Kad Tartarens pamodās, pilsētas pulkstenis nosita trīs. Viņš bija nogulējis visu vakara cēlienu, visu nakti, visu ritu un pat labu daļu pēcpusdienas; jāsaka ari, ka triju dienu laikā šešija bija pārdzīvojusi daudz grūtumu!
Kad mūsu varonis atvēra acis, viņa pirmā doma bija šāda: «Esmu lauvu zemē!» Kādēļ to nepasaclt? Domājot, ka lauvas ir pavisam tuvu, pāris soļu atstatumā, gandrīz ar roku sasniedzamas, un ka vajadzētu doties pret tām tuvcīņā, brr!… viņu pārņēma nāvīgs aukstums, un viņš sparīgi parausās zem segas. Taču pēc brītiņa priecīgais ārs, zilās — tik ļoti zilās debesis, spožā saule, kas plūda pa logu istabā, krietnās agrās brokastis, ko viņš sev lika pasniegt gultā, viņa istabas plaši uz jūru atvērtais logs un tam visam klāt lielisks malks no krietnā Krešijas vīna pudeles drīz vien ļāva atgūt seno heroismu:
— Uz lauvām, uz lauvām! — viņš sauca, nomezdams segu, un steidzīgi apģērbās.
Viņam bija šāds plāns: doties ārā no pilsētas, nevienam par to nekā nesakot, mesties iekšā īstā tuksnesī, sagaidīt nakti, paslēpties un pirmajiem lauvām, kas ietu garām, dot virsū — bum! … bum! … Un tad nākošajā rītā atgriezties pabrokastot
Eiropas viesnīcā, saņemt alžīriešu apsveikumus, salīgt ratiņus, sameklēt un pārvest kustoni.
Viņš steigā apbruņojās, uzcēla sev mugurā telti, kuras lielā vidus kārts izslējās veselu pēdu pāri galvai, un stīvs kā stabs izgāja uz ielas. Negribēdams nevienam prasīt ceļu aiz bailēm modināt citos ziņkāri par saviem nolūkiem, viņš drosmīgi pagriezās pa labi, nogāja līdz Bab-Azūna arkādes galam, kur no saviem tumšajiem veikaliņiem liels pulks Alžīrijas ebreju kā kaktā paslēpušies zirnekļi vēroja viņu paejam garām, tad šķērsoja Teātra laukumu, iegāja priekšpilsētā un beidzot iznāca uz lielā, putekļainā Mustafa ceļa.
Sis ceļš bija fantastiski pieblīvēts. Omnibusi, ormaņi, vilciena furgoni, lieli, vēršu vilkti, siena vezumi, Āfrikas strēlnieku eskadroni, mikroskopiski mazu ēzelīšu ganāmpulki, nēģeru sievas, plāceņu pārdevējas, Elzasas emigrantu rati, spahiji sarkanos mēteļos, — tie visi gāja putekļu virpulī, kliegdami, dziedādami, aurodami starp diviem nejauku baraku žogiem, kur varēja redzēt lielas mahonēzietes sukājam matus durvju priekšā, ar kareivjiem pilnus krodziņus, miesnieku un ādmiņu veikalus.
«Ko viņi te mani krāpj ar saviem austrumiem?» domāja dižais Tartarens, «še nav pat ne tik daudz turku cik Marseļā.»
Piepeši viņš ieraudzīja, ka viņam garām, izgāzis krūtis kā tītars, iet lielisks kamielis, ar garajām kājām sperot platu soli. Tas lika straujāk iepukstēties sirdij.
Jau kamieļi! Tad arī lauvas nevarēja būt vairs tālu. Un tiešām, pēc minūtēm piecām viņš redzēja tuvojamies veselu grupu lauvu mednieku ar šautenēm pār pleciem.
«Gļēvuļi,» sacīja sev mūsu varonis, viņiem garām iedams, «Gļēvuļi! Kā var iet uz lauvām barā un ar suņiem!»
Nemūžam viņš nevarēja iedomāties, ka Alžīrijā varētu medīt ko citu kā vien lauvas. Siem medniekiem tomēr bija tik labsirdīgas pensionētu komersantu sejas un vispār šis lauvu medīšanas veids ar suņiem un mednieku somām izskatījās tik patriarhāls, ka taraskonietis ieinteresēts nolēma uzrunāt kādu no šiem kungiem.
— Un bez tam, biedri, vai labi veicas?
— Protams . . . Nevar teikt, ka slikti, — atbildēja uzrunātais, apjucis vērodams ievērojamā Taraskonas karavīra apbruņojumu.
— Daudz nomedījāt?
— Jā. . . nekas! Skatieties! — Alžlrijas mednieks parādīja savu mednieka somu, kas bija pavisam uztūkuši no trušiem un slokām.
— Kā to saprast? Jūsu mednieku somā? Jūs tos liekat savās mednieku somās?
— Kur tad, pēc jūsu domām, es lai tos būtu licis?
— Tad jau tie . . . tie ir gluži maziņi. ..
— Sākumā mazi, pēc tam lieli, — teica mednieks. Un, tā kā viņš steidzās mājās, viņš lieliem lēcieniem centās panakt savus biedrus.
Bezbailīgais Tartarens aiz brīnumiem palika stāvam ceļa vidū. Mirkli pārdomājis, viņš sacīja sev: «Nu, tie būs tukšu salmu kūlēji. .. Viņi nav nekā nomedījuši.»
Tad viņš gāja tālāk. Mājas parādījās retāk, gājēju bija mazāk. Nakts nāca virsū, priekšmetu kontūras izplūda . . . Tartarens no Taraskonas gāja vēl kādu pusstundu. Beidzot viņš apstājās … Nu bija pilnīga tumsa. Nakts bez mēnesnīcas, debesis kā nosētas zvaigznēm. Uz ceļa nebija neviena cilvēka. Taču varonis domāja, ka lauvas nav nekādi pasta rati un ne labprāt staigā pa lielceļu. Viņš noņēmās iet pāri laukiem . . . Uz katra soļa grāvji, kazenāji, ērkšķu krūmi . .. Kas par to! Viņš gāja un gāja. Tad pēkšņi apstājās. «Te gaisā var saost lauvu,» teica pie sevis mūsu drosmīgais virs un stipri ošņāja gaisu pa labi un pa kreisi.