Kuģis negāja bojā, tas bija sasniedzis ceļa mērķi. «Z u a v s» patlaban iebrauca reidā, skaistā reidā ar melniem, dziļiem, bet klusiem un drūmiem ūdeņiem, kur bija gandrīz pilnīgi tukšs.
Pakalnā pāri pretim baltā Alžīra ar nespodri baltajiem namiņiem, kas pret jūru nolaidenā pakalnā cieši spiedās cits pie cita. Tie izskatījās gluži kā velētājas izkārtie veļas gabali Medonas pakalnā. Pāri tam augstas zila zīda debesis. Ai, cik ļoti zilas! . . .
Slavenais Tartarens, mazliet atjēdzies no izbīļa, vēroja ainavu, bijīgi klausīdamies Melnkalnes princī, kas, stāvot viņam blakus, nosauca dažādos pilsētas kvartālus. Kasbahu — augšējo pilsētu, Bab-Azunas ielu. Ļoti labi audzināts bija šis Melnkalnes princis, turklāt Alžīriju viņš pazina pamatīgi un brīvi runāja arābiski. Tartarens nolēma saglabāt šo pazīšanos… Piepeši gar kuģa treliņiem, kur viņi bija atspiedušies, tarasko- nietis ieraudzīja lielu, melnu no ārpuses pieķērušos roku rindu, gandrīz viņa priekšā izslējās kruzuļaina nēģera galva, un viņš vēl nebija ne muti atplētis, kad viss klājs bija kā nosēts ar kādiem simt melniem, dzelteniem, puskailiem, nejaukiem un briesmīgiem jūras laupītājiem.
Tartarens pazina šos tipus, tie bija šie slavenie viņi, ko viņš tik bieži pa naktīm bija meklējis Taraskonas ielās. Nu beidzot viņi bija nolēmuši ierasties.
… Pārsteigums bija tik liels, ka Tartarens stāvēja kā pienaglots uz vietas. Bet. kad viņš redzēja, ka laupītāji metas uz bagāžu, norāva tai brezenta aoseKu un uzsāka kuģa aplaupīšanu, tad varonis atģidās un, izvilcis medību nazi no maksts, uzsauca ceļotājiem:
— Pie ieročiem, pie ieročiem! — un pirmais devās virsū jūras launītājiem.
— Ques aco? Kas ir? Kas jums ir? — jautāja kapteinis Barbasū. iznācis no staroklāja.
— Ak iūs kapteini! Atri ātri apbruņojiet savus ļaudis!
— Vai tad jūs neredzat?
— Ko tad?
— Tur… jūsu priekšā … pirāti…
Kapteinis Barbasū raudzījās viņā gluži pārsteigts. 5ajā pašā mirklī kāds velna nēģeris gāja garām, paņēmis uz muguras mūsu varoņa mājas aptieku.
— Klausies, tu nelaimīgais! … Pagaidi mani! — rēca ta- raskonietis un devās ar dunci rokā uz priekšu. Barbasū viņu panāca un, satvēris aiz jostas, anstādināja:
— Liecieties taču mierā! Tie nav pirāti. Pirātu sen vairs nav. Tie ir nesēji!
— Nesēji?
— Protams, nesēji, kas atnākuši nonest no kuģa mantas. Bāziet atpakaļ makstī savu dunci, dodiet man biļeti un sekojiet šim neģērim, krietnam puisim, kurš jūs novedis malā un, ja vēlaties, pavadīs līdz viesnīcai.
Mazliet apjucis, Tartarens atdeva biļeti un, sekodams nēģerim, nokāpa pa tauvu kāpnēm lielajā baržā, kas šūpojās kuģa sānos. Tur jau bija kopā visa viņa bagāža, viņa saiņi, ieroču kārbas, pārtikas konservi. Tā kā tie aizņēma vai visu baržu, tad nevajadzēja gaidīt citus ceļotājus. Nēģeris uzrāpās uz saiņiem un aptupās kā pērtiķis, rokām ceļgalus apņēmis. Kāds cits nēģeris satvēra airus… Abi divi raudzījās Tartarenā un, baltos zobus atņirguši, smējās.
Stāvēdams laivas pakaļgalā, seju saviebis briesmīgajā grimasē, kura viņa līdzpilsoņiem bija iedvesusi tādas bailes, dižais taraskonietis drudžaini raustīja sava dunča spalu, jo ar visu Barbasū teikšanu, viņš tikai pa daļai spēja uzticēties šiem meln- koka krāsas nesējiem, kas tik maz atgādināja dūšīgos nesējus Taraskonā.
Pēc piecām minūtēm barža jau bija malā, un Tartarens cēla savu kāju šai barbaru krastā, kur pirms trīs simti gadiem kāds spāniešu galerietis, vārdā Migels Servantess, zem alžīriešu ka- tordznieku pātagas pārdomāja savu cēlo romānu, ko nosauca par «Donu Kihotu».