Reiz tomēr Tartarenam gandrīz bija jabrauc — jabrauc tala ceļojumā.
Trīs brāļi Garsio-Kamī, taraskonieši, apmetušies uz dzīvi Sanhajā, bija piedāvājuši viņam kāda kantora vadību. Tāda dzīve, piemēram, viņam bija vajadzīga. Ievērojami darījumi, vesels komiju bars ko rīkot, sakari ar Krieviju, Persiju un Āzijas Turciju, vārdu sakot, plaša tirdzniecība.
Tartarena mutē valodas par plašo tirdzniecību ieguva milzīgu vērienu.
Garsio-Kamī namam, starp citu, bija tāda priekšrocība, ka tur reizēm iegriezās tatāri. Tad steigšus aizdarīja durvis. Visi komiji ķērās pie ieročiem, tika uzvilkts konsulārais karogs, un — bum-bum-bums — pa logu uz tatāriem!
Man nav jums jāsaka, ar kādu sajūsmu Tartarens Kihots pieķērās šim priekšlikumam; Tartarens Sančo, diemžēl, ar šo ausi nedzirdēja, un, tā kā viņš bija stiprākais, tad no šī pasākuma nekas neiznāca. Pilsētā par to runāja daudz. Vai viņš būs
braucējs vai nebūs? Saderēsim, ka būs, saderēsim, ka nebūs! Tas bija vesels notikums .. . Galu galā Tartarens neaizbrauca, bet visumā šis notikums viņu ļoti pagodināja. Tas, ka ir jābrauc uz Sanhaju vai patiesībā turp aizbraukt, Tartarenam bija gluži viens un tas pats. Visapkārt runāja par Tartarena ceļojumu tik ilgi, kamēr beidzot visi sāka domāt, ka nupat viņš no turienes pārbraucis, un vakara sanāksmē visi kungi viņu iztaujāja par dzīvi Sanhajā, par turienes parašām, par klimatu, opiju, plašo tirdzniecību . ..
Tartarens, par visu ļoti labi informēts, labprāt pastāstīja pat atsevišķus sīkumus, kad viņu izvaicāja, tā ka beidzot goda vīrs pats vairs nejūtās īsti drošs, ka patiesībā Sanhajā nemaz nebija bijis, un, simto reizi stāstot par tatāru ierašanos, viņam beidzot gluži dabiski pagadījās pateikt:
— Tad es liku apbruņot visus savus komijus, uzvilku konsulāro karogu un bum-bum-bums šāvu pa logu uz tatāriem.
To dzirdot, visi klātesošie nodrebēja.
— Tad taču jūsu Tartarens ir bijis briesmīgs melis!
— Nē, tūkstoškārt nē! Tartarens nav bijis melis!
— Viņam taču bija jāzina, ka Sanhajā viņš nemaz nav bijis! Protams, viņš to zināja! Tikai . . .
Tikai uzklausiet, ko es jums teikšu. Ir laiks reizi par visām reizēm noskaidrot jautājumu par melkuļu neslavu, ko ziemeļnieki piedēvē dienvidniekiem. Dienvidos nav melkuļu, Marseļā to nav vairāk kā Nimā, Tulūzā vai Taraskonā. Dienvidnieks nemelo, viņš kļūdās. Viņš ne vienmēr saka patiesību, bet iedomājas to sakām. Viņa meli nav meli, bet kaut kas līdzīgs mirāžai…
Mirāža gan! Lai pilnīgi mani saprastu, dodieties uz dienvidiem — un jūs visu redzēsiet paši. Jūs redzēsiet šo velna zemi, kur saule visu pārvērš un visu padara lielāku, nekā tas patiesībā ir. Jūs redzēsiet sīkos Provansas paugurus, ne augstākus par
Monmartra pakalnu, kas jums liksies milzīgi, jūs redzēsiet Nīmas četrstūraino templi1 , mazu etažera rotas lietu, kas jums liksies tikpat liela kā Dievmātes katedrāle. Jūs redzēsiet… Jā, vienīgais melis dienvidos, ja tāds vispār ir, ir saule … Tā pārspīlē visu, kam pieskaras! . . . Kas gan bija Sparta savos ziedu laikos? Neliels miests . . . Kas bija Atēnas? Daudz, ja apakš- prefektūra … bet vēsturē tās taču mums šķiet milzu pilsētas. Redziet nu, ko ar tām izdarījusi saule . . .
Vai jūs pēc tam varat brīnīties, ka šī pati saule virs Taraskonas varēja bijušo intendantūras kapteini, kāds bija Bravida, pārvērst par dūšīgo komandantu Bravidu, rutku par baobabu un cilvēku, kam vajadzēja braukt uz Sanhaju, par tādu, kas tur jau ir bijis?
1 Domāts Diānas templis. Ievērojams arhitektūras piemineklis Nimā.
Tulk.