Kādā jaukā pēcpusdienā, kad debesis bija zilas un pūta mīlīgs vējiņš, Sidi Tart'ri jāšus uz mūļa, atgriezās mājās no sava mazā dārziņa. Lielie, uz mūļa muguras saliktie spilveni, ko vēl vairāk piebriedināja dažādi augļi un melones, plati izpleta viņa kājas. Jātnieku iežūžoja prāvo kāpšļu žvadzēšana, un viņš ar visu ķermeni šūpojās līdzi lopiņa līganajām kustībām. Goda vīrs, sakrustojis abas rokas uz vēdera, jāja pa brīnum jauku ainavu un bija gandrīz iesnaudies aiz labsajūtas un siltuma.
Pēkšņi, pilsētā iegriežoties, viņu pamodināja skaļš sauciens.
— Tavu traku sagadīšanos! Varētu sacīt, tas it kā būtu Tartarena kungs! .. .
Izdzirdis Tartarena vārdu un jautro dienvidnieku akcentu, taraskonietis pacēla galvu un ieraudzīja pāris soļu no sevis «Zuava» kapteiņa Barbasū godīgo, brūni iedegušo seju: sēdēdams kādas mazas kafejnīcas durvīs, viņš smēķēja savu pīpi un dzēra absintu.
— He! Labdien, Barbasū! — teica Tartarens un apturēja mūli.
Barbasū vis neatbildēja, bet noskatījās taraskonieti plati ieplestam acīm, tad saka skaļi smieties un smejas ta, ka Sidi Tart'ri pavisam apmulsa, sēdēdams uz savām melonēm.
— Pie turbānā, mans nabaga Tartarena kungs! .. . Tātad taisnība gan. ka jūs nu esot «turks»?… Un vai mazā Baija vēl arvien vēl dzied Marco la Belle?
— Marco la Belle! — sašutis atkārtoja Tartarens. Jums jāzina, kaptein, ka tā, par kuru jūs runājat, ir godīga mauru meitene un neprot ne vārda franciski.
— Baija neprot franciski? . . . Vai jūs esat no mēness nokritis?
Krietnais kapteinis sāka smieties vēl skaļāk.
Redzēdams, ka nabaga Sidi Tart'ri ģīmis izstiepjas gluži garš, viņš apdomājās un tā kā pierima.
— Varbūt tiešām viņa nav tā pati. . . Teiksim, ka esmu sajaucis .. . Tomēr jūs darītu labi, Tartarena kungs, neuzticoties Alžīras maurietēm un Melnkalnes prinčiem.
Tartarens piecēlās kāpšļos un uzmeta lūpu.
— Princis, kaptein, ir mans draugs . . .
— Labi! Labi! Tikai bez dusmām! Vai jūs neiedzertu glāzi absinta? Vai jums nekas nav sakāms mājniekiem? Tiešām ne . . . Nu, tad labu ceļa vēju! . . . Starp citu, man ir īsta Francijas tabaka, vai jūs negribētu sev dažām pīpēm … Ņemiet taču! Ņemiet vien! Tā jums nāks par labu… Sī nolādētā austrumu tabaka jums sajaukusi prātu.
Pēc tam kapteinis pievērsās savam absintam, bet Tartarens, gluži domīgs, sīkā riksītī atgriezās uz ceļa, kas viņu veda mājup. Viņa cēlā sirds negribēja ticēt notikušajam, taču Barbasū ļaunās aizdomas viņu apbēdināja. Novadnieka vārdi, turienes īpatnējā izruna, tas viss modināja nenoteiktus sirdsapziņas pārmetumus.
Mājās Tartarens nevienu nesatika. Baija bija pirtī. Nēģeriete likās neglīta, māja skumja. Viņu pārņēma neizprotama melanholija; apsēdies pie strūklakas, Tartarens piepildīja pīpi ar Barbasū tabaku. Sī tabaka bija ietīta avīzē. Atšķirot dūrās acīs dzimtās pilsētas vārds.
Mums raksta no Taraskonas:
«Pilsēta pārdzīvo lielas izbaļles. Lauvu nāvētājs Tartarens, kas aizbraucis uz lielo kaķu medībām Āfrikā, jau vairākus mēnešus nav devis par sevi nekādu ziņu. Kas gan noticis ar mūsu varonīgo pilsoni? Mēs jautājām ar lielām bažām, jo mēs visi pazinām šo karstgalvi, šo pārgalvīgo dēkaini . . . Vai viņš, tāpat kā daudzi citi, dus aprakts smiltīs vai viņu ir nokodis kāds Atlasa nezvērs, kura ādu viņš bija apsolījis pilsētas pārvaldei? … Briesmīga neziņa! Tomēr nēģeru tirgotāji, kas atbraukuši uz Bokēras gada tirgu, apgalvo, ka satikuši tuksneša vidū kādu eiropieti, kura ārējās pazīmes sakrīt ar Tartarena pazīmēm, un viņš esot devies uz Timbuktu . . . Lai dievs sargā mūsu Tartarenu!»
To lasīdams, taraskonietis sarka, bālēja, drebēja. Viņa acu priekšā uzausa visa Taraskona: klubs, cepuru mednieki, zaļais atzveltnes krēsls pie Kostekaldes un virs visa tā, gluži kā spārnus izpletis ērglis, plīvoja krietnā komandanta Bravidas ūsas.
Kad viņš ieraudzīja sevi gļēvi tupam uz paklāja, kamēr citi domāja, ka viņš medī zvērus, Taraskonas Tartarenam sametās kauns, un viņš raudāja.
Piepeši varonis uzlēca kājās:
— Uz lauvām! Uz lauvām!
Viņš metās uz putekļaino pažobeli, kur gulēja viņa telts, aptieka, konservi, ieroču kaste, un izvilka to visu sētsvidū.
Tartarens Sančo pēkšņi nomira, dzīvs palika vienīgi Tartarens Kihots.
Bija pienācis laiks pārbaudīt savus mantu krājumus, apbruņoties, saposties, apaut lielos zābakus, uzrakstīt pāris vārdu princim un uzticēt viņam Baiju. Laiks ielikt aploksnē dažas zilas, asarām slacītas naudas zīmes, un bezbailīgais taraskonietis jau ripoja diližansā pa Blidahas ceļu, atstājis mājās pārsteigto nēģerieti pie ūdenspīpes, turbāna, turku tupelēm un visām pārējām Sidi Tart'ri musulmaņu grabažām, kas mētājās uz namiņa galerijas izrakstītās grīdas.