Vasaras dienas aiztrauc cita pēc citas, un tagad vairs neviens nerunā, ka es drīz varētu aizbraukt apciemot savu māmiņu.
Rudenim tuvojoties, visa daba maina savu izskatu. Vējš vairs nav smaržu pilns kā pavasarī, un saules gaisma, ja arī palikusi tāda pati kā iepriekš, tad ieguvusi citu nokrāsu. Un pasaule vairs nav tāda, kāda bija vasarā. Ari cilvēki un lopi nav tādi paši. Govis kļuvušas spalvainākas, viņas kustas smagnējāk. Sakņu dārzā kartupeļu laksti savītuši un nodzeltējuši, bet siena stirpa, kas atrodas aiz mājas, izplata pa visām istabām sīvu sasutušas zāles smaržu.
Es klaiņoju mājas tuvumā, un manā atmiņā ik brīdi ataust aizgājušās vasaras ainas. Katram priekšmetam te ir sava pagātne, un interesanti vērot, kā tie pārvērtušies. Tāpēc pasaulē dzīvot ir interesanti, kaut arī māmiņa pašlaik atrodas tālu no šejienes un daudz kas notiek tā, kā tam nevajadzētu notikt.
Atcerēties pagājušo — tas nozīmē atmiņā pārdzīvot ne tikai pašus patīkamākos un interesantākos notikumus. Ne mazāk aizraujoši ir reizēm atcerēties arī skumjos brīžus, kaut, domājot par tiem, nereti kaklā iespiežas kamols. Tā šovasar kādreiz es apgāzu spaini ar gaļas zupu, un tā izlija zemē nelielā bedrītē. Sārti, skaisti sālītas liellopu gaļas gabali peldēja starp ciņiem pelēcīgajā buljonā. Solveiga vasarā parasti strādāja purvā, un pusdienas gatavoja Gudruna, bet šo spaini uz purvu bija atgādājusi mazā Helga. Tiklīdz Solveiga redzēja, kas noticis, nopietnība izdzēsa viņas smaidu un viņa izrāja mani par neizdarību. Visi mani rāja, vienīgi vecais Helgi ne. Pat Palli mani nosauca par mencas pauri. To arī varēja saprast: Palli bija ļoti izsalcis. Es, protams, sāku dīkt, nometos garšļaukus uz vēdera un pilnā balsī raudāju, bet Solveiga sašuta: paskat vien, viņam pat nekā teikt nedrīkst — tūlīt vienās asarās. Bet pēc tam mani lika mierā, un Solveiga sāka smelt zupu no bedrītes un liet bļodiņās. Kad visi, izņemot mani, bija kaut ko saņēmuši, man lika ēst to, kas vēl atlicis bedrītē.
— Labi, labi, draudziņ, — Jouhans teica savā parastajā sausajā tonī, — beidz raudāt, to jau tu nedarīji tīšām.
Es vairs neraudāju, paņēmu karoti, ko man pasniedza Solveiga, un, vēl mazliet šņukstēdams, sāku ēst no savas lielās bļodas — tieši no bedrītes. Zupa laikam bija ļoti garšīga, taču manai tiesai bija piejaucies klāt pārāk daudz siena. To es arī biju pelnījis. Krietns laiks pagājis kopš šā notikuma, taču vēl tagad, klaiņojot pa purvu un meklējot zirgus, un visu atceroties, asinis spēcīgāk nekā parasti pieplūst sejā, bet kaklu kaut kas aizžņaudz.
Es apstaigāju kaimiņu mājas laukus un šeit mani apņem jaunas atmiņas, kaut arī ne tik skumjas, jo šajos tīrumos es netiku strādājis. Uz šejieni es tikai tiecos. Un nevis tā strādnieka dēļ ar rudo bārdu, kurš tik apbrīnojami svilpoja taktī līdzi savai izkaptij un uzdeva neskaitāmus jautājumus, kas parasti palika bez atbildes. Nē, ne jau viņa dēļ es tiecos uz otru māju. Iemesls tam nebija pat mani biedri Ouli un Adi, un tomēr es tiecos turp ar visu savu sirdi, it sevišķi tad, kad Siga staigāja, tērpusies gaišā kleitā. Tā viņai ļoti piestāvēja. Šajā kleitā viņa bija skaistākā meitene, kādu vien es biju redzējis.
Siga ir tik skaista, ka no manis bēg visas nelabās domas, kad esmu viņai blakus, un ari man gribas būt tikpat skaistam un labam. Ja Siga man uzsmaida, tad liekas — viņa apstiprina, ka esmu skaists un labs. Taču tas ir mans noslēpums, un nevienam par to nav jāzina. Diemžēļ ļoti bieži man neizdodas Sigu redzēt pat no tālienes. Tagad, kad es šeit staigāju, Sigas, protams, te vairs nav, bet varbūt tieši šajā vietā viņa vāca ar grābekli sienu kādā tālā, saulainā vasaras dienā, kad es pats biju vairāk uz austrumiem, purvā, bet sapņoju, kaut atrastos šeit. Sigas dēļ es būtu gājis caur uguni, kaut gan tas ir šausmīgi. Sigas dēļ es būtu uzrāpies visaugstākajā klintī, kaut gan es ļoti baidījos no augstuma. Ko visu es būtu izdarījis, lai tikai Siga mani uzteiktu, ka esmu varens puika!
Tuvojas rudens. Kādā saulainā septembra rītā es stāvu pagalmā. Šodien paredzami lieli darbi. Mājas priekšā mūs gaida zirgi ar iemauktiem galvā. Mēs ar Helgu tos tikām atdzinuši jau vakar vakarā, un naktī tie ganījās mājas tuvumā, lai no rīta tos vairs nevajadzētu meklēt. Es snaužu, jo, šodienu gaidīdams, neesmu iepriekšējās naktis gandrīz nemaz gulējis. Palli nemaz netika gulējis, — viņš vāca kopā aitas. Šodien mums aitas jāpārdzen uz aplokiem, un arī mana Hosa atgriezīsies no kalniem. Vai tad varēju gulēt?
