Guliet, Atlasa lauvas! Guliet mierīgi savās alās, alvejās un savvaļas kaktusos . . . Paies vairākas dienas, bet Taraskonas Tartarens jūs vēl nogalinās . .. Šobrīd visi viņa kara rīki, ieroču kastes, aptieka, telts, konservi, mierīgi sakravāti, atpūšas Eiropas viesnīcas 36. istabas kaktā.
Guliet bez bailēm, lielie, rūsganie lauvas! Taraskonietis meklē savu maurieti.
Pēc notikuma omnibusā nelaimīgais visu laiku vēl juta uz kājas — uz savas platās trapera kājas mazās, sarkanās pelītes šaudīšanos; lai viņš darītu ko darīdams, jūras vējš, pieskarda- mies viņa lūpām, arvien bija cepumu un anīsa smaržu piesātināts.
Viņam jāatrod šī mauriete!
Bet tas nav nekāds joks. Atrast pilsētā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju personu, kuru pazīst tikai pēc elpas, kurpītes un acu krāsas. Vienīgi kaislīgi iemīlējies taraskonietis spēj doties tādā dēkā!
Visļaunākais ir tas, ka savās baltajās maskās visas maurietes izskatās līdzīgas; turklāt šīs dāmas nerādās atklātībā, un, ja kāds viņas grib ieraudzīt, tam jāuzkāpj augšpilsēta, arabu un «turku» pilsētā.
Sī augšpilsēta ir īsts noziedznieku midzenis. Mazas, tumšas, ļoti šauras ieliņas, kas rāpjas augšup starp divām noslēpumainu māju rindām, kurām jumti saskaras un izveido tuneli. Durvis ir zemas, lodziņi pavisam mazi, akli, skumīgi, aiz- režģoti. Pa labi un pa kreisi daudz tumšu veikaliņu, kur drūmie «turki» jūras laupītāju izskatā, baltām acīm un mirdzošiem zobiem smēķē garas pīpes un klusi sarunājas, it kā gatavojoties uzsākt ko nelabu.
Ja es teikšu, ka mūsu Tartarens izgāja caur šo briesmīgo pilsētu bez iekšķīga uztraukuma, tie būtu salti meli. Gluži otrādi, viņš bija ļoti satraukts, un pa šīm krēslainajām ieliņām, kur viņa resnais vēders aizņēma visu platumu, goda vīrs virzījās uz priekšu ar vislielāko apdomu, turēdams acis vaļā un pirkstu uz revolvera gaiļa. Gluži tāpat kā Taraskonā, ejot uz klubu . ..
Ik brīdi viņš gaidīja uzbrukumu no muguras, veselu einuku un janičāru baru, bet vēlēšanās satikt daiļo dāmu iedvesa viņam pārgalvību un milža spēku.
Veselu nedēļu drošsirdīgais Tartarens neatstāja augšpil- sētu. Reizēm viņu redzēja ilgi gaidām pie mauru pirts, no kurienes šīs dāmas nāk ārā mazos bariņos, drebošas un smaržojošas pēc pirts; reizēm viņš kvernēja pie mošejas ieejas vai svīzdams un elsdams pūlējās novilkt savus lielos zābakus, lai dotos iekšā svētnīcā . ..
Dažreiz pirms tumsas, kad viņš nervozs atgriezās mājās, neko neatradis ne pirtī, ne mošejā, iedams gar mauru mājām, taraskonietis dzirdēja vienmuļīgas dziesmas, klusinātas ģitāras skaņas, basku bungu rībienus un aprautus sieviešu smieklus, no kā viņam sirds sāka pukstēt vēl straujāk.
«Var būt, ka viņa ir tur,» nodomāja Tartarens.
1 ad, ja iela gadījās tukša, viņš piegāja pie kādas no šīm mājām, pacēla slepeno durtiņu smago veseri un kautri pieklauvēja. Dziesmas un smiekli tūlīt apklusa. Aiz sienas nu kļuva sadzirdami tikai neskaidri čuksti kā miegā pārņemtā putnu kūtī.
«Saturēsimies,» domāja varonis. «Gan jau kaut ko dabūšu !»
Visbiežāk viņš gan dabūja spēcīgu auksta ūdens šalti uz galvas vai arī apelsīnu mizas un vīģu sēkliņas. Nekad nekā nozīmīgāka.
Guliet, Atlasa lauvas, guliet!
IX