Tas bija liels, mežonīgs tuksnesis, kur savādi stādi slējās augšup kā eža adatas, vispār austrumu zemes augi izskatās pēc negantiem zvēriem. Zvaigžņu klusinātajā gaismā viņu palielinātā ēna stiepās pār zemi uz visām pusēm. Pa labi rēgojās kāda kalna neskaidrais un smagais blāķis — varbūt tas bija Atlass. Jūru, kas dobji šalca pa kreisi, nevarēja saredzēt. īsta vieta meža zvēru medniekiem!
Nolicis vienu šauteni sev priekšā un otru turēdams rokā, Taraskonas Tartarens nometās zemē uz viena ceļa un gaidīja . . . Gaidīja stundu, gaidīja otru. Kā nav, tā nav! . . .
Tad viņš atcerejas esam lasījis, ka lielie lauvu mednieki nekad neejot uz medībām, nepaņēmuši līdzi mazu kazlēnu, ko viņi piesienot savā priekšā dažu soļu atstatumā un brēcinot, raustīdami kazlēna kāju ar aukliņu. Tā kā Tartarenam nebija kazlēna, viņam ienāca prātā pašam atdarināt kaut ko tamlīdzīgu. Viņš sāka brēkt kazlēna balsī.
— Mē, Mē! …
Sākumā ļoti klusi, jo sirds dziļumos viņam tomēr bija mazliet bail, ka nesadzird lauva . . . Bet tad, redzot, ka neviens nenāk, viņš bļāva skaļāk:
— Mē, Mē!
Vēl arvien nekā! Tartarenam sāka trūkt pacietības, viņš brēca vēl skaļāk vairākas reizes no vietas:
— Mē! . . . mē! . . . mē! … — tik stipri, ka tas vairs neizklausījās pēc kazlēna, bet gan pēc vērša! …
Pēkšņi dažu soļu atstatumā viņa priekšā izauga kaut kas milzīgs un melns. Viņš apklusa. Tas noliecās, apostīja zemi, lēca, aizauļoja projām, tad atgriezās un apstājās uz vietas. Nebija šaubu — tas bija lauva. Nu varēja labi saredzēt viņa četras īsās ķetnas, briesmīgo zirga kaklu un divas acis — divas lielas acis, kas zvēroja tumsā. Tēmēt! Saut! Bum! bum! . . . Tas nu bija izdarīts. Tūlīt sekos lēciens ar medību dunci dūrē.
Taraskonieša šāvienam par atbildi atskanēja briesmīgs rēciens.
— Nu ir trāpīts! — kliedza labais Tartarens un, sasparojies uz savām spēcīgajām kājām, jau gatavojās turēties pretī zvēram, bet tam bija cits aprēķins -— tas rūkdams aizbēga uz trim kājām .. . Tartarens tomēr nekustējās . .. Tartarens gaidīja lauvas mātīti . . . Viņš arvien rīkojās tā, kā bija sacīts grāmatā.
Diemžēl, mātīte nenāca. Nogaidījis divas vai trīs stundas, taraskonietis jutās noguris. Zeme bija mitra, nakts vēsa, pūta griezīgs jūras vējš.
«Kā būtu, ja es nesnaustos, kamēr atsvīst gaisma?» viņš sacīja sev, un, lai izsargātos no reimatisma, gribēja patverties teltī. Se tev nu bija! Sī telts bija darināta tik smalki, ka viņam neizdevās to attaisīt.
Veltīgi viņš svīzdams nopūlējās veselu stundu, sasodītā telts nebija uzstādāma! … Ir tādi lietussargi, kas, lietum gāžot, priecājas, ka var jūs izjokot. . . Taraskonietis bija no šīs karošanas tik noguris, ka nosvieda šo ierīci zemē un uzgūlās tai virsū, lādēdamies kā īsts provansālietis, kas viņš tiešām arī bija.
Ta, ta, ra ta, tarata! . . .
— Kas ir? Ques aco? … — jautāja Tartarens, pēkšņi pamodies un uzlēcis kājās.
Tās bija Āfrikas strēlnieku taures, kas pūta rīta jundu Mustafa kazarmās. .. Lauvu nāvētājs pārsteigts berzēja acis. .. Viņš bija iedomājies, ka atrodas pašā tuksneša vidū! . .. Bet vai jūs zināt, kur viņš patiesībā bija? . . . Artišoku laukā starp puķu kāpostu un biešu dobēm.
Viņa Saharā auga dārzeņi. . . Tuvumā, uz glītas, zaļas, paaugstas Mustafa nogāzes baltas alžīriešu villas mirdzēja rīta staros. Izskatījās kā Marseļas apkaimē starp mazām dienvidnieku mājiņām un būdiņām.
Šī miegainā sīkpilsoņu un dārzeņu ainava ļoti pārsteidza nabaga vīru, un viņam uznāca gaužām nelāga oma. Sie ļaudis ir traki, sacīja viņš pie sevis, dēstīdami lauvu tuvumā savus artišokus, jo es taču neesmu sapņojis . . . Lauvas nāk līdz pat šai vietai . . . Un te ir pierādījums.
Pierādījums bija asinslāses, ko zvērs bēgdams bija atstājis aiz sevis. Noliecies pār šīm asiņainajām pēdām, glūnēdams, ar revolveri rokā, drošsirdīgais Taraskonietis, kāpjot no artišoka uz artišoku, nonāca auzu laukā .. . Zāle nomīdīta, asinspeļķe, un peļķes vidū uz sāniem nogūlies ar lielu brūci galvā… Atminiet — kas?
— Droši lauva!
Nē! Ēzelis. Viens no tiem gluži mazajiem ēzelīšiem, kas sastopami Alžīrijā un ko tur apzīmē ar vārdu b u r r i k o.