Divdesmitais februāris! Mana dzimšanas diena! Esmu desmit gadus vecs. Līdz divdesmit gadiem man jāgaida tikai desmit gadu. Tad es precēšos. Sigai būs divdesmit deviņi gadi.
Nav vairs manas Hosas, un es nevaru viņu aizmirst. Nākamajā dienā, pēc tam kad mēs ar Palli atradām aitas, Palli un Jouhans atkal clevās uz ezeru. Viņi iejūdza zirgu ragavās un atveda beigtās aitas.
Starp citu, šajās dienās man ļoti svarīgu vēstuli atsūtīja bagāts tirgotājs no apriņķa pilsētas. Vēstulē ar lieliem, skaistiem burtiem bija rakstīts mans vārds: «Hjalti Hanesona kungam. Jūs esat nodevis pārdošanai maisiņu ar pastēti.» Mazliet zemāk izlasu: «Jums jāsaņem 12 kronu.» Tālāk sekoja kaut kādi kāsīši un ķeksīši, ko nevarēju saprast. Tas bija vārds, ko es neatceros. Tātad no manas mīļās Hosas palikušas tikai atminas un šī vēstule, viņas pēdējais sveiciens.
Mazo aitiņu, ko Palli uz saviem pleciem pārnesa mājās, mēs saucam par Oufeigu. Visi viņai parāda sevišķu uzmanību. Mēs ar Helgu ļoti mīlam Oufeigu un esam aitiņu iemācījuši ēst maizi. Solveiga viņai dod tikko slauktu siltu pienu, kasa pakakli un saka: «Mana mīļā aitiņa.» Pat Jouhans dažkārt Oufeigai uzsmaida un pa reizei nopriecājas.
— Paskat, cik mīlīga!
Vienīgi Palli, ierodoties govju kūtī, izliekas, ka neredzētu aitiņu. Oufeiga taču ir viņam dzīvību parādā. Kāpēc gan lai viņš pievērš aitiņai uzmanību?
Ir ziema. No Hjatli terases līdz pat mājai saputināta stāva, gara kupena. Šī kupena paslēpusi mūsu mazo, jauko mājiņu. Tagad otras mājas zēni no terases vizinās ar lielām, smagām ragaviņām, ko viņiem uztaisījis tētis. Kad abiem zēniem labs garastāvoklis, un tas ir diezgan bieži, viņi atļauj arī man vizināties. Helga no kalna vizinās uz dēļa, ko viņa izvilkusi no vecmāmiņas gultas. Ziemas vakari ir ļoti skaisti, un dzīvot pasaulē arī ziemā ir jauki. Patīkami skatīties vakara debesīs, kas piebārstītas spožām zvaigznēm, un vizināties ar ragaviņām no kalna! Kad nevar iet ārā, Helgi un Gudruna- mums stāsta dažādus notikumus. Mēs klusi sēžam un klausāmies Gudrunas glāsainajā balsī un adāmo adatu knakstēšanā. Vecais Helgi pa to laiku guļ. Viņam nemaz neinteresē Gudrunas stāsti, un tāpēc viņš guļ. Dažreiz Helgi sāk krākt tik stipri, ka traucē mums klausīties, tad Gudruna aizrāda:
— Helgi dārgais, nekrāc tik stipri!
— Ha! Ko? Es tak nemaz nekrācu. Es pat acis neesmu aizvēris.
— Nē, tu biji aizmidzis, mans mīļais.
— Es biju aizmidzis? Nē, es nebiju aizmidzis. Es dzirdēju visu, ko tu stāstīji.
Gudruna stāsta tālāk, bet pēc kāda brīža atkal dzirdama krākšana, kas sākumā tik tikko saklausāma, bet kļūst aizvien stiprāka un stiprāka, līdz Gudruna savu stāstījumu atkal pārtrauc:
— Nekrāc taču tik stipri, Helgi!
Viņš kaut ko nomurmina un apgalvo, ka neesot gulējis. It nemaz neesot bijis aizmidzis. Viņš tikai atpūšoties. Tā, redz. Un tūlīt pat atkal aizmieg.