Otras mājas pagalmā parādās Siga ar abiem brāļiem — Adi un Ouli. Arī viņi pošas uz aplokiem. Man liek jāt ar Vinduru; tas ir ļoti labs zirgs. Seglu vietā man iedota pelēka aitāda, ko vecais Helgi ar resnu virvi uzsējis zirgam mugurā. Mēs jājam trijatā — Helga, vecais Helgi un es. Palli un Jouhans jau aizjājuši. Mājas durvīs stāv Gudruna, bet caur virtuves logu mums uzsmaida Solveiga. Šodien viss ir pavisam citādi, nekā bija vakar, šodien viss ir tā, kā jābūt. Vakar Solveiga nesmaidīja. Vakar viņa stingri pateica, ka uz aploku es nejāšot. Bērniem, viņa teica, tur neesot ko darīt. Tā viņa laikam bija izlēmusi tāpēc, ka viņai pašai negribējās jāt uz aplokiem. Taču tad tika iebildis Jouhans, kaut gan ļoti nedroši, tomēr iebildis, lai gan agrāk nekad nebiju dzirdējis, ka viņš būtu uzdrošinājies ar sievu strīdēties:
— Viņš taču vēl ir bērns, Solveig, un, ja jau Helga var jāt, tad viņam arī gribas …
Tādi nu ir tie pieaugušie. Nekad nevar zināt, ko no viņiem var sagaidīt. Vai tad es varēju iedomāties, ka Jouhans mani aizstāvēs?
— Kas teica, ka Helga jās? — Solveiga jautāja. — Pēc manām domām, labāk lai viņi abi paliek mājās.
To pateikusi, viņa aizgāja uz pagrabu, vienā rokā turēdama šķīvjus, bet otrā — sveci, jo bija satumsis. Visi klusi sēdēja pie galda. Klusumu traucēja vienīgi Palli. Viņš tikko bija atgriezies no kalniem, kur vācis kopā aitas, un tagad skaļi strēba no apakštases kafiju un stāstīja vecajam Helgi, kā tur gājis. Pēkšņi šajā galda galā, te, kur sēdēju es un Helga, atskanēja savāds troksnis. Skaļi ieraudājās Helga. Neviens nejautāja, kāpēc viņa raud, tas bija lieki. Vecmāmiņa pienāca pie meitenes, bet no pagraba atgriezās Solveiga tieši tajā mirklī, kad Gudruna teica:
— Neraudi, mana mīļā, es neredzu iemesla, kāpēc nevarētu jums abiem atļaut jāt uz aploku.
Solveiga paskatījās uz abām, nekā neiebilda un klusējot turpināja savu darbu. Tikai pēc kāda mirkļa Solveiga ierunājās, ka mūsu laikos bērniem ļaujot darīt visu, kas tikai viņiem Iepatīkoties. Tāpēc jau tie arī izaugot izlutināti un nepaklausīgi.
Drīz mēs gājām gulēt, bet es nevarēju aizmigt, — mani pārāk nomocīja neziņa.
Toties no rīta Solveigu vairs nevarēja pazīt. Viņa palūdza, lai es zirgiem uzmaucu iemauktus. To es tūlīt pat izdarīju. Un tagad, kad mēs jau esam saposušies doties ceļā, viņa iznāk uz lieveņa un man laipni saka:
— Tev nebūs ērta sēdēšana, draudziņ. Kājas nokarāsies. Vajadzētu piesiet virvi, lai tu varētu kājas atbalstīt.
Tādi nu ir tie pieaugušie. Vai tad var uzminēt, kas no viņiem sagaidāms? Solveiga dodas uz šķūni un atnes no turienes virvi. Ar vecā Helgi palīdzību viņa izveido man kāpšļus. Mēs kāpjam zirgiem mugurā. Atvadoties Solveiga nobučo uz vaiga vispirms mani, bet pēc tam Helgu.
Mēs dodamies ceļā. Solveiga un Gudruna paliek stāvot pie durvīm. Viņas mums māj ar rokām un novēl laimīgu ceļu. Mūsu ceļojums sākas.
Adi, Ouli un Siga ir izjājuši mazliet agrāk nekā mēs, un tagad viņi jau ir pie rietumu kalna. Es mudinu Vinduru, lai viņus ātrāk panāktu, bet vecais Helgi diemžēl mani aiztur.
— Uz kurieni tu tā steidzies, mīļais? — viņš burkšķ sev bārdā. — Tā jau var drīz zirgu nokausēt, delveris tāds! Tā ja! Iegaumē: nekad neļauj zirgam ceļa sākumā auļot pilnā gaitā. Vispār rudenī nedrīkst ātri jāt… Nu, bet tagad, draudziņ, — viņš pēkšņi iesaucas, — parādi, ko tu spēj!
To teikdams, viņš negaidot aši iesit ar pātagu manam zirgam un tajā pašā laikā palaiž auļos savu ērzeli Gloui. Vindurs no viņa neatpaliek.
Mēs traucamies kā putni. Vējš vien svilpo man gar ausīm, bet pa labi mums garām strauji joņo kalns. Mēs abi gandrīz reizē panākam otras mājas bērnus un pieturam zirgus. Helga ir mazliet atpalikusi, bet drīz arī viņa piejāj.
— Tā, redz! Lēnām, toties droši, — vecais Helgi nosaka, atskatīdamies uz mazmeitu. — Lēnām, toties droši. Tā, redz! …
Es cenšos jāt iespējami tuvu Sigai. Šodien viņa ir neiedomājami skaista…
— Tu jāj tīri braši, — viņa saka, un man šie vārdi liekas labākā uzslava pasaulē — tos taču teikusi Siga.
— Es varu jāt vēl ātrāk, daudz ātrāk, nekā Vindurs skrien, — es atbildu.
Siga smejas — liekas, viņa man netic.
Turēdamies, tāpat kā iepriekš, līdztekus kalnam, mēs pajājam garām Steinariem un daudzām citām viensētām, kas atrodas kalna nogāzē. Taču te beidzas kalns un mūsu priekšā redzama vēl kāda viensēta, ko no visām pusēm ietver plaši lauki, kur ganās daudz govju. Šeit viss ir apbrīnojami skaists. Skaista ir gan lielā, baltā dzelzsbetona māja ar sarkanu jumtu, kura stāv uz līdzena, zaļa paugura, gan mājai blakus iekoptais dārzs. Ceļš vijas garām saimniecībai, lejup pa grantainu lauku. Šeit atrodas aitu kūtis. Tās ir septiņas, bet aiz tām — liels siena šķūnis. Visas ēkas nobal- sinātas ar kaļķiem, un visām ir sarkani jumti. Viss iežogots ar augstu, piec- kārtīgu dzeloņstiepļu žogu. Taču visvairāk gribas apbrīnot vārtiņus. Tie izgatavoti no dzelzs stienīšiem, nokrāsoti sarkanā krāsā un iestiprināti
augstās un varenās akmens kolonās. Šī viensēta liekas pati ievērojamākā, kādu vispār esmu redzējis. Es nevaru no tās atraut acu un esmu pārliecināts, ka pat karalim, kurš, kā man stāstīts, dzīvojot kādā miestiņā, ko sauc par Kopenhāgenu, nav tik skaistas mājas.
