Divi cilvēki — viens mazs, otrs liels — vienmēr turas kopā. Šos divus cilvēkus var redzēt katru dienu un pie tam ne vienu reizi vien. Te viņi ir pie aitu kūts, te pie akas, te pagalmā pie mājas un saimniecības ēkām. Visur abi ir kopā. Lielais cilvēks iet pa priekšu. Tas ir Palli. Mazais cilvēks viņam seko. Tas esmu es. Tagad mēs esam labi draugi. Tam ir savs cēlonis. Helga ir aizbraukusi, Ouli un Adi arī aizbraukuši. No visiem bērniem šeit esmu palicis tikai es. Un tāpēc es draudzējos ar Palli.
Jā, esmu aizmirsis pastāstīt, kāpēc bērni aizbrauca. Viņiem ir jāmācās, bet skola atrodas tālu citā apriņķī, viņpus kalna, Brekē. Es nekad tur neesmu bijis. Es, protams, ļoti gribētu iet skolā, bet par to neviens nebilst ne vārdiņa. Palli domā, ka tas tāpēc, ka es esot pa pusei bārenis. Nezinu, vai tā taisnība. Palli bez tam vēl saka, ka es varot sūdzēties. Apriņķim it kā esot jāatbild par manu izglītību. Varbūt Palli saka taisnību, bet tas nav tik svarīgi. Esmu jau pie tā pieradis. Ir sava priekšrocība, ka man nav jāmācās un ka es varu palikt mājās. Ir taču daudz interesantāk palīdzēt Palli barot lopus, tīrīt kūti un barības galdus, izlīdzināt aitu kūtīs mēslus un pie akas dzirdīt lopus.
Tagad Palli nav nemaz tāds, kāds viņš man likās agrāk. Sajās dienās ar viņu ir notikusi apbrīnojama pārvērtība. Viņa sejā ik pa brīdim atplaukst priecīgs smaids, it kā starp mākoņiem pēkšņi paspīdētu saules stars. Pie tam acis viņam kaut kā sevišķi mirdz. Man liekas ļoti nesaprotami, ka vieni cilvēki var kļūt noteicēji pār citiem, bet ar Palli, starp citu, tieši tā ir atgadījies. Viņš man uzticēja noslēpumu, ka pašlaik sapņojot par kādu meiteni, kuru gribot iegūt par sievu. Viņš neparko negrib man atklāt, kas tā tāda ir. «Nu pasakaina meitene,» viņš man tikai saka. Te nu es nekā vairs nesaprotu. Vai tad tas nebija Palli, kas man nesen apgalvoja, ka nekādu pasakainu būtņu neesot un neesot nekad arī bijis? Turpretī tagad, kad es to atgādinu, viņa seja kļūst noslēpumaina, un es secinu, ka viņš, acīm redzot, domā jau citādi. Pašlaik arī pats Palli ir tāds savāds, it kā būtu noslēdzis savienību ar visām pasakainām būtnēm pasaulē. Par savu braukšanu projām viņš vairs nebilst ne vārda, bet, tieši otrādi, kādreiz, dzirdījot aitas, viņš man paziņoja, ka ne visi, kas aizbraucot uz Reikjavikur tur atrodot zelta kalnus. Tā viņš tagad domā.
Palli to pateica ļoti pārliecinoši, un es sapratu: šoreiz viņš ir visu labi apsvēris. Palli nemaz nebija tāds vientiesītis, kā es domāju. Es uzzināju, ka viņš ir ļoti apdāvināts. Viņš dzied un pats sacer dzejoļus. Nē, ar viņu tiešām notiek kaut kas neparasts. Vai tikai viņš nesatiekas ar pasaku elfām?
— Saceri par mani dzejolīti, Palli, — es viņu lūdzu.
Man ļoti gribas, lai arī par mani būtu dzejolis!
— To tā nevar, tam jānāk no iedvesmas, — viņš atbild.
