Nākamajā rītā pašā ausmā bezbailīgais Tartarens un arī ne mazāk bezbailīgais Gregorijs pusduča nēģeru nastu nesēju pavadībā iznāca no Milianahas un kāpa lejā uz Selifas līdzenumu pa jauku, stāvu jasmīnu, tūju un savvaļas olīvu koku apēnotu taku ar zemu iezemiešu dārziņu dzīvžogu abās ceļa pusēs un tūkstošiem jautru strautiņu, kas čalodami ritēja lejup no klints uz klinti… Tā bija Libānas ainava.
Tikpat apkrauts ieročiem kā dižais Tartarens, princis Gregorijs bez tam bija uzlicis galvā lielisku un ērmīgu cepuri, visgarām nošūtu zelta tresēm, izrotātu sudraba ozollapu izšuvumiem, kas viņa Augstībai piešķīra viltus meksikāņu ģenerāļa vai Donavas upes stacijas priekšnieka izskatu. Sis prinča velna kepijs nedeva mieru taraskonietim; kautri viņš lūdza dažus paskaidrojumus.
— Ceļojumam pa Āfriku nepieciešama galvassega, — nopietni atteica princis; ar piedurknes atloku spodrinādams cepures nagu, viņš pastāstīja savam naivajam biedram, kāda svarīga loma esot šādam kepijam, nonākot saskarē ar arābiem; bailes, kādas spējot iedvest vienīgi šis militārais atribūts, esot piespiedušas civilo parvaldi uzlikt visiem galvā kepijus, sakot ar ceļu sargu un beidzot ar reģistratūras ierēdni.
Tātad, lai pārvaldītu Alžīriju, — tas ir princis, kas tā saka, — nav vajadzīga gudra galva, — un vispār nav vajadzīga galva. Pietiek ar kepiju vien, skaistām tresēm greznotu kepiju, kas mirdz bozes galā kā Geslera cepure.
Tā karavāna čalodama un filozofēdama gāja savu ceļu. Nesēji basām kājām lēkāja no klints uz klinti un klaigāja kā pērtiķi. Ieroču kastes žvadzēja. Šautenes šķīla uguni. Maģiskā kepija priekšā iezemieši noliecās līdz pašai zemei.
Augšā pa Milianahas nocietinājuma mūriem arābu pārvaldes priekšnieks pastaigājās ar savu dāmu; izdzirdis šo izaicinošo troksni un redzēdams caur zariem paspīdam ieročus, viņš nobijās pēkšņā uzbrukuma, lika nolaist paceļamo tiltu, dot trauksmes signālu un uz vietas pasludināja pilsētā aplenkuma stāvokli.
Labs sākums karavānai!
Par nelaimi, viss izjuka, pirms diena bija galā. No diviem nēģeriem, kas nesa bagāžu, viens dabūja briesmīgas vēdera graizes, tādēļ ka bija apēdis karavānas aptiekas leikoplastu, bet otrs nokrita ceļmalā līdz nesamaņai piedzēries, jo bija izdzēris kampara spirtu. Trešais, kas nesa ceļojuma albumu, zeltīto apkalumu iekārdināts un pārliecināts, ka iegūst Mekas dārgumus, nonācis Zakarā, aizbēga, cik kājas nes… Bija jāmeklē kāds padoms. Karavāna apstājās un apmetās kāda veca vīģu koka robainajā ēnā.
— Manas domas, — teica princis, veltīgi pūlēdamies izkausēt buljona tableti augstākā labuma kastrolī ar trīskārtīgu dibenu, — manas domas ir tādas, ka labāk atteiksimies no nēģeru nesējiem jau šovakar… Šepat tuvumā ir arābu tirgus. Vislabāk būtu apstāties un iepirkt dažus ēzeļus …
— Nē! … Nē! Tikai ne ezeļus! … — viņu partrauca dižais Tartarens; viņš atcerējās Nuaro un tumšo pietvīka.
Un liekulīgi piebilda:
— Vai jūs varat iedomāties, kā tik mazs lopiņš panesīs visas mūsu mantas?