Nav jau, protams, brīnums, ka vecajam Helgi neinteresē Gudrunas stāsti. Tie viņam nepatīk. Gudrunas stāstos vienmēr ir neiedomājami na
badzīgi un nelaimīgi, bet ļoti labi un rātni zēni un meitenes. No šiem ,'tāstiem mums ar Helgu sariešas acīs asaras, bet mēs zinām, ka beigas noteikti būs labas. Labie bērni sastaps bagātus ļaudis vai pat princi un princesi, kas viņiem palīdzēs, un paši beidzot kļūs par karaļiem un karalienēm. Pavisam citādus notikumus stāsta vecais Helgi. Notikumi strauji seko cits citam. Visi vīrieši ir milži, bet sievietes — milzīga auguma. Dažkārt viņš stāsta arī par milzīgiem troļļiem, kas staigā pa jūrām un ezeriem un sper soļus ar saviem septiņjūdžu zābakiem no viena kalna uz otru. Parastām cilvēciskām būtnēm ir bīstami ar tiem sastapties. Kad mēs ar Helgu klausāmies, mums mati ceļas stāvus un pār muguru skrien saltas tirpas. Mēs klausāmies sasprindzināti līdz pat brīdim, kad Helgi rokās parādās sarkanais kabatas lakats, ko viņš pieliek pie deguna, un viss drausmīgais stāstījums beidzas ar skaļu deguna šņaukšanu. Pēc tam Helgi ievelk degunā tabaku un, kratīdamies no skaļiem smiekliem, saka:
— Tā, redz, mani mīļie.
Gudruna strīdas ar viņu. Viņa uzskata, ka bērniem nevajag stāstīt tādas lietas. Tad Helgi sāk smieties vēl skaļāk un pastāsta mums kādu islandiešu teiksmu, bet šīs teiksmas, izņemot teiksmu par Gretiri, nav tik interesantas kā pasakas par troļļiem un milžiem.
Un tomēr visinteresantākie ir stāsti, ko mēs, bērni, paši stāstām cits citam. Šie mūsu pašu stāsti paliek vislabāk atmiņā, vieš šausmas un satrauc. Mēs tos stāstām krēslā, kad esam pagalmā vai siena šķūnī, kad neviens no pieaugušajiem mūs nedzird un kad pie mums ir Ouli un Adi, kas nav dzirdējuši Gudrunas un vecā Helgi pasakas. Pieaugušajiem par šīm pasakām nekas nav jāzina, tāpēc ka tajās darbojas drausmīgi rēgi un spoki, kas uzbrūk dzīviem cilvēkiem. Sevišķi daudz šādu nostāstu zina Ouli. Viņš savai stostīgajai balsij piešķir tik neiedomājami draudīgu pieskaņu, ka mēs vai pamirstam no bailēm un nedrīkstam pat pakustēties. Helga pēc tam dažkārt pat iešņukstas un apņemas, ka nekad vairs neklausīšoties, bet nākošajā dienā, protams, ir jau savu apņemšanos aizmirsusi.
Kas nepazīst Ouli, varbūt pabrīnīsies, kā gan tāds stosteklis, kurš tikko prot lasīt, var zināt tik daudz nostāstu par spokiem. Un tas ir pareizi. Ouli šos nostāstus nav nekur izlasījis, nav arī noklausījies. Viņš tos izdomā stāstot turpat uz vietas. Viņam ir talants. Ouli var stāstīt par visu, par ko tikai grib. Viņa spoki nav vis nekādi nieki. Tie ir šausmīgi spoki. Protams, ne jau viss, par ko viņš stāsta, liekas ticams. Bet kāda tam nozīme?
Taisnība te tikai traucētu. Visi nostāsti par spokiem ir izdomājums. Kāpēc tad Ouli tos nevar izdomāt tāpat, kā to dara citi? Vismaz mēs te neredzam nekā peļama.
Es jau pieminēju savu dzimšanas dienu. Beidzot tā pienāk. Es nezinu, no kurienes tā atnākusi un kur tā bijusi kopš pagājušā gada. Pēkšņi tā ierodas ar siltām smalkmaizītēm un kafiju. Par to man jāpateicas Solveigai.