— Šī ir Hruthoulara. Vai šeit nedzīvo tava māmiņa? — Siga jautā.
Esmu tik ļoti pārsteigts, ka ilgi nevaru izrunāt neviena vārda. Beidzot
es izdvešu:
— Tad tāda ir Hruthoulara? Jā, mana māmiņa dzīvo šeit.
To teikdams, es vienlaicīgi izjūtu gan prieku, gan skumjas. Man ir patīkami, ka māmiņa dzīvo tik skaistā mājā, no šīs apziņas es pats savās acīs izaugu lielāks. Taču līdz ar to man liekas, ka māmiņa kļuvusi man neuzticīga. Cik ilgi esmu gaidījis to brīdi, kad varēšu viņai pastāstīt par visām savām rūpēm, pastāstīt par Hosu, par to, kā man gājis pa šo laiku! Bet vai tad māmiņa mani uzklausīs? Vai viņu interesēs mana dzīve, ja pati dzīvo tik brīnišķīgā mājā? Es apskaužu māmiņu. Jūtu, ka es no viņas kautrēšos. Es pat baidos viņu sastapt aplokos un tagad esmu pārliecināts, ka tas tā notiks. Es pagriežu savu zirgu uz Helgas pusi un saku tik mierīgi, cik vien spēju:
— Šeit dzīvo mana māmiņa.
— Es zinu, — Helga atbild, it kā runa būtu par kaut ko ļoti parastu.
— Kāda skaista māja! — es piebilstu.
— Skaista gan, — Helga apstiprina.
— Daudz skaistāka nekā Leigamiri, — es turpinu.
— Jā, — Helga negribīgi atzīst, — bet man tomēr labāk patīk Leigamiri.
Es vairs nerunāšu ar Helgu, viņa negrib mani saprast! Es gribu palaist Vinduru pilnos auļos lai kaut kā nomierinātos. Šajā mirklī pamanu, ka Helgi nogriežas no galvenā ceļa un dodas uz ziemeļiem, garām saimniecībai. Mēs viņam sekojam. Aiz kalna paveras plaša paleja. Ceļš šeit iet pa pelēcīgi melnu lavu, tas ir ļoti šaurs, abās pusēs ir daudz plaisu un bedru, un mums jājāj lēnām, citam aiz cita. Visur mētājas sausa, sadzeltējuša siena kušķi. Pirms daudziem simtiem gadu šo aizu piepildīja nokaitēta lava. Toreiz dzīve šeit, acīm redzot, nebūs bijusi tik mierīga kā tagad. Un ja nu pēkšņi viss atkal atkārtojas?
Taču labāk par to nedomāt.
Interesanti, cik zirgu šeit ir gājis pāri, lai cietajos akmeņos iemītu
ceļu? Varbūt pa tiem gājis paša Hlīdarendi Gunnara1 zirgs? Taču labāk par to nedomāt.
Drīz mēs piejājam pie nelielas upītes, kas tek pa lavu. Tā ir rāma, ļoti mierīga, dzidra un zilgana. Upītes krasti apauguši ar zaļu zāli, kas nesen nopļauta. Upītes krasti atgādina mazu mazītiņu oāzi lavas tuksnesī. Zaļie krasti stiepjas kā šaura strēmele, ko pa labi un pa kreisi, cik tālu vien acis var redzēt, pāršķeļ lavas bluķi. Upīte ir sekla, zirgiem tikai līdz ceļiem. Brasla vietā tās dibens ir līdzens. Šodien ir karsts, mūsu zirgi nosvīduši un grib dzert. Vindurs iebrien upītē, noliec galvu un tik alkatīgi rij ūdeni, ka no mutes dzelžiem viņam izšļācas veselas šļakatu strūklas. Vecā Helgi zirgs Gloui iegremdē purnu dziļāk par nāsīm un iet pret straumi. Upe ir tik dzidra, ka es tās dibenā labi saskatu baltos un raibos akmentiņus.
— Seit tava māmiņa vasarā vāca sienu, manu dārgo Hjalti, — Helgi saka. — Sīs upes krastos sienu pļāva Hruthoularas iedzīvotāji.
— Aha, — es tikai atbildu, bet mani pārņem kaut kāda dīvaina sajūta.
Kad jājam tālāk, ceļa malā es pamanu skaistu, krāsainu akmentiņu kaudzītes. No šiem akmentiņiem veidotas dažādas būves. Neviens man nekā nesaka, bet es tūlīt pazīstu, ka tas ir manas māsas Douras darbs. Seit viņa ir rotaļājusies vasarā kādā karstā dienā, kamēr māmiņa grāba sienu. Interesanti, ko es tajā dienā darīju?
Mēs vēl ilgi jājam pa lavu, bet tad pamazām atkal parādās augi. Pašiem nemanot, esam piejājuši pie aploka, kas atrodas lavas lauka malā. No lavas gabaliem sakrautas aploka sienas.
Mēs nokāpjam, noņemam seglus un sāpinām zirgus. Visapkārt daudzbalsīgs troksnis, bet es nekā nedzirdu un nekā neredzu. Esmu aizmirsis savu biklumu, aizmirsis it visu pasaulē, esmu piespiedies pie māmiņas, pie vismīļākās būtnes pasaulē, un viņa tajā pašā laikā čukst man ausi brīnišķīgus vārdus:
— Manu dārgo, manu mīļo puisēn!
Bet Douras šeit nav … Kur ir Doura?
Doura ir māsiņa.viņa ir saslimusi un nav varējusi atjāt.
Par laimi, Doura neesot pārāk stipri slima.
— Man atļāva uz neilgu laiciņu atjāt, lai redzētu tevi, manu puisēn, — māmiņa saka. — Doura tev sūta sveicienus. Viņa ļoti gribēja, lai es tevi satiktu. Viņa visu laiku tevi piemin. Es taču tikai uz mazu brītiņu, mīļo Hjalti, man jābūt atpakaļ pie Douras, viņai vienai būs garlaicīgi, ja es aizkavēšos.
