Dārgie lasītāji, man gribētos būt gleznotājam — turklāt lielam gleznotājam, lai jums parādītu otrās epizodes sākumā tos dažādos stāvokļus, kādos nonāca Taraskonas Tartarena šešija tajās trīs ceļojuma dienās, kamēr viņš brauca ar «Z u a v u» no Francijas uz Alžīriju.
Vispirms es jums š e š i j u rādīšu tādu, kāda tā bija uz klāja, braucot projām, heroiska un lieliska, īsts oreols šai skaistajai taraskonieša galvai.
Tad es jums attēlošu to pie ostas izejas, kad «Z u a v s» sāka lēkāt pa viļņiem, es jums to rādīšu drebošu, pārsteigtu, it kā jau nojaušam savas pirmās nedienas.
Tālāk jus to redzēsiet Lionas līcī, kuģim iebraucot atklataja jūrā, kad bangas kļuva spēcīgākas. Es jums to parādīšu cīņā ar vētru apmulsušu turamies varoņa galvā, kamēr lielais, zilais vilnas pušķis saslienas stāvus jūras bangās un vēja brāzmās . . .
Ceturtais stāvoklis. Sešos vakarā pie Korsikas krastiem. Nelaimīgā šešija pārliecas pāri nostiprinātajai malai un nožēlojama raugās jūrā, pētījot tās dziļumu. Beidzot tās piektā un pēdējā pozicija ir šauras kajītes kumodes atvilktnei līdzīgā kojā, kur tā, bezveidīga un izmisusi, kunkstot valstās pa spilvenu. Tas nav nekas cits kā šešija, heroiskā aizbraukšanas šešija, bet nu tā ir pagrimusi, kļūdama līdzīga parastajai nakts- micei un nošļukusi līdz ausīm uz slimas, bālas, konvulsijām pārņemtas galvas.
Ak! Ja taraskonieši tagad būtu redzējuši savu dižo Tartarenu guļam tādā kumodes atvilktnē, bālganā un sērīgā kuģa lodziņu gaismā, kur visapkārt pliekani virtuves un slapjas malkas izgarojumi, kārtējās satiksmes tvaikoņa pretīgā smaka, ja viņi būtu dzirdējuši viņu nogārdzamies līdz ar katru skrūves apgriezienu, ik piecas minūtes pieprasām tēju un maza bērna balsī lūdzam oficiantu, viņi gan būtu sev pārmetuši, ka piespieduši Tartarenu doties projām.
Mans vēsturnieka goda vārds! — nabaga «turk s» bija nožēlojams. Jūras slimība viņu bija pārņēmusi tik pēkšņi, ka nelaimīgais nebija paspējis ne palaist vaļīgāk savu alžīrieša jostu, ne atbrīvoties no sava arsenāla. Medību naža resnais spals lauza viņam krūtis, no revolvera siksnas tirpa sāni. Tam visam vēl pievienojās Tartarens Sančo, kurš ne mirkli nemitējās ņurdēt, stenēt un lādēties.
— Ei tu, muļķi! Es taču tev teicu!… Tu gribēji doties uz Āfriku! Nu, tad redzi, te ir Āfrika! … Kā tev tā patīk?
Kā par postu nelaimīgais no savas kajītes skaidri dzirdēja pasažierus lielajā salonā smejamies, ieturam maltītes, dziedam un spēlējam kārtis. Sabiedrība uz «Zuava» bija tikpat priecīga, cik liela pasažieru skaita ziņā. Tur bija virsnieki, kas brauca atpakaļ uz savu karaspēka daļu, Marseļas A 1 k a z ā r a dāmas, ceļojošie aktieri, kāds bagāts musulmanis atceļā no Mekas, kāds Melnkalnes princis — liels jokupēteris, kas atdarināja Ravēlu un Zilu Peresu … Neviens no viņiem nesirga ar jūras slimību, un viņi kavēja laiku, dzerdami šampanieti kopā ar «Z u a v a» kapteini, resnu, jautru marselieti, kam Alžīrijā un Marse|ā bija pa ģimenei un kas atsaucās uz jautro Barbasū vārdu. *
Taraskonas Tartarens bija nikns uz visiem šiem nožēlojamiem. Viņu jautrība divkāršoja Tartarena nelabumu …
Beidzot trešās dienas pēcpusdienā uz kuģa radās sevišķi rosīga kustība, kas mūsu varoni izrāva no ilgā sastinguma. Kuģa priekšgalā šķindēja zvans. Varēja dzirdēt matrožu lielos zābakus skrienam pa klāju.
— Padod uz priekšu! … Padod atpakaļ! — kliedza kapteiņa Barbasū aizsmakusi balss.
Un tad: — Stop! — Pēkšņa apstāšanās, grūdiens — un vairāk nekā. Tvaikonis klusu šūpojās no labās uz kreiso pusi, gluži kā balons gaisā.
Sis dīvainais klusums pārbiedēja taraskonieti.
— Žēlastību! Mēs grimstam! — viņš kliedza briesmīgā balsī un, kā ar burvja varu atguvis spēkus, uzlēca no savas guļasvietas un ar visu savu arsenālu metās uz klāju.