Visa zeme klāta ar smagu un aukstu sniega segu. Līdz akai, no kuras Palli nes ūdeni, ved tikai septiņi pakāpieni, bet tagad viņam vajadzēja virs tās izbūvēt diezgan augstu sniega māju. Visi lopi stāv kūtīs. Aitu kūtīs mudž no pelēm. Palli ķer peles lielā spainī ar ūdeni, kur tās iekrīt pa spraugu, tiklīdz uzrāpjas uz spaiņa vāka pēc gaļas. Katru nakti šajā spainī iekrīt un noslīkst desmit vai divdesmit peļu. Ja es būtu pele, mani gan tā nepiemānītu.
Solveiga man iedod vēstuli. Tā ir no māmiņas. Vēstulei pievienots liels vīstoklis — dzimšanas dienas dāvana. Vīstoklī atrodu skaistu, baltu kamzoli, ko māmiņa pati noadījusi. Kaut man arī kauns, tomēr atzīstos, ka nemāku vēl labi lasīt. Tāpēc man jāpalūdz, lai kāds skaļi nolasa māmiņas vēstuli.
— Vai gribi, es izlasīšu tev vēstuli, mans mīļais? — Gudruna piedāvājas.
— Jā, lūdzu, — es atbildu.
— Es arī būtu varējusi to izlasīt. Vēstule taču atsūtīta man,— Solveiga mierīgi iebilst un smaida. ,
— Izrādās, ka ir daudz gribētāju, kas vēlētos izlasīt tavu vēstuli, — Gudruna saka un arī smaida. Viņa jau bija paņēmusi vēstuli, bet tagad to atdod man atpakaļ. — Es negribu nevienam steigties priekšā. Lai Solveiga tev izlasa vēstuli, mans mīļais.
— Es? Nē, lasi jau nu tu, Gudrun. Kāpēc gan tu nevarētu izlasīt vēstuli? — Solveiga smiedamās jautā.
— Nevajag strīdēties, Solveiga. Es to nelasīšu.
— Kas par muļķībām? — Solveiga parausta plecus. — Tad lai izlemj Hjalti. Nu, mazuli, izvēles — kurš lai tev lasa vēstuli?
Abas stāv un smaida. Taču šajos smaidos man kaut kas nepatīk.
— Man vienalga, — es, nevarēdams izšķirties, nopūšos.
— Saki taču beidzot — kura no mums lai lasa?
Es tiešām nezinu, ko darīt, un izvēlos to, kas man liekas mazāk bīstami.
Taču mana izvēle nemaz nesaskan ar manu vēlēšanos. Es nesaku taisnibu. Teikt taisnību es neuzdrīkstos.
— Es gribu, lai vēstuli nolasa Solveiga, — es atkal nopūšos.
Solveiga dzēlīgi pasmaida, bet Gudruna ar smaidu iziet no istabas.
Solveiga sāk lasīt. Bet prieks par vēstuli man jau ir pagalam. Ak, cik viss būtu labi, ja nebijis šīs nejēdzīgās ķildas! Bet ja nu Gudruna ir sadusmojusies?
Solveiga lasa. Vēstulē ir tikai dažas rindiņas. Māmiņa cer, ka vēstuli es saņemšot vesels un priecīgs. Viņa mani apsveic dzimšanas dienā un raksta, ka Doura ļoti bieži mani pieminot. Māmiņa cer, ka es uzvedoties labi, nepalaidņojoties un klausot labajiem ļaudīm, pie kuriem dzīvoju. Viņa raksta, ka nekad nespēšot dievam pateikties par visu to labo, ko es saņemot no saimniekiem. Viņai un Dourai klājoties labi, kaut arī Doura bieži slimojot. Bet māmiņa cer, ka viss būšot labi. Beigās viņa lūdz dievu parūpēties par mani un vēlreiz atgādina, lai es esot labs puisēns un vienmēr un visur klausot jaukos un labos cilvēkus, kas mani pieņēmuši. Pēc tam seko paraksts: «Tevi mīlošā māmiņa».
Pabeigusi lasīt vēstuli, Solveiga man maigi noglāsta galvu.
— Tev ir brīnišķīga māmiņa, mans mīļais, — viņa saka. Pēc tam tuvina acīm priekšauta stūri un noslauka asaras.