Māmiņa ir pie manis. Tas ir neticams sapnis, kam nav nekā kopēja ar manu parasto dzīvi. Es staigāju māmiņai pie rokas apkārt aplokam, un neviens cits, tikai viņa mani interesē. Es neskatos uz Helgu, esmu aizmirsis Adi un Ouli. Pat Siga šajā brīdī ir tieši tāds pats cilvēks kā visi pārējie, un es par viņu nedomāju. Es vairs nedomāju arī pats par sevi un attopos tikai tad, kad Adi man saka, Palli esot tikko iedzinis aplokā manu Hosu. Tad es tūlīt atceros, ka esmu bagāts, un stāstu to ar lepnumu. Māmiņa ir ļoti priecīga un pat negrib ticēt, ka sveši cilvēki varētu būt tik labi pret viņas dēlu. Es eju kopā ar viņu aplokā. Jā, tā ir taisnība — tur atrodas mana Hosa. Kopš pavasara aitiņa ir ļoti pārmainījusies, bet tādu es arī biju cerējis viņu ieraudzīt: skaistu, ar tumši brūnu muguru un sāniem, ar baltām kājiņām, baltu vilnas kušķīti pierē un maziem, tumšiem radziņiem. Es stiepju Hosu pie māmiņas. Lai viņa redz. Bet Hosa savu saimnieku neklausa, no visa spēka turas pretī un ir ļoti apmierināta, kad es viņu palaižu vaļā.
Māmiņai laiks jāt projām. Viņa paspiež roku vecajam Helgi un saka, ka nezinot, kā pateikties par to, ka viņš esot tik labs pret mani.
— Nav par ko, nav par ko, mana dārgā! — Helgi atbild.
Pēc tam viņš papliķē māmiņai uz pleca un ilgi tur viņas roku, it kā negribētu vairs atlaist.
— Nav par ko pateikties, dārgā Inga, tev ir ļoti labs puisēns. Ļoti labs puisēns . . .
Te Helgi nosmīn sev bārdā un bez gala atkārto savu iemīļoto: «Tā, redz.» Vecajam Helgi parasti ir labs garastāvoklis, bet šodien pat neparasti labs.
Viņš staro un, mīņādamies no vienas kājas uz otru, visu laiku šņauc tabaku.
Kad māmiņa aizjāj, es vēl ilgi izjūtu tādu kā tukšumu. Man acis ir mitras no asarām un plecos it kā uzvēlies smags kalns. Pašreiz nav īstais brīdis bēdāties un skumt. Un arī vieta nav šim nolūkam piemērota. Visapkārt trokšņo un līksmo. No daudzajām bedrēm un ieplakām atskan vairākbalsīga dziedāšana.
Mēs ar Ouli dodamies izlūkos.
— V-viņi v-vis-si ir ap-pdzērušies, šie v-vīrieši, — Ouli saka un izsmējīgi smaida.
Starp sastingušajiem lavas gabaliem skaistās, ar zāli apaugušās iepla- ciņās starp segliem, iemauktiem un pārtikas somām dzīro iereibušie vīrieši, un Aiekas — pašlaik visas pasaules muļķība un stulbums būtu izķēmojis viņu sejas. Par viņiem nav vērts vairs runāt, viņi izskatās pretīgi. Viņi ir savas zemes kauna traips. Mēs ar Ouli, protams, nekad tādi nebūsim.
Laiks šodien brīnišķīgs, tādās dienās dzīvot pasaulē ir sevišķi priecīgi. Mana sirds ir pārpilna pateicības apkārtējai dabai, kaut māmiņa jau aizjājusi un man palicis tikai raibs jēriņš.
Nemanot saule sāk tuvoties horizontam. Visi cits pēc cita salūko savus zirgus un dodas uz mājām. Helga aizjāj kopā ar vectētiņu, bet man jāpaliek, lai aizdzītu aitas.
Kad aitas izlaiž no aplokiem, tās brīvībā ir grūti valdāmas un ašā gaitā tūlīt pat virzās uz dienvidiem, uz lavu, vēlēdamās ātrāk nokļūt savās mājās. Es uz Vindura jāju pa priekšu. Taka ir šaura, un viss ganāmpulks izstiepjas tievā, garā virtenē. Man jābūt uzmanīgam, lai priekšējās aitas mani neapdzītu, — tās traucas uz priekšu un nemaz nebaidās no manis un Vindura, gandrīz skrien zirgam zem kājām. Ganāmpulku no aizmugures dzen Adi, Ouli un Palli, bet Jouhans un Hatlgrimūrs palika pie aploka. Viņi solījās mūs panākt pirms tumsas iestāšanās.
Vairāk uz dienvidiem no upītes, kā jau man tika teikts, es aizšķērsoju ceļu un apturu ganāmpulku. Seit vislabāk visas aitas sadzīt kopā. Sācis jau krēslot. Palli, Adi un Ouli ir vēl tālu iepakaļ, uz lavas ceļa, un vakara klusumu pārtrauc tikai Kjammi un Strutura riešana. Es gaidu uz ceļa, saturēdams nemierīgo Vinduru. Aitas nepārtrauktā straumē virzās pāri upītei, pēc tam drāžas lejup gar krastu, kāri tverdamas īso, pēc pļaujas vēl neataugušo zālīti un izklīst gar lavas malu pa vietām, kur vēl redzama nenopļauta zāle. Bet daļa aitu, acīm redzot, nemaz nedomā par ēšanu. Tās stāv uz ceļa un skatās manī, it kā gribēdamas paj autāt, kāpēc es tās nelaižu uz mājām. Šeit ir arī Hata ar savu Hosu. Hosas brūnajās acīs es laikam izskatos ļoti nejauks, vismaz visai dīvains cilvēks. Hosa jau nezina, cik viņa man mīļa un cik viņa manās acīs izskatās skaista.
Beidzot visas aitas ir pārbridušas pār upīti, un mēs atkal dodamies uz dienvidiem. Aiz Hruthoularas man nav vairs jājāj ganāmpulkam pa priekšu, jo ceļš te kļuvis platāks, un aitas var brīvi iet gar abām malām. Es jāju kopā ar pārējiem un drīz vien pamanu, ka ar Palli nav labi. Viņam galva nezin kāpēc vairs nevar noturēties uz pleciem un liecas aizvien zemāk un zemāk. Palli, gods kam gods, no visa spēka tam pretojas. Viņš izmisīgi pūlas galvu noturēt vajadzīgā stāvoklī un pat pūlas ar gudru izskatu raudzīties apkārt, taču tas vairs neizdodas, it sevišķi pēdējais, jo tagad viņa acis atgādina beigta kumeļa acis.
Drīz Palli uzsāk dziesmiņu «Cauri aukstiem tuksnešiem», bet to nodziedāt neizdodas. Viņš uztraucas par to, ka mēs blenžam uz viņu un saka (pilnīgi pareizi), ka mēs būtu varējuši lūrēt arī uz kaut ko citu. Neesot uz viņu ko bolīt acis. Pēc tam viņš atkal uzsāk savu dziesmiņu.
