Otrā rītā pēc šā dēkainā un traģiskā vakara, kad, gaismai austot, mūsu varonis pamodās un skaidri apzinājās, ka princis un naudas maks patiešām ir projām uz neatgriešanos, kad viņš sevi ieraudzīja vienu pašu šajā mazajā, baltajā kapā, piekrāptu, apzagtu, pamestu pašā mežonīgās Alžīrijas vidienē, ar kamieli un drusku sīknaudas, tad pirmo reizi mūžā mūsu taraskonietim pamodās šaubas. Viņš šaubījās par Melnkalni, šaubījās par draudzību, par slavu, šaubījās pat par lauvām, un beigās mūsu dižais vīrs sāka rūgti raudāt kā Kristus Ģetzemanes dārzā.
Kamēr viņš domīgs sēdēja pie mošejas durvīm, saņēmis galvu rokās, ar karabīni starp ceļiem, turēdams pavadā kamieli, kas vēroja saimnieku, pēkšņi pāri pretī pašķīrās biezoknis un apstulbušais Tartarens ierauga desmit soļu attālumā milzīgu lauvu, kas viņam tuvojas ar paceltu galvu un tik šausmīgi rēc, ka nodreb visas bagātīgiem spožumiem no vienas vietas klātās mošejas sienas un pat svētā rītakurpes nišas iedobumā. Nedreb vienīgi taraskonietis.
— Beidzot! — iesaucās viņš, uzlēkdams stāvus. Ar šautenes laidi pie vaiga. Bum!… Bum!… Bum!… Tas bija darīts. Lauvas galvu ķēra divas sprāgstošās lodes. Kādu brīdi uz Āfrikas liesmainās debess fona dusmīgi šļāca augšup sašķaidītu smadzeņu, kūpošu asiņu un rūsganu, saplosītu ādas skrandu pikas. Tad viss nobira zemē un Tartarens ieraudzīja … divus lielus, saniknotus nēģerus ar paceltām nūjām skrējām viņam virsū. Abi Milianahas nēģeri.
Ai, posts! Tas bija pieradinātais, nabaga Muhameda klostera lauva, ko nupat nogalinājušas taraskonieša lodes.
Šoreiz, nudien! — Tartarens muka. Fanātisku dusmu apreibināti, abi nēģeri, kas viņam dzinās pakaļ, būtu viņu saraustījuši gabalos, ja kristīgo dievs nebūtu sūtījis palīgā eņģeli glābēju — Orleanvilas lauku sargu, kas ieradās pa mazu taciņu ar zobenu rokā.
Nēģeru dusmas pēkšņi aprima, ieraugot kepiju, ko valkā municipalitātes ierēdņi. Mierīgs un majestātisks, vīrs uzrakstīja protokolu par gadījumu; kamielim uzkrāva virsū lauvas atliekas, pavēlēja sūdzētājiem, kā arī likuma pārkāpējam, sekot viņam un devās uz Orleanvilu, kur sūdzība tika iesniegta tieslietu kancelejā.
Tas bija garš un briesmīgs process!
Bez Alžīrijas dažādajām ciltīm, kuras viņš nupat bija apceļojis, Taraskonas Tartarens nu iepazinās ar kādu citu Alžīriju, ne mazāk smieklīgu un baigu, ar Alžīrijas pilsētu, ar tās prāvošanos un advokatūru. Viņš iepazinās ar šaubīgiem tiesas vīriem, kas kafejnīcās piekopa tumšus veikalus, ar likuma vīru bohēmu, kam aktu mapes ož pēc absinta un baltās kravates ir ar šamporo traipiem; viņš iepazinās ar tiesu izpildītājiem, aizstāvjiem, aģentiem, lietvežiem, visiem šiem zīmogpapīra siseņiem, badīgiem un liesiem, kas aprij kolonistus ar visām viņu zābaku pazolēm un beidzot pamet saplūkātus kā kukurūzas stādus.
Vispirms vajadzēja izdibināt, vai lauva nonāvēts uz privātas zemes vai militārā teritorijā. Pirmajā gadījumā lieta izskatāma tirdzniecības tiesai, otrajā — Tartarens bija atkarīgs no kara padomes. Izdzirdot vārdu — kara padome, iejūtīgais taraskonietis jau redzēja sevi nošautu pie pilsētas mūriem vai ari tupam kādā labību bedrē . . .
Visbriesmīgākais ir tas, ka abas teritorijas Alžīrijā norobežotas ]oti nenoteikti. Beidzot pēc mēneša ilgas skraidīšanas un visādām intrigām, pēc ilgas stāvēšanas karstajā saulē arābu biroju pagalmos, tika nolemts, ka, no vienas puses ņemot, lauva ticis nošauts uz armijas teritorijas, no otras — Tartarens šāvis no civilās teritorijas. Prāvu iztiesāja civilā kārtībā, un mūsu varonim tas izmaksāja divi tūkstoši pieci simti franku soda naudas, neieskaitot tiesas izdevumus.