Atzīšos, esmu apmierināts ar savu dzimšanas dienu. Jūtos kaut kā neparasti priecīgs. Šodien esmu ievērojama persona. Es izeju uz lieveņa. Tīrajās, skaidrajās debesīs spoži spīd saule, un, kaut gan diezgan stipri piesalst un visapkārt tikai sniegs, no mājas sienas atkūst un krīt zemē ledus garoza. Es stāvu uz lieveņa malas, kur nav sniega, un man zem kājām plīst un lūst ledus gabaliņi. Es stāvu ar kailu galvu, un pie manis pienāk Helga, tērpusies savā svētku kleitā. Viņas gaišās bizes laistās saulē, it kā ar savu skaistumu mani godinādamas. Šodien gan ir svētdiena, bet es nešaubos, ka Helga ir uzvilkusi savu svētku kleitu un matos iesējusi skaistas, sarkanas lentes tikai tāpēc, ka man ir dzimšanas diena.
— Hjalti, — viņa saka un viltīgi smaida, — nāc man līdzi. Es gribu tev kaut ko parādīt.
— Ko tu man rādīsi?
— Kaut ko. Iesim!
Helga velk mani aiz rokas, visu laiku viltīgi smaidot. Viņa mani ved uz govju kūti. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt?
Kūts durvis ir aiztaisītas ar lielu dzelzs krampi.
Helga grib to attaisīt. Viņa pieceļas uz pirkstgaliem un sasprindzina visus spēkus. Tad es jautāju:
— Ko tu, Helga, man gribi šeit parādīt?
— Kaut ko ļoti interesantu, — viņa atbild, atverot durvis.
Pēc tam mēs atveram vēl otras durvis un esam kūtī. Seit ir ļoti silti un mājīgi, pa mazo lodziņu iespīd saule. Govis guļ pie barības silēm un tusnī, bet mēs ar savu negaidīto ierašanos iztraucējam, un tās cita pēc citas uzceļas kājās. Oufeiga gremo sienu un sildās saulē. Mūs abus viņa nemaz neievēro. Un tikai tad, kad Helga pārkāpj pāri zemajiem vārtiņiem un atrodas aizgaldā, aitiņa strauji pielec kājās. Viņa bola uz Helgu acis, it kā gribētu jautāt: «Ko tas nozīmē?»
Helga ņem aitiņu aiz raga un velk uz manu pusi.
— Redz, ko es gribēju tev parādīt, — viņa saka.
— Jēru? — es jautāju, un mana sirds iepukstas straujāk.
— Jā, vai tad tev nepatīk? — Helga smaida un glāsta aitiņai muguru.
— Patīk, — es atbildu.
— Tā ir tava.
— Ko, ko tu teici? — es brīnos, nekā nesapratis.
— Tā ir tava, — Helga atkārto. — Es tev viņu uzdāvinu dzimšanas dienā.
— Bet viņa taču nav tava, — es šaubīdamies saku.
— Mana. Māmiņa atdeva Oufeigu man, un es viņu uzdāvinu tev dzimšanas dienā, tāpēc ka tu esi zaudējis Hosu.
Es nezinu, ko teikt. Nevaru izteikt ne vārda, kaut arī jūtu, ka vienīgais, ko varu darīt, ir pateikties. Un, nedomājot, ko par to teiktu Ouli un Adi, es pārliecos pāri vārtiņiem, apkampju Helgu un noskūpstu tieši uz lūpām. To izdarījis, esmu nedaudz sabozies, tāpat kā Helga. Taču tā tas ir tikai mirkli un laikam tāpēc, ka manu skūpstu
redzēja govis. Govis šādus sīkumus neievēro. Viņas ir ļoti pieklājīgas un izliekas, ka nekā nav redzējušas. Bet Oufeiga, acīm redzot, uzskata, ka uz viņu tas neattiecas.
Labu brīdi esmu ļoti priecīgs. Tagad pats grūtākais man stāv vēl priekšā. Kad pēc brīža atgriežos virtuvē un tur sastopu Jouhanu, Solveigu, Palli un Gudrunu, esmu ļoti samulsis un nezinu, ko darīt. Pateikties Gud- runai man nemaz nebūtu grūti, bet tagad par dāvanu man jāpateicas nevis Gudrunai, bet Solveigai. Nu labi, ko lai dara? No likteņa neizbēgsi. Es aši pārkāpju pāri slieksnim un kā akls izplestām rokām dodos tieši pie Solveigas. Man izdodas ar rokām apkampt viņas pakausi un ātri noskūpstīt. Tas nu izdarīts, vēl jāpateicas Jouhanam, kas nosēdies kaktā. Es eju pie Jouhana un gribu iespējami ātrāk arī viņu, tāpat kā Solveigu, noskūpstīt.
— Vai tu tikai netaisies arī man dot buču? — viņš jautā ar viltīgu smaidu. — Nav vērts, nav vērts, viņas jau tev uzdāvināja jēru. Es tikai nupat to uzzināju.
Rokas man nolaižas, un es apstājos pusceļā.
— Kāpēc tu neļauj puisēnam sevi noskūpstīt, Jouhan? Kāpēc viņš nevar tev pateikties? — Solveiga dusmojas.
Viņas vārdu uzmundrināts, es pieeju un cieši noskūpstu Jouhanu.
— Ceru, mans mīļais, ka šoreiz tev ar jēru veiksies labāk, kaut gan Oufeiga salīdzinājumā ar Hosu ir tīrais nieks. Par jēru vari pateikties Helgai, viņa jau to tev izlūdzās.
— Nē, māmiņ, tu man tā liki izdarīt, — Helga iebilst.
Solveigai vaigi viegli sārtojas, un viņa sausi atbild:
— Jā, es jau zināju, ka tev tā ļoti gribas.
Palli un Gudruna nekā nesaka, bet es redzu, ka Gudrunai lūpās pavīd smaids. Viņa laikam smejas par mani. Nu, lai arī smejas. Labi, ka viss jau garām. Man tūlīt kļūst vieglāk, un arī Helga ar grūtībām apvalda savu prieku. Pēc mirkļa Gudruna mani aicina pie sevis istabā. Tur sēž vecais Helgi ar acenēm uz deguna un lasa lielu grāmatu.
— Mana dāvana nav tik liela kā citiem, — Gudruna saka, — bet varbūt šie cimdiņi tev ari noderēs.
Viņa man pasniedz skaistus, adītus dūraiņus, kas izšūti ar rozēm. Šoreiz es nešaubos. Cieši apkampju Gudrunu un dāvāju viņai pašu kvēlāko skūpstu.
— Manu dārgo puisēn, — viņa maigi saka un mani pāris reižu noskūpsta.
Pēc tam es eju pie vecā Helgi un noskūpstu ari viņu, kaut gan manas lūpas nekā cita neatrod kā bārdu. Viņš noliek grāmatu sānis un pāri brillēm skatās uz mani.
— Aha, jauno cilvēk, — viņš iesmejas, — tātad tu šodien esi gaviļnieks. Tā, redz. Bet vai zini, tu ātri kļūtu bagāts, ja dzimšanas diena būtu katru dienu un tu katru reizi saņemtu pa aitai. Nu, parēķini, cik aitu tev būtu pēc gada?
— Tik daudzas dzimšanas dienas jau nav iespējamas, — es atbildu.
— Nav iespējamas? Nu un labi, ka nav iespējamas. Tādu cilvēku taču nevarētu turēt mājā. Iedomājies tikai: katru dienu pa aitai! Tas taču būtu visšausmīgākais cilvēks pasaulē. Tā, redz.
Beidzot paiet arī mana dzimšanas diena. Tāpat kā visas citas dienas, tā ir aizgājusi un pieder jau pagātnei. Tagad no tās palikušas tikai atmiņas. Kad tā ir pagājusi un pagājušas vēl dažas dienas, Solveiga sāk aizvien biežāk aizmirst, ka pasaulē ir arī Oufeiga. Viņa vairs nesauc Oufeigu par mīļu radībiņu un nedod viņai pienu. Viņa pat aizrāda mums ar Helgu, lai nedodam aitiņai maizi. Kāpēc jēram jādodot maize? Tam pietiekot ar sienu. Jouhans vairs neredz Oufeigu un nesaka: «Cik mīlīga.» Beidzot kādā jaukā dienā Solveiga izrīko, ka aitiņa neesot jātur govju kūtī, tā jālaižot pie pārējām aitām. Oufeigu pārdzen uz aitu kūti. Aizgalds paliek tukšs. Var, protams, domāt, ka esmu laimīgs, jo atkal esmu kļuvis bagāts cilvēks, man ir aita. Un tomēr man liekas, ka es nekad neiemīļošu Oufeigu tā kā Hosu.