Caur blāviem, dubļainiem stikliem Taraskonas Tartarens neskaidri saskatīja jauku prefektūras laukumu — taisnstūra laukumu, ar oranžu kokiem apdēstītu arkādi visapkārt, — kurā mazi zaldātiņi mācījās maršēt dzidrā rīta rožainajā dūmakā. Kafejnīcas vēra vaļā savus aizvirtņus. Vienā stūrī bija dārzeņu paviljons. Tas viss bija apburoši, taču te vēl nebija ne smakas no lauvām.
— Uz dienvidiem, vairāk uz dienvidiem, — murmināja labais Tartarens un no jauna iespiedās savā kaktā.
Sajā brīdi durtiņas atvērās. Iekšā ieplūda svaiga gaisa mutulis, ienesdams uz saviem spārniem līdz ar ziedošu oranžu smaržu itin mazu kundziņu riekstu brūnuma svārkos, vecu, sausu, grumbainu, atturīgu, ar seju dūres lielumā, ar melnu zīda apkaklīti piecu pirkstu platumā, ar ādas portfeli un lietussargu, īstu miestiņa notāru.
Ieraudzījis taraskonieša kara mantas, iepretim apsēdies, mazais kundziņš likās sevišķi pārsteigts un noskatījās Tartarenā ar tādu neatlaidību, ka kļuva neērti.
Nojūdza, aizjūdza, un diližanss devās projām. Mazais kundziņš visu laiku vel arvien raudzījas Tartarena. Beidzot taraskonietis sadusmojās.
— Vai tas jūs pārsteidz? — viņš noprasīja savukārt palūkodamies mazajam kundziņam tieši sejā.
— Nē! Tās mani traucē! — atbildēja otrs ļoti mierīgi. Fakts bija tas, ka kopā ar nometnes telti, revolveri, divām šautenēm makstīs, medību dunci, nemaz nerunājot par savu dabisko tuklumu, Taraskonas Tartarens aizņēma daudz vietas.
Mazā kundziņa atbilde taraskonieti sakaitināja.
— Varbūt jūs iedomājaties, ka es došos lauvu medībās ar jūsu lietussargu? — lepni atcirta mūsu dižvīrs.
Mazais kundziņš aplūkoja savu lietussargu, klusi pasmaidīja un tad ar ierasto flegmu iejautājās:
— Tātad, mans kungs, kas jūs esat?
— Lauvu nāvētājs Taraskonas Tartarens!
Sos vārdus izrunājot, bezbailīgais taraskonietis sakratīja savu š e š i j a s pušķi gluži kā lauva krēpes.
Diližanss pārsteigts sakustējās. Trapists pārmeta krustu, kokotes bailēs iekliedzās, un Orleanvilas fotogrāfs pienāca pie lauvu nāvētāja un jau priecājās par lielo godu pagatavot viņa fotouzņēmumu.
Mazais kundziņš nepavisam nesamulsa.
— Vai jūs jau esat daudz lauvu nošāvuši, Tartarena kungs? — viņš jautāja ļoti mierīgi.
Taraskonietis to uzņēma savā parastajā veidā: — Jā, esmu daudz nošāvis, mans kungs! . . . Jums es novēlētu tik daudz matu uz galvas!
Viss diližanss kratījās aiz smiekliem, ieraugot slejamies augšup uz mazā kundziņa paura trīs matus iesarkanā dzeltenumā. Tad ņēma vārdu Orleanvilas fotogrāfs:
— Jums gan ir briesmīgs amats, Tartarena kungs! . , . Kādreiz gadās piedzīvot baigus brīžus . . . nabaga Bombone- lam . . .
— Ak jā, panteru nāvētājs, — nevērīgi atteica Tartarens.
— Vai tad jūs viņu pazīstat? — vaicāja mazais kungs.
— Tas tik vēl trūka, ka es viņu nepazītu! Vairāk nekā divdesmit reižu esam medījuši kopā!
Mazais kundziņš smaidīja.
— Vai jūs medījat arī panteras, Tartarena kungs?
— Dažreiz, lai pakavētu sev laiku, —- atteica saniknotais taraskonietis. Tad piebilda, varonīgi paceldams galvu un tādējādi apsvilinādams sirdis abām kokotēm. — Tās jau nav nekādi lauvas!
— Vispār, — uzdrošinājās iebilst Orleanvilas fotogrāfs, — pantera ir tikai liels kaķis . . .
— Pareizi gan! — piekrita Tartarens, kam nemaz nebija tik nepatīkami mazliet pazemināt Bombonela slavu, sevišķi dāmu priekšā.
Te diližanss apstājās, konduktors nāca atvērt durvis un godbijīgi uzrunāja mazo vecīti:
— Kungs, jūs esat atbraucis!
Mazais kundziņš piecēlās, izkāpa ārā un vēl neaizvēris durtiņas teica:
— Vai jūs, Tartarena kungs, atļautu man dot jums kādu padomu?
— Kādu, mans kungs?
— Klausieties, jūs izskatāties pēc goda vīra, man gribētos jums pateikt patiesību. Brauciet drīzāk atpakaļ uz Taraskonu, Tartarena kungs . . . Se jūs veltīgi zaudējat laiku. . . Provincē vēl ir palikušas dažas panteras, bet — fu! — tas jums ir pārāk niecīgs medījums! . .. Bet ar lauvām nu ir cauri! Alžīrijā viņu vairs nav . . . Mans draugs Sasēns nupat nošāva pēdējo.
Tad mazais kundziņš atsveicinājās, aizsita durtiņas un smiedamies aizgāja ar savu portfeli un lietussargu.
— Konduktor, — jautāja Tartarens, uzmetis lūpu, — kas tas bija par večuku?
— Kā? Jūs viņu nepazīstat? Tas taču ir Bombonela kungs.