— T-tu s-sam-mīsi v-visus j-jērus, Palli! — Ouli kliedz, un viņa bažas ir visai pamatotas, tāpēc ka mēs nepaspējam pat atskatīties, kad Palli jau atrodas pašā ganāmpulka vidū.
— Vai viņš jau no paša ceļa sākuma bija tik piedzēries? — es jautāju.
— Nē, bet viņš sāk reibt aizvien vairāk un vairāk, — Adi atbild.
Uznāk krēsla.
Palli uz kādu brīdi apklusis. Tagad viņš kā mēnessērdzīgs gurdeni velkas uz sava Skjones pakaļ ganāmpulkam. Mēs vērīgi uzraugām aitas un ļoti uztraucamies par to, kā veiksim atlikušo ceļa gabalu. Pēkšņi Palli atžirgst. Viņš skaļi kliedz uz suņiem, un tie tūlīt sāk skaļi riet aitas.
— Bet nu, ātrāk! — Palli sāk tās trenkt. — Vai gribat visu nakti ceļā pavadīt?
Pēc tam viņš palaiž Skjoni auļos un, smiedamies un bļaustīdamies pilnā kaklā, šaudās apkārt ganāmpulkam, it pa brīdim neganti plīkšķinādams pātagu. Taču tā tas neiet ilgi. Drīz Palli nokūst, galva atkal noslīgst uz krūtīm, un viņš atsāk savu dziesmiņu. Pēkšņi Palli nogriežas no ceļa uz neliela uzkalniņa, nošļūc zemē no zirga un visā garumā uz mutes iegāžas zālē. Viņa kājas sapinas pavadā, un Skjone, galvu noliecis, paliek turpat stāvot. Mēs pieskrienam klāt, atbrīvojam Palli kājas no pavadas, bet Kjammi aposta degunu, lai pārliecinātos, vai Palli nav miris. Taču viņš ir dzīvs. Palli kaut ko murmina, dzied un ir diezgan jautrā garastāvoklī. Pēc tam viņš paziņo, ka ne par kādu naudu necelšoties augšā un no šejienes projām neiešot, tāpēc ka šeit esot ļoti patīkami. Mēs visi esot muļķi.
Mēs apspriežamies un secinām, ka esam nokļuvuši neapskaužamā stāvoklī. Tuvojas nakts, un tumsā aitas var izklīst uz visām pusēm. Mēs gan esam vīrieši, bet diemžēl vēl pārāk mazi vīrieši. Bet uz paugura bļaustīdamies vārtās tas pats mūlāps, kuram vajadzēja mūs pavadīt uz mājām. Tāpēc mums pašiem jāizdomā, ko tagad darīt.
Mēs norunājam, ka abi brāļi kopā ar suņiem dzīs ganāmpulku, bet man tiek uzdots visatbildīgākais pienākums — piecelt Palli un aizvadīt viņu uz mājām.
Es eju pie Palli un cenšos viņu pierunāt.
— Palli, dārgais Palli, — es atkārtoju vismaigākā balsī un cenšos iestāstīt, ka mums jāsteidzas uz mājām, ka ganāmpulks pa ceļam var izklīst, ka viņš ir atbildīgs gan par aitām, gan par mums visiem.
Jā, viņš to zinot. Bet mēs visi esot muļķi un dīkdieņi. Vai arī mēs domājot, ka viņš par to šauboties?
— Ko gan jūs būtu izdarījuši bez manis? — Palli jautā.
Taču viņa domas lēkā kā zaķēns. Pēkšņi viņš pieceļas sēdus un ar saviem dzelžainajiem pirkstiem cieši satver mani aiz pleca.
— Pasaki Solveigai, lai viņa tūlīt nāk šurp! — viņš stostīdamies pavēl. — Pienācis laiks viņu pārmācīt. Pavēli viņai atnākt. Un Jouhanam arī. Labāk parunāšu ar abiem kopā. Pasaki, lai viņi atnāk pie manis, vai dzirdi?
— Palli dārgais, — es iebilstu, bet mana sirds klauvē kā veseris, — bet Solveigas taču šeit nav . ..
— Kā — nav! Kur tad viņa ir?
— Viņa ir mājās. Mēs taču neesam mājās, dārgais Palli.
Viņš atkal noslīgst zemē.
— Lūk, kā? Kur tad mēs esam?
— Dārgais Palli, mēs jājam mājup no aplokiem, un mūsu aitas tumsā var pazust. Mums drīzāk tās jāpanāk, — es viņam paskaidroju, viegli šņukstēdams. — Tev jāceļas augšā. Izbeidz muļķoties, jāsim.
— Muļķoties. . . — Mēle viņam mežģījas. — Protams, tā visa ir muļķošanās. Es tūlīt ceļos. Kur Skjone?
Palli pieceļas kājās, līgodamies kā noklīdusi un izkāmējusi aita. Viņš noņem platmali un vicina to virs galvas.
— Skaties, tā ir mana jaunā, brūnā platmale. Vai redzi? — viņš jautā.
Lai nu kā, sāk iet it kā uz labo pusi.
— Aha, redz, kur viņš ir, mans Skjone! Redz, kur viņš ir — mans dārgais draugs! — Palli saka. Grīļodamies viņš pieiet pie zirga un apkampj tā kaklu. — Skjone, mans dārgais, tu svētītais radījums! Nē, tu esi pārāk labs tādam mūlāpam kā es. Es taču esmu ubags, bet tu īsts zelts. Es pat neesmu pelnījis jaunu, skaistu platmali. Jā, Skjone, tev tā piestāv daudz labāk nekā man . . .
Viņš pļāpā un pļāpā bez apstājas. Es stāvu mazliet nostāk, turēdams aiz iemauktiem Vinduru, un nedrīkstu ne vārda iebilst. Pēc tam pievedu Vinduru pie ciņa un uzrāpjos mugurā.
— Bet tagad jāsim ātrāk, dārgais Palli, — es saku, — citādi zēni tumsā pazaudēs visas aitas.
Taču Palli izliekas, it kā manis nemaz nebūtu, un turpina sarunāties ar Skjoni, svētīdams to un sajūsminādamies par sava mīluļa labajām
īpašībām. Tajā pašā laikā viņš neaizmirst visādi nozākāt to nelaimīgo mūlāpu, kam Skjone pieder. Beidzot Palli uzmauc savu skaisto, brūno platmali zirgam galvā. Bet tas, acīm redzot, nebūdams diezin kā apmierināts ar parādīto godu, tūlīt nomet platmali zemē.
