Sī pirmā dēka daudziem citiem būtu laupījusi drosmi, bet tādi rūdīti vīri kā Tartarens tik lēti neļāvās iebaidīties.
«Lauvas ir dienvidos,» domāja mūsu varonis. «Labi. Tad es došos uz dienvidiem.»
Tikko norijis pēdējo kumosu, viņš piecēlās, pateicās saimniekam, ļaunu nepieminēdams apskāva veceni, nobirdināja pēdējo asaru par nelaimīgo Nuaro un ātri devās atpakaļ uz Alžīru ar ciešu nodomu aizsprādzēt saiņus un vēl tajā pašā dienā doties uz dienvidiem.
Par nelaimi, Mustafa lielceļš kopš vakardienas likās kļuvis tā kā garāks: tur bija tāda saule, tādi putekļi. Nometnes telts šķita tik smaga! . . . Tartarenam nepietika dūšas nostaigāt līdz pilsētai kājām, un viņš apturēja pirmo omnibusu, kas gāja garām, un iesēdās tajā . . .
Ai, nabaga Taraskonas Tartarens! Kā viņš paglābtu savu labo vārdu, savu godu un slavu, ja nelīstu šajos fatālajos rateļos un turpinātu ceļu kājām, riskējot saļimt zem atmosfēras spiediena, zem telts un zem smago divstobru šauteņu nastas . . .
Kad Tartarens iekāpa, omnibuss bija galīgi pārpildīts. Dibenā, degunu iebāzis lūgšanu grāmatā, sēdēja Alžīras vikārs ar lielu, melnu bārdu. Pretī jauns mauru tirgonis, kas pīpēja resnas cigaretes, tad kāds Maltas matrozis, četras vai piecas mauru sievietes, aizsegušās ar baltu drēbi tā, ka redzēja tikai acis. Sīs dāmas bija atbraukušas uz grēksūdzi un dievgaldu Abd-el-Ka- dera kapsētā, bet šis skumīgais apciemojums nelikās viņas noskaņojis sērīgi. Varēja dzirdēt, ka tās smējās un žadzināja cita ar citu, paslēpušās zem maskas un graužot cepumus.
Tartarenam likās, ka viņas ļoti vērīgi noskatījās viņā. Sevišķi viena, kas sēdēja tieši pretī, bija ar savu skatienu nogrimusi viņa acīs un nenovērsa to visu ceļu. Kaut gan šī dāma bija aizplīvurota, dzīvās, melnās acis, ko khove[7] bija vēl pagarinājis, brīnišķīgā un smalkā rokas locītava ar zelta sprādzēm, ko varēja saredzēt pavīdam caur šķidrautu, balss skaņa, galvas graciozās, gandrīz bērnišķīgās kustības — viss liecināja, ka zem plīvuriem slēpjas kaut kas jauns, ļoti jauks un pielūdzams. Nelaimīgais Tartarens nezināja, kur nolīst. Sis austrumnieces skaistais acu mēmais glāsts viņu mulsināja, modināja nemieru, lika pamirt; viņam kļuva te karsti, te auksti. . .
Lai vēl galīgi pieveiktu nabaga vīru, visam vēl nāca talkā dāmas kurpīte. Viņš juta šo jauko kurpīti skrienam, šaudāmies gar saviem mednieku zābakiem kā mazu, sarkanu pelīti. Ko darīt? Vai atbildēt šim skatienam, šim mājienam. Jā, bet kādas būs sekas? . . . Mīlestības intriga austrumos! Tas taču ir pavisam briesmīgi! .. . Dūšīgais taraskonietis ar savu romantisko dienvidnieka fantāziju, jau iztēloja sev, ka ir kritis einuku nagos, ka viņam nocirsta galva, varbūt pat noticis vēl kas ļaunāks, viņš ir iešūts ādas maisā, šūpojas jūras viļņos un paša galva viņam blakus. Tas mūsu varoni mazliet atvēsināja … Pa šo laiku mazā kurpīte turpināja savas izdarības, un acis tur pāri pretī atvērās gluži platas — kā divi melna samta ziedi un, likās, sacīja:
— Noplūc mūs! . . .
Omnibuss apstājās. Tas bija Teātra laukumā, kur sākās Bab-Azuna iela. Cita pakaļ citai kā sapītas savās platajās biksēs, ar pirmatnīgu grāciju spiežot sev klāt šķidrautu, maurie- tes izkāpa. Tartarena kaimiņiene izkāpa pēdējā, un pieceļoties viņas seja bija tik tuvu mūsu varoņa sejai, ka ietina viņu ar savu elpu īstā jaunības, jasmīna, muska un cepumu smaržu mutulī.
To taraskonietis neizturēja. Mīlestības apreibināts un gatavs uz visu, viņš devās maurietei pakaļ. .. Viņa uzkabei noskanot, mauriete atgriezās, uzlika pirkstu uz savas maskas, it kā gribētu sacīt «klusu», un žigli ar otru roku nosvieda mazu, smaržīgu, no jasmīna ziediem vītu rožukroņi. Taraskonas Tartarens noliecās to pacelt, bet, tā kā mūsu varonis bija pasmags un ļoti apkrāvies ieročiem, noliekšanās viņam veicās ļoti lēni.
Kad viņš atkal izslējās ar jasmīnu rožukroņi pie sirds, mauriete bija pazudusi.