Sniegs, kas jau no ziemassvētkiem klāj visas kalna nogāzes, pamazām sāk kust. Lejā, līdzenumā, tas jau ir nokusis, un tikai vietām vēl redzamas mazas, čauganas ledus saliņas. Tuvojas pavasaris. Visur es dzirdu tā balsis un jūtu tā elpu. Pat vējš mūsu mājas pažobelēs jau svilpo citādi. Bieži vien naktīs, gulēdams gultā, es ziņkāri klausos tā gaudošanā. Vējam ir tik dažādas balsis! Ziemā tas gaudo bargi un izaicinoši, un, tajā klausoties, es no maza, nabadzīga puisēna pēkšņi esmu pārvērties par vikingu, par pašu Olafu Trigvasonu. Es dzirdu tauru skaņas un kauju dunu, kas pārspēj citus trokšņus. Šajā brīdī es varu būt pat Hlidarendas Gunnars, kas uz sava šķēpa paceļ ienaidniekus un iemet upē.
Bet dažreiz vējš dzied savādāk. Dažkārt tas atgādina baznīcas ērģeles, kuras es kādreiz dzirdēju dievkalpojumā Stapi viensētā, kad man bija septiņi gadi. Tad man acīs sariešas asaras. Leigamiri mājās viesistabā arī stāv ērģeles, bet uz tām neviens nespēlē.
Daudz, ļoti daudz vējš var pastāstīt katram, kas viņā ieklausās. Daudz ko var uzzināt, ieklausoties lietus lāsēs, kas sīki bungo pa jumtu vai pa lodziņu virs Palli gultas. Nabaga Palli, viņš nesaprot ne vēja, ne lietus balsi. Viņš dusmojas gan uz vienu, gan uz otru, kaut ari ir dzejnieks. Bet lietus un vējš taču prot stāstīt to, ko cilvēks pats grib dzirdēt. Nav interesantāku stāstu par tiem, ko cilvēks sacer pats sev! Nav interesantāku piedzīvojumu par tiem, ko viņš rada savā iztēlē. Tad arī vējš var dziedāt un lietus lāses runāt. Tad arī dzīve ir pilna dažādu noslēpumu.
Varbūt arī Palli glabā kādus noslēpumus.
Kādreiz vakarā mēs ar Helgu stāvam pagalmā. Mūsu rotaļu saimniecību vēl pa pusei klāj sniegs, kas tagad vairs nav mirdzoši balts, bet kļuvis jau pelēks, vietām pat melns. Mājiņas jumts zem kupenu smaguma ir iebrucis, un būs ļoti grūti māju atjaunot. Bet tas jau ir cits jautājums. Pašlaik mēs stāvam pagalmā un spriežam par dzīvi. Pēkšņi no otras mājas puses parādās Ouli. Kā var noprast, tad viņš no kāda glābjas. Bet, acīm redzot, viņa dzīvībai briesmas nedraud, jo pats pilnā kaklā smejas. Tūlīt aiz Ouli jož Siga. Mēs varam labi dzirdēt un noprotam, ka viņa ir pārskaitusies. Abu balsis saplūst vienā vienīgā kliegšanā.
Abi nozūd aiz mājas, bet pēc dažiem mirkļiem aiz stūra parādās Ouli un drāžas tieši pie manis.
— P-paņem š-š-it-to un n-noslēp, — viņš stostās, pasniedzot man mazu papīrīti.
Es neziņā skatos uz papīrīti un tūlīt pazīstu mūsu Palli ķeburus. Uz papīrīša ir divi dzejoļi. Diemžēl es lasu vēl tik slikti, ka nepagūstu abus dzejoļus un pārējo, kas tur uzrakstīts, izlasīt. Vienīgi man izdodas izburtot: «Zobi tai mirdz kā kristāls īsts, raksturs tik padevīgs, maigs, un ja pār mani skumjas līst.. .» Taču te pie manis pieskrien Siga. Ar vienu roku viņa izrauj man papīrīti, bet ar otru roku iecērt tik stipru pļauku, ka man pat ausīs sāk džinkstēt.
