Ja jums kādā pievakarē gaditos ienākt alžīriešu augš- pilsētas kafejnīcā, jūs vēl šodien dzirdētu maurus savā starpā sarunājamies, pamirkšķinām acis un pavīpsnājam par kādu Sidi Tart'ri ben Tart'ri, laipnu un bagātu eiropieti, kas jau vairākus gadus dzīvoja augšējos kvartālos ar kādu mazu dāmu no vienkāršas tautas, vārdā Baija.
Sis Sidi Tart'ri, par ko te ir runa un kas ir atstājis tik jautras atmiņas ap Kasbahu, jūs gan uzminēsit, nav neviens cits kā mūsu Tartarens . . .
Ko gan jūs gribat? Svēto un varoņu dzīvē gadās aptumšošanās, neapmierinātības un paguruma brīži. Slavenais taraskonietis nebija pasargāts no tiem, tāpat kā citi, un tālab veselus divus mēnešus, aizmirsis lauvas un slavu, apreibinājās ar austrumnieku mīlestību un kā Hanibals Kapuā aizmirsās Baltās Alžīras burvībā.
Krietnais vīrs bija noīrējis pašā arābu pilsētas centrā mazu iezemiešu mājiņu ar pagalmu un dārzu, banānu kokiem, galerijām un fontāniem un kopā ar savu maurieti, arī pats būdams maurs no galvas līdz papēžiem, ikdienas sūca savas turku pīpes un ēda muskusa ievārījumus.
Atlaidusies uz dīvāna viņam pretī, Baija, ģitāru strinkšķinādama, vilka nazālā tonī vienmuļas melodijas vai atkal, lai izklaidētu savu kungu, atdarināja vēdera dejas kustības. Rokā viņa turēja mazu spogulīti, kurā bieži aplūkoja savus baltos zobus un visādi vaibstījās.
Tā kā dāma ne vārda neprata franciski un Tartarens ne vārda arābiski, tad saruna dažreiz nevedās, un runīgajam Tartarenam tas visu laiku bija kā sods par to negausību runāšanā, ko viņš sev bija atļāvies Bezikē aptiekā vai pie ieroču tirgotāja Kostekaldes.
Bet arī šis sods nebija bez savas pievilcības, un viņš to sajuta kā saldkaislu splīnu, ja augu dienu nedabūja runāt, bet vienīgi klausīties turku pīpes guldzēšanā, ģitāras trinkšķināšanā un strūklakas vieglajās šalkās mozaīka pagalmā!
Udenspīpe, pelde un mīlestība piepildīja visu viņa dzīvi. Ārā viņi izgāja reti. Dažreiz Sidi Tart'ri, nosēdinājis dāmu sev priekšā, izjāja uz sava brašā mūļa iebaudīt granātābolus mazajā dārziņā, ko viņš bija nopircis tepat apkaimē . . . Bet nekad viņš negāja uz pilsētas eiropeisko daļu . . . Ar saviem zuaviem, ar virsnieku piebāztajiem alkazariem un viņu zobenu mūžīgo šķindoņu zem arkādēm, Alžīra viņam likās neciešama un nejauka kā rietumu gvardes korpuss.
Vispār taraskonietis jutās pārlieku laimīgs. Sevišķi Tartarens Sančo, tik ļoti kārs uz turku cepumiem, izteicās, ka esot vairāk nekā apmierināts ar savu jauno dzīvi. Tartarenam donam Kihotam tomēr bija daži iebildumi, kad viņš iedomājās Ta- raskonu un apsolītās ādas. Bet tas nevilkās ilgi un pietika viena Baijas skatiena vai karotes viņas velnišķīgi smaržīgā un uzbudinošā ievārījuma, kas bija kā Kirkes dzēriens, lai aizdzītu skumjās domas.
Sad tad vakaros princis Gregorijs ienāca patērzēt par brīvo Melnkalni … Ar nenogurstošu labvēlību laipnais senjors šajā mājā veica tulka pienākumus, vajadzības gadījumā arī intendanta un visu to bez atlīdzības, vienīgi sava prieka pēc . . . Izņemot viņu, Tartarens pazina vienīgi turkus. Visi šie mežonīgie korsāri, kurus vērojot tumšo bodīšu dibenā mūsu varoni vēl nesen bija pārņēmušas bailes, tuvāk iepazīstoties, izrādījās labi, nekaitīgi tirgoņi, izšuvēji, garšvielu pārdevēji, pīpju kātu veidotāji, pieklājīgi audzināti, pazemīgi, viltīgi, diskrēti ļaudis, turklāt paši pirmie kāršu spēlē. Četras vai piecas reizes nedēļā svešie kungi atnāca pavadīt vakaru pie Sidi Tart'ri, laimēja viņa naudu, noēda viņa ievārījumu un, pulkstenim nositot desmit, klusu aizgāja, pateikdamies pravietim.
Atlikušās vakara stundas Sidi Tart'ri ar savu uzticamo draudzeni pavadīja uz terases, uz lielas, baltas terases, kas vienlaikus bija nama jumts un pacēlās pāri pilsētai. Visapkārt baltoja kāds tūkstotis tādu pašu baltu terašu; mierīgas mēnesnīcas gaismā tās gluži kā kāpnes veda lejup līdz pat jūrai. Vibrējošās ģitāras skaņas, liega vēja nestas, atplūda līdz pat Sidi Tart'ri namam.
. . . Pēkšņi kā zvaigžņu pušķis pa debesīm lēni izrisa spēcīga, gaiša meldija, un kaimiņu mošejas minaretā parādījās skaists muedzins, viņa baltā ēna iezīmējās nakts dziļajā zilumā un brīnišķīgā balsī, kas piepildīja visu apkārtni, viņš dziedāja slavu Allaham.
Tad Baija tūdaļ pameta ģitāru un, pievērsusi savas lielās acis muedzinam, likās, ar baudu tvēra šo lūgšanu. Kamēr muedzins dziedāja, viņa, ekstāzē trīcēdama, sastinga kā austrumu svētā Terēze . . . Tartarens aizkustināts vēroja, kā viņa lūdza, un nodomāja sevī, ka tā ir spēcīga un skaista reliģija, kas var radīt ticīgajos tik lielu sajūsmu.
Taraskona, aizsedz savu vaigu ar šķidrautu! Tavs Tartarens domā kļūt atkritējs.