— Ek, Skjone! Ek, mans dārgais! Tev nepatīk mana platmale? Un tev ir taisnība. Tavai brīnišķīgajai galvai tā nav nekas. Nu, arī man tās nav žēl, nemaz nav žēl. Ja jau tu to negribi, tad es arī negribu. Metīsim to pavisam prom! . ..
Palli sāk meklēt platmali. Pie tam viņa galva smagi nozvejas zemē, un galvai paklausīgi seko ķermenis. Palli tomēr sagrābsta savu platmali, panēm to un aizsviež tālu sānis, bet pats paliek guļus tajā vietā, kur nokritis. Tādējādi mēs neesam ne par soli pavirzījušies uz priekšu — uz māju pusi.
Es atkal nokāpju no zirga un sāku meklēt platmali. Ir jau tik tumšs, ka es to nevaru saskatīt.
Palli guļ uz muguras, plaši atmetis rokas un kājas, un pilnā kaklā dzied. «Tagad esmu bez pajumtes! Bez pajumtes!» viņš pilnā rīklē bļaustās. «Jā, pilnīgi bez pajumtes.» Pēc tam viņš pēkšņi sāk raudāt un iegalvo man, ka viņš no trūcīgajiem esot visnelaimīgākais pasaulē. Viņam neesot vērts vairs dzīvot. Nabaga Palli! Viņš apveļas uz vēdera un pilnā balsī raud. Esmu tā nomocījies un arī sāku raudāt. Tagad dīcam abi divi it kā sacenzdamies, bet ir jau iestājusies nakts. Es vairs nedzirdu ne skaņas no ganāmpulka, ne arī zēnu balsis. Acīm redzot, viņi jau ir aizgājuši ļoti tālu. Kas lai zina, kā viss šeit beigsies.
— Klausies, — pēkšņi ierunājas Palli, piecēlies četrrāpus, — klausies, mans labais.
Es pieeju viņam klāt.
— Vai tu zini, ka tā vecene negribēja tevi laist uz aplokiem? Redzi, kāda viņa ir! Bet nebaidies, tūlīt Palli viņai parādīs. Tici, Hjalti, es viņai pamatīgi sadošu. Lai tikai es atgriežos mājās! Sitai Solveigai būs ļoti derīgi kaut reizi mūžā dzirdēt par sevi taisnību. Un arī Jouhans no manis dabūs, kā nākas. Žēl, ka viņa nav šeit. Ek, Hjalti, visa zeme jau uz tā strādnieku darba vien turas, bet kas strādniekam no tā tiek? Nekas. Visi skatās uz viņu no augšas. Jā, velns parāvis, no augšas! Bet tagad tam beigas. Tagad es viņiem parādīšu …
— Labi, dārgais Palli, lai jau tā būtu, bet tagad jāsim drīzāk, — es saku. — Tagad mums nav laika ar tādām lietām noņemties. Ir jau nakts.
— Bet kas man par daļu, ir nakts vai nav? — Palli lepni pasaka un atkal izstiepjas zemē. — Es gribu parādīt šai Solveigai, saproti? Nu kaut vai par to, kā viņa izturas pret tevi.
— Solveiga ir pret mani ļoti laba, — es iebilstu.
— Laba? Ak tā gan? — Palli neskaidri murmina.
— Jā, — es uzstāju, — viņi visi ir ļoti labi, varbūt Gudruna labāka par visiem.
— Gudruna! — Palli nicinoši nosprauslājas. — Ak tu! Gudruna arī nav daudz labāka. Arī viņa taču mūs, kalpus, neieredz.
Palli uz brītiņu apklust, bet pēc tam atsāk dziesmu, ko atkal pārtrauc pusvārdā, lai paziņotu:
— Es… gribu, lai Jouhans tūlīt nāk šurp. Tāpēc ka tu, Hjalti, esi nabaga bārenis, un man kauns par tevi. Man kauns, ka es neesmu bijis pret tevi diezgan labs. Tagad es ņemšu tevi savā aizsardzībā. Saproti? Tagad tev būs īsts draugs. Palli būs tavs draugs. Vai tu gribi? Kāpēc tu klusē?
— Protams, gribu, dārgais Palli, — es atbildu ar asarām acīs. •— Bet tagad jāsim.
— Muļķības! Uz kurieni tu tā steidzies? Vai tad tu gribi ātrāk ieraudzīt Solveigu? Ha-ha-ha-ha! Ak, būtu nu atnācis Jouhans! Viņš jau nu man dabūtu p-p-ēc… nopelniem. Viņš taču ir auns, Hjalti, īsts auns. Baidās no savas vecenes! Zaķapastala! Es to viņam arī acīs pateikšu. Lai tikai es ar viņu sastopos.
Tumsā var sadzirdēt tuvojamies zirgu soļus. Zirgu pakavi skaļi klaudz uz grantētā ceļa. Acīm redzot, jātnieki traucas pilnos auļos. Drīz mūsu priekšā no tumsas iznirst trīs jātnieki. Tie ir Jouhans, Hatlgrimūrs un Steinaru saimnieks.
— Kas tas? Kas te notiek? — Jouhans jautā.
Es mēģinu viņam paskaidrot. Palli klusē un guļ kā beigts.
— Kādi idioti! — Jouhans skaišas un nokāpj no zirga. — Bet kāpēc tu šeit slaisties, Hjalti?
— Un tur ar ganāmpulku tikai divi? — Hatlgrimūrs jautā.
— Es jautāju, kāda velna pēc tu šeit slaisties, zeņķi, — Jouhans uztraucas un sagrābj mani aiz elkoņa.
— Vai nesaproti, ka nevar atstāt ganāmpulku tikai diviem zēniem? — Hatlgrimūrs uzstājas.
Es klusēju. Ka gan var viena laika atbildēt uz tik daudziem jautājumiem?
— Tevi derētu pamatīgi nosukāt, — Jouhans draud. Pirmo reizi viņš ar mani runā tik bargi.
Steinaru saimnieks un Hatlgrimūrs steigšus jāj tālāk.
— Tā ir nejēdzība, ka mani nabaga puisēni divi vien valda visu ganāmpulku! — nozuzdams tumsā, rājas Hatlgrimūrs.
Iznāk tā, it kā es viens pats būtu bijis pie visa vainīgs,, bet Palli, tas pats Palli, kurš tikko piedāvāja man savu draudzību, manis labā neiebilst ne vārda. Liekas pat, ka viņam vairs nav vēlēšanās parunāt ar Jouhanu. Katram gadījumam viņš guļ kluss un mēms kā zivs.
— Palli dārgais, vai tu esi saslimis, vai? — Jouhans jautā. — Bet nu celies augšā, draudziņ.
