai man būtu jāsaka, ka «turks», ko mēs patlaban minējām, bija Tartarens, dižais Taraskonas Tartarens, kas soļoja gar krastmalu pa priekšu savai ieroču kastei, konserviem, mājas aptiekai, lai nokļūtu Tuašas sabiedrības piestātnē, kur preču un pasažieru tvaikonim «Z u a v a m» vajadzēja viņu novest pie ceļa mērķa.
Ausīs arvien vēl skanot taraskoniešu aplausiem, apreibis no debesīm un jūras smaržas, starojošais Tartarens staigāja ar savām šautenēm pār plecu, cēli izslietu galvu, acīm vai aprīdams brīnišķīgo Marseļas ostu, ko viņš redzēja pirmoreiz visā mūžā un kas viņu apžilbināja. Nabaga vīram likās, ka viņš sapņo. Viņš jutās kā Sinbads — jūrnieks, kas klejo pa kādas fantastiskas pilsētas ielām kā Tūkstots un vienas nakts pasakā. Līdz pat apvārsnim visos virzienos sniedzās mastu un rāju juceklis. Plīvoja visu zemju karogi: Krievijas, Grieķijas, Zviedrijas, Tunisijas, Amerikas. Kuģi stāvēja vienā līmenī ar krastmalu, un priekšgali slējās pāri molam kā durkļu ierinda. Zemāk bija najādes, dievietes, svētās jaunavas un citas krāsotas koka skulptūras, kas kuģim piešķīra vārdu; viss bija jūras ūdens saēsts, apgrauzts, samircis un sapelējis… Vietumis starp kuģiem at- plaiksnījās jūra kā lāsains, ar eļļu notriepts zīds. Rāju juceklī kaiju mākoņi bija gleznaini skaisti triepieni debesu zilgmē, un kuģapuikas sasaucās visās pasaules valodās.
Krastmalā, kur no ziepju fabrikām plūda zaļi, biezi, gandrīz melni eļļas un sodas strautiņi, staigāja vesels bars muitotāju, komisionāru, nesēju ar rateļiem, kuros iejūgti mazi korsikāņu zirdziņi.
Dīvaini gatavu apģērbu veikali, dūmu pilnas barakas, kur matroži vārīja ēdienu, pīpju tirgotāji, pērtiķu un papagaiļu tirgotāji, virvju, buru audeklu, fantastiska veida lietotu mantu tirgotavas, kur juku jukām bija pārdodami senlaiku lielgabali, lielas, zeltītas laternas, veci, salauzti enkuri, nolietotas tauvas, izdiluši bloki, nederīgi rupori, Zaņa Bāra un Digjē Truēna laiku jūras tālskati. Gliemežu pārdevējas ķērca, sakņupušas blakus savām gliemežu kaudzēm. Garām gāja matroži ar darvas podiem, kūpošiem katliņiem, nesdami lielus grozus, pilnus ar astoņkājiem, kurus viņi gribēja noskalot bālganajā strūklaku ūdenī.
Visur pasakains daždažādu preču sablīvējums: zīda audumi, rūda, vilcieni ar kokmateriāliem, svina stieņi, vadmala, cukurs, sarkankoks, rapši, lakrica, cukurniedres. Austrumi un rietumi juku jukām. Lielas Holandes siera kaudzes, ko strādnieces turpat uz vietas krāsoja sarkanus.
Tur bija labības osta; nesēji bēra ārā no tvertnēm graudus.
Labība ritēja kā zelta ūdenskritums, gaišu putekļu dūmaku apņemts. Strādnieki sarkanās feskās sijāja graudus lielos ēzeļādas sietos, tad maisos sabērto labību sakrāva ratiņos un veda projām. To pavadīja vesels bars sieviešu un bērnu ar slotiņām un uzlasītu graudu groziem rokā. Tālāk sākās kuģu remonta doks; lielos kuģus, apgāztus uz sāniem, svilināja ar žagariem, lai dabūtu tīrus no jūras zālēm, kuģu rājām mirkstot ūdeni. Sveķu smarža, apdullinoši āmuru klaudzieni, apsitot kuģu korpusus ar lielām vara plāksnēm.
Brīžiem starp mastiem pavīdēja plaisa. Tartarens tad redzēja ostas ieeju, kuģu lielo kustību turp un atpakaļ; kāda angļu fregate brauca projām uz Maltu, tā bija eleganta, labi nomazgāta, virsnieki dzeltenos cimdos; ari liels Marseļas divmastu burinieks devās ceļā, lamu un kliedzienu pavadīts; kuģa pakaļgalā resns kapteinis zīda svārkos un cepurē komandē savus ļaudis provansāliski. Citi kuģi steidzās projām, uzvilkusi visas buras. Citi, labi tālu vēl, lēnām brauca tuvāk un saules mirdzumā likās peldam pa debesu zilgmi.
Visu laiku briesmīgs troksnis, ratiņu rīboņa, matrožu saucieni: «Velc augšā!» — lamāšanās, dziesmas, tvaikoņu svilpieni. Senžana un Sennikola cietokšņu bungu dārdi un tauru skaņas, Mažoras un Sanviktorijas baznīcu zvani; pāri visam pūta mistrāls, kas uztvēra visus šos trokšņus, visas šīs klaigas, ritināja, purināja, sakausēja pats ar savu balsi un no tā darināja traku muziķu, mežonīgu, heroisku kā lielu ceļojumu taures saucienu, kas modināja vēlēšanos braukt projām, doties kaut kur tālu, pacelties spārnos …
Sim jaukajam taures saucienam skanot, bezbailīgais Taraskonas Tartarens iekāpa kuģī un devās uz lauvu zemi…