Visu vasaru es nesu no govju kūts mēslus un krāvu milzīgā kaudzē, un vesels mākonis dzelteno mēslu mušu to uzskatīja par savu mitekli. Tās visu vasaru uzmācīgi sīca ap šo kaudzi. Tagad kaudze ir nozudusi. Nozudušas arī mušas. Mēslu bedre kļuvusi tukša, un tās dibenu klāj tikai lielas akmens plāksnes, kas baltas mirdz rudens saules staros. Ar tādām pašām plāksnēm izliktas arī bedres sienas. Pirms dažām dienām Palli un Steinaru kalps sakrāva kūtsmēslus lielās kastēs, ko tad pa divām uzsēja zirgiem mugurā un aizveda. Bija četri pa pāriem sasieti zirgi. Es vadīju zirgus no kaudzes pie kaudzes, pēc tam nodevu Helgai, viņa zirgus veda tālāk un nodeva savam tēvam, kurš tad uz lauka izkrāva kastes. Sajā dienā mēs ar Helgu bijām nosoļojuši daudz kilometru un pret vakaru jutāmies krietni noguruši. Otras mājas ļaudis kūtsmēslus veda ar ratiem, bet Jouhans uzskatīja, ka tas neesot izdevīgi.
Dīvains cilvēks ir mūsu Palli. Viņš nekur tā arī neaizbrauca, kaut gan par to runāja. Laikam savu apņemšanos bija aizmirsis. Varbūt ari sapratis, ka citās vietās dzīve nemaz nebūs saldāka. Kādu vakaru es viņam teicu, cik bagātas un skaistas ir Hruthoularas mājas, bet viņš ļoti uztraucās, pierādīdams man pretējo.
— Jā, kad uz šo māju skatās no malas, tur liekas laba un pārtikusi dzīve, — viņš iebilda, — bet tur dzīvot nemaz nav tik patīkami. Es to labi zinu. Esmu taču pats tur strādājis.
— Varbūt tur tomēr ir labāk nekā pie mums? — es neatlaidos.
— Pat salīdzināt nevar. Seit ir daudz labāk, — Palli paziņoja. — Kā tu domā, vai tavai māmiņai tur ir laba dzīve?
Es atbildēju, ka par to mēs netikām runājuši.
— Es arī nevaru pateikt, kā viņai iet, — Palli teica. — Zinu tikai to, ka es viņu neapskaužu. Šie skopuļi, turienes saimnieki, pat ēdiena nenosliecas.
Protams, Palli ir pesimists, un visu, ko viņš runā par šejienes zemniekiem, nevar ņemt par pilnu, taču mana sajūsma par Hruthoularu tūlīt saplaka. Tagad man ir tikai viena cerība: laiks iet, es kļūstu lielāks un drīz spēšu palīdzēt māmiņai, ja viņai būs grūti.
Vajag tikai sākt domāt par kaut ko nopietnu, tūlīt uzrodas gan rūpes, gan uztraukumi, un tomēr dzīvot pasaulē ir ļoti interesanti. Rudens šogad ir brīnišķīgs, dienas pieturas jaukas, un pats esmu prieka pārpilns. Gribas kliegt tik skaļi, lai mani varētu sadzirdēt visa pasaule. Esmu tikai norūpējies, ka Hata vairs nemaz neuzvedas tā kā pavasarī. Viņa arvien nozūd kalnos, un es ļoti reti redzu Hosu. Kaut drīzāk pienāktu ziema un uzsnigtu sniegs, tad mana Hosa mitināsies aitu kūtī. Taču ziema nezin kāpēc visai nesteidzas. Būtu jau bijis laiks, bet te pēkšņi kļuvis tik silts kā vasarā. Tas ir ļoti savādi. Kādā jaukā dienā pie sakņu dārza es pamanu tikko uzplaukušu pieneni.
— Ja nu šogad ziemas nemaz nav? — es saku Helgai, kad abi sēžam pie žoga un sildāmies rudens saulē.
— Nu, tad visu laiku būs vasara, — viņa atbild, it kā tā būtu pavisam parasta parādība.
Helgai diemžēl prātiņš ir īsāks, nekā es to būtu gribējis.
— Bet, — es iebilstu, — tad aitas nekad nemitinās pa kūti, neizēdinās sapļauto sienu, un nākošajā vasarā nebūs vairs jāpļauj.
— Iedomājies, kāda nelaime! Man gan gribētos, lai vienmēr būtu vasara, — Helga saka.
— Tā nevar būt, — es strīdos pretī.
— Kāpēc nevar?
Ir nu gan tā Helga! Viņa ir vislabākā meitene no visām, kuras es pazīstu, un pie tam arī skaista, bet viņai nav nopietnības. Tagad Helga priecājas, ka iedzinusi mani strupceļā, un tas viņai ļoti patīk. Taču šoreiz nekas neiznāks. Es rūpīgi apdomāju, ko atbildēt, pēc tam ļoti nopietni saku:
— Tāpēc ka dievs tā negrib.
Tā viņai vajag! Lai redz, cik es esmu gudrs. Taču Helga nezin kāpēc tikai smaida.
