Ar tādu traku dēku kāri, tādām spēcīgu pārdzīvojumu alkām, tik neprātīgu gribu ceļot un doties pārgājienos kā tad tas, velns parāvis, varēja gadīties, ka Taraskonas Tartarens nekad nebija atstājis Taraskonu?
Tomēr tā bija patiesība. Līdz četrdesmit piecu gadu vecumam bezbailīgais taraskonietis ne reizi nebija pārnakšņojis ārpus savas pilsētas un savas mājas. Viņš pat vēl nebija devies slavenajā ceļojumā uz Marseļu, ko sev atļaujas katrs labs provan- sālis, sasniedzot pilngadību. Labi, ja viņš pazina Bokēru, bet Bokēra nav tālu — jāpāriet vienīgi pāri tiltam. So nelaimīgo tiltu tik bieži sagāza vējš; tas bija tik garš, tik neizturīgs, un Rona šajā vietā tik plata, ka tiešām! Jūs taču saprotat. .. Taraskonas Tartarens labāk turējās pie cietzemes.
Jāatzīstas, ka mūsu varonim bija divas ļoti dažādas dabas. «Jūtu sevī divus cilvēkus,» ir sacījis kāds baznīctēvs. Viņš būtu pareizi raksturojis Tartarenu, kas savā dvēselē bija dons Kihots ar tādu pašu bruņniecisku aizrautību, tādu pašu varonības ideālu, tādām pašām neprātīgām alkām pēc visa romantiskā un grandiozā; bet, diemžēl, Tartarenam nebija slavenā idalgo ķermeņa — šā kaulainā un vājā ķermeņa, šīs ķermeņa ilūzijas, pār kuru materiālajai dzīvei nav nekādas varas. Dons Kihots bija spējīgs pavadīt divdesmit naktis, neatsprādzējot bruņas, un četrdesmit stundas iztikt ar vienu pašu sauju rīsu . . . Tartarena ķermenis turpretim bija kārtīgs cilvēka ķermenis, ļoti tukls un smags, ļoti juteklisks un izlutināts, ļoti gaudulīgs, ar pilsoniskām tieksmēm un ērtību prasībām, strups, labi nobarots ķermenis uz nemirstīgā Sančo Pansas kājām.
Dons Kihots un Sančo Pansa abi vienā cilvēkā! Varat iedomāties, kas tā bija par nelāgu būšanu! Kādas iekšējas sadursmes! Tās cilvēku vai plēsa pušu. Kas par skaistu dialogu Lisjenam vai Sen-Evremonam būtu abu Tartarenu — Tartarena Kihota un Tartarena Sančo dialogs! Tartarens Kihots, sajūsmināts par Gustava Emāra stāstiem, iesaucās:
— Es braucu.
Tartarens Sančo turpretim, nedomājot ne par ko citu kā par savu reimatismu, saka:
— Es palieku!
Tartarens Kihots (ļoti eksaltēts):
— Dzenies pēc slavas, Tartaren! Tartarens Sančo (ļoti mierīgs):
— Turies pie siltas segas!
Tartarens Kihots (arvien lielākā sajūsmā):
— Ai labās divstobru karabīnes, ai dunči, ai laso, ai mokasīni!
Tartarens Sančo (arvien mierīgāk):
— Ai labā, gaišā veste, labie, siltie uzcelīši, ai labās ause- nites!
Tartarens Kihots (nevarēdams valdīties):
— Avu, lai man dod āvu! TartarensSančo (zvana kalponei):
— Žanete, šokolādi!
Pēc tam ierodas Žanete, nesot lielisku, karstu un smaržīgu šokolādi ar krējuma kārtiņu virsū un sulīgus anīsa cepumus, kas iepriecina Tartarenu Sančo un apslāpē Tartarena Kihota kliedzienus.
Redziet, tā tas gadījies, ka Taraskonas Tartarens nekad nav atstājis Taraskonu.
VII