Taču no visa, ko Palli sadzejojis, viņš man nolasīja tikai vienu pantu. Pašlaik, kad mēs abi guļam sienā, kas nesen izpurināts, es cieši lūkojos
uz viņa pieri. Tur taču, aiz pieres, zem melno matu cekula, ari rodas brīnišķīgie dzejoļi, ko viņš sacer. Interesanti pazīt šādus cilvēkus!
Esam abi atlaidušies sienā. Es tikko pabeidzu tīrīt barības galdus, bet Palli — purināt sienu. Pašlaik mēs atpūšamies. Klusējam. Palli košļā kādu stiebriņu. Man klusēt nepatīk, tāpēc saku:
— Dzejoļus sacerēt gan laikam ir šausmīgi grūti, Palli?
— Jā, protams, tas ir diezgan grūti, — viņš atbild, izspļaudams no mutes siena stiebriņu.
Pēc tam mēs atkal klusējam. Beidzot Palli saka:
— Hjalti, vakar vakarā es sacerēju dzejoļus. Būs divi dzejoļi, bet pagaidām esmu pabeidzis tikai vienu. Pabeigšu otru un tad abus aizsūtīšu meitenei, kurai tos rakstīju.
— Kādai tad meitenei? Pasaki man, lūdzu, Palli.
Palli negrib man atklāt savu noslēpumu.
— Nu vienai meitenei, — viņš atbild.
Ir labi, ka Palli ir dzejnieks. Labi, ka viņam ir meitene, kurai var veltīt dzejoļus.
— Vai zini, es tev nolasīšu dzejoli, ko esmu jau pabeidzis. Man nav jākaunas. Liekas, ka tas man izdevies.
— Lūdzu, Palli, nolasi to, lūdzu!
— Tev jāapsola, ka neizpļāpāsi. Sis, protams, ir tikai viens dzejolis, bet, kā jau teicu, pavisam būs divi.
Es apsolos klusēt, un Palli svinīgā pozā sāk deklamēt:
Viļņojas mati kā paisuma viļņi,
Ada tik balta kā mirdzošais sniegs.
Skatieni tavi tik mirdzuma pilni,
Sejiņa staro, no mutes ik vārdiņš plūst liegs.
Pēdējā rindiņa ir tāda pagara, bet es domāju, ka tā nav liela nelaime. To nevar pārtaisīt, nesagrozot domu, — Palli domā.
Es klusēju. Beidzot uzdrošinos pajautāt:
— Palli, par kādu paisumu tu tur raksti?
— Paisums? — Palli skaļi smejas. — Vai tad tu nesaproti? Tā, redzi, ir jūra. Kur tad vēl var būt paisums, ja ne jūrā? Es nekur citur nevaru iedomāties paisumu kā tikai jūrā.
Acīm redzot, esmu liels muļķis, ka nesaprotu pašas vienkāršākās lietas.
— Jā, tas ir brīnišķīgs dzejolis, — es saku.
Atzīties, ka nesaprotu, kā sielvieti var salīdzināt ar jūru, es, protams, nekādā ziņā neuzdrošinos. Jūru es domāju mazliet savādāku. Ja jūra tiešām ir tāda, tad tā izskatās ļoti dīvaina. Ja tā ir pasaku meitene, tad, protams, var būt visādi.
— Otrs dzejolis nebūs sliktāks, — Palli saka. — Esmu uzrakstījis tikai pirmo rindu. Klausies:
Zobi tai mirdz kā kristāls īsts.
Nekā nevaru atrast vārdu, kas atskaņotos vārdam «īsts», citādi jau būtu uzrakstījis arī šo dzejoli.
Palli apklust un iegrimst domās. Arī es apklustu un arī domāju.
Ak, cik būtu labi, ja es prastu dzejot! Es tad palīdzētu Palli. Es cenšos atminēties visus vārdus, kas rīmējas ar vārdu «īsts», un tādu atrodu diezgan daudz, piemēram: šķīsts, nīsts, mīksts un līksts. Pateikt tos Palli, bet varbūt nav arī vērts? Labāk neteikt. Es taču no dzejas nekā nesaprotu. Nē, tomēr pateikšu
— Palli, — es saku, — pēc manām domām, ir daudz vārdu, kas rīmējas ar «īsts».
