Stāstiet man par Melnkalnes prinčiem, lai es redzetu, kur slēpjas blēdis.
Nākošajā rītā pēc vakara Platānās, princis Gregorijs jau ar mazu gaismiņu atradās taraskonieša istabā.
— Ģērbieties labi aši! Jūsu mauriete atrasta. Viņu sauc Baija . . . Viņai ir divdesmit gadu, viņa ir glīta kā pavasaris, bet jau atraitne.
— Atraitne! . . . Kāda laime! … — priecīgi iesaucās Tartarens, kas neuzticējās austrumu vīriem.
— Jā, bet viņu ļoti uzmana brālis.
— Velns lai parauj!
— Viņš ir mežonīgs maurs un pārdod pīpes Orleānas tirgū.
Iestājās klusums.
— Labi, — teica princis, — jūs neesat tas vīrs, ko tādi nieki var iebiedēt, pie tam šo jūras laupītāju varbūt izdosies pielabināt, nopērkot pie viņa dažas pīpes. Ģērbieties labi aši.. . Laimīgais blēdil
Bāls un satraukts, ar mīlestības pilnu sirdi, taraskonietis izlēca no gultas, steigā aizpogādams savas platās flaneļa bikses.
— Kas man būtu darāms?
— Gluži vienkārši, jāuzraksta dāmai vēstulīte un jāizlūdzas satikšanās.
— Vai viņa prot franciski? — ar izmisīgu skatienu jautāja naivais Tartarens, kas sapņoja par austrumiem bez piejaukuma.
— Viņa neprot ne vārda franciski, — atbildēja princis vienā mierā, — bet jūs man nodiktējiet šo vēstuli, un es to pamazām pārtulkošu.
— Ai, princi, jūs esat pārāk laipns!
Un taraskonietis lieliem soļiem sāka staigāt pa istabu, kluss un sevī nogrimis.
Jūs domājat, ka Alžīras maurietei neraksta tā kā Bokēras grizetei? Par laimi, mūsu varonim bija klāt viņa daudzās grāmatas, kas palīdzēja sacerēt visaustrumnieciskāko vēstuli, kādu var iedomāties, jaucot kopā Gustava Emāra indiāņu apašu retoriku ar Lamartena «Ceļojumu pa Austrumiem» un kādām senām Augstās Dziesmas reminiscencēm. Tā sākās tā:
Kā strausa putns smiltīs . . .
un beidzās:
Saki sava tēva vārdu, un es tev teikšu kā sauc šo puķi . . .
Sim sūtījumam romantiskais Tartarens gribēja pievienot simbolisku ziedu pušķi, kā tas austrumos parasts, bet princis Gregorijs bija tādās domās, ka labāk nopirkt dažas pīpes pie brāļa, kas katrā ziņā mīkstinātu viņa mežonīgo nostāju un darītu lielu prieku arī dāmai, kura daudz smēķējot.
— Nu tad iesim ātrāk pīpes pirkt, — dedzīgi ierunājās Tartarens.
— Nē! Nē! . . . Ļaujiet man iet vienam. Es tās dabūšu lētāk . . .
— Kā? . . . Jūs gribat… Ai princi, manu princi … — Un krietnais vīrs gluži apjucis, padeva maku laipnajam melnkalnietim, piekodinādams darīt visu, kas vien iespējams, lai tikai dāma būtu apmierināta.
Diemžēl, viss neveicās tik gludi, kā varēja cerēt, kaut gan bija labi uzsākts. Likās, ka Tartarena daiļrunība bija dāmu stipri aizkustinājusi, starp citu, mauriete jau bija gandrīz iekārdināta un labprāt būtu viņu pieņēmusi, bet brālim radās aizdomas, un, lai tās izgaisinātu, vajadzēja nopirkt dučiem pīpju, veselu kuģa kravu pīpju.
«Pie velna, ko gan Baija iesāks ar tik daudz pīpēm?» dažreiz nodomāja nabaga Tartarens; tomēr viņš maksāja, pie tam neskopodamies.
Beidzot, kad bija sapirkts vesels kalns pīpju un izšķērdēts milzīgi daudz austrumnieciskās dzejas, viņš panāca satikšanos.
Man nav jāstāsta, ar kādu sirds drebēšanu taraskonietis gatavojās uz šo satikšanos, ar kādu satraukumu un rūpēm viņš apcirpa, spodrināja, iesmaržoja savu aso cepuru mednieka bārdu, neaizmirstot, — jo viss ir jāparedz, — iebāzt kabatā arī dzelzs sitamo un divus vai trīs revolverus.
Princis, arvien laipns, ieradās uz šo pirmo satikšanos kā tulks. Dāma dzīvoja pilsētas augškvartālā. Viņas durvju priekšā kāds trīspadsmit vai četrpadsmit gadus vecs maurs smēķēja cigaretes. Tas bija izdaudzinātais Ali — brālis, par kuru jau tikām runājuši. Redzot, ka ierodas divi apciemotāji, viņš divreiz pieklauvēja pie slepenām durtiņām un klusi aizgāja.
Durvis atdarījās. Iznāca nēģeriete un, nebilduši ne vārda, izveda kungus caur šauro pagalmu mazā, vēsā istabiņā, kur,atlaidusies pazemā gultā, gaidija dāma . . . Pirmā mirkli viņa likās mazāka un resnāka nekā mauriete omnibusā . .. Kas zina, vai tā bija tā pati? . . . Bet šaubas tikai mirkli kā zibens iešāvās taraskonietim prātā.
Dāma ar basajām kājām, gredzenotajiem, tuklajiem pirkstiem bija tik glīta, rožaina un smalka; zem zelta auduma virssvārka, zem viņas puķainā ģēiba varēja jaust patīkamu būtni, paapaļu, paresnu kārumnieci. . . Turku pīpes dzintara iemute kūpēja viņas lūpās un ietina dāmu bālganā dūmu oreolā.
Ienākot taraskonietis uzlika roku uz sirds un palocījās, cik zemu vien iespējams, mauriski nobolidams savas kaislē pietvīkušās acis . . . Baija bridi klusēdama raudzījās viņā, tad nometa dzintara iemuti, atkrita atpakaļ, apslēpa rokās galvu, tā ka Tartarens redzēja vairs tikai viņas balto kaklu, ko traki smiekli purināja kā pērļu maisu.
XI