Pie Milianahas Taraskonas Tartarens izkāpa, bet diližanss turpināja ceļu uz dienvidiem. Divas dienas viņš bija smagi kratījies, divas naktis pavadījis, acu neaizvēris, pētīdams caur durtiņām, vai neieraudzīs laukā ceļa malā lauvas šaušalīgo ēnu. Pēc tik daudz negulētām naktīm beidzot dažas atpūtas stundas! Un tad, patiesību sakot, kopš neveiksmes ar Bombonela kungu, par spīti ieročiem, briesmīgi uzmestajai lūpai un sarkanajai cepurei, krietnais taraskonietis nejutās gluži ērti Orleanvilas fotogrāfā un abu trešā huzāru pulka jaunkundžu priekšā.
Tad nu viņš devās ceļā pa Milianahas platajām ielām, kas bija pilnas skaistu koku un strūklaku; taču meklēdams piemērotu viesnīcu, nabaga vīrs nevarēja nedomāt par Bombonela vārdiem… Ja nu tas tiešām tiesa? Ja Alžīrijā vairs nav lauvu? … Kāpēc tad tik traki noskrieties un nomocīties?
Piepeši kādas ielas krustojumā mūsu varonis satikās vaigu vaigā ar… Nu, uzminiet ar ko? … Ar lielisku lauvu, kas gaidīja kādas kafejnīcas durvju priekšā, karaliski apsēdies uz sa» vas pakaļdaļas, un viņa rūsganajās krēpēs rotājās saule:
— Ko viņi tur melš, ka lauvu te vairs nav? — iesaucās taraskonietis palēkdamies. Lauva, izdzirdis šo saucienu, nolieca galvu un, satvēris zobos koka trauku, noliktu viņam priekšā uz ietves, to pazemīgi stiepa pretī Tartarenam, kas stāvēja mēms aiz brīnumiem … Kāds arābs, kas gāja garām, iemeta traukā lielāku naudas gabalu. Lauva paluncināja asti. Nu beidzot Tartarenam uzausa gaisma. Viņš ieraudzīja to, ko sākumā aiz uztraukuma nebija varējis pamanīt, ka ap aklo, pieradināto lauvu drūzmējās ļaudis un ka divi braši, ar rungām apbruņoti nēģeri vadāja lauvu pa pilsētu kā savojieši vadā savus murkšķus. Taraskonietim sakāpa asinis galvā.
— Jūs nelaimīgie, vai var zaimot tik cildenu zvēru, — kliedza viņš pērkondimdošā balsī. Tad viņš metās uz lauvu un izrāva tam nešķīsto trauciņu no karaliskajiem žokļiem . . . Abi nēģeri, domādami, ka viņiem darīšana ar zagli, pacēluši nūjas metās virsū taraskonietim. Izcēlās briesmīga kņada. Nēģeri sita, sievietes spiedza, bērni smējās. Kāds vecs ebreju kurpnieks sauca no savas bodītes:
— Liecieties mierā! Liecieties mierā!
Pats lauva savā tumsā mēģināja rēkt, un nelaimīgais Tartarens pēc izmisīgas cīņas novēlās zemē pie naudas gabaliem un saslaukām.
Sajā mirklī kāds vīrs pašķīra pūli, vārdu sakot, nostūma pie malas nēģerus, ar žestu aizraidīja sievas un bērnus, piecēla Tartarenu, notīrīja, sapurināja viņu un, pagalam aizelsušos, nosēdināja uz ielas akmens stabiņa, kur Tartarens varēja atvilkt elpu.
— Kā! Princi, tas esat jūs?… — iesaucās Tartarens, berzēdams sasistos sānus.
— Tiešām tā tas ir, mans drošsirdīgais draugs … Izlasījis Jūsu vēstuli, nodevu Baiju viņas brāļa gādībā, noīrēju pasta ratus, nobraucu piecdesmit jūdzes lielā ātrumā, un nu esmu ieradies īstajā laikā, lai jūs pasargātu no šo nepieklājīgo cilvēku rupjībām. Ko tad jūs esat nodarījuši, lai piedzīvotu šādas nedienas?
— Ko jūs, princi, domājat? … Kā lai mierīgi skatās šajā nelaimīgajā lauvā ar dāvanu trauku zobos, kurš te nozaimots, pieveikts, visu gūstīts, ir nolikts par apsmieklu šiem utainajiem musulmaņiem!
— Jūs maldāties, cēlais draugs. Sis lauva viņu acīs ir godbijības un pielūgšanas cienīgs. Viņš ir svēts kustonis, kas pieder pie lielā lauvu klostera, ko pirms trīssimt gadiem dibinājis Mahomeds ben Auda, tas ir šausmīgs un mežonīgs sava veida trapistu uzņēmums, pilns rēkšanas un zvēru smakas, kur savādi mūki uzaudzē un pieradina simtiem lauvu un sūta tos no turienes uz Ziemeļāfriku brāļu ziedojumu vācēju pavadībā. Dāvanas, ko salasa brāļi, izlieto klostera un mošejas uzturēšanai, un, ja abi nēģeri nupat parādīja tādu sašutumu, tad tālab, ka bija pārliecināti, ka par katru pliku grasi no ziedojumu vākšanas trauciņa, kas viņu vainas dēļ tiktu nozagts vai pazaudēts, lauva, ko viņi vadā, tos nekavējoties pazudinātu.
Klausoties šajā neticamajā, bet tomēr patiesīgajā stāstā, Taraskonas Tartarens tīksmi un skaļi elpoja.
— Visā šajā lietā galvenais ir tas, — viņš beidzot teica, — lai manam Bombonelam patīk vai ne, ka Alžīrijā tomēr vēl ir lauvas! …
— Ir vēl, ir! — sajūsmā iesaucās princis, jau rīt pat paklejosim pa Selifas līdzenumu, un tad jūs redzēsiet!
— Kas ir, princi? Vai arī jūs gribat doties medībās?
— Nudien, vai jūs domājat, ka es jums ļaušu vienam pašam klejot pa Āfriku šo mežonīgo cilšu vidū, kuru valodu un parašas jūs nepazīstat? Nē, nē, slavenais Tartaren, es jūs vairs nepametīšu! Es būšu visur, kur jūs!
— Ai princi, princi!
Un, priekā starodams, Tartarens spieda pie sirds krietno Gregoriju, lepni domādams, ka pēc Zila Zerāra[9], Bombonela un citu slavenu lauvu mednieku parauga arī viņam medībās būs līdzi ārzemju princis.