— Bet pēc manām domām nav.
— Nē, ir, — es uztiepju, — piemēram, «mīksts».
— Vai tu prātiņu esi izkūkojis, vai? Kā tad šo vārdu lai piemēro tādam skaistam dzejolim? Vārdam taču kaut kas jāizsaka.
Palli, protams, ir taisnība. Vārds pats par sevi var būt labs, bet dzejā tam jāieņem sava vieta un jāsaistās ar citiem vārdiem. Mēs klusēdami atpūšamies sienā. Palli kaut ko dungo, drīzāk gan murmina pie sevis. Pēkšņi man iešaujas prātā lieliska ideja.
— Palli, es atradu vārdu, kas tev katrā ziņā derēs. Tas ir vārds «sīksts».
— Man šis vārds neliekas sevišķi piemērots.
— Nē, Palli, tas der: saka taču «šis kumoss ir sīksts», kad nevar sakost.
— Kas par niekiem, muļķi! Kur tad es varu likt tādu vārdu?
Man ir kauns. Laikam gan no dzejas es neko nesajēdzu. Nekad nebūšu dzejnieks. Negribu ar to samierināties un saku:
— Dažreiz taču saka, «tas gan ir sīksts», ja nevar kādu pieveikt? Nē, šo vārdu tu droši vari likt, Palli.
Bet Palli pašūpo galvu.
— Man tas nepatīk, — viņš iebilst. — Kaut gan . . . varbūt tas var arī derēt, — viņš pēkšņi piekrīt un piecēlies ņem lielu klēpi siena. Viņš laikam grib barot aitas.
Es jautāju:
— Palli, pasaki, lūdzu, — kā tu saceri dzejoļus?
Palli izlaiž sienu no rokām, izslienas, iespiež rokas sānos un sarauc uzacis.
— Kā es saceru? Nu, es jau tikai nesen ar to sāku nodarboties un pateikt nemaz nav tik viegli. Saproti? Dažreiz es jūtu, ka manī kaut kas sāk mutuļot, un neesmu vēl atjēdzies, kad galvā rodas dzejas rindas. Pēc tam es tās sakārtoju, un iznāk dzejolis.
To pateicis, Palli pieliecas, atkal paņem klēpi siena un dodas uz aitu kūti. Aitas nepacietīgi gaida barību. Cita citu grūstīdamas un dipinādamas ar kājām, viņas metas pie barības galdiem. Es pieceļos un stingri apņemos turpmāk uzmanīgi ieklausīties, vai manī arī kaut kas nemutuļo.
Ne vienmēr man atļauj būt kopā ar Palli. Tas ir ļoti nepatīkami. Pie tam man uzbrūk nelaime. Kādreiz man par lielām šausmām Solveiga pēkšņi paziņo, ka mazajam Hjalti jāiemācot lasīt un rakstīt. Es jau gan mazliet lasot pa zilbēm, toties rakstīt gandrīz nemaz nemākot.
— Man pašai, — Solveiga turpina, — nav laika ar tevi nodarboties, bet pie mums mājā ir tāds grāmatnieks kā vecais Helgi, un es domāju, ka labāku skolotāju nemaz nevar atrast.
Šo priekšlikumu, protams, vienprātīgi pieņem, kaut gan ne man, ne Helgi tas nemaz nepatīk. Visi priekšlikumi, kas man nepatīk, vienmēr tiek vienprātīgi pieņemti. Tāda jau nu ir tā Solveiga. Nekad iepriekš nevar uzminēt, ko viņa būs izdomājusi. Tāpēc Solveigas klātbūtnē vienmēr jūtos kaut kā neveikli un nedroši.