Princis pasmaidīja:
— Jūs maldāties, mans slavenais draugs! — Lai cik liess un noplucis mums šķiet Alžīrijas ēzelis, viņam ir stipri un izturīgi krusti. Viņš ir vajadzīgs tāpēc, lai panestu visu, ko vien var nest. Pajautājiet labāk arābiem. Viņi izskaidro mūsu koloniālo iekārtu tā: pašā augšā sēž gubernators muci ar lielu pātagu, viņš šausta galveno štābu; lai kaut kam atriebtos, štābs sit kareivi, kareivis sit kolonistu, kolonists sit arābu, arābs sit nēģeri, nēģeris — ebreju, ebrējs savukārt ēzeli, bet mazais nabaga ēzelītis, kam nav neviena ko sist, izstiepj muguru un panes visu. Jūs taču labi redzat, ka viņš var panest jūsu kastes.
— Vienalga, — teica Taraskonas Tartarens, — man liekas, ka mūsu karavānai ēzeļi nepavisam nepiestāv. Man gribētos kaut ko austrumnieciskāku. Piemēram, ja mēs varētu kur dabūt kamieli…
— Cik vien vēlaties, — teica Augstība, un nu visi devās ceļā uz arābu tirgu. Tirgus bija dažu kilometru attālumā, 5e- lifas krastos. Tur drūzmējās vienuviet pieci vai seši tūkstoši driskainu arābu, ņirbēt ņirbēdami saulē un trokšņaini tirgodamies starp melno olīvu traukiem, medus podiem, garšvielu maisiem un prāvām cigāru kaudzēm. Tur bija liela uguns, uz kuras, taukiem pilot, cepās veseli jēri, un brīvdabas gaļas pārdotavas, kur gluži kaili nēģeri, kājām mirkstot asinīs, sarkanām rokām, ar maziem nažiem sadalīja kārtī uzmauktus kazlēnus.
Vienā stūrī zem tūkstoš ielāpiem izraibinātas telts sēdēja mauru tiesas sekretārs ar lielu grāmatu un acenēm. Citā pulciņš cilvēku nikni klaigā: tur norisinās uz labības mēra pamata iekārtota ruletes spēle, un ap to ieplētušies kabiļi; vēl citā vietā ļaudis priecājas, smejas: tur noskatās, kā ebreju tirgotājs ar savu mūli slīkst Selifā. Un turklāt skorpioni, suņi, kraukļi un mušas … jā, mušas …
Bet tieši kamieļu nebija. Beidzot tomēr vienu atrada. Mza- biti[10] gribēja tikt vaļā no tā. Tas bija īsts tuksneša kamielis, klasisks kamielis, papliks, ļoti bēdīgu izskatu, ar garu beduīna galvu un kupri, kas no ilgajiem gavēņiem kļuvis pavisam plakans un skumīgi nosvērās uz sāniem.
Tartarenam kamielis likās tik skaists, ka viņš vēlējās, lai visa karavāna kāptu tam mugurā.
Lopiņš notupās. Ar siksnām cieši piesēja saiņus. Princis iekārtojās uz lopiņa kakla, lai izskatītos majestātiskāk, Tartarens lika sevi pacelt pašā augšā starp divām kastēm uz kupra, un tur, lepns un ērti apsēdies, ar dižu žestu apsveicot visus kopā saskrējušos tirgus ļaudis, deva zīmi doties projām. Jupis lai parauj! Kaut nu viņu redzētu taraskonieši!
Kamielis piecēlās, izstiepa savas lielās, mezglotās kājas un sāka skrējienu.
Ai, kāds pārsteigums! Pēc dažiem lēcieniem Tartarens juta, ka nobāl, un viņa varonīgā šešija palēnām pieņēma agrākās «Zuava» laika pozicijas. Sis velna kamielis šūpojās kā fregate.
— Princi, princi, — murmināja Tartarens, bāls kā palags, pieķēries asajām kupra pinkām. — Princi, kāpsim zemē … Es jūtu … es jūtu, ka sākšu … zākāt Franciju!
Ko tur vairs! Kamielis bija palaists, un nekas to vairs nevarēja apturēt. Četri tūkstoši arābu skrēja pakaļ basām kājām, žestikulēdami smējās kā negudri un lika saulē spīdēt daudziem tūkstošiem baltu zobu …
Dižajam Taraskonas vīram atlika vienīgi padoties liktenim. Viņš skumji atslīga uz kupra. Šešija pieņēma tādu stāvokli, kādu vien tik vēlējās. Un Francija tika nozākāta.