Tempļa ordeņa brālis, nodomājis uzbrukt neticīgajiem, kas ielenkuši klosteri, Ķīnas tīģeris, sagatavojies lēcienam, komanču karotājs, iznācis uz kara takas, nav nekas salīdzinājumā ar Taraskonas Tartarenu, kad tas, apbruņojies no galvas līdz papēžiem, devās uz klubu pulksten deviņos vakarā, stundu pēc jundas taurēm.
Gatavs kaujai! — kā mēdz sacīt jūrnieki.
Kreisajā rokā Tartarenam bija dzelzs sitamais, labajā — spieķis ar dzelzs uzgali, kreisajā kabatā tercerols, labajā — revolveris. Uz krūtīm starp svārku un kreklu — malajiešu duncis. Taču nekad tur nebija saindētu bultu; tie ir pārāk negodīgi ieroči! . . .
Pirms iziešanas no mājām, viņš brīdi trenējās sava kabineta klusumā un krēslībā, cirta ar zobenu, šāva sienā, izvingrināja muskuļus, tad paņēma savu mājas atslēgu un nopietni, nesteigdamies izgāja caur dārzu. — Pēc angļu parašas, kungi, ar angļu mieru! Tā ir īstā drošsirdība! — Dārza galā viņš atdarīja smagos dzelzs vārtus. Viņš tos atvēra tik pēkšņi un spēcīgi, ka durvis atsitās pret āra sienu … Ja viņi būtu paslēpušies aiz tiem, varat iedomāties, kā vārti viņus būtu sadauzījuši! . .. Diemžēl, viņu tur nebija.
Tartarens izgāja pa atvērtajām durvīm, ātri pameta acis pa labi un pa kreisi, divas reizes strauji apgrieza atslēgu. Tad devās aši projām.
Uz Avinjonas ce|a neredzēja pat ne kaķa. Durvis bija slēgtas, logi apdzisuši. Melna tumsa. Vietvietām Ronas miglā mirkšķināja kāda laterna.
Cildens un rāms Taraskonas Tartarens iegāja naktī, soļiem ritmiski skanot un ar spieķa dzelzs uzgali šķiļot no bruģa dzirksteles . . . Vai tie bija bulvāri, plašās ielas vai šaurās šķērsielas viņš arvien turējās ceļa vidū, un tas ir lielisks piesargāša- nās paņēmiens, kas ļauj saskatīt briesmu tuvošanos un jo sevišķi palīdz izvairīties no tā, kas vakaros Taraskonas ielās dažreiz gāžas ārā pa logiem. Vērojot viņa uzmanīgās izdarības, nedomājiet, ka Tartarenam ir bail.. . Nē, viņš tikai piesargās!
Vislabākais pierādījums, ka Tartarenam nav bail, ir ceļš, ko viņš izraudzījies. Viņš nedevās uz klubu gar upi, bet gan caur pilsētu, tas ir, pa visgarāko, vistumšāko ceļu, pa veselu rindu nejauku mazu ieliņu, kuru galā redz drūmi zvīļojam Ronu. Nabaga vīrs arvien vēl cerēja, ka kādā bīstamā ielas līkumā, viņi iznāks no tumsas un uzklups no muguras. Es galvoju jums, Tartarens viņus uzņemtu labi. .. Bet ak vai! Likteņa ironija! Taraskonas Tartarenam nekad, patiesi it nekad nelaimējās sastapt kaut ko bīstamu. Pat ne suni, pat ne dzērāju. Itin nekā!
Dažreiz tomēr gadījās viltus trauksme. Soļu troksnis, apslāpētas balsis . . .
— Uzmanību! — sacīja sev Tartarens, apstājās uz vietas, pētīja ēnu, devās pretī vējam, pielika ausi pie zemes, kā to dara indiāņi. . . Soļi tuvojās. Jau skaidri varēja atšķirt balsis . . . Tur nebija šaubu, tuvojās viņi… Viņi bija klāt! Ar ugunīgu skatienu Tartarens elsodams sasparojās kā jaguārs un gatavojās lēcienam un kaujas saucienam . . . kad pēkšņi no tumsas klēpja atskanēja labās taraskoniešu balsis, kas mierīgi viņu sauca:
— Tas jau ir Tartarens, sveiks! Tartaren!
Nolādēts! Tas taču bija aptiekārs Bezikē ar visu ģimeni, kas nupat nodziedājis savu romanci pie Kostekaldes.
— Labvakar, labvakar! — noņurdēja Tartarens, saniknots par savu pārskatīšanos. Mežonīgi paceltu spieķi rokā viņš pazuda naktī.
Nonācis ielā, kur atradās klubs, bezbailīgais Tartarens vēl brītiņu pagaidīja, pastaigādamies šurp un turp gar durvīm, pa kurām nule bija jāiet iekšā . . . Beidzot apnicis gaidīt viņus, skaidri zinādams, ka viņi nerādīsies, Tartarens uzmeta pēdējo izaicinošo skatienu tumsai un dusmās nomurmināja:
— Nekā! . . . Nekā! . . . Nekad it nekā!
Pēc tam goda vīrs devās iekšā paspēlēt kārtis ar komandantu.