Tagad, kad mēs esam parādījuši Taraskonas Tartarenu viņa privātajā dzīvē, pirms slava viņu skūpstījusi uz pieres un uzlikusi galvā gadu simteņu laurus, tagad, kad mēs esam attēlojuši šo heroisko dzīvi vienkāršā vidē, tās priekus un bēdas, tās sapņus un cerības, pasteigsimies nonākt pie viņa dzīves stāsta izcilākajām lappusēm un pie dīvainā gadījuma, kam bija jākļūst par šī nesalīdzināmā likteņa izejas punktu.
Tas notika kādu vakaru pie ieroču meistara Kostekaldes. Patlaban Taraskonas Tartarens rādīja dažiem interesentiem, kā apieties ar jauna veida šauteni. Pēkšņi atsprāgst vaļā durvis un viens cepuru mednieks uztraukts iedrāžas veikalā kliegdams: — Lauva, lauva! — Vispārīgs apjukums, bailes, burzma, grūstīšanās. Tartarens uzsprauž durkli, Kostekalde skriešus dodas aizslēgt ārdurvis. Mednieku ielenc, izjautā, steidzina un, lūk, ko dabū zināt: Mitēna zvērnīca, braucot mājās no gada tirg us Bokērā, bijusi ar mieru apstāties dažas dienas Taraskonā un nupat apmetusies pils laukumā ar daudz čūskām, roņiem, krokodiliem un lielisku Atlasa lauvu.
Atlasa lauva Taraskonā! Nekad, kopš cilvēki atceras, nekas tamlīdzīgs tur nav redzēts. Cik lepni raudzījās mūsu dūšīgie cepuru mednieki! Kā staroja viņu vīrišķīgās sejas un visi Koste- kaldes veikala kakti, kādi krietni un klusi roku spiedieni! Satraukums bija tik liels un negaidīts, ka neviens nebilda ne vārda . . .
Pat ne Tartarens. Bāls un drebošs, ar šauteni rokā, viņš, stāvēdams pie letes, kaut ko pārdomāja. Atlasa lauva tepat, pavisam tuvu, divu soļu atstatumā. Lauva! Meža zvēru karalis, varonīgais plēsonis, visdižākais viņa sapņu medījums, kaut kas līdzīgs galvenajam varonim tajā ideālajā trupā, kura viņa iztēlē tēloja tik skaistas dramas …
Lauva! Dzīvi brīnumi! …
Turklāt vēl no Atlasa!! Tas bija vairāk nekā dižais Tartarens spēja izturēt. Pēkšņi vesela asins šalts sakāpa viņa vaigos.
Acis liesmoja. Ar konvulsīvu kustību viņš pārsvieda šauteni pār plecu un, pagriezies pret krietno Bravidu, bijušo inten- dantūras kapteini, uzauca pērkondimdošā balsī:
— Komandant, iesim, paraudzīsimies, kas tur ir!
— Jā, jā, bet… mana šautene! Jūs aiznesat manu jaunmodīgo šauteni! — uzdrošinājās kautrīgi iebilst apdomīgais Kostekalde, bet Tartarens jau bija uz ielas, un aiz viņa rindā lepni soļoja visi cepuru mednieki.
Kad viņi nonāca pie zvērnīcas, tur jau drūzmējās ļaudis. Taraskonas varonīgā cilts bija ilgu laiku dzīvojusi bez sensācijām un nu gāzās virsū Mitēna balagāna būdām un bija tās ieņēmusi ar varu. Arī resnā Mitēna kundze jutās apmierināta … Kabīļu tērpā, līdz elkonim kailām rokām, dzelzs aprocēm ap kāju potītēm, vienā rokā pletni, otrā dzīvu, gan noplūktu cāli, slavenā dāma pieņēma taraskoniešus savā būdā, un, tā kā arī viņai bija divkārši muskuļi, tad dāmai bija gandrīz tikpat lieli panākumi kā viņas zvēriem.
Tartarena ienākšana ar šauteni pār plecu lika visiem satrūkties.
Visi šie krietnie taraskonieši, kas neapbruņoti, mierīgi un paļāvīgi pastaigājās gar krātiņiem bez mazākās briesmu nojautas, gluži dabiski satrūkās, redzot ienākam būdā dižo Tartarenu ar briesmīgo šaujamieroci pār plecu. Tātad no kaut kā bija jābīstas, ja jau viņš, šis varonis… Vienā acumirklī visa krātiņu priekša bija tukša. Bērni brēca aiz bailēm, dāmas raudzījās uz durvīm. Aptiekārs Bezikē pazuda, sacīdams, ka iešot pēc šautenes.
Tartarena izturēšanās pamazām nomierināja prātus. Rāms, paceltu galvu, bezbailīgais taraskonietis lēnā gaitā apgāja apkārt būdai, neapstādamies pagāja garām roņu baseinam, uzmeta nevērīgu skatienu garajai kliju kastei, kur boa gremoja jēlu cāli un beidzot nostājās lauvas krātiņa priekšā …
Kāda briesmīga un svinīga satikšanās: Taraskonas lauva un Atlasa lauva — aci pret aci! Vienā pusē stāv Tartarens, lepni izslējies, abām rokām atspiedies uz savas šautenes; otrā pusē lauva, milzīgs, salmos novārtījies, trula izskata, acis blisinādams, milzīgu, dzeltenām krēpēm rotātu purnu nolicis uz priekšķepām. Abi mierīgi raudzījās viens otrā.
Savādi! Vai nu tur bija vainīga šautene, ka lauvam radās slikta oma, vai arī viņš saostījis savas cilts ienaidnieku, bet zvērs, kas līdz šim bija noraudzījies taraskoniešos ar valdoņa nicināšanu, žāvādamies visu acu priekšā, pēkšņi dusmīgi sakustējās. Vispirms viņš ievilka caur nāsīm elpu, dobji ierūcās, izlaida nagus, izstaipīja ķetnas, tad piecēlās, izslēja galvu, sapurināja krēpes, atplēta milzu rīkli un, pagriezies pret Tartarenu, briesmīgi ierēcās.
Viņam par atbildi atskanēja šausmīgs kliedziens. Prātu zaudējusī Taraskona metās uz izeju. Visi — sievietes, bērni, nesēji, cepuru mednieki, pat krietnais komandants Bravida…
'.fl^T
Vienīgi Taraskonas Tartarens nekustējās no vietas… Viņš stāvēja stingrs un apņēmīgs krātiņa priekšā ar zvērojošu skatienu un baismīgu grimasi, ko pazina visa pilsēta … Pēc brīža, kad cepuru mednieki, Tartarena mierīgās izturēšanās un krātiņa stieņu resnuma mazliet iedrošināti, no jauna tuvojās savam vadonim, viņi dzirdēja, kā viņš, skatīdamies uz lauvu, murmina:
— Jā, tās tik ir medības!
Todien Taraskonas Tartarens par šo jautājumu vairāk nebilda ne vārda . ..