— Man arī šeit ir labi, — Palli murmina.
-— Vai tikai tu neesi sataisījies te palikt pa nakti? — Jouhans iesmejas.
— Par to nevienam nav nekāda bēda, — Palli paziņo. — Mēs ar Skjoni paši tiksim galā.
— Ko tu šeit vēl nīksti, zeņķi? — Jouhans klūp man virsū. — Veikli, marš pakaļ ganāmpulkam!
Es pievedu Vinduru pie liela ciņa, uzrāpjos mugurā un jāju projām. Sirds man no aizvainojuma sažņaudzas. Nakts tumsā man vienam bail, un es raudu par savu vientulību. Un ko tad, ja es noklīstu no ceļa? Un ko tad, ja troļļi nonāk no kalniem un mani sagrābj? Lai jau — man tagad vienalga.
Laiks velkas lēnām. Vindurs skrien vienmērīgos rikšos. Skatos, ka viņa gaišās krēpes viļņo skrējiena taktī, un domāju par notikušo. Tikko vakar vakarā Jouhans mani bija aizstāvējis, un es nemaz negribēju sagādāt nepatikšanas un tomēr esmu viņu sarūgtinājis, kaut vainīgs nejūtos. Man pat liekas, ka Jouhans pret mani ir bijis netaisns.
Drīz aiz muguras dzirdu zirgu pakavu dipoņu. Vindurs sāk skriet raitāk.
— Neesi jau necik tālu ticis, mazuli! — dzirdu Jouhana balsi.
Palli klusē. Viņi abi ir mani panākuši.
— Ātrāk, ātrāk, — Jouhans mudina un iesit ar pātagu manam Vin- duram.
Tas metas auļos. Es sāku slīdēt uz sāniem, bet man izdodas noturēties un stingrāk nosēsties uz savas aitādas. Skjone auļo pa priekšu, lepni atme-
tis galvu. Zem viņa pakaviem šķiļas dzirksteles, viņš aizsteidzies krietnu gabalu abiem pārējiem zirgiem priekšā. Palli kā bezveidīga guba pieplacis pie zirga muguras, tomēr turas un zemē nekrīt. Pret debess fonu zilganajā rudens tumsā rēgojas melni klinšu apveidi. Ir parādījies mēness.
Mēs strauji auļojam uz priekšu. Ganāmpulku panākam jau netālu no Steinariem. Adi un Ouli ir visu paveikuši lieliski, un tāpēc abi ir ļoti lielīgi. Tiesa, daļa jēru, it sevišķi tie, kam savainotas kājas, bija no savām mātēm atpalikuši. Pārgājiens no kalnu ganībām šiem jēriem bija grūts.
Mēs tos tāpat atstājām aizmugurē. Toties mana Hosa ir nenogurdināma. Viņa, tāpat kā vecā Hata, paspēj ceļā paplūkt vēl zālīti. Jā, nav ko teikt, mana Hosa ir tiešām dūšīga!
Ceļā starp Steinariem un Leigamiri mēs ganāmpulku pametam un auļojam uz mājām. Tagad aitas var iet, kur viņām patīk. Pie vārtiņiem mēs noņemam zirgiem seglus un nesam uz māju. Starp Hjatli terasi un mūsu laukiem kaut kādi ļaudis dzen aizkavējušos ganāmpulku. Tie, acīm redzot, ir no Tverdalūras. Viņiem ir savas ganības un savi aploki.
Virtuvē mūs gaida karsta gaļas zupa ar apbrīnojami garšīgiem rāceņiem. Pa ceļam Palli nebija pat muti atvēris. Viņš klusē arī tagad, kad ierodamies mājās. Pašlaik viņš ir tajā omā, kas man pie viņa nepatīk. Jo vairāk viņš klusē pie galda, jo vairāk viņš runās tad, kad būsim palikuši ar viņu divatā. Melno galvu zemu noliecis pār bļodiņu, viņš skaļi strebj zupu un čāpstina.
Jouhans ir neparasti jautrs. Es vēl nekad neesmu redzējis, ka viņam tā spīdētu acis. Mēs ēdam trijatā, un ēdienu mums pasniedz Solveiga.
— Ēd, mazuli, parādi, ka esi vīrietis, — Jouhans saka, nebūdams vairs dusmīgs.
Solveiga stāv, rokas sānos iespiedusi, un smaidot skatās uz mums, pēc tam pieiet pie lielās petrolejas lampas, kas šodien pirmo reizi pakārta virs galda, uzgriež lielāku gaismu un saka jau mazliet īgni, bez smaida
sejā:
— Ir gan ļaudis pasaulē! Ēd garšīgu zupu un tā čāpstina, ka visa istaba skan! Būtu vismaz pamācījies labas manieres pie kārtīgiem cilvēkiem.
Palli strauji paceļ galvu no bļodiņas un caur pieri paskatās uz Solveigu. Taču viņš klusē. Acīm redzot, viņš ir aizmirsis to runu, ko gatavojās teikt, mājās atgriezies.
Solveiga pievēršas man. Viņas seja atkal noskaidrojas, un viņa jautā:
— Nu, Hjalti, vai aplokos bija interesanti?
— Es tur sastapu māmiņu, — es atbildu.
— Vai tiešām? Tas ir ļoti labi, mīļais. Man prieks, ka tu uz turieni aizjāji.
Solveiga mani sīki iztaujā par mūsu tikšanos un interesējas, vai esmu cītīgi strādājis. Te es apklustu un neviļus nosarkstu. Jouhans laiž vaļā skaļus smieklus.
— Cītīgi? Ha-ha-ha! — viņš smejas, apsūkādams lielu kaulu, ko tur ar abām rokām. — Cītīgi? Kas to deva!
Viņš sāk stāstīt, ka mēs ar Palli esot atpalikuši 110 ganāmpulka, pametuši to otras mājas zēnu ziņā. No viņa paskaidrojuma izriet, ka Palli nezin kāpēc esot sācis iecirsties un neesot gribējis jāt uz mājām un es, to izmantodams, atpalicis un neesot izpildījis to, kas man bijis uzticēts. Iznāca tā, ka pie visa vainīgs esmu bijis es viens pats, bet Palli nevainīgs kā jēriņš. Es jau trīcu un sagaidu visbargāko sodu, bet te notiek kaut kas pavisam negaidīts. Solveiga pagriežas pret Jouhanu un viņam bargi saka:
— Ek, Jouhan! Kā tev nav kauna par visu vainot mazo! Vai tad viņš šoreiz ir vainīgs? Nē, vainīgi ir citi, un tu labi zini, kas tieši. Un tu pats? Kur tu pats blandījies? Kāpēc tu nejāji kopā ar ganāmpulku? Tu esi gļēvulis, tāpēc tu uzklūpi tam, kas nav spējīgs sevi aizstāvēt. Vai varbūt tu domā, ka bērnam jāatbild jūsu — pieaugušo vietā par to, ka jūs uzvedaties kā īsti idioti! Nē, es vairāk negribu nekā dzirdēt, Jouhan!
To pateikusi, Solveiga aiziet uz pagrabu, kur nezin vai kāds uzdrīkstēsies viņai sekot. Tur viņa ir neierobežota valdniece, un neviens nevar viņas varu apstrīdēt.
Mana sirds no sajūsmas vai pamirst. Tad tādi ir šie pieaugušie ļaudis! Neviens nevar iepriekš uzminēt, kā viņi rīkosies. To viņi, gan Palli, gan Jouhans, ir pelnījuši. Jouhans pašlaik izskatās diezgan nokaunējies, bet Palli atgrūž bļodiņu un, dusmīgi piepūties, iet uz durvīm. Viņš vairs ne- grīļojas. Izspūrušie melnie mati viņam šūpojas kā stiprā vējā vistai aste.
Mēs paliekam ar Jouhanu divatā. Man ir lielisks garastāvoklis, un es gatavojos vēl ilgi izbaudīt savu uzvaru. Taču no tā diemžēl nekas neiznāk: virtuvē atgriežas Solveiga un pavēl:
— Ej gulēt, mazuli.
Dusmīgi sakniebusi lūpas, viņa veikli novāc no galda traukus, izlikdamās, ka nemaz neredz Jouhanu, kas stāv pie loga, baksta zobus un paslepus vēro sievu. Šodien man negribas sarūgtināt Solveigu, un es paklausīgi aizeju gulēt.
Turpmāk viss norisinās tieši tā, kā jau biju paredzējis. Tikko esmu gultā, Palli atkal atgūst runas dāvanas. Sākumā gan no viņa kakta var dzirdēt tikai neskaidru čukstēšanu un kaut kādu murmināšanu, bet vēl nevar saprast neviena vārda. Istabā ir tumšs. Vienīgi pa lodziņu virs Palli gultas viešams mēness gaismas atspulgs. Esmu bezgala noguris, bet nevaru nekā nomierināties. Esmu uzvaras prieka pārpilns. Pašlaik man gribētos dziedāt, nevis gulēt. Te spalgi iečīkstas Palli gulta, un istabas tumsā saklausu balsi:
— Vai dzirdēji, ko tā vecene teica, Hjalti? Kā tev patīk? Vai viņa mani nelamāja kā vienmēr?
— Viņa tevi nelamāja, — es atbildu.
— Ha-ha-ha! Nelamāja? Vai tu domā, ka esmu muļķis? Viņa jau vienmēr tā. Bet Jouhans tik vien zina kā klusēt. Lupata! Viņš taču jau sen zem tupeles. Tāda ir viņu pateicība par visu, ko es daru. Pazīstu es tādu Solveigu! Bet Jouhans tikai klusē. Lupata un vēlreiz lupata! Tāda ir viņu pateicība! Tevi nedrīkst lamāt, nē! Lamāt drīkst tikai mani. Saproti?
Es klepoju, nezinādams, ko atbildēt. Bet Palli turpina izkratīt savu sirdi. Palli lamā Solveigu, nosauc par nepateicīgu, tādu, kas nenovērtējot viņa darbu, kaut arī uz viņa vienīgā pleciem gulstoties rūpes par saimnieku labklājību. Beidzot Palli apklust. Arī es klusēju. Taču jau pēc īsa brītiņa sāk atkal visu no gala:
— Un tu, Hjalti, domā, ka es ļaušu ar sevi tā apieties? Nē, to es viņiem neļaušu. Vai tu zini, ko es izdarīšu? Es aizbraukšu.
— Ko? — es brīnos. — Tu aizbrauksi?
— Jā, aizbraukšu. Un rīt pat, jau gaismiņā. Šeit es vairs nepalikšu nevienu dienu, nevienu pašu dienu! Jau sen to vajadzēja izdarīt. Būtu vēl labāk, ja es dotos projām jau šovakar. Kam gan es te esmu vajadzīgs? Kas pēc manis skums? Vai tu skumsi?
— Jā, — atbildu, — es skumšu.
— Var jau būt, mīļais. Var jau būt, ka tu arī skumsi, bet man nav laika par to domāt. Rīt no rīta es braucu prom.
— Uz kurieni tad tu brauksi, Palli? — es jautāju.
— Uz kurieni? Kam gan par to kāda daļa? Varbūt aizbraukšu uz dienvidiem, uz Reikjaviku. Tur esot darbaļaužu organizācija. Jā, es noteikti braukšu projām. Un kļūšu par šīs organizācijas priekšsēdētāju. Ek, tad ar sadošu piparus visiem šiem draņķīgajiem lauku lielmaņiem, kas mani apspieduši jau no pašas bērnības! Redzēsi, kad atgriezīšos, es Solveigu ietupināšu cietumā. Ha-ha-ha-ha!
— Nē, Palli, nevajag, nevajag! — es izbijies lūdzos.
Ej tu sazini, kā viņam paveiksies!
— Nebaidies, muļķīt, tevi es nepametīšu. Tu taču vēl esi muļķītis. Bet
šeit es vairs nepalikšu nevienu dienu. Rīt no rīta es braucu projām. Un kam gan es šeit esmu vajadzīgs? Kas pēc manis skums?
Palli runā un runā bez apstājas. Sākumā viņa nodoms mani mazliet uztrauc, bet, tā kā viņš visu laiku skandina vienu un to pašu, mans uztraukums pāriet. Pēkšņi jūtu, ka esmu ļoti noguris. Ir jau vēls, un nemanot man aizveras acis. Šodien pieaugušie atkal likuši man pabrīnīties. Tas, kam es vismazāk uzticējos, pēkšņi izrādījās mans vislielākais aizstāvis. Tā pamazām es sāku labāk iepazīt ļaudis. Bet Palli visu laiku tikai runā un runā.
Ārā melno klusa un mierīga rudens nakts. Pa logu es vēl sadzirdu aitu blēšanu. Tās jau ir veikušas savu ceļojumu un pienākušas mājas tuvumā. Varbūt tur ir arī manas Hosas balss?
— Nekādā ziņā es šeit ilgāk nepalikšu! Nepalikšu nevienu pašu dienu! — Palli murmina.