Solveiga nekad un nekā neaizmirst. Visi mājā darāmie darbi ir viņai smadzenēs it kā uztīti uz kādas stieplītes. Un, kad viņa šo stieplīti atritina, viss nokārtojas, kā vajadzīgs.
«Izlej no spaiņa netīro ūdeni, Hjalti,» viņa pavēl. Es izleju ūdeni. «Atnes man no šķūņa kizjaku, dārgais.» Es atnesu no šķūņa kizjaku. «Atnes dažas pagalītes plītij, dārgais.» Es eju pie malkas grēdas, kas gandrīz ieputināta sniegā starp diviem šķūņiem, pārskaldu dažas pagales un atnesu Solveigai. «Padauzi man kaltētās zivis, dārgo Hjalti.» Es sadauzu kaltētās zivis. «Iznes šo pelnu spaini.» Es to iznesu.
Jā, tāda ir Solveiga. Taču šī pati Solveiga bija likusi Helgai, lai uzdāvina man aitiņu, un tāpēc esmu viņai ļoti pateicīgs. Solveiga nekad neaizmirst, kas jāpadara, un vienmēr izdomā vēl daudz ko jaunu. Rīkojumi cits pēc cita viņas smadzenēs, burtiski, dzimst. Neizpildīt to, ko viņa likusi, nekādi nav iespējams. Tagad bez visa pārējā viņa man katru dienu apjautājas: «Vai tu šodien jau esi mācījies, Hjalti?»
Tāpēc tagad es katru dienu sēžu Gudrunas un vecā Helgi istabā noliecies pār galdu un skumstu. Gudruna ar savu ratiņu čakli vērpj. Helgi griež tabaku vai kārš vilnu. Es lasu evaņģēliju, un, kaut arī Helgi darbā ir ļoti aizņemts, viņš pagūst sekot savam skolniekam. Ja es lasu nepareizi, viņš izlabo. Diemžēl es pārāk bieži lasu nepareizi, bet vecais Helgi, par laimi, ne katrreiz to pamana. Toties, ja viņš pamana, ka es lasu nepareizi, sāk rāties.
— Lasi kā cilvēks, puis! Nu, atkārto! Protams, tur tā nebija. Pavisam nepareizi! Ne velti esmu teicis, ka tu nekad neiemācīsies lasīt. Nē, tu pat negribi iemācīties lasīt, gribi palikt muļķis. Tā, redz. Tu gribi palikt muļķis.
Te Gudruna aptur savu ratiņu.
— Ko tu, Helgi, puisēnam piesienies? — viņa jautā. — Viņš jau lasa pareizi.
— «Lasa pareizi»! Tieši otrādi. Iedomājies! Nevarēs viņam neko vairs pateikt! Tā neviens nelasa. Nu labi, turpini. Tev iznāk lieliski. Drīz tu lasīsi pavisam tekoši. Teicami. Lasi tik tālāk.
Gudruna smaida, atkal vērpj pie sava ratiņa un saka:
— Tev, kā vienmēr, ir tikai galējības, mans dārgais Helgi.
Es, it kā nekas nebūtu bijis, turpinu lasīt, kamēr vecā dziesma atkal atkārtojas:
— Lasi, kā vajag, puis! Nu, atkārto! Kā tu teici? Protams, tur tā nebija. Tu nekad neiemācīsies lasīt!
Tā es mācos lasīt. Vēl daudz lielākas grūtības man sagādā rakstīšana. Vecais Helgi, protams, raksta labi, pat lieliski. Viņš to apzinās. Man viņš rāda, kā vajag glīti rakstīt. Helgi pieliec galvu uz sāniem un velk ar zīmuli uz papīra. Roka viņam viegli trīc, bet burti iznāk ļoti skaisti. Pēc tam zīmulis jāņem man, bet burti vairs neiznāk glīti. Helgi plūkā savu bārdu un ļoti dusmojas. Viņš arī agrāk esot bērniem mācījis rakstīt. Tā, redz. Viņa dēls tagad esot sislumans, taču tādus šausmīgus ķeburus nekad neesot rakstījis.