— Vai tev nav neērti, bezkaunīgais? — viņa kliedz. — Kā tu drīksti to lasīt!
Pēc tam Siga lēnām aiziet uz māju."Tagad viņu grūti būtu nosaukt par skaistu. Viņa laikam tikko ir stāvējusi pie siles, jo viss priekšauts ir slapjš. Sev par lielu sarūgtinājumu es redzu, ka viņa raud.
Es stāvu kā pie zemes pienaglots, Helga ir satriekta, bet Ouli kā muļķītis skaļi smejas.
— V-viņa b-b-i-ija to n-noslē-ēpusi uz k-krūtīm, — viņš saka.
— Kas tur bija uz papīrīša? — Helga nesaprot.
Es klusēju un tikai nopūšos. Esmu visu sapratis. Pēc tam, zobus sakodis, pie sevis murminu: «Nu ko, lai jau tā būtu.»
— Kas tur bija uz papīrīša, Hjalti? Lūdzu, pasaki, Hjalti, — Helga mani lūdz.
Atbildes vietā es pagriežos pret Ouli un jautāju:
— Vai tu visu izlasīji?
— N-n-nē, es n-nep-pasp-pēju. T-t-ur b-bija kaut k-kādi dze-dzejoļi. Viņa laik-kam k-kļuvusi p-par dze-dzejnieci, — Ouli atbild.
— Ko tu tur izlasīji? — Helga uzstāj. — Izstāsti man, lūdzu, Hjalti!
— Manuprāt, tur nekā interesanta nebija. Nepaguvu izlasīt, — es salti atbildu.
Taču krūtīs man nemaz nav salti, tur trako uguns.
Šis atgadījums man sagādā lielus pārdzīvojumus. Es uzmanīgi nopētu Palli, lai atrastu viņā kaut ko skaistu, ko agrāk nebūtu pamanījis. Taču nekā jauna neatrodu. Deguns ir tāds pats kā agrāk, un man tas liekas pavisam neglīts. Arī mati ir tikpat melni un nesasukāti kā parasti. Es, protams, varēju pajautāt, kā Siga tikusi pie viņa dzejoļiem, bet man negribas runāt. Tas var sacelt traci. Bet ja nu Siga šos dzejoļus ir atradusi? Tas taču ir pilnīgi iespējams. Nē, nav vērts velti riskēt.
Pēc dažām dienām es sastopu Sigu pagalmā. Jūtos mazliet neveikli un taisos paiet garām, bet viņa smaidīdama mani uzrunā:
— Labdien, mīļo Hjalti. Ko tu pastāstīsi?
— Nav nekā jauna, — es atbildu.
Labāk jau nu viņa nebūtu mani apturējusi. Ar mani tagad nav joki. Es viņas klātbūtnē vairs nemulstu. Viņa man uzdrošinājās iesist kā tādam smurgulim! Lai tagad pati padanco.
— Kur tu dabūji tos dzejoļus? — es jautāju Sigai.
— Kādus dzejoļus?
— Nu, tos pašus.
Kāpēc gan viņa izlokās?
— Ā, dzejoļus! — viņa nomurmina, it kā tikko būtu atcerējusies. — Tie taču nebija dzejoļi. Kā tev nav kauna!
Bet man nemaz nav kauna. Es neesmu nekā slikta izdarījis, tātad man nav ko kaunēties.
— Protams, tie bija dzejoļi, un es pat zinu, kas tos uzrakstījis. Tie ir Palli dzejoļi.
— Kā tu to zini? — Siga aizsvilstas.
— Es redzēju šos dzejoļus, kad Palli tos sacerēja.
— Bet vai viņš tev teica, kam tos raksta?
es droši
— Nē, to viņš man netika teicis. Bet tev nav man jāmelo, saku.