— Bet kāpēc dievs tā negrib?
— Tāpēc, ka negrib, — es dusmīgi atbildu.
— Tāpēc, ka negrib? Tā nav atbilde, — viņa zobojas.
— Nē, tā ir ļoti laba atbilde.
— Nē, nav atbilde.
Mēs ilgi strīdamies, kamēr aizmirstam, par ko esam sākuši strīdēties. Pēc tam mēs pēkšņi sākam runāt par ko citu.
— Tu šeit esi tikai audžubērns, — Helga pēkšņi paziņo. — Tev šeit nekā nav. Viss pieder tētim un māmiņai un, ja jau tas pieder viņiem, tad arī man.
— Tā varbūt arī ir, — es atbildu, — bet mana māmiņa dzīvo ļoti bagātā viensētā, daudz labākā nekā jūsējā.
To teikdams, es pēkšņi ar sirdssāpēm atceros visu, ko man stāstīja Palli, un mana balss aizlūst. Taču Helga to nepamana. Viņa no niknuma piesarkst un dusmīgi izmet:
— Kas par to?
Pēc tam Helga paziņo, ka vairāk ar mani nedraudzēšoties, un ilgi sēž piepūtusies un nesaka ne vārda. Pēc kāda brītiņa viņa gan ierunājas, bet tikai tāpēc, lai nosauktu mani par muļķi, tad atkal apklust un domīga plūc zāles stiebriņus, kas aug viņai apkārt. Apklustu arī es. Klusēšana velkas neiedomājami ilgi. Helga jau vairākas reizes ir nodungojusi vienu un to pašu dziesmiņu un saplūkusi veselu klēpi zāļu, beidzot es uzdrošinos pajautāt:
— Vai neiesim uz Hjatli terasi? Šodien tik jauks laiks . ..
— Man vienalga, — Helga atbild.
— Iesim.
— Labi, iesim, — viņa ir ar mieru.
Mēs pieceļamies un klusēdami dodamies uz terasi. Pusceļā Helga pēkšņi ieliek savu roku manējā un saka:
— Hjalti dārgais, lūdzu, piedod! Neapvainojies. Es tā negribēju.
— Ja tu arī man piedosi, — es atbildu.
— Man nav ko piedot, — Helga saka.
Atkal viss ir labi. Abi esam salīguši mieru un, saķērušies rokās, dodamies augšup uz Hjatli terasi.
Laiks pieturas brīnišķīgs, taču, neraugoties uz silto laiku, rudens jau liek sevi manīt. Zāle ir nodzeltējusi un izbalojusi, vienīgi nelielā zemes
gabaliņā apkārt geizeram redzams koši zaļš vainags. Pa visiem laukiem kā lāceņu ogas milzīgā biezpiena bļodā izmētātas kūtsmēslu čupiņas. Otras mājas Hatlgrimūrs, Adi un Ouli ārda kūtsmēslus, bet es šodien esmu brīvs. Palli un Jouhana nav mājās, viņi aizgājuši uz birzi sacirst kurināšanai; žagarus.
Augšā kalnos laiku pa laikam norīb šāvieni, un tie skaļi atbalsojas klintīs. Šāvieni iztraucē apbrīnojamo klusumu, kas valda visapkārt. Mednieki tur medī irbes. Pēc dažām dienām tās aizlidos no mūsu kalniem tālāk, uz zemes centrālajiem rajoniem. Taču arī tur mednieki viņas dabūs rokā.
Dienas kļūst manāmi īsākas, bet laiks vēl aizvien ir silts. Kūdras laukumā, kas atrodas netālu aiz aitu kūts, Palli ir sagriezis daudz kūdras. Es sanesu kūdru pagalmā un sakrāvu skaistos strēķos, bet Jouhans. jau ir izkliedējis kūtsmēslus pa visiem laukiem. Kādā decembra dienā mēs visi, abu māju bērni, sapulcējamies uz Hjatli terases. Tuvojas vakars. Debesis klāj drūmi, pelēki mākoņi. Tādas debesis mums ļoti nepatīk, un mēs ātri savācam savus kaulus un ragus. Jau rīta pusē vējš no jūras bija sapūtis lietu kopā ar sniegu, kas gan ātri pārstāja.
Pēkšņi sāk snigt biezs sniegs, uznāk vēja brāzma. Mājas pazūd trakojošās vētras tumsā. Mēs skriešus dodamies lejup no kalna un neesam vēl
sasnieguši māju, jau visa apkārtne kļuvusi balta jo balta. Sniega pārslas krīt un krīt, nekas nav saredzams, un bez tam tuvojas arī nakts.
Ziema ir klāt.
Jouhans cer, ka snigšana drīz pierims, bet vecais Helgi skurinās, pūš sev bārdā un saka — viņš neesot par to pārliecināts. Pēc viņa domām, tāds laiks varot pieturēties ilgi. Palli nekādus pareģojumus neizsaka. Viņš apliek šalli un jautā, kur esot viņa ziemas cepure. Solveiga pasniedz cepuri un interesējas, kur viņš gribot iet. Palli izvairās atbildēt. Arī Jouhans apģērbjas, un viņi abi nozūd sniega vētrā.