— Kas tie par burtiem, puis? Tādus ķeburus tu vari rakstīt sev uz pieres. . . Neturi zīmuli kā lāpstu, tev saka! Vai tu domā, ka rakstīšana ir tas pats, kas kūts tīrīšana?
Es klusēju un mēģinu rakstīt labāk. Man aiz muguras Helgi mīņājas no vienas kājas uz otru, šņaukājas un ik pa brīžam iešņauc tabaku.
— Uh, — viņš saka, — vai tad tie ir burti? Nē, tie nav burti. Nezīmē man tādus ģindeņus. Dod šu savu ķepu!
Helgi noliecas pār mani, un viņa bārda man kutina vaigus, bet tabakas smalkumi izbirst viņam no deguna man tieši aiz apkakles. Es mēģinu tos izvilkt ar brīvās rokas rādītāja pirkstu.
— Vai tu beigsi kasīties? — viņš jautā.
— Nemaz nekasos, — es atbildu. — Man aizbira tabaka.
— Tabaka! Kas tās par muļķībām, puis?
— Jā, tā izbira no tava deguna, — es atbildu.
Gudruna pārtrauc vērpšanu. Viņa skaļi smejas, bet Helgi ļoti dusmojas:
— Tu vienmēr aizstāvi bērnus, Gudrun! Beidz smieties!
Gudruna vairs nesmejas, tikai smaidīdama skatās uz mums. Helgi vada manu roku.
— Vai tev ķepa nemaz nekustas? Kāpēc tu nevari noturēt zīmuli? - viņš jautā.
— Tu jau pats teici, ka to vajagot turēt brīvi, — es atbildu.
— Es nekad to neesmu teicis.
— Nē, teici gan.
— Nu, pieņemsim, ka teicu, bet tas taču nenozīmē, ka tev zīmulis nebūtu jātur pirkstos.
— Tu teici, lai es to turot brīvi.
— Ciet klusu, puika! Vai tu domā, ka tev ir tiesības strīdēties man pretī?
— Nē, tu tomēr teici, lai es to turot brīvi.
Helgi nekā neatbild. Gudruna turpina vērpt. Viņas sejā rotājas smaids. Skatoties uz viņu, jūtu, ka briesmas nedraud. Helgi ņem papīru, apsēžas pie galda un lieliem, skaistiem burtiem raksta: «Pirmais sniedziņš ir balts.»
— Tā, tagad pārraksti šo teikumu vairākas reizes uz visas lappuses. Tikai pacenties to izdarīt labi, citādi es tevi nopēršu.
Es sāku rakstīt teikumu. Helgi pieiet pie liela Bornholmas pulksteņa, kas karājas pie sienas netālu no durvīm, lai to uzvilktu. Viņš tur paliek diezgan ilgi. Es turpinu rakstīt. Pēkšņi Helgi jau atkal stāv man aiz muguras.
— Kas tad tas? — viņš dusmojas. — Skaties, viens «i» tev ir tik maziņš, ka to pat ar vairojamo glāzi nevar saskatīt, bet otru «i» tu, acīm redzot, gribi izstiept līdz pašai Austrālijai.
— Nē, līdz turienei tas nesniegsies, — es atbildu.
— To vēl nevar zināt. Paskaties uz saviem burtiem, mazuli. Dažviet tu tā saspied, un burti izskatās kā kopā saauguši kartupeļi, bet starp citiem var izbraukt ar zirgu. Nē, tu nekad neiemācīsies rakstīt.
— Helgi, — Gudruna paceļ galvu, atraudamās no sava ratiņa, — kāpēc tu tā runā ar puisēnu?
— Vai tad viņu pat norāt nedrīkst? Viņš taču ir sliņķis un nekad neiemācīsies rakstīt. Un visu laiku runā man pretī.
— Tomēr nesaprotu, kāpēc vajadzīgas šīs rupjības, — Gudruna iebilst.