Siga kļūst tāda savāda un sāk čukstēt:
— Es tev pateikšu, dārgais Hjalti, šos dzejoļus es atradu. Apsoli, ka tu Palli neteiksi, ka tie ir pie manis. Es gribu viņu pakaitināt. Vai apsoli, Hjalti?
— Jā, apsolu. Nekā neteikšu, — es ļoti iepriecināts atbildu.
— Nu tad viss ir labi, — Siga smaida. — Es .zināju, ka tu esi labs un mīļš puisēns.
Un ko tagad Siga darīja? Viņa man maigi papliķēja pa vaigu! Tas bija vispatīkamākais pieskāriens, kādu es jebkad esmu sajutis. Pēc tam viņa aizgāja, bet es paliku stāvot ar sajūtu, it kā man kalns no pleciem būtu novēlies. Nē, es viņu nepiemānīšu. Protams, dzejoļus viņa ir atradusi. Es jau arī pats tā biju domājis. Kāds es gan esmu muļķis! Protams, Sigu es nepiemānīšu, bet nekad nepiedošu, ka viņa man iesita. Un tomēr es esmu muļķis, liels muļķis.
Atgādināšu vēlreiz, ka ziema tuvojās beigām. Pie sliekšņa jau pavasaris. Siena stirpa pagalmā vēl nav pusē, toties siena šķūnis jau gandrīz tukšs. Bet kaimiņiem siena atlicis vēl mazāk.
— Hatlgrimūrs atkal paliks bez siena, — runā mūsu mājās.
Aitas jau ir izdzītas ganos, tuvākajās dienās ganībās laidīs arī govis. Ir atlidojuši strazdi un sākuši, tāpat kā pagājušā gadā, uz jumta svilpot. Atlidojis arī dzeltenais tārtiņš, drīz pēc tam parādīsies arī jūras bezdelīga. Tātad drīz jau būs pagājis gads, kopš es ierados Leigamiri pagalmā un ar skumjām noskatījos pakaļ māmiņai, kas aizjāja pāri kalniem. Toreiz man bija bail šeit palikt. Tagad es baidos, ka man vajadzēs braukt projām. Par laimi tas nenotiks. Solveiga teica, ka es varot palikt vēl vienu gadu, ja apsoloties būt čakls, labs un paklausīgs. Es apsolos, un tad Solveiga saka, ka viņiem būšot žēl mani laist projām, ja jau reiz esot pieņēmuši, kaut arī es te sevišķi vajadzīgs neesot.
Arī Palli nebrauc nekur projām. Viņš sen vairs nepiemin Reikjaviku, kur visi dzīvojot ļoti labi. Mana Oufeiga ir aizgājusi kalnos. Viņa nav vairs nekāds jērs, bet gan jauna aitiņa. Es mazliet no viņas kaunos. Dažreiz es viņu centos noglāstīt, bet tas nebija sirsnīgi. Man viņa nemaz nav mīļa. Tāda bija tikai Hosa. Oufeiga manās acīs ir aitiņa — patīkama aitiņa, nekas vairāk.
Nu, bet tagad par Palli. Pēdējā laikā Palli kļuvis vēl noslēpumaināks. Viņš bieži vien kaut kur nozūd. Naktīs es dzirdu, ka viņš grozās no vieniem sāniem uz otriem un nevar aizmigt. Viņam laikam iekšā kaut kas dudina un neļauj gulēt. Droši vien viņš sacer dzejoļus. Tā paiet stunda, bet dažreiz pat divas. Arī es neesmu aizmidzis un guļu nepakustēdamies. Tad Palli uzmanīgi pieceļas, apģērbjas, paņem rokās zābakus un bez trokšņa klusām zogas pa kāpnēm lejā. Viņš kāpj tik klusām, ka es, lai gan klausos saspringti, nedzirdu ne skaņas. Es nedzirdu arī to, kā viņš atver durvis un kā tās aiz sevis aizver.
