Ai Migel Servantes Savedra, ja, ir taisnība, ka vietas, kur lieli vīri dzīvojuši, kaut kas no viņiem vēl mūžīgi mūžos klīst un lidinās gaisā, tad tam, kas no tevis ir atlicis šo barbaru krastmalā, vajadzētu nodrebēt aiz prieka, redzot izkāpjam krastā Taraskonas Tartarenu — šo brīnišķīgo dienvidfranču tipu, kurā iemiesojušies abi tavas grāmatas varoņi — dons Kihots un Sančo Pansa.
Todien bija karsts. Saules pielijušajā krastā nīka pieci seši muitas ierēdņi, alžīrieši, gaidīdami ziņas no Francijas, daži mauri pietupušies smēķēja savas garās pīpes, Maltas matroži vilka malā lielus tīklus, kur tūkstošiem sardīņu kā sīkas sudraba monētas laistījās tīkla acīs.
Bet, tikko Tartarens bija spēris kāju uz zemes, krastmala atdzīvojās un pārvērtās. Mežoņu banda, vēl riebīgāka par kuģa pirātiem, uzslējās stāvus no krastmalas akmeņiem un metās virsū atbraucējiem. Pavisam kaili liela auguma arābi, apsegušies vilnas sagšām, sīciņi mauri, vienos kankaros, nēģeri, tunisieši, mahonieši, moabīti, viesnīcu zēni baltos priekšautos, visi kliegdami, rēkdami ķērās viņam pie drēbēm, strīdējās ap viņa mantām; viens nesa projām konservus, otrs — aptieku, un visi fantastiskā valodu juceklī kliedza viņam ausīs neiedomājamus viesnīcu nosaukumus …
Apdullis no šā mudžekļa, nabaga Tartarens gāja, nāca, lādējās, dievojās, mētājās, skrēja pakaļ savām lietām un, nezinādams, kā saprasties ar šiem barbariem, uzrunāja viņus franču, provansāļu, pat latīņu valodā; tā bija Pursonjaka latīņu valoda rosa, la rose, bonus, bona, bonum — tas bija viss, ko viņš prata . . . Veltīgas pūles. Neviens viņā neklausījās. Par laimi, kāds mazs vīrs, tunikā un dzeltenā apkaklē, bruņojies ar garu policista spieķi, metās šajā peklē kā Homēra dievs un ar spieķa sitieniem izklīdināja visus šos cilvēku sabiedrības atkritumus.
Tas bija kāds alžīriešu pilsētas seržants. Ļoti pieklājīgi tas ieteica Tartarenam apmesties Eiropas viesnīcā un uzticēja viņu kalpotājiem, kas aizveda viņu pašu un vairākās ķerrās viņa bagāžu.
Jau ar pirmajiem soļiem Alžīrā Taraskonas Tartarens turēja acis vaļā. Viņš jau priekšlaikus bija sev iztēlojies austrumniecisku pilsētu, teiksmainu, mitoloģisku, kaut ko vidēju starp Konstantinopoli un Zanzibaru. Diemžēl, viņš bija nonācis īstā Taraskonā: kafejnīcas, restorāni, mazs, granīta šķembām bruģēts laukums, kur kareivji spēlēja Ofenbaha polkas; kungi sēdēja krēslos un dzēra alu, piekozdami cepumus; dāmas, dažas vieglas sievietes, karavīri… un neviena paša turka. Viņš viens vienīgais… Kad bija jāiet pāri laukumam, Tartarens jutās mazliet neērti… Visi noskatījās viņā. Muzikanti mitējās spēlēt, un Ofenbaha polka palika ar vienu kāju karājoties gaisā.
Mežonīgs un majestātisks kā Robinsons Krūzo, ar abām šautenēm pie pleca, revolveri pie sāniem, Tartarens nopietni pagāja garām visām ļaužu grupām, bet, nonākot viesnīcā, spēki viņu atstāja. Aizbraukšana no Taraskonas, Marseļas osta, jūras brauciens, Melnkalnes princis, jūras laupītāji, viss jaucās un valstījās viņam pa galvu. Tartarenu vajadzēja uzvest istabā, atbruņot, noģērbt. Tika pat runāts, ka vajadzētu atsaukt ārstu, bet, tikko mūsu varonis bija nolicis galvu uz spilvena, viņš tūlīt sāka krākt tik skaļi un labdabīgi, ka viesnīcas saimnieks atzina medicīnas palīdzību par lieku, un visi klusu aizgāja.