Tai laikā, par kuru es jums stāstu, Taraskonas Tartarens vēl nepavisam nebija tas Tartarens, kas viņš ir tagad — diženais Taraskonas Tartarens, tik populārs visos Francijas dienvidos. Tomēr arī toreiz viņš jau bija Taraskonas karalis.
Aplūkosim, kā viņš ieguvis šo godu.
Jūs zināt, ka tur, sākot ar vislielāko un beidzot ar vismazāko, visi ir mednieki. Medības ir taraskoniešu kaislība, un tā tas ir kopš teiksmainajiem laikiem, kad pilsētas purvājos visādi ālējās Taraska[1] un seno laiku taraskonieši sarīkoja pret viņu medības ar dzinējiem. Kā redzat, tas bija ļoti sen.
Tātad katru svētdienas rītu, skanot mednieku trompetēm un taurēm, Taraskona tver rokā ieročus un ar maisu uz muguras un šauteni pār plecu, vedot līdzi tramīgos suņus un baltos seskus, pamet savus mūrus. Tiešām lielisks skats! Diemžēl, te medījamo putnu un zvēru nav, nav it neviena!
Lai zvēri būtu cik neattīstīti būdami, tomēr, saprotams, ka beigu beigās viņi vairs neuzticas cilvēkiem.
Jūdzes piecas ap Taraskonu visas salas ir tukšas, ligzdas pamestas. Nav neviena strazda, nevienas paipalas, ne truša, pat sīkākā garauša.
Tomēr glītie Taraskonas pakalniņi ir ļoti vilinoši; tie smaržo pēc mirtēm, lavandas un rosmarīna. Sīs jaukās, saldās muskatvīnogas, kas aug gar Ronas nolaideno krastu, ir velnišķīgi gardas. Jā, bet aiz visa tā atrodas Taraskona, un šaurajā putnu un zvēru pasaulē Taraskonai ir slikta slava. Pat gāju putni savā ceļojuma maršrutā ir atzīmējuši šo pilsētu ar lielu krustu, un, kad meža pīles, laizdamās garos kāšos uz Kamargu, notālēm ierauga pilsētas zvanu torņus, vadone skaļi sauc: — Re, kur Taraskona, re, kur Taraskona! — un viss bars met līkumu.
Vārdu sakot, no meža putniem un zvēriem palicis pāri tikai viens vienīgs vecs, viltīgs zaķis; kā par brīnumu, tas ir izbēdzis taraskoniešu asiņu pirtij, un ietiepīgs grib vēl te dzīvot! Taraskona labi pazīst šo zaķi, tam pat ir savs vārds. Viņu sauc par Straujo. Zināms, viņa mājoklis atrodas Bompāra zemesgabalā, līdz ar ko, blakus minot, šā īpašuma vērtība cēlusies div- vai trīskārtīgi, taču līdz šim nevienam vēl nav laimējies dabūt medījumu rokā.
Patlaban vairs tikai kādi divi vai trīs iekarsusi tiepšas neatlaidīgi dzen šim zaķim pēdas.
Pārējie samierinājušies, ka tur tāpat nekas neiznāks, un St r a u j a i s jau sen ir iegājis tautas teiksmās, lai gan taraskonietis no dabas nemaz nav māņticīgs un, ja vien gadās, ēd arī bezdelīgu ragū.
— Bet paklausieties, — jūs teiksit, — ja medījums Taras- konā ir tāds retums, ko tad Taraskonas mednieki pa svētdienām dara?
Ko viņi dara?
— Ak dievs! Viņi dodas laukos divi vai trīs jūdzes aiz pilsētas; sadalās mazās grupiņās pa pieci seši, tad mierīgi apmetas kādas akas, veca mūra vai olīvkoka aizvēnī, izvelk no medību somas krietnu gabalu sutinātas gaļas, zaļus sīpolus, desu, vircotas zivtiņas un uzsāk pamatīgas brokastis, piedzerot klāt labo Ronas vīnu, kas mudina smieties un dziedāt.
Pēc tam kad krietni iebaudīts, viņi pieceļas, sasvilpj kopā suņus, pielādē šautenes un dodas medībās. Tas nozīmē, ka ikviens no šiem kungiem paņem savu cepuri, ar visu spēku sviež to gaisā un, kā nu kuro reizi norunāts, šauj tajā ar piekto, sesto vai otro skrošu numuru.
To, kas cepurē trāpījis vislabāk, ieceļ par medību karali. Tad viņš vakarā ar triumfu, suņiem rejot un fanfarām skanot, uzspraudis šautenes galā savu caurumaino cepuri, atgriežas Taraskonā.
Lieki jums stāstīt, ka pilsētā rosīgi tirgojas ar medību cepurēm. Ir pat īpaši cepurnieki, kas neveiksmīgajiem medniekiem pārdod jau iepriekš sašautas un saplēstas cepures. Bet gandrīz nemaz nav zināms, ka aptiekārs Bezikē tās pirka. Tas ir kauns!
Cepuru medībās neviens nevarēja tikt līdzi Taraskonas Tartarenam. Katru svētdienas rītu viņš izgāja medībās ar jaunu cepuri galvā un katru svētdienas vakaru atgriezās ar skrandu. Mazās baobaba mājiņas istabaugša bija pilna ar viņa slavenajām trofejām. Tāpēc visi taraskonieši atzina viņu par savu galvu, un, tā kā Tartarens pamatīgi pārzināja mednieku likumus, jo bija lasījis visādus medību traktātus un rokasgrāmatas par visiem iespējamo medību veidiem, sākot ar cepuru medību un beidzot ar Birmas tīģeru medību aprakstiem, tad šie kungi bija viņu iecēluši par augstāko soģi medību lietās un pieaicināja par šķīrējtiesnesi visos savos strīdos.
Katru dienu pie ieroču tirgotāja Kostekaldes starp trim un četriem varēja redzēt nopietnu, resnu vīru ar pīpi zobos. Viņš sēdēja zaļā ādas atzveltnes krēslā veikala vidū, kas bija pilns ar cepuru medniekiem, kuri stāvēja kājās un ķildojās. Taraskonas Tartarens sprieda taisnu tiesu; viņš bija vienā laikā Nimrods un Zālamans.