Tas izraisa manī ziņkārību. Es nevaru aizmigt. Pat tad, kad man uznāk snaudiens, es saraujos no visniecīgākā troksnīša. Mani uzmodina pulksteņa zvanīšana veco saimnieku istabā, un es vienmēr pamostos, kad Palli atgriežas, lai cik klusām viņš nāktu. Tomēr es neuzdrošinos viņam ierādīt, ka neguļu, un tikai uzmanīgi paskatos no pēļa apakšas. Naktis parasti ir ļoti tumšas, tomēr man izdodas novērot katru Palli kustību, sevišķi tad, kad viņš sēž uz gultas, jo lodziņš atrodas aiz muguras. Cik uzmanīgi viņš kustas! Uz kurieni gan viņš iet? Es baidos Palli pašu iztaujāt, jo viss notiek ļoti noslēpumaini un mīklaini. Notiek kaut kas baismīgs. Iemesls var būt tikai viens: Palli satiekas ar elfām. Tas ir ļoti interesanti! Nē, Palli nav tāds, kāds izliekas. Bet varbūt viņš tikai sacer dzejoļus? Dzejnieki taču varētu nebūt līdzīgi parastiem cilvēkiem. No tiem, kuri sacer dzejoļus, daudz kas sagaidāms.
Tad es ievēroju, ka savās nakts gaitās Palli dodas noteiktās dienās. Visbiežāk viņš iet sestdienas vakaros, dažreiz arī pirmdienas un trešdienas vakaros. Nākošajā dienā es viņu uzmanīgi un ilgi vēroju, taču neko nemanu. Nekas jauns Palli ārienē nav redzams. Viņš ir kļuvis tikai daudz jautrāks nekā pagājušā gadā. Toties es pats esmu ļoti pārvērties. Solveiga bieži jautā, vai tikai es nejūtos slims, jo esmu ļoti bāls un man nemaz nav ēstgribas. Es viņai atbildu, ka esmu vesels, kaut arī dažreiz sūdzos par galvas sāpēm. Īstenībā te vainojama Palli izturēšanās. Esmu lielā neizpratnē. Ko viņš dara pa vakariem?
Kādā trešdienas vakarā es nolēmu viņu izsekot. Kā kaķis es izlīdu no gultas un aizzagos līdz ārdurvīm. Ahā, redz, kur viņš ir! Redzu, ka Palli, cik vien ātri var, jož uz aitu kūtīm. Bet kas tad tas? Ko es redzu? Pie aitu kūts stūra stāv kāda dzīva būtne! īsu mirkli es redzu tās galvu. Galva pakustas un tūlīt pazūd. Arī Palli nozūd aiz aitu kūts stūra, un viss paliek klusu. Ir pavasara nakts, visu apņem maiga pustumsa. Struturs, uzlicis priekšējās ķepas uz lieveņa pakāpiena, skatās uz to pusi, kur nozuda Palli,
dažas reizes nosprauslājas un liekas priekšnamā gulēt. Tālāk es neuzdrošinos iet. Bailes man sasaistījušas kājas. Neesmu tik drosmīgs, lai atklātu noslēpumu. Tas man vienam pašam nav pa spēkam. Vajadzēs meklēt palīdzību. Tagad es tikko valdos, lai nesāktu kliegt, un, zogoties atpakaļ, spoki un elfas man rādās uz katra soļa. Beidzot esmu atkal gultā. Taču aizmigt neizdodas. Esmu pārliecināts, ka būtne, ar ko satiekas Palli, nav cilvēks. Laiks velkas bezgalīgi ilgi. Es skaitu pulksteņa sitienus. No blakus istabas dzirdama vecā Helgi skaļā krākšana. Man bail palikt vienam. Varbūt ieiet pie vecīšiem un visu izstāstīt? Bet vai tad esmu prātā jucis, vai? Uz jumta jau iesvilpojas strazds. Bet Palli aizvien vēl nenāk atpakaļ. Es guļu, mirkdams sviedros un grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Pamazām es atkal sadūšojos un sāku domāt daudz saprātīgāk. Protams, man nav ko baidīties. Visas elfas taču nav ļaunas, ir arī labas. Un, ja jau pašam Palli nekas nedraud, tad jau man ne tik. Bet kā var zināt, ka Palli nekas nedraud? Vai tad nevar gadīties, ka tomēr kādu nakti viņš vairs neatgriežas? Varbūt jau šonakt? . . . Nē, tur jau viņš nāk. Nu viss ir labi! Bet cik ļoti klusu viņš zogas! Viņš izģērbjas un pēc kāda mirkļa jau guļ. Turpretī es visu nakti neaizveru acu.
Nākošajā dienā Palli izskatā nekādas pārmaiņas nevar manīt. Vienīgi, kamēr ģērbjas, viņš biežāk nekā parasti žāvājas. Es visu rūpīgi apdomāju. Es baidos no Palli. Viņš salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem ir savādnieks. Šajās naksnīgajās pastaigās katrā ziņā ir kaut kas nelabs. Kāpēc gan citādi viņš tā zagtos? Viņš, protams, baidās kādu uzmodināt. Varbūt man tā tikai likās? Varbūt pie aitu kūts stūra neviens nestāvēja un Palli tikai sacer dzejoļus? Tā tas laikam arī ir. Nav nekādu elfu. Taču es vairs nespēju paturēt pie sevis šo noslēpumu. Vispirms man ienāk prātā to uzticēt Helgai, bet tūlīt pat no šā nodoma atsakos. Diezin vai viņa kaut ko sapratīs, tikai nobīsies. No mājiniekiem es varētu aprunāties tikai ar Jouhanu. Taču, visu rūpīgi apdomājis, secinu, ka tā nebūs labi.
Ja nu parunātu ar pašu Palli? Nē, arī tas neder.
Beidzot esmu izdomājis, kam uzticēt savu noslēpumu! Tas ir Adi. Viņš man liekas pats uzticamākais cilvēks.
Manu stāstījumu Adi uzklausa ļoti nopietni. Nav šaubu, saka Adi, ka Palli nokļuvis elfu varā. Es pats arī tā domāju, kaut gan nav izslēgts, ka Palli tikai sacer dzejoļus. Var jau būt, ka viņš tikai dzejo, bet, kaut arī mēs abi gribam apgūt šo noslēpumu, tas nemaz nešķiet interesanti. Mēs būtu izvēlējušies kaut ko noslēpumainu. Un mēs bez gala pārcilājam visus nostāstus par elfām, kādus vien esam dzirdējuši.
Jā, Palli neapšaubāmi ir saistīts ar tām. Tas nu tagad ir skaidrs. Viņš ir apburts. Par to nav šaubu.
Un tomēr mēs nekā nevaram, atkratīties no domām, ka viņš tikai sacer dzejoļus. Bet mēs būtu gaidījuši kaut ko citu. Mums gribētos, lai visā šajā notikumā būtu kaut kas mīklains un nesaprotams.
— Viņš varbūt nav vairs noteicējs pār sevi? — Adi domā.
— Nabaga Palli! — es nopūšos.
— Un tā kādā naktī viņš nozudīs pavisam, — Adi turpina.
— Un nekad vairs neatgriezīsies, — es piebalsoju.
Mums ir Palli ļoti žēl.
Un tomēr mēs šaubāmies. Mēs taču bieži esam dzirdējuši no pieaugušajiem, ka nekādu elfu nav.
— Tikai pielūko, nestāsti par to Ouli, — es brīdinu Adi.
— Vai tu jucis esi! — viņš uztraucās. — Man ne prātā nenāk. Viņš tūlīt pat izpļāpās.
— Tomēr elfas laikam ir, — es saku.
— Iespejams. Kaut gan es īsti nezinu, — Adi šaubas.
— Bet kā tad radušies visi šie nostāsti? Nedomāju, ka tīšām kāds būtu sagudrojis tādus melus un vēl sarakstījis grāmatās, — es sevi cenšos pārliecināt.
— Protams, ne. Es arī tam neticu. Kāpēc tā būtu bijis jādara? — Adi piekrīt.
— Ja nu tomēr Palli sacer dzejoļus? — es turpinu.
— Var būt arī tā, — Adi parausta plecus.
Mēs saprotam, ka esam nonākuši strupceļā, un klusēdami ilgi skatāmies viens uz otru. Beidzot nolemjam to noskaidrot, un Adi izklāsta rīcības plānu:
— Nākošajā sestdienā ielīdīsim aitu kūtī un tur noslēpsimies. Neviens nepamanīs, ka mēs neesam mājās.
— Es varu aiziet gulēt ātrāk, uzbužināt pēli, it kā es zem tā gulētu, un izmukt pagalmā. Palli jau nepārbaudīs, vai esmu gultā vai ne, — es saku.
— Lieliski! Bet es pagaidīšu ārā, — Adi piekrīt. — Neviens mūs nepamanīs.
Tas ir ļoti interesanti. Naktīs mums sapņos rādās elfas, arī dienā mēs par tām domājam.
Beidzot pienāk sestdienas vakars.
Pūš auksts ziemelis, kalnos ir migla. Aitām jau ir mazi jēriņi, un Palli visu dienu tās uzraudzīja. Vakariņu laikā es saku, ka gribu gulēt. Neviens pret to neiebilst. Es uzkāpju augšā un uzbužinu savu pēli tā, lai izskatītos, it kā es gulētu gultā. Pēc tam klusām izzogos pagalmā. Nogriežos gar mājas stūri un skrienu, cik vien ātri varu, uz aitu kūtīm. Adi jau ir tur un ēd lielu sviestmaizi. Aitu kūtīm durvis ir vaļā. Mēs tur ieejam un paslēpjamies no vēja. Mēs gaidām ilgi, ļoti ilgi. Esam jau visu izrunājuši un pārrunājuši. Sirdis mums skaļi dauzās, bet domas jaucas un jūk.
— Vai tev bail? — Adi jautā.
— Nezinu. Varbūt mazliet.
— Es arī mazlietiņ baidos.
— Jābūt uzmanīgākiem, lai viņi mūs nepamanītu, — es saku jau kuro reizi.
— Es domāju, ja viņš tiešām ar kādu satiekas, tad tā ir elfa, — kuro reizi prāto Adi, un kuro reizi es viņam atbildu:
— Bet ja nu izrādās, ka viņš tikai dzejo? Viņš taču ir dzejnieks.
Pienāk nakts. Mums liekas, ka Palli jau sen būtu jānāk, un ik pa brītiņam skrienam pie aitu kūts stūra skatīties. Nē, acīm redzot, šonakt viņš nenāks.
Adi sāk jau dusmoties. Viņš man pārmet, ka es esot visu izgudrojis. Varbūt tas man esot tikai sapnī rādījies.
«Ja nu tiešām es to būtu sapnī redzējis?» es pie sevis domāju. Nē, nē, tas nebija sapnis. Adi draud, ja es viņu piemānīšot, lai tad es sargoties. Es sāku dusmoties par viņa muļķību. Draud izcelties ķilda. Ak, kā es gaidu, lai ātrāk atnāktu Palli! Bet viņa kā nav, tā nav.
— Es eju uz mājām, — jau desmito reizi saka Adi un divdesmito reizi palūr gar stūri. Pēkšņi viņš atraujas un bailēs kāpjas atpakaļ, uztrauktā balsī čukstot: — Viņš nāk, viņš nāk, viņš nāk!
Abi esam tā pārbijušies, ka ielecam barības galda un, aizskrējuši pa to līdz otram galam, nokāpjam siena šķūnī. Un īstā laikā, jo Palli jau ir tur, kur mēs tikko stāvējām. Viņš kādu gaida. Mums ir laimējies. Tūlīt kaut kas notiks. Mazliet pastāvējis, Palli sāk staigāt turp un atpakaļ.
— Pazūdam no šejienes, — es čukstu, — ja nu viņš pēkšņi paskatās siena šķūnī un mūs pamana?
— Ts-s, ne tik skaļi, — Adi čukst