Nonācis savas mauru stila mājas priekšā, Tartarens izbrīnījies apstājās. Diena bija galā un iela tukša. Pa zemajām, smaili velvētajām durtiņām, ko nēģeriete bija piemirsusi noslēgt, varēja dzirdēt smieklus, glāžu šķindoņu, šampanieša korķu paukšķēšanu un visai šai jaukajai kņadai cauri kādu priecīgu un gaišu sievietes balsi dziedam:
Vai mīli tu Marco la Belle, So deju, ko salonos redz? …
— Pie velna! — sauca taraskonietis nobālēdams un steigšus iegāja pagalmā.
Nelaimīgais Tartarens! Kāds skats sagaidīja viņu! Zem mazā pagalma arkām pudeļu, cepumu, izmētātu spilvenu, pīpju, tamburīnu un ģitāru vidū stāvēja Baija — bez zilās vestes un korsāžas, tērpusies vienīgi sudrabotā gāzes šemizetē un lielās, platās, maigi rožainās biksēs, dziedādama Marco la Belle ar jūras virsnieka cepuri uz vienas auss. Pie viņas kājām uz pītā paklāja, mīlestības un ievārījumu atēdies, Barbasū — nekrietnais kapteinis Barbasū vai plīsa no smiekliem, viņā klausīdamies.
Izdilušā, noliesējušā, putekļiem pārklātā Tartarena parādīšanās, viņa kaistošās acis, izplūkātā šešija spēji pārtrauca šo mīlīgo, turciski marselisko orģiju . . . Baija iekaucās kā pārbijušies kuce un ieskrēja mājā. Barbasū nemaz neapjuka un smējās vēl skaļāk.
— Nu, Tartarena kungs, ko jūs sacīsiet? Tagad jūs skaidri redzat, ka viņa prot franciski?
Taraskonas Tartarens saniknots paspēra soli uz priekšu.
— Kapteini
— Saki viņam, lai nāk mans mīļais! — sauca mauriete, izliekusies no pirmā stāva galerijas ar jauku, nelietīgu žestu. Nabaga vīrs satriekts atkrita sēdus. Viņa mauriete prata runāt pat Marseļas izloksnē.
— Es taču jums teicu, lai jūs neuzticaties alžīrietēm! — pamācīja kapteinis Barbasū. — Tas ir gluži tāpat kā ar jūsu Melnkalnes princi!
Tartarens izslēja galvu.
— Vai jums zināms, kur ir princis?
— Viņš nemaz nav tālu. Piecus gadus viņš dzīvos skaistajā Mustafa cietumā. Sis jokupēteris saņemts nozieguma vietā. Pie tam šī nav pirmā reize, kad viņu ietupina. Viņa augstība jau kaut kur ir nosēdējis trīs gadus centrālcietumā. Vai zināt! Man liekas pat, ka tas ir bijis Taraskonā.
— Taraskonā! — iesaucās Tartarens, kam piepeši atausa gaisma. — Tad tāpēc viņš pazina tikai pilsētas vārdu!
— Bez šaubām! Taraskonu, skatītu no centrālcietuma! Jā, mans nabaga Tartarena kungs, šajā velna zemē arvien jātur acis vaļā, citādi jums draud lielas nepatikšanas. Tāpat gadījums ar muedzinu… Kā tad … ar muedzinu pāri pretim, kas taisījās klāt Baijai… Akbārs viņdien pastāstīja, kā jums izgājis, un visa Alžīra vēl šodien smejas par to. Tik jocīgi ar to muedzinu, kas no torņa augšas, lūgšanas dziedot, jūsu acu priekšā atklāja mīlestību mazajai un, Allahu piesaucot, norunāja satikšanos.
— Bet vai tad šajā zemē visi būtu tikai nelieši, — rēca nelaimīgais taraskonietis.
Barbasū atbildēja ar filozofa žestu:
— Jūs zināt, mī|ais, šīs jaunās zemes… Vienalga! Ja jās man ticētu, jūs drīz vien atgriezīsieties Taraskonā.
— Atgriezties? … Jums viegli sacīt… Bet nauda? Jūs nezināt, kā viņi tur tuksnesī mani aptīrīja.
— Tas nebūs par kavēkli, — smiedamies teica kapteinis. — «Zuavs» rīt izbrauc jūrā, un, ja gribat, es pats jūs pārvedīšu dzimtenē … Vai tas jums būtu pa prātam, kolēģa? Tad lai iet! Jums atliek tikai viens darbs. Ir palikušas pāri vēl dažas šampanieša pudeles, puse gardas pastētes .. . apsēdieties un nepieminēsim ļaunu! …
Brītiņu vilcinājies, ko prasīja cieņa, taraskonietis drošsirdīgi izlēma, ko darīt. Viņš apsēdās, un abi saskandināja glāzes.
Izdzirdusi glāzes šķindam, Baija nonāca atkal lejā, izdziedāja līdz galam Marco la Belle, un dzīres ievilkās vēlu naktī. Ap trijiem ar vieglu galvu un smagām kājām Tartarens atgriezās, izvadījis savu draugu kapteini, un, garām iedams mošejai, atceroties muedzinu un viņa jokus, pasmējās, tūlīt viņam ienāca prātā jauka atriebības doma. Durvis bija vaļā. Viņš iegāja iekšā, gāja pa gariem, ar salmu pinumiem izklātiem gaiteņiem, uzkāpa augšā, kāpa vēl tālāk un beidzot atradās mazā turku lūgšanas telpā, kur pie griestiem šūpojās dzelzs kaluma laterna, izrakstīdama baltās sienas ar dīvainām ēnām.
Tur muedzins sēdēja uz dīvāna turbānā un baltā kažokā, ar Mostaganemas pīpi zobos, priekšā lielu glāzi svaiga absinta, ko viņš svētsvinīgi iedzēra, gaidīdams stundu, kad jāiet ticīgie saukt uz lūgšanu …
Ieraudzījis Tartarenu, viņš aiz bailēm nometa pīpi zemē.
— Ne vārda, mācītāj, — teica taraskonietis, kam bija ienākusi prātā sava ideja: — Dod šurp turbānu un kažoku. — Turku mācītājs drebēdams atdeva Tartarenam savu turbānu un kažoku. Tartarens visu to ērmīgi apģērba un svinīgi izgāja uz minareta terases. Tālumā mirdzēja jūra. Baltie jumti dzirkstīja mēnesnīcā. Taraskonas muedzins brītiņu saņēmās un tad, rokas pacēlis, pīkstošā balsī iesāka dziedāt:
— Allah, il Allah … Mahomets ir vecs jokdaris!… Orients, korāns, bašaga[12], lauvas, maurietes, tas viss nav ne graša vērts. Turku vairs nav… Ir tikai krāpnieki! Lai dzīvo Taraskona!
Un, kamēr šai savādajā žargonā, kur arābu valoda jaucās ar provansāļu izloksni, slavenais Tartarens raidīja uz visām četrām debesu pusēm — uz jūru, uz pilsētu, uz līdzenumu, uz kalniem savu jautro taraskoniešu lāstu, gaišas un nopietnas citu muedzinu balsis viņam atbildēja, aizskanēdamas tālāk no minareta uz minaretu, un beidzamie ticīgie pilsētas augstumos dievbijīgi sita sev pie krūtīm.
VIII