Mans pirmais apciemojums Taraskonas Tartarena namā ir neaizmirstams notikums manā dzīvē. Kopš tā laika pagājuši savi divpadsmit vai piecpadsmit gadi, bet es to atceros tāpat kā vakardienu. Bezbailīgais Tartarens tolaik apdzīvoja trešo māju pie pilsētas vārtiem, Avinjonas ceļa kreisajā pusē. Tā bija maza, glīta vasarnīca taraskoniešu gaumē ar dārzu mājas priekšā un balkonu sētas pusē, spoži baltām sienām, zaļām žalūzijām un pulciņu mazu savojiešu zēnu durvju priekšā, kuri tur darbojās ar kādu kauliņu spēli vai gozējās siltajā saulē, uzlikuši galvas uz apavu krēma kārbām.
No ārpuses mājā nevarēja saredzēt nekā sevišķa.
Nekad nevarētu iedomāties, ka jūsu priekšā ir varoņa mītne. Bet, iekšā iegājuši, jūs nespējat vien nobrīnīties! Viss nams, no pagraba līdz bēniņiem, un pat dārzs izskatījās heroisks.
Ai, šis Tartarena dārzs! Visā Eiropā jūs neatradīsit otra tāda. Tur nebija neviena pašu zemes koka, nevienas franču puķes; tikai eksotiski stādi: gumijkoki, dažādi ķirbji, kokvilna, mango, banāni, kokosa palmas, kāds baobabs, dažādas kaktusu šķirnes, vīģu koki, tā ka jūs desmit tūkstošus jūdžu no Taras- konas varat justies kā pašā Āfrikas vidienē. Protams, viss, kas te auga, nebija dabiskā lielumā. Kokosrieksti nebija neko lielāki par bietēm, un baobabs (milzu koks, arbor gigantea) tīri labi ietilpa rezēdas puķpodā. Bet lai būtu kā būdams! Taras- konai ar to bija gana, un tie, kam svētdienās tika piešķirts gods aplūkot Tartarena baobabu, pārnāca mājās apbrīna pilni.
Varat iedomāties, ko. es todien pārdzīvoju, kad gāju caur šo brīnišķīgo dārzu! … Bet pavisam citādi man kļuva ap sirdi, kad mani ieveda varoņa darbistabā.
Šis kabinets, viens no pilsētas retumiem, atradās pašā dārza dziļumā, un šīs telpas stikla durvis, vienā līmenī ar dārzu, veda uz baobabu.
Iedomājieties plašas zāles sienas, kas no vienas vietas apkarinātas ar šautenēm un zobeniem; tur bija visu pasaules zemju ieroči — karabīnes, šautenes, bises, korsikāņu naži, katalāņu naži, revolveri-dunči, dūči, malajiešu zobeni, karaibu bultas, kabatas pistoles, kaujas vāles, hotentotu rungas, meksikāņu laso, kas lai visu to sazin!
Pāri visam spīdēja spilgta saule, un tās gaismā mirdzēja šķēpu tērauds un šaujamo ieroču laides, satraucot skatītāju vēl vairāk. Taču kārtība un tīrība, kas valdīja visā šai jataganu krātuvē, mazliet nomierināja prātus. Katra lieta atradās savā vietā rūpīgi apkopta, noslaucīta, apzīmēta kā aptiekā. Sur tur bija piestiprināta vienkārša zīmīte ar uzrakstu:
BULTAS SAINDĒTAS — NEAIZSKART!
vai:
IEROČI PIELĀDĒTI — PIESARGĀTIES!
Ja nebūtu šādu zīmīšu, es nemūžam nebūtu uzdrošinājies še ienākt.
Kabineta vidū stāvēja mazs galdiņš. Uz galdiņa ruma pudele, turku pīpe, kapteiņa Kuka Ceļojuma apraksti, Kupera un Gustava Emāra romāni, lāču medību, piekūnu, ziloņu un citu medību stāsti. Pie galdiņa sēdēja vīrs, gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs, maza auguma, resns, drukns sārtvaidzis, izmeties vestē, flaneļa apakšbiksēs, ar kuplu, īsu bārdu un dedzīgām acīm. Vienā rokā viņš turēja grāmatu, otrā — vicināja milzīgu pīpi ar dzelzs vāku un, lasīdams kādu baismīgu stāstu par skalpju medniekiem, izstiepis uz priekšu apakšlūpu, savieba grimasi, kas piešķīra viņa taraskoniešu sīkā rantjē krietnajam ģīmim to pašu vientiesīgo mežonību, kas piemita visai mājai.
Šis vīrs bija Tartarens, Taraskonas Tartarens, bezbailīgais, diženais, vienreizējais Taraskonas Tartarens.