Pusdienas laiks. «Zuava» dūmenis kūp, būs braukšana! Augšā, Valentīna kafejnīcas balkonā, virsnieku kungi nostāda tālskati un ar pulkvedi priekšgalā nāk rindā pēc dienesta pakāpēm aplūkot laimīgo, mazo tvaikoni, kas dodas uz Franciju. Tā ir ģenerālštāba lielā izklaidēšanās. Lejā viss reids dzirkstī. Gar krastmalu ierakto veco turku lielgabalu stobri liesmo saulē. Pasažieri steidzas. Biskri un mahonieši krauj laivās bagāžu.
Taraskonas Tartarenam nav bagāžas. Tur nu viņš nokāpj pa Rue de la Marinē, iziet cauri mazajam tirdziņam, kas pilns banānu un arbūzu, un viņu pavada draugs Barbasū. Nabaga taraskonietis atstāja mauru krastā savu ieroču kasti un ilūzijas un nu, rokas kabatās sabāzis, gatavojas doties atpakaļ uz Ta- raskonu. Tikko viņš bija ielēcis kapteiņa laiviņā, kāds dzīvnieks bez atelpas metās lejā no augšas laukuma un galopā steidzās pie viņa. Kas nu cits kā uzticamais kamielis, kas jau divdesmit četras stundas pa Alžīru meklējis savu saimnieku.
To ieraudzījis, Tartarens nobāl un izliekas viņu nepazīstam, bet kamielis ir neatlaidīgs. Tas staigā gar krastmalu. Tas sauc savu draugu un maigi raugās viņā. «Ved mani projām!» liekas, saka dzīvnieka skumjās acis. «Aizved mani barkā, tālu tālu projām no šīs izkrāsotās kartona Arābijas, no šā smieklīgā lokomotīvju un diližansu pilnā Orienta, kur es kā pazemināts dromedārs nezinu vairs, ko iesākt. Tu esi pēdējais turks, es — pēdējais kamielis. Nešķirsimies vairs, manu Tartaren!…»
— Vai šis kamielis ir jūsu? — jautā kapteinis.
— Nebūt ne, — atbild Tartarens un nodreb, iedomājoties, ka viņš varētu ienākt Taraskonā ar šo smieklīgo pavadoni un, nekaunīgi noliegdams savu nelaimju biedru, viņš atgrūž ar kāju no sevis Alžīrijas zemi un iekustina barku braukšanai. Kamielis paosta ūdeni, izstiepj kaklu, nokrakšķina locītavas un pa kaklu pa galvu metas pakaļ barkai, viņš peld uz «Z u a v u», izslējis savu kupraino muguru, kas paceļas virs ūdens kā ķirbis, un viņa lielais kakls rēgojas virs ūdens kā triremas viļņu šķēlājs.
Barka reizē ar kamieli piestājas pie preču un pasažieru tvaikoņa sāniem.
— Beigu beigās man žēl šā dromedāra, — teica kapteinis Barbasū, pavisam aizkustināts. — Man gribētos viņu paņemt uz klāja. Nonācis Marseļā, es viņu uzdāvināšu zooloģiskajam dārzam.
Ar lielām pūlēm ceļamie krāni un tauvas izcēla ūdenī smagi piemirkušo kamieli uz klāja, un «Zuavs» varēja doties ceļā. Abas brauciena dienas Tartarens uzturējās gluži viens savā kabīnē, ne tādēļ, ka būtu lieli viļņi vai šešijai būtu stipri jācieš, bet šis velna kamielis, tiklīdz saimnieks parādījās uz klāja, izrādīja viņam smieklīgu laipnību …
Nekad jūs nebūsiet redzējuši, ka kamielis kādu tā ievēro! … Laiku pa laikam pa kabīnes lodziņiem, kur viņš kādreiz pielika degunu, Tartarens redzēja nobālam Alžīrijas debess zilgmi, un tad beidzot viņš laimīgs izdzirda sudrabotā dūmakā skanam visus Marseļas zvanus; «Zuavs» izmeta enkuru, ceļš bija galā.
Mūsu vīrs, kam nebija bagāžas, nokāpa no kuģa, neteicis ne vārda, steigā izgāja caur Maršēju, arvien vēl baidīdamies, ka kamielis nenāk viņam pakaļ, un atvilka elpu tikai tad, kad bija novietojies trešās klases vagonā un lielā ātrumā traucās uz Taraskonu… Sī drošības sajūta tomēr pievīla. Tikko divi jūdzes aiz Marseļas visas galvas pielīp pie vagona logiem. Pasažieri kliedz un brīnās. Arī Tartarens savukārt paskatās, un … ko viņš ierauga?… Kamielis, mans kungs, neatvairāmais kamielis, skrēja pa sliedēm, pa Kro līdzenumu, vilcienam paka], turēdamies vienā ātrumā ar to. Pārsteigtais Tartarens aizvēra acis un iespiedās kaktā.
Pēc šīs nelaimīgās ekspedīcijas viņš bija nodomājis mājās pārnākt nepazīts. Bet nejaukā četrkājainā lopiņa klātbūtne padarīja to neiespējamu. Kāda gan bija šī atgriešanās! Ak dievs! Bez graša naudas kabatā, bez lauvām, bez nekā!… Ar kamieli! …
Taraskona! … Taraskona! …
Bija jākāpj ārā. Cik neveikli! Tiklīdz varoņa šešija parādījās durvīs, atskanēja vareni saucieni. — Lai dzīvo Tartarens! — kas lika nodrebēt piestātnes stiklotajām ailēm. — Lai dzīvo Tartarens, lai dzīvo lauvu nāvētājs! —- Atskanēja fanfaras, un dziedāšanas biedrības koris sāka dziesmu… Tartarenam likās, ka gals klāt, viņš domāja, ka tā ir mistifikācija. Bet nē! Visa Taraskona bija sanākusi izrādīt savas simpātijās un svieda cepures gaisā. Lūk, dūšīgais komandants Bravida, ieroču tirgotājs Kostekalde, prezidents, aptiekārs — un viss šis cildenais cepuru mednieku pulciņš, kas drūzmējās ap savu vadoni un triumfā nesa viņu pa kāpnēm lejā . . .
Savāda mirāža! Visa šī trokšņa pamats — Bravidam atsūtītā aklā lauvas āda. Par šo vienkāršo ādu, kas bija izstādīta klubā, sajūsminājās ne tikai taraskonieši vien, bet visi dienvidi. «S e m a f o r s» pat par to rakstījis. Bija izdomājuši drāmu. Nebija vairs tikai viens lauva, ko Tartarens bija pie- veicis, bija desmit divdesmit lauvu, bija vesels lauvu lērums! Kad Tartarens Marseļā izkāpa malā, viņš, pats to nezinādams, jau bija ari tur slavens, un sajūsmas pilna telegrama bija pienākusi dzimtajā pilsētā pāris stundu pirms viņa paša atbraukšanas. Bet vislielāko prieku izjuta tauta, kad tā ieraudzīja fantastisko dzīvnieku putekļos un sviedros parādāmies aiz varoņa un soli pa solim nākam zemē pa stacijas kāpnēm. Taraskonai šai brīdī likās, ka ir atgriezusies viņas Taraska.
Tartarens nomierināja savus līdzpilsoņus:
— Tas ir mans kamielis, — teica viņš, un Taraskonas saules ietekmē, šās skaistās saules, kas liek tik nevainīgi melot, viņš vēl piebilda, glāstīdams dromedāra kupri:
— Tas ir dižciltīgs lopiņš, viņš redzēja visus lauvas, ko es nogalināju.
Pēc tam viņš draudzīgi paņēma zem rokas komandantu, kas nosarka aiz laimes, un, sava kamieļa pavadīts, cepuru mednieku ielenkts, visas tautas sumināts, mierīgi devās uz baobaba mājas pusi un, vēl iedams, jau uzsāka stāstu par savām lielajām medībām:
— Iedomājieties, — teica viņš, — kādu vakaru, pašā Sahārā…