— Protams, tu nesaproti. Ko tu vispār saproti? Bērni tikai tā jāmāca. Mūsu dēls nekad nebūtu kļuvis sislumans, ja savā laikā es pret viņu nebūtu bijis tik stingrs. Hei, puis, negrauz zīmuli! Vai tu koku ēd? Labāk jau tad ēst putru.
Es turpinu rakstīt. Helgi neatlaidīgi seko manai rokai. Tagad varbūt man iznāks labāk?
— Nu, redz, tagad sāk iet uz labo pusi, — Helgi saka. — Ar laiku tu rakstīsi teicami. Es pat domāju, ka tu kļūsi par mācītāju. Tā, redz. Jā, nu jau iet uz labo pusi. Tu rakstīsi lieliski. . . Ko? Kas tad nu? Kas tas par ķeburu, gluži kā vista ar kāju? Nē, nē, es neesmu pārskatījies: tu nekad neiemācīsies rakstīt!
— Ak, cik tu gan esi nepacietīgs, Helgi! — Gudruna nenociešas.
Esmu ļoti priecīgs, kad nav vairs jāmācās un varu iet pie Palli. Kaimiņu
mājās neesmu vairāk bijis kā toreiz vasarā. Šīs mājas saimniece man atgādina būtni no citas pasaules. Dažreiz es viņu redzu no tālienes starp govju
kūti un māju. Viņa vienmēr skrien teciņiem. Viņai vienmēr jāsteidzas. Tā viņa laikam ir skraidījusi visu savu mūžu, bet tālāk par savu māju tā arī nav tikusi. Hatlgrimūru es redzu «ļaudz biežāk. Viņš vienmēr ir neskuvies, vienmēr netīrs un liekas ļoti saguris. Runā, ka viņa plaušas nepanesot siena putekļus. Palli man stāstīja, ka Hatlgrimūrs slimojot ar siena slimību. Es nezinu, kas tā par slimību, bet man viņa ļoti žēl.Viņš visu dara daudz lēnāk nekā Groua. Man liekas, ka Hatlgrimūrs ne vienreiz vien ir mēģinājis sievai tikt līdzi un tāpēc dabūjis aizdusu. Palli domā, ka
Hatlgrimūram neesot vajadzējis nodarboties ar lauksaimniecību, viņš lauku dzīvei neesot derīgs. Viņš esot galdnieks un pilsētā būtu varējis dzīvot daudz labāk. Es tomēr ceru, ka Hatlgrimūrs, man šeit dzīvojot, neaizbrauks, jo tad kopā ar viņu aizbrauktu arī Siga. Sigu es neredzu tik bieži, kā būtu vēlējies. Taisnība, dažreiz viņa ienāk mūsu sētā papļāpāt ar Solveigu un Gudrunu. Visi Sigu slavē. Mani tas nepārsteidz. Es gribētu Sigu redzēt katru dienu. Man ir vēl kāds noslēpums, par kuru neviens neko nezina. Dažreiz es paslepus ielavos govju kūtī pie Sigas. Kamēr brāļu nav mājās, viņa apkopj lopus. Par laimi, govju kūts nav redzama no mūsu mājas. Grūti aprakstīt kāda izskatās Siga. Zinu, ka viņa ir skaista, un, būdams tās tuvumā, izjūtu dīvainu svētlaimi. Taču Siga nedrīkst nojaust, ka esmu viņā iemīlējies. Ja viņa to uzzinātu, man būtu grūti viņas klātbūtnē. Un mani tad nesildītu viņas smaids. Un dzīvē man nebūtu vairs nekādas intereses. Man būtu liels kauns.
Ar mani Siga runā maz, un tur es pats esmu vainīgs. Kad viņa ir blakus, man mēle kā pielipusi pie aukslējām, un es viņai atbildu tikai «jā» un «nē», it kā mūsu valodā citu vārdu nemaz nebūtu. Saprotams, ka viņai ar mani runāt ir garlaicīgi. Bet, skatīdamās uz mani, Siga vienmēr smaida, un es viņai atsmaidu pretī. Krēslā es paslepus atnāku pie viņas uz govju kūti. Bet pats izliekos, it kā būtu šeit vizinājies ar ragaviņām. Tās man atstāja Adi un Ouli pa to laiku, kamēr paši mācās skolā.
— Vai tu tas esi? — Siga jautā, kad es parādos durvīs.
Es smaidu un atbildu:
— Jā.
— Nu, ko tu labu teiksi? — Siga atkal jautā.
— Nekā.
— Tev, protams, ir garlaicīgi bez zēniem?
— Jā.
— Tu arī gribētu mācīties skolā?
— Nē.
— Tiešām?
— Jā.
Pēc tam viņa baro govis. Kaimiņiem ir tikai divas govis un vēl pelēks telēns. Es sāku rotaļāties ar teļu un pakasu viņam aiz auss.
— Vai nav jauks telēniņš? — Siga jautā.
— Jā.
Te Siga paskatās uz mani un pasmaida. Arī es smaidu. Ar to mēs beidzam sarunu. Atnāk Hatlgrimūrs un sāk barot govis, bet Siga izslauc govis. Hatlgrimūrs, kā vienmēr, ir ļoti apaudzis ar bārdu un izskatās pavisam saguris. Es eju uz durvju pusi.
— Tu jau ej projām? — Siga jautā.
Es atbildu «jā» un aizeju. Man bija ļoti patīkami pabūt pie viņas, un esmu nodomājis tuvākajās dienās katrā ziņā atkal atnākt. Labi, ka Siga mūsu mājās nekad nestāsta par maniem apciemojumiem. Viņa ir meitene, uz kuru var paļauties.
Skumt, pēc manām domām, ir ļoti muļķīgi. Es tomēr mazliet skumu, kad zēni aizbrauca. Pamazām esmu pieradis. Tagad es jūtos lieliski. Es pat baidos, ka viņi pārāk ātri var atgriezties. Man tagad nav laika garlaikoties. Dienas aizlido tik ātri, ka tās pat nepamanu. Tikpat ātri aizlido arī visa dzīve. Te tu vēl esi bērns, tad pusaudzis, pēc tam jau pieaudzis cilvēks, un pieaugušie nekad negarlaikojas. Lai nu kā tas būtu bijis, bet kādu vakaru virtuvē ienāk Jouhans ar drēbju saini rokās. Ziema iet uz beigām, vakari kļuvuši gaiši, drīz būs lieldienas.
Mums ļoti gribas redzēt, kas Jouhanam ir tajā sainī, un mēs visi sanākam viņam apkārt, vienīgi Palli nav ziņkārīgs. Solveiga sāk tīt saini vaļā, līdz pēkšņi atklājas, ka pašā vidū starp drēbēm paslēpta maza meitene ar
gaiši brūnām bizītēm. Vai tad es viņu vairs nepazīstu? Taču šoreiz esmu nedaudz samulsis — meitene jau ir mācījusies skolā. No visām pusēm viņu apber ar jautājumiem. Vienīgi es nekā nejautāju.
— Tagad tu laikam jau būsi daudz ko samācījusies. Tā, redz, — iesāk vecais Helgi. — Bet tu nu saturies, dārgā, mēs ar Hjalti pēdējā laikā arī mazliet mācījāmies.
Viņš stāsta Helgai par manām mācībām un pilnā balsī mani cildina. Helgi saka, ka no visiem viņa skolniekiem es esot visapdāvinātākais. Tas, protams, no vecā Helgi ir ļoti laipni, ka viņš tā runā par mani. Šajā mirklī es jūtos ievērojams cilvēks. Es sabāžu rokas bikšu kabatās un droši skatos uz Helgu.
— Man liels prieks, — Helga saka.
Viņa jau tagad ir tāda izglītota un saprot, ko nozīmē mācīšanās. Viņai pat prātā nenāk būt pret mani iedomīgai. Un tāpēc man ir mazliet kauns. Taisnību sakot, es viņu apskaužu.