Kā lai to visu samaksā? Daži piastri, kas bija paglabājušies no prinča laupījuma, sen jau bija izgājuši par tiesu papīriem un absintu tiesnešiem.
Nelaimīgais lauvu mednieks bija spiests pārdot savu ieroču kasti, pārdot karabīni pēc karabīnes. Viņš pārdeva dunčus, malajiešu ieročus un vāles.
Kāds sīktirgotājs nopirka konservus. Farmaceits iegādājās to, kas vēl bija palicis pāri no leikoplasta. Pat lielie zābaki aizgāja līdz modernizētajai teltij, kuru nopirka vecu mantu tirgotājs un pacēla to Kohinhinas retumu godā . . . Kad viss bija samaksāts, Tartarenam palika pāri tikai lauvas āda un kamielis. Adu viņš rūpīgi satina un nosūtīja uz Taraskonu, uz dūšīgā komandanta Bravidas adresi. (Tūlīt redzēsim, kas notika ar šo teiksmaino laupījumu.) Par kamieli var teikt, ka Tartarens bija nodomājis to izmantot, lai varētu atgriezties Alžīrā, nevis jājot uz tā, bet to pārdodot, lai tiktu pie naudas, ko samaksāt par diližansu, kas tiešām ir labāks ceļošanas veids nekā jāt ar kamieli. Diemžēl, lopiņu bija grūti pārdot, un neviens par to nesolīja ne plika graša. Tartarens tomēr katrā ziņā gribēja nokļūt atpakaļ Alžīrā. Viņš nepacietīgi ilgojās atkal ieraudzīt Baijas zilo korsāžu, savu mājiņu, savu strūklaku un atpūsties sava mazā pagalma baltā āboliņā, kamēr pienāks nauda no Francijas. Mūsu varonis ne brīdi nešaubījās par rītdienu, dziļi noskumis, bet ne jau nomākts, viņš devās ceļā kājām, bez naudas, soli pa solim.
Sājos apstākļos kamielis viņu nepameta. Savādais lopiņš juta pret saimnieku neizprotamu maigumu un, redzot viņu iznākam no Orleanvilas, padevīgi sekoja viņam, pielāgodams savu gaitu viņa soļiem un neatpalikdams no viņa ne par sprīdi.
Sākumā tas Tartarenu ļoti aizkustināja, šī uzticība, šī pieķeršanās viņu aizkustināja, jo vairāk tādēļ, ka lopiņš bija pieticīgs un iztika ar ļoti maz barības. Tomēr pēc dažām dienām taraskonietim sāka apnikt, ka visur viņam sekoja šis grūtsirdīgais biedrs, kas atgādināja visas viņa neveiksmes, un viņš kļuva īgns. Viņam nepatika kamieļa sērīgais izskats, kupris, sapītas zoss gaita. Kamielis viņam kļuva pretīgs, un Tartarens domāja vairs tikai par to, kā tikt no tā vaļā. Bet kamielis neatlaidās. Tartarens mēģināja lopiņu pazaudēt, kamielis viņu uzmeklēja, viņš mēģināja skriet, kamielis aizskrēja viņam priekšā. Viņš tam uzsauca: — Ej projām! — un nomētāja dzīvnieku akmeņiem. Kamielis apstājās un bēdīgi noraudzījās viņā, pēc brītiņa devās atkal ceļā un viņu panāca. Tartarenam bija jāpadodas.
Kad pēc astoņu dienu ilga gājiena putekļainais un nogurušais taraskonietis iztālēm ieraudzīja mirdzam baltās Alžīras terases un beidzot nonāca pie pilsētas vārtiem, kad pēc tam viņš gāja pa trokšņaino Mustafa avēniju kopā ar zuaviem, biskriem, mahonietēm, kas mudžēja ap viņu kā skudru pūznī un noskatījās, kā viņš gāja visiem garām ar savu kamieli, tad tomēr vienu brīdi Tartarenam pietrūka pacietības: — Nē, nē,— teica viņš, — es taču nevaru iet iekšā Alžīrā kopā ar tādu lopiņu! — Izmantodams pajūgu satrēgumu, viņš apmeta lielu likumu un paslēpās kādā grāvī…
Pēc brītiņa paskatīdamies uz augšu, viņš redzēja, ka kamielis skrien pa ceļu lieliem soļiem un bailīgi izstieptu kaklu.
Ticis vaļā no savas nastas, mūsu varonis iznāca no paslēptuves un iegāja pilsētā pa kādu aplinkus taku, kas vijās gar viņa dārziņa mūri.
VII