Paiet ilgs, ļoti ilgs laiks. Ārā trako tāda vētra, ka mājai krakšķ visi baļķi. Vecais Helgi iziet, lai padotu govīm barību. Es varu iet kopā ar viņu. Mēs dodamies uz siena šķūni. Tur pie durvīm stāv kastes ar sienu, ko padot govīm. Citas ir domātas vakaram, bet citas — rītrītam. Helgi tās ir piepildījis jau dienā, tas ir viņa darbs. Tagad viņš ņem divas lielas kastes, bet es ņemu vienu mazu kasti jaunajam bullēnam Dretliram. Kaste ir smaga, un to es tikko spēju aiznest pāri pagalmam uz govju kūti. Vētra trako, vējš gāž gandrīz no kājām, un arī elpot ir grūti.
Helgi noliek kastes kūts stūrī un aizdedzina lukturi.
— Nu, atnesi gan, — viņš saka, kad es ieeju kūtī. — Varens puika! Es vienmēr esmu teicis, ka no tevis iznāks lietas koks. Tā, redz. Tagad notīri grīdu, bet es atnesīšu Rozei sienu.
Govju kūtī ir silti. Saņēmušas barību, govis nesteigdamās gremo sienu, un man patīk sēdēt viņām blakus un klausīties, kā ārā gaudo vētra.
Tad atnāk Solveiga. Viņa slauc govis, un mēs ejam uz māju. Atgriežas arī Palli un Jouhans. Abi ir apsniguši no galvas līdz kājām. Palli ir kluss un drūms, toties Jouhans — neparasti jautrs. Sen neesmu viņu redzējis tik labā garastāvoklī kā šodien, kaut gan viņi ir atraduši tikai nelielu daļu aitu, vienīgi tās, kas ganījušās mājas tuvumā. Hatas un Hosas tur neesot bijis.
Vakariņas mēs ēdam virtuvē. Mājā ir auksti. Logu stikli aizsaluši. Jouhans apgalvo, ka ārā tik stipri snieg, ka divu soļu attālumā neko nevarot saredzēt. Viņš domā, ka šī esot pati spēcīgākā vētra, kādu jebkad piedzīvojis. Helgi apstrīd — šī esot tīrais nieks salīdzinājumā ar to vētru, kas plosījusies novembrī pirms daudziem gadiem, kad bojā gājis nelaiķis Torvi no Hetlas.
— Toreiz vētra uzbrāzās tikpat negaidot kā šodien, — stāsta vecais vīrs, — es to ļoti labi atceros, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Tā, redz. Tas notika dažas dienas pēc mana dēla Hjaulmara piedzimšanas . . .
— Dieva dēļ, dārgais Helgi, nestāsti šo notikumu! — Gudruna lūdz. — Mēs taču to visi zinām no galvas.
Helgi apklust, izvelk no kabatas mutautu un šņauc degunu tik skaļi, ka sienas atbalso. Pēc tam viņš klusēdams šņauc tabaku. Jouhans smejas un saka, kaut arī toreiz novembrī vētra varbūt esot bijusi spēcīgāka, taču arī šodien tā viņam liekoties pietiekami stipra.
Es nevaru saprast, kāpēc Jouhanam tik labs garastāvoklis. Liekas — negaiss viņam sagādā pat prieku. Vai tiešām viņam ir vienalga, ja pazūd tik daudz aitu? Tieši tāpat viņš priecājās vasarā, kad uznāca ļoti spēcīga lietus gāze un salija kaltēšanai izārdītais siens. Es to nekādi nevaru saprast.
Jau gultā, kad esmu viens pats, mani sagrābj nemiers. Kas noticis ar Hosu? Vētra, protams, viņu būs pārsteigusi kaut kur kalnos. Pašlaik viņa brien pa sniegu, bet es guļu zem silta pēļa un nevaru nekā palīdzēt. Kaut gan varbūt varu. Lūgšu par viņu dievu. Varbūt nav labi — lūgt dievu, lai pasargā vienu vienīgu aitiņu? Dievs, protams, uzskata, ka viņam ir arī svarīgākas darīšanas. Taču Hosa ir mana vienīgā aita, mans vienīgais prieks, un es ceru, ka dievs neņems manu lūgumu ļaunā. Un es lūdzu viņu tik dedzīgi, kā vien spēju, lūdzu parūpēties par manu Hosu. Es ticu, ka viņš man palīdzēs. Es nomierinos un aizmiegu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka viss būs labi. Bet vētra met lielas sniega šaltis aizsalušajā logā virs Palli gultas.
