Savu talantu dēļ Tartarenam pilsētā bija izcils stāvoklis.
Starp citu, tā ir pozitīvi vērtējama parādība, ka šis velna puika bija pratis noskaņot savā labā visus.
Taraskonas armija turējās Tartarena pusē. Dūšīgais komandants Bravida, atvaļināts intendantūras kapteinis, par viņu mēdza teikt: — Tas tik ir gudrinieks, — domājams, ka komandants labi pazina gudriniekus, jo daudzus bija apģērbis.
Tiesas vīri arī bija Tartarena pusē. Divas trīs reizes vecais prezidents Ladavēzs pilnā tiesas zālē bija iesaucies:
— Tas tik ir raksturs!
Arī tauta atbalstīja Tartarenu. Viņa platā mugura, viņa gaita, viņa stāja, šī labā, pie kaujas trokšņa pieradušā kara zirga stāja, varoņa slava, kas bija radusies diezin kur, un tas, ka dažas reizes viņš bija izdalījis prāvu daudzumu sīknaudas un sadevis pie savām durvīm pa kaklu mazajiem apavu tīrītājiem, — tas viss viņu bija padarījis par vietējo lordu Seimūru, par taraskoniešu tirgus karali. Svētdienas vakaros, kad Tartarens atgriezās no medībām, uzkāris cepuri uz šautenes stobra, cieši iežņaugts parķa vestē, Ronas ostas nesēji klanījās viņam ar lielu cieņu un, ar acīm noradot uz milzīgajiem Tartarena roku muskujiem, viņu apbrīnodami, savā starpā paklusu sarunājās:
— Kas viņš ir par stiprinieku! Viņam ir divkārši muskuļi!
DIVKĀRŠI MUSKUĻI! Tādus izteicienus var dabūt dzirdēt vienīgi Taraskonā. Un tomēr ar visu to, ar saviem daudzajiem talantiem, divkāršajiem muskuļiem, tautas labvēlību un tik vērtīgo komandanta Bravidas — bijušā intendantūras kapteiņa cieņu Tartarens nejutās laimīgs; mazpilsētas dzīve viņu nomāca un smacēja. Dižais Taraskonas vīrs Taraskonā garlaikojās. Patiesībā viņa varonīgajai dabai, dēkainajai un trakulīgajai dvēselei, kas sapņoja par kaujām, par izbraucieniem pampasos, par lielām medībām, tuksnešu smiltīm, par viesuļvētrām uz sauszemes un okeānā, šīs svētdienas cepuru medības ar dzinējiem un tiesas spriešana ieroču tirgoņa Kostekaldes veikalā nebija itin nekas. Nabaga dižais vīrs! Sāda vārguļošana ar laiku varēja viņu pazudināt.
Veltīgi viņš audzēja ap sevi baobabu un citus Āfrikas augus, gribēdams paplašināt savas dzīves apvāršņus un mazliet piemirst klubu un tirgus laukumu, veltīgi vāca kopā ieročus ieroču galā, malajiešu zobenus zobenu galā, veltīgi pieblīvēja savu prātu ar romantiskām grāmatām — gluži kā nemirstīgais dons Kihots, gribēdams ar sapņa spēku izrauties no nežēlīgās īstenības nagiem . . . Bet ak vai! Viss, ko viņš darīja, tiekdamies dzesēt slāpes pēc dēkām, šīs slāpes vēl tikai pavairoja^ Redzot visus šos daudzos ieročus, viņā modās vienīgi dusmas un uzbudinājums. Šautenes, bultas un laso sauca: — Uz kauju, uz kauju! — Viņa baobaba zaros dvašoja lielu ceļojumu vēji un deva viņam nelāgus padomus. Lai viņu pavisam nobeigtu, Gustavs Emārs un Fenimors Kupers . . .
Tveicīgajā vasaras pēcpusdienā, kad Tartarens lasīja vientulībā savu šķēpu vidū, ai, cik bieži viņš piecēlās rēkdams, cik
reizes nosvieda grāmatu zemē un metās pie sienas, lai noņemtu no vadža apbruņojumu.
Nabaga vīrs aizmirsa, ka viņš atrodas savās mājās Taraskonā ar zīda lakatiņu ap galvu un vienās apakšbiksēs; viņš visu lasīto pārvērta darbos un, pats savas balss iejūsmināts, kliedza un vicināja āvu vai tomahavku.
— Lai tik viņi tagad nāk šurp!
Viņi? Kādi Viņi?
Pats Tartarens to īsti nezinaja … Viņi bija tie, kas uzbrūk, kas kaujas, kož, plēš un skalpē, kauc un rēc. Viņi! Tas bija Siū indiānis, kas dejo ap kaujas stabu, pie kura piesiets nelaimīgais baltais.
Tas bija pelēkais Klinšu kalnu lācis, kas mīņājas un laizās ar asiņainu mēli. Tas vēl bija tuksneša tuaregs, malajiešu jūras laupītājs, Abrucu bandīts… Viņi — tie nu reiz bija Viņi! … Vārdu sakot, karš, ceļojumi, dēkas un slava.
Bet, ak vai, bezbailīgais taraskonietis viņus veltīgi sauca, veltīgi izaicināja … Viņi nekad neuzradās .. . Velns ar ārā! Kas gan viņiem būtu meklējams Taraskonā?
Tomēr Tartarens viņus arvien vēl gaidīja, it sevišķi vakaros, iedams uz klubu.