Redzot savu nelaimīgo upuri, Tartarenam kļuva nepatīkami. Patiesi no lauvas līdz mazajam ēzelītim bija prāvs atstatums. Pēc tam viņš sajuta līdzcietību. Nabaga ēzelītis bija tik jauks, tas izskatījās tik labs! Āda sānos vēl bija silta, tā cilājās kā vilnis. Tartarens, ceļos nometies, pūlējās apturēt nelaimīgā lopiņa asinis. Šis dižais vīrs, kas noņēmās ar mazo ēzelīti, bija tik aizkustināts, cik vien var iedomāties.
Kad dzīvniekam piedūrās zīžainā josta, ēzelītis, kurā vēl bija maza dzīvības liesmiņa, atvēra savas lielās, pelēkās acis, divas trīs reizes pakustināja garās ausis, it kā gribētu sacīt: «Paldies! Paldies!» Tad pēdējā konvulsijā viņš noraustījās no galvas līdz astei un vairs nekustējās.
— Nuaro, Nuaro! — sauca bailēs sasprindzināta balss. Tūdaļ tuvumā sakustējās krūmi, Tartarens tikko paspēja piecelties un nostāties, lai aizsargātos. Tā tiešām bija mātīte! Viņa ieradās briesmīgas, rēcošas, vecam murkšķim līdzīgas elzasietes izskatā, apbruņota ar lielu, sarkanu lietussargu, atprasīdama savu ēzeli visām Mustafa atbalsīm. Tartarens, protams, daudz labprātāk sastaptos ar saniknotu lauvas mātīti nekā ar šo neganto veceni . . . Veltīgi nelaimīgais pūlējās panākt, lai viņu uzklausa, lai ļauj pastāstīt, kā viss noticis, kā pats noturējis Nuaro par lauvu . . . Vecā domāja, ka viņu grib izsmiet, un, rupji lamādamās, metās virsū mūsu varonim, sizdama viņam ar lietussargu. Tartarens, drusku apjucis, cik varēdams aizstāvējās, atvairīdams sitienus ar savu karabīni, svīda, pūta, leca, kliedza:
— Bet kundze! . .. Bet kundze!
Ej, kur kājas nes! Kundze bija kurla, un viņas bardzība tiešām to pierādīja. Par laimi, kaujas laukā ieradās vēl trešā persona. Tas bija elzasietes vīrs — pats elzasietis un krodziņa turētājs, turklāt vēl ļoti labs grāmatvedis. Redzēdams, ar ko viņam darīšana un ka slepkava negrib neko vairāk, kā vienīgi samaksāt par upuri, viņš atbruņoja savu lauleni, un viņi ar Tartarenu vienojās par cenu.
Tartarens iedeva divsimt franku. Ēzelis nemaksāja vairāk kā desmit. Tāda bija parastā ēzelīšu cena arābu tirgos. Pēc tam nabaga Nuaro tika apbedīts pie vīģu koka, un elzasietis, ieguvis labu omu ar Taraskonas naudas zīmēm, aicināja varoni kaut ko iebaudīt viņa krodziņā, kas atradās dažus soļus tālāk — turpat lielceļa malā.
Alžīrijas mednieki ik svētdienas nāca tur brokastot, jo līdzenums bija bagāts ar medījumiem un divas jūdzes ap pilsētu nebija labākas vietas trušiem.
— Un lauvas? — jautāja Tartarens. Elzasietis paraudzījās viņā ar izbrīnu:
— Lauvas?
— Jā, lauvas. Vai jūs kādreiz dabūjat tās redzēt? — at sāka nabaga virs — mazliet nedrošāk. Krodzinieks sāka skaļi smieties.
— Nē, paldies! Lauvas … ko lai ar tiem iesāk?
— Tātad Alžīrijā viņu nav?
— Nudien nekad neesmu redzējis. Nu taču būs jau divdesmit gadu, kamēr še dzīvoju. Bet man liekas, ka esmu kaut ko dzirdējis … Šķiet, ka avīzēs … Tas jau ir krietni tālāk — tur dienvidos . . .
Sai brīdi viņi nonāca pie krodziņa. Tas bija priekšpilsētas krodziņš, kādus redz Vanvā un Pantenā, ar gluži novītušu zariņu virs durvīm,[6] uz sienām uzgleznotām biljarda nūjiņām un šādu nevainīgu izkārtni:
KUR SATIEKAS TRUŠI Kur satiekas truši! . . . Bravida, ai, kādas atmiņas!