Nākošajā dienā vētra vēl nav norimusi. Tāpat kā iepriekšējā dienā, gaudo vējš un nepārtraukti gāžas sniegs. Es neizeju no mājas. Visu dienu mēs ar Helgu sēžam manā gultā un spēlējam kārtis. Vecais Helgi savā istabā kāš vilnu, bet Gudruna vērpj. Jouhans un Palli strādā pagalmā. Kad viņi ienāk istabā, abi atgādina sniega vīrus. Palli atnes spaiņus ar ūdeni; tie ir apledojuši, un ūdenī peld slapjš sniegs un ledus gabaliņi. Palli un Jouhans pastāsta, ka vairākas aitas esot pašas atnākušas uz aitu kūti, bet Hatas un Hosas tur neesot. Nozudušās aitas meklēt šādā laikā esot veltīgs darbs.
Paiet trīs dienas, bet vētra vēl aizvien nenorimst.
Beidzot ceturtajā dienā cauri sniega plīvuram paspīd saule. Sniegs vairs nesnieg, debesis noskaidrojušās, un tikai pa kalnu nogāzēm vēl joņo zemais putenis. Tagad nogāzes ir nolīdzinājušās ar ieleju. Vienīgi visaugstāko klinšu virsotnes šur un tur slejas pāri baltajam tuksnesim. Ari kalni tagad liekas pavisam līdzeni un gludi.
Nevar redzēt arī mūsu mājiņu uz Hjatli terases. Tā ir paslēpusies zem biezas sniega kārtas.
Kā sevišķu labvēlību es novērtēju atļauju pavadīt Palli, kad viņš dodas meklēt aitas. Protams, Struturs arī nāk mums līdz. Pa purvu un gar upi klaiņo nosarmojušie zirgi. Seit ir arī Palli zirgs Skjone. Tagad viņš ir pavisam savādāks nekā vasarā. Skjonem spalva savēlusies, pieres krēpēs iesalušas sniega pikas, bet astē trizuļo ledus gabaliņi. Skjones spožajās acīs jaušams nemiers un skumjas.
Upīte dobji veļ savus ūdeņus apledojušos krastos. Kad vētra trakoja pilnā sparā, tā vietām bija gājusi pāri krastiem, atstādama ledus sastrēgumus. Palli, kā parasti, klusē, bet ne jau tāpēc, ka viņam būtu slikts garastāvoklis. Palli grib man tikai pierādīt, ka tagad viņš ir galvenais. Es taču vispār esmu tikai maza astīte, kas neko daudz nenozīmē. Viss Palli izskats it kā pauž: skaties, tas esmu es, kas iet. Man ne no kā nav bail. Esmu pieaudzis vīrietis, kas nebaidās ne vētras, ne negaisa. Palli tiešām ir pašpārliecināts. Viņš soļo pa upes krastu gar ledus sastrēgumiem un tos rūpīgi apskata. Viņš zina, kas viņam jādara. To es redzu pēc viņa muguras, pēc viņa lielās kažokādas cepures.
— Veries šurp! — viņš saka un rāda divus aitu ķermeņus ledū. — Tā jau es domāju.
Pēc tam Palli apskata tetovējumu, bet, acīm redzot, to nepazīst, jo nevar atbildēt uz manu jautājumu, kam pieder šīs aitas.
— Šīs nešpetnās aitas ir ieklīdušas upē kaut kur augstāk, ielejā. Tās, acīm redzot, šurp atnesusi straume, — viņš paskaidro un iesper ar kāju sasalušajai aitai. Jā, viņam ne no kā nav bail.
Mazliet tālāk mēs atrodam vēl dažas aitas. Tās stāv atsevišķi pa vienai, iestigušas kupenās, un liekas, it kā pašas arī būtu veidotas no sniega. Aitas nespēj pakustēties. No vēdera nokarājas milzīgas lāstekas, kas viņām neļauj paspert ne soli. Tagad aitas no cilvēkiem vairs nebaidās un nedomā no tiem bēgt. Palli iet pēc kārtas pie katras aitas un ar nazi nogriež lielākās lāstekas.
Pēc tam mēs dzenam aitas uz māju. Debesis ir pavisam bez mākoņiem. Mums pretī velk neliels zemais putenis, un man liekas — visas kalnu nogāzes sākušas kustēties. Tās slīd lejup no pašas augstākās virsotnes,
kas sazīmējama uz tālā, zilganā debesu fona. Tā ir. ziema, kas nāk ar saviem karapulkiem. Šodien visa ieleja ir to varā.
Man sals kniebj vaigos, toties Strutu- ram savā kažokā ir ļoti silti. Viņš mierīgi sīkiem solīšiem skrien pakaļ aitām, sagriezis asti gredzenā. Kad mēs sasniedzam māju, sāk krēslot. Šodien mēs nekur vairs neiesim.
Nākošajā dienā pieturas ļoti jauks laiks. Ārā ir neliels sals, bet debesis ir skaidras un gaiss mierīgs. Šodien visi — gan Jouhans, gan Palli, gan Hatlgrimūrs — dodas meklēt aitas. Viņi domā, ka aitas varētu būt ieputinātas. Mums, zēniem, arī atļauj iet līdzi. Protams, Struturs un Kjammi, kā parasti, katrā meklēšanā arī nāk līdzi. Mēs apbruņojamies ar lāpstām, bet Jouhans vēl paņem garu maiksti ar mazu atsperīti galā. Ar šo maiksti viņš pārbauda kupenas. Iegrūdis maiksti sniegā, Jouhans to pagroza, pēc tam izvelk un skatās, vai uz atsperītes nav uzķērušies vilnas kušķi. Ja vilna ir, tad skaidrs, ka zem sniega atrodas aitas. Vienā kupenā mēs tā atrodam uzreiz trīspadsmit aitu. Tās visas ir dzīvas un jūtas daudz labāk nekā tās, kuras mēs atradām virs sniega. Mums, zēniem, uzdod aitas dzīt uz mājām. Aitas skrien diezgan moži, un pēc izskata nemaz nevar pateikt, ka tās ir bijušas tādās sprukās. Šajā dienā mēs atrodam vēl vairākas aitas, bet Hatas un Hosas starp tām nav. Katru nakti man sapņos rādās Hosa. Taču tie diemžēl arvien lūdzu dievu, lai mana aitiņa atrastos, manas lūgšanas, jo Hosa tā arī neatrodas.
ir tikai sapņi. Tomēr es vel Dievam laikam apnikušas
Nedēļu pēc vētras sākuma Palli dodas kalnos. Abās mājās joprojām vēl nav visu aitu, un viņš grib paskatīties, vai tās nav palikušas kalnos. Pārējie tam negrib ticēt. Visticamāk, ka negaiss aitas būtu nodzinis ielejā.
Šodien ir svētdiena. Es neuzdrošinos lūgt atļauju iet Palli līdzi, bet viņš pats to izdara manā vietā.
— Vai puikēnu var ņemt līdzi? — viņš jautā Solveigai. — Laiks ir tik jauks, un gājiens viņam nāks tikai par labu.
Viens vīrs, viens zēns un suns — visi trīs dodas uz austrumiem, kalnos. Sniegs čirkst zem kājām, saule mums silda muguru un met sniegā tievas, garas ēnas. Mēs ejam aizvien tālāk, un, kaut arī mani soļi un Strutura solīši ir ļoti īsi, drīz sasniedzam pašu augstāko virsotni. Šeit mēs apstājamies un skatāmies uz ieleju, kur izkaisītas viensētas un redzama upe, kas tagad atgādina zilu, viļņainu līniju, kura šķeļ balto sniega tuksnesi.
— Cik šeit skaisti! — Palli saka. — Paskaties tikai uz upi! — Pēc tam viņš uz brītiņu iegrimst domās un turpina: — Tā plūst uz jūru. Skaties, kur ceļš no kalniem uz jūru. Taisni lejup pa straumi.
Es nezinu, ko atbildēt, un tikai piebalsoju viņa vārdiem. Mēs ejam tālāk. Mūsu priekšā zaigo kalni, bet aiz tiem atkal ieleja un atkal upe. Es vienmēr biju domājis, ka, uzkāpjot kalnā, var redzēt tā pretējo nogāzi. Taču tā nav. Kad esam pašā virsotnē, es savā priekšā redzu bezgalīgu plakankalni ar daudziem baltiem un gludiem pauguriem un dažas klintis austrumos. Palli saka — tās esot Stāpara klintis. Uz turieni mēs arī dodamies. Šeit valda savāds klusums. No dzīvās radības ne vēsts, vienīgi četri kraukļi notupušies uz paugura. Tie lēkā un muļķīgi ķērc, kaut gan tiek uzskatīti par visai gudriem putniem. Kad pieejam tuvāk, kraukļi klusēdami paceļas gaisā, un mēs sadzirdam viņu melno spārnu švīkoņu.
Nekas neliecina, ka šeit nesen būtu bijušas aitas. Kalns ir kā izmiris. Sasalusi sniega sērsna čirkst zem mūsu apledojušiem ādas zābakiem.
Palli man paskaidro, ka šeit esot ļoti labas ganības, uz pauguriem augot daudz viršu, bet starp tiem ieplakās — zāļains purvs. Aitām šeit patīkot ganīties agri pavasarī, jo pēc sniega nokušanas apkārt purvam ātri uzaugot sulīgs un garšīgs grīslis. Turpretī tagad visu augu valsti līdz pavasarim apracis sniegs, kaut arī plakankalnē sniega mazāk nekā ielejā.
Mēs uzkāpjam uz kādas klints un raugāmies visapkārt. Tagad es varu redzēt ieleju otrpus kalniem. Dienvidaustrumos plešas lēzeni pauguri. Tieši aiz šiem pauguriem, Palli saka, atrodoties ieleja. Uz ziemeļiem no šejienes plešas mūsu ganības. Tagad beidzot esmu uzzinājis, kur tās atrodas, taču pašlaik nav īstais laiks par to prātot.
— Šeit, pie Stāpara klintīm visu rudeni ganījās Hata, — Palli turpina. — Es domāju, ka šeit viņu arī būs pārsteigusi vētra. Vislabāk būtu iet uz dienvidaustrumiem. Tur nelielā ielejā ir ezers, un tā krastos aug kārkli. Šajos kārklos aitas labprāt ganās.
Mēs ejam uz ezeru. Visu laiku neesmu atvēris muti, taču pašlaik man liekas, ka būs pieklājīgāk, ja kaut ko teikšu.
— Interesanti, vai tagad ganībās ir bēgļi? — es jautāju.
— Kas? Bēgļi? — Palli nesaprot.
— Jā, bēgļi.
— Nē, tie laiki jau pagājuši, — viņš atbild.
— Kāpēc lai viņi tur nebūtu? — es jautāju. Man liekas daudz interesantāk, ja bēgļi būtu bijuši.
Palli nicinoši nosprauslājas. Viņš nedomā atbildēt uz tādiem jautājumiem.
— Mēs dzīvojam divdesmitajā gadsimtā, — Palli beidzot saka.
Es nesaprotu, kāda tam nozīme. Kāds sakars te gadsimtam? Vai nav vienalga, divdesmitais gadsimts vai ne?
— Bet troļļi, — es turpinu, — vai tad troļļu arī nav?
— Kas? Troļļi?
— Nu jā, troļļi un elfas.[6] vai tad viņu vairs nav?
— Viņu nekad arī nav bijis, troļļu nu nekādā gadījumā, — Palli paziņo, pieņemdams cienīgu izskatu.
— Savādi! — es nosaku. — Kāpēc tad par to raksta grāmatās?
— Ne jau viss ir taisnība, ko tajās raksta, — Palli atbild.
— Vecais Helgi man stāsta, ka esot gan bēgļi, gan troļļi, — es ietiepjos. — Vai tu domā, ka Helgi melo?
— Nekā es nedomāju, — Palli atcērt. — Acīm redzot, Helgi prot melot ne sliktāk kā citi. Nu, protams, ne viss ir tā, kā viņš tev stāsta.
Man šī Palli piezīme nemaz nepatīk, un es, mazliet apvainojies, saku:
— Kāpēc tu domā, ka Helgi mānās? Helgi ir ļoti labs.
— Varbūt tā arī ir, — Palli piekrīt, — bet ir tāds paradums — puikām stāstīt melus. Atceros, man arī bieži meloja. Daudzus notikumus un piedzīvojumus, ka man liekas, tikai tapec vien stasta, lai jūs kļutu vel dumjāki.
— Tas nozīmē, ka Helgi man visu to stāsta, lai es kļūtu dumjš? — es naivi jautāju.
Palli neatbild, bet tikai pasmejas. Šodien viņam ir labs garastāvoklis. Tomēr ar mani sarunāties viņam laikam nav viegli, jo es visu laiku atsaucos uz veco Helgi.
— Tu, protams, labi pazīsti karaļus, karalienes un visus tos salašņas, par ko mēs vienmēr lasām dažādās pasakās. Tas viss ir blēņas. Kāda mums, islandiešiem, daļa gar viņiem! Un Helgi tev to stāsta tikai tāpēc, ka arī pats ir līdzīgus stāstus klausījies bērnībā.
— Laikam tomēr ir interesanti būt par karali, — es turpinu izprašņāt.
— Ir interesanti, ir neinteresanti, — Palli izvairās. — Mums Islandē nemaz nav karalis vajadzīgs.
— Mums taču ir savs karalis Kopenhāgenā?
— Ak, kas nu tas par karali! Nez vai viņš maz ir tāda liela persona. Es labāk gribētu būt bagāts zemnieks.
— Palli, vai tad tu gribi but par zemnieku? Tu taču visu laiku sirdies uz zemniekiem, saki, tie esot sīkstuļi un slikti izturoties pret kalpiem.
Šoreiz Palli nekā neatbild. Viņš sāk iet ātrāk, es tikko spēju sekot. Acīm redzot, viņam apnicis atbildēt uz maniem jautājumiem. Taču tik viegli viņš no manis vaļā netiks.
— Tu taču tā teici, Palli?
— Nu labi, teicu, un, ja jau teicu, tas nozīmē, ka tā ir taisnība, — viņš neapmierināts atbild.
Kā Palli to pasaka, varu uzminēt, ka šī saruna viņam apnikusi, un neuzdrošinos to turpināt. Tagad man jāpadomā cits sarunas temats. Kādu laiku mēs soļojam klusēdami. Es nezinu, par ko runāt, un sāku domāt par Hosu.
Mēs apstājamies uz neliela paugura. Priekšā redzams ezers, ko Palli minēja. Ezers ir aizsalis. Virs tā laidelējas vairāki kraukļi. Pēkšņi Struturs sāk ostīt gaisu, pēc tam uzņem pēdas un brašā izskatā skrien uz ezera pusi.
Lejā, uz krasta, mēs atrodam vētras upurus. Pirmo ieraugām lielu aitu. Tā guļ uz sāniem. Apkārt aitai izveidojusies liela kupena, virs tās redzama galva. Pret sauli pavērstajā pusē rēgojas tukšs acs dobums. Acs nav. Es šo aitu pazīstu. Tā ir Hata.
Šajā ziemas un sniega valstībā, šajā stindzinošā sala valstībā man pēkšņi kļūst karsti, un es jūtu, ka dzīslās man sāk straujāk pulsēt asinis.
Palli klusēdams saņem Hatu aiz raga. Viņa ir vēl dzīva. Es redzu, ka viņa kustina lūpas, un, kad saule apspīd veselo aci, plakstiņš nolaižas un paceļas vienu, pēc tam otru reizi. Vienīgās jūtas, kas mani tagad pārņem, ir naids pret kraukli.
— Kā tas var būt, ka aita vēl ir dzīva? — es jautāju.
Palli neatbild. Viņš iebāž roku kabatā un izvelk nazi. Es zinu, ko tas nozīmē. Tūlīt pat uz baltā sniega izplūst sarkanas asinis. Hatas mokas ir beigušās.
Taču ne tikai kraukļi vien te lidinājušies. Sniegu nopēdojušas lapsas, tāpēc Struturam darba pietiek. Viņš skraida turp un atpakaļ, griežas riņķī uz vietas, osta zemi un uzņem gan vienas, gan otras pēdas. Sniegā mētājas apgrauzti kauli un vilnas kumšķi. Šeit nobeigušās daudz aitu. Un visur, kur vien paskaties, redzams viens un tas pats: visur kupenās aitas — dažas vēl pusdzīvas, pārējās beigtas, lapsu saplosītas. Neviena no turpat divdesmit aitām vairs nestāv uz kājām. Vētra tās ir nogāzusi zemē, bet drausmīgais vējš un biezais sniegs nav ļāvis piecelties. Palli izbeidz šo pusdzīvo aitu mokas. Cita nekā nevar darīt. Viņa seja pie tam ir ļoti nopietna.
Uz ledus netālu viens no otra redzami divi bezveidīgi sniega kamoliņi.
Es zinu, kas tur ir. Esmu par to tik pārliēcināts, ka tūlīt dodos pie viena. Es zinu, ka tā ir mana Hosa. Tā arī ir. Viņa guļ uz vēdera, priekšējās un pakaļējās kājas izstiepusi. Galva nolikta uz ledus. Hosa ir vēl dzīva un pat tagad baidās no sava saimnieka. Kad es tuvojos, viņa mēģina bēgt, bet, protams, tas neizdodas. Hosa ir tā piesalusi pie ledus, ka var tikai mazliet pakustēties. Tā viņa ir nogulējusi vairākas dienas. Tagad esmu atnācis viņai palīgā. To jau vajadzēja izdarīt agrāk. Bet vai tad es varēju?
Klusēdams skatos uz Hosas skaisto purniņu un pieliecies glāstu galvu. Garā vilna uz pieres ir apledojusi, bet brūnie ragi ar maigām šķērssvīt- riņām pie pašas galvas, ir vēl silti. Pēc visa pārciestā viņa ir vēl dzīva. Es nezinu, vai Hosa to jūt, bet man viņas ir tik ļoti žēl, ka varu raudāt. Es mīļi glāstu purniņu, bet tas, acīm redzot, Hosai nepatīk, jo viņa raustās un kustina kājas.
Pienāk Palli.
— Nu, kas šeit? — viņš jautā.
Uzzinājis, kas par lietu, viņš kādu laiku skatās visapkārt un pēc tam saka:
— Aitas vētrā būs atklīdušas šurpu pēc tam, kad ūdens aizsalis, bet šīs divas, lūk, uzgājušas uz ledus un noturēties kājās, protams, nav spējušas.
Es nedzirdu, ko saka Palli. Man liekas, viņa vārdi te ir pavisam lieki. Taču, redzot viņam rokās nazi, es visu saprotu. Jā, tikai tagad saprotu, ka esmu zaudējis visu savu mantību. Ar lūdzošām acīm es skatos uz Palli. Bet vai tad mana vēlēšanās kaut ko nozīmē? Itin nekā.
Es aizgriežos un noslauku asaras, kas klusām un lēnām rit man pār vaigiem. Kad paceļu acis, Palli savu jau ir padarījis. Uz ledus radies vēl viens sarkans plankums.
Palli pieiet pie otra kamoliņa. Tas ir Jouhana baltais jērs. Tas guļ tieši tāpat kā mana Hosa. Palli stāv ar nazi rokā un kādu brīdi klusēdams skatās uz jēru. Pēc tam viņš atstumj cepuri pakausī, noslauka no pieres sviedrus un atkal iegrimst pārdomās. Beidzot viņš pieliecas un sāk ar nazi atbrīvot vilnu, kas iesalusi ledū. Pēc tam viņš apgāž jēru uz muguras un rūpīgi apskata kājas, it sevišķi pakaļējās. Tajā vietā, kur gulēja jērs, ledus ir mazliet atkusis un tagad redzams neliels iedobums. Palli nogriež no jēra vilnas ledus gabalus, un neesmu vēl atguvies, kad viņš jau uzvēlis jēru sev plecos un dodas uz mājām.
Drūmo nāves ezeru apspīd sarkani, asinīm līdzīgi decembra saules stari, kura lēnām iegrimst dūmakā virs dienvidu kalnu nogāzēm.
Palli smagi soļo man pa priekšu. Sniegs čirkst zem viņa kājām. Struturs kalnos ir daudz ko redzējis, un sunim ir tāds izskats, it kā viņš būtu guvis lielu dzīves pieredzi. Es eju pats pēdējais, zaudējis visu, kas man bija.
Atpakaļ mēs ejam lēnāk, jo smagās nastas dēļ Palli spiests bieži atpūsties, taču nogurumam viņš nepievērš uzmanību. Lai nu Palli daudz ko runā, bet savu saimnieku labā gatavs darīt visu, kas viņa spēkos.
Kad mēs pārrodamies mājās, pagalmā jau ir tumsa. Mēs novietojam jēru tukšā aizgaldā govju kūtī. Viņš ir ļoti vārgs, un visi šaubās, vai izdzīvos.
Pie vakariņu galda mēs stāstām par savu gājienu. Mājinieki klausās ļoti uzmanīgi un visi ir ļoti apmierināti ar Palli. Un kāpēc gan lai viņi
nebūtu apmierināti? Palli arī ir ļoti jautrs. Varbūt tas ir muļķīgi, taču nezin kāpēc domāju, ka manu jēru Palli arī varēja izglābt. Tā taču bija visa mana bagātība, turpretī Jouhanam jēru ir ļoti daudz. Bet tā laikam nevajag domāt. Vismaz neviens cits tā nedomā. Kad runā par Hosu un kāds piezīmē, ka man ar aitām neveicoties, Solveiga smaidīdama skatās uz mani un vēsi izmet:
—- Zaudē tikai tas, kam ir ko zaudēt.
Pēc tam viņa paņem no plīts kastroli un dodas ar to uz pagrabu. Līdz šim brīdim es ar sevi kaut kā cīnījos, bet Solveigas vārdi man ir tik sāpīgi, ka es pieceļos no galda un eju augšā. Uguni neiededzis, es iemetos gultā un raudu spilvenā, tajā pašā spilvenā, kas laikam gan vairāk par jebkuru citu spilvenu pasaulē iesūcis asaru. Drīz istabā ar sveci rokā ienāk Gudruna. Viņa apsēžas uz gultas malas, glāsta man galvu un saka:
— Neraudi, mīļo Hjalti, neraudi, dārgais. Kas lai zina, varbūt nākamajā pavasarī tev uzdāvinās citu jēru. Cerēsim, ka būsi laimīgāks.
— Es raudu ne jau tāpēc, ka man nav jēra, — es atbildu, — man žēl Hosas, žēl viņas ciešanu.
— Daudzi cieš, Hjalti. Tāda ir dzīve, — Gudruna saka.
— Bet saki, Gudruna, — kāpēc dievs to atļauj? — es jautāju. — Vai tad dzīvnieki viņa priekšā ir kaut ko nogrēkojušies?
Es paceļu galvu un redzu, ka Gudruna mierīgi un uzmanīgi skatās uz mani.
— Dārgo puisēn, — viņa nopūšas, — tu man uzdod jautājumus, uz kuriem es nevaru tev atbildēt. Pasaulē ir daudz tāda, ko mēs nesaprotam. Dzīve, kā tu jau zini, ir dažkārt apbrīnojami jauka, taču reizē arī pilna ciešanu. Mēs pie tā pierodam un ciešanas izjūtam tikai tad, kad tās skar mūs pašus. Mēs vienmēr domājam, tikai par sevi, tikai paši par sevi.
— Bet es nedomāju par sevi. Domāju par Hosu, — es iebilstu.
— Jā, jā, mans mīļais, — Gudruna pasmaida. — Tu domā par Hosu. Bet kāpēc tu domā par viņu? Viņas ciešanas taču nebija lielākas kā pārējām aitām. Tas nozīmē, ka tu domā par Hosu tikai tāpēc, ka viņa piederēja tev.
— Jā, laikam tāpēc, — es čukstot atbildu.
— Tad nedomā par viņu vairāk, dārgo Hjalti. Paiet laiks, un bēdas aizmirstas. Dzīve ir noslēpumaina, un to ir grūti izdibināt. Tāpēc jau arī mums ir tik interesanti dzīvot, vai nav tiesa? Kā tu domā?
Es varbūt visu nesaprotu, par ko runā Gudruna, bet, kad viņa pēc laiciņa aiziet un es dzirdu uz kāpnēm viņas vieglos soļus, manas bēdas vairs nav tik lielas kā iepriekš. Es gan jvēl raudu, bet man jau ir vieglāk. Es skaitu «Mūsu tēvs debesīs» un lūdzu dievam žēlastību, kaut arī viņš man atņēmis visu mantu. Es varbūt nebiju pelnījis būt visskaistākās aitas īpašnieks, kādu viņš jebkad radījis? Varbūt tāpēc man tik ļoti žēl Hosas, ka viņa bija mana! Es varbūt nemācētu pārvaldīt pasauli dieva vietā, taču man liekas — es daudz ko izdarītu labāk par viņu! Vai Palli rīkojās pareizi, izglābjot Jouhana jēru, bet nokaujot manu Hosu? Jā, varbūt tas tā ir. Un tomēr tam pilnīgi noticēt es nevaru.