Jau veselas divas nedēļas nelaimīgais Tartarens meklēja savu Alžīras dāmu un droši vien vēl turpinātu meklēt, ja kāda Melnkalnes augstmaņa personā viņam nebūtu nācis palīgā mīlnieku sargeņģelis. Lūk, kā.
Ziemā, katru sestdienas nakti Alžīras lielais teātris rīko masku balli, gluži tāpat kā Opera. Tā ir mūžīgā, bezgaumīgā provinces masku balle. Zālē maz ļaužu, daži noklīduši biljar- disti vai spēļu eļļu apmeklētāji, vieglprātīgas sievietes, kas klīst līdzi armijai, uzcirtušies, noplukuši jauni ļaudis, paputējuši amatnieki, piecas vai sešas veļas mazgātājas no Mahonas, kas grib dzīvē tikt uz priekšu un ir vēl saglabājušas no saviem labā tikuma gadiem tikai jaušamu ķiploku un safrāna mērču smaržu . .. Nekāda smalkā vieta tā nav. Smēķējamā telpa šim gadījumam pārvērsta azarta spēļu zālē. Raibs, drudžains pūlis grūstās ap zaļajiem, garajiem galdiem, atvaļinātie alžīriešu karavīri, kas piedalās spēlē ar prāvu summu, augšpilsētas mauru tirgoņi, nēģeri, maltieši, zemes vidienes kolonisti, kas devušies šurp no četrdesmit jūdžu atstatuma, lai uz labu laimi liktu uz dūža sava arkla vai kāda vēršu pāra cenu. Dreboši, bāli cilvēki sakostiem zobiem, ar kāršu spēlmaņa satraukto savādi greizo aci, kas sākusi šķielēt tāpēc, ka visu laiku glūnējusi uz vienu un to pašu kārti.
Tālāk redz Alžīrijas ebrejus, kas piedalās spēlē veselām ģimenēm. Vīrieši valkā austrumnieku apģērbu, kas neglīti papildināts ar zilām zeķēm un samta cepurītēm. Pietūkušas, bālas sievietes ir ļoti neveiklas un stīvas savos šaurajos, zeltītajos virsvalkos. Apsēdusies ap galdu, visa dzimta ķērc, kaulējas, skaita uz pirkstiem, bet maz spēlē. Tikai laiku pa laikam, pēc ilgas, klusas apspriedes, kāds patriarhs ar dieva tēva bārdu atdalās nost no pārējiem un riskē ar ģimenes dūro[8], kamēr, spēlei turpinoties, pārējo ebreju acis, pievērstas galdam, dzirkstīt dzirkstī; šīs briesmīgās melnā magnēta acis liek nodrebēt zelta naudas gabaliem uz spēļu galda, līdz beidzot ebrejs tos lēnītēm kā ar diedziņu pievelk sev klāt. Tad seko strīdi, kautiņi, visu zemju lamuvārdi, traki kliedzieni visās valodās, tiek vilkti dunči ārā no makstīm, sardze nāk augšā un atklājas naudas iztrūkums.
Arī dižais Tartarens kādu vakaru bija iemaldījies šādā saturnālijā, lai gūtu aizmiršanos un dvēseles mieru.
Varonis staigāja viens pats lielajā barā, domās kavēdamies pie savas maurietes, kad pēkšņi pie kāda spēļu galda divas niknas balsis pārspēja zelta šķiņdoņu.
— Es jums saku, kungs, man trūkst tieši divdesmit franku! .. .
— Mans kungs! . ..
— Un tad? . . . Mans kungs! . . .
— Vai jūs zināt, ar ko jūs runājat, mans kungs? …
— Tieši to es gribētu zināt, mans kungs! . ..
— Mans kungs, es esmu Melnkalnes princis Gregorijs.
Izdzirdis šo vārdu, Tartarens pašķīra pūli un nostājās pirmajā rindā; priecīgs un lepns, ka ir atradis savu princi, šo tik uzvedīgo Melnkalnes princi, ar kuru viņš bija iepazinies uz kuģa .. .
Diemžēl, augstais tituls, kas tā apžilbināja taraskonieti, neatstāja ne mazāko iespaidu uz virsnieku, ar kuru princim bija izcēlies strīds.
— Esmu pārāks par jums … — zobojās karavīrs, tad, pagriezies pret galeriju, vaicāja: — Melnkalnes Gregorijs? . . . Kas tādu pazīst? . . . Neviens! . . .
Sašutis Tartarens paspēra soli uz priekšu.
— Atvainojiet, es pazīstu šo princi! — viņš teica ļoti noteiktā balsī visjaukākā taraskoniešu izloksnē.
Strēlnieku virsnieks vispirms ieskatījās viņam cieši acīs, tad, paraustījis plecus, teica:
— Labi, lai iet! Lieciet galdā tos divdesmit frankus, kas pietrūkst, — un darīts.
Pēc tam virsnieks pagrieza muguru un nozuda pūlī.
Straujais Tartarens gribēja mesties viņam pakaļ, bet princis to nepieļāva.
— Ieaujiet, tā ir mana darīšana.
Paņēmis taraskonieti zem rokas, viņš ātri to izrāva ārā.
Kad viņi bija nonākuši laukumā, Melnkalnes princis Gre- gorijs pacēla cepuri, pasniedza mūsu varonim roku un, neskaidri atcerējies viņa vārdu, uzsāka drebošā balsī:
— Barbarena kungs . . .
— Tartarens, — nedroši izdvesa ptrs . ..
— Vienalga — Barbarens vai Tartarens . .. Mēs turēsimies tagad kopā uz dzīvību un nāvi! — Un dižais melnkalnietis ar mežonīgu enerģiju kratīja viņa roku. Varat iedomāties, cik lepns tagad jutās taraskonietis!
— Princi!… Princi!… — viņš kā apreibis atkārtoja savā taraskoniešu izloksnē. Stundas ceturksni vēlāk abi šie kungi bija jau apmetušies Platānu restorānā, patīkamā nakts lokālā, kura terases iesniedzās jūrā un, mielojoties ar stipru krievu vinegretu un iebaudot jauko Krešijas vīnu, atjaunoja savu pazīšanos.
Jūs nevarat iedomāties neko valdzinošāku par šo Melnkalnes princi. Tievs, smalks, ar kruzuļainiem matiem, gludi noskūts, smalki sasukāts, blēdīgām acīm, maigām kustībām, ar mazu itālisku akcentu, kas viņam piešķīra viltota, bezūsaina Mazarēna izskatu; starp citu, viņš bija erudīts latīņu valodā un katrā gadījumā citēja Tacitu, Horāciju un Komentārus.
Būdams vecas troņmantnieku dzimtas loceklis, brāļu padzīts savu pārāk liberālo uzskatu dēļ, viņš kopš desmit gadu vecuma ceļoja pa pasauli pašizglītības nolūkā un sava prieka pēc. Viņa Augstība — filozofs . . . Savāda sagadīšanās! Princis bija trīs gadus pavadījis Taraskonā, un tāpēc Tartarens brīnījās, ka nekad nav vinu saticis ne klubā, ne Esplanādē.
— Es reti gāju ara, — izvairīgi atteica viņa Augstība.
Un taraskonietis bija tik smalkjūtīgs, ka neuzdrošinājās princi tālāk iztaujāt. Visām šīm dižajām būtnēm piemīt zināma noslēpumainība. Beigu beigās šis senjors Gregorijs bija gluži labs princis. Krešijas iesarkano vīnu sūkdams, viņš pacietīgi noklausījās Tartarena runā par daiļo maurieti, un, tā kā viņš visas šīs dāmas pazina, tad nosolījās to drīzumā atrast.
Viņi dzēra vīnu bez ūdens, dzēra ilgi. Saskandināja glāzes par godu Alžīras dāmām! Par brīvu Melnkalni!
Arā zem terases bangoja jūra, un viļņi tumsā sitās pret krastu, šļakstēdami kā slapji velējami palagi. Gaiss bija silts, debesis pilnas zvaigžņu.
Platānos pogoja lakstīgala . . .
Rēķinu maksāja Tartarens.