Blakus medību kaislībai spēcīgajai taraskoniešu ciltij piemīt vēl cita kaislība — viņi mīl romances. Nemaz nevar iedomāties, cik daudz šajā niecīgajā zemē skandina romances. Visnodrāz- tākās, sentimentālākās, visvecākajos papes vākos nodzeltējušās romances jūs Taraskonā sastopat senā jaunumā, senajā svaigumā. Tur dzied visas, itin visas! Katrai ģimenei sava, un to zina visa pilsēta. Zina, ka aptiekara Bezikē dziesma skan, piemēram, šādi:
Tu baltā zvaigzne, tevi pielūdzu …
Ieroču tirgotājam Kostekaldem ir šī:
Vai gribi nākt uz manu būdu?
Nodokļu iekasētājam:
Ja neredzams es būtu, neviens mani neredzētu…
(joku dziesmiņa)
Un ta talak. Ikvienam Taraskona ir sava romance. Divas trīs reizes nedēļā ļaudis mēdz sanākt kopā un tās nodziedāt. Savādi, romances arvien ir vienas un tās pašas, un, lai cik sen jau dziedātas, krietnajiem taraskoniešiem nenāk ne prātā meklēt citas. Ģimenēs tās pāriet mantojumā no tēva dēlam, un neviens tās neaizskar, jo tās ir svētas. Nevienam nenāk ne prātā aizņemties romances no otra. Kostekaldi nemūžam nedziedātu Bezikē dziesmu un Bezikē Kostekaldu dziesmu. Un tomēr var noģist, ka viņi tās labi zina, jo tās tiek dziedātas jau veselus četrdesmit gadus. Bet nē! Katrs turas pie savas dziesmas, un visi ir apmierināti.
Ar romancēm, tāpat kā ar cepurēm, pilsētā pirmo vietu ieņem tas pats Tartarens. Viņa pārākums pār citiem pilsoņiem izpaužas tādā veidā, ka Taraskonas Tartarenam pašam nebija savas romances. Viņam piederēja visas.
Visas!
Tikai grūti bija panākt, lai viņš tās dziedātu. Agri pārnākušam mājās pēc spožiem panākumiem kādā salonā, Taraskonas varonim labāk patika iedziļināties vai nu medību grāmatā vai pavadīt vakaru klubā nekā tēlot ākstu pie Nimas klavierēm starp divām Taraskonas svecēm. Sīs mūzikas parādes Tartarenam likās viņa necienīgas. Tomēr, ja muzicēja Bezikē aptiekā, viņš it kā nejauši ienāca iekšā un ilgi lika sevi lūgt, kamēr beidzot bija ar mieru ar veco Bezike kundzi nodziedat Roberta Vel n a lielo duetu . . . Kas to nav dzirdējis, tas nekad neka nav dzirdējis! . . . Kas attiecās uz mani, tad, ja arī man būtu jādzīvo simt gadu, es arvien vēl redzētu dižo Tartarenu svinīgi tuvojamies klavierēm, atspiežamies uz elkoņa, uzmetam lūpu un vitrīnas bokālu zaļajā atspīdumā mēģinām piešķirt savai lāga vīra sejai Roberta Velna sātanisko un mežonīgo izteiksmi. Tikko viņš bija nostājies pozā, visam salonam pārskrēja trīsas.
Varēja just, ka še notiks lielas lietas. Pec īsa klusuma brīža Bezikē kundze uzsāka klavieru pavadījumā dziesmu:
Ak Robert, ko es mīlu
Un kam es saderēta,
Tu redzi manas šausmas, (Atkārtot!)
Ak, lūdzams, sevi žēlo
Un žēlo mani ari
Klusā balsī pēc tam piemetināja: — Tagad jūsu kārta, Tartaren! — Un tad Taraskonas Tartarens ar izstieptu un dūrē savilktu roku, drebošām nāsīm trīs reizes sacīja briesmīgā balsī: — Nē! . . . Nē! . . . Nē! … — kas atbalsojās kā pērkona grāviens klavieru iekšās: — Nā! . . . Nā! . .. Nā! … — Tad Bezikē kundze atsāka vēlreiz:
— Ak, lūdzams, sevi žēlo Un žēlo mani ar.
— Nā, nā, nā, — vēl skaļāk rēca Tartarens un ar to arī aprobežojās . .. Tas, kā paši redzat, nebija garumā vilkts, bet labi tēmēts un tēlots un šķita kaut kas tik velnišķīgs, ka aptiekā visiem pārskrēja šaušalu drebuļi, un Tartarenam četrās vai piecas reizes pēc kārtas bija jāatsāk savi: Nā! Nā! Nā!
Pēc tam Tartarens noslaucīja pieri, uzsmaidīja dāmām, pamirkšķināja ar aci vīriešiem un, izbaudījis savu triumfu, devās prom, lai kādā sanāksmē pateiktu mazliet nevīžīgā tonī: — Nupat es pie Bezikē nodziedāju Roberta Velna duetu.
Un tas trakākais, ka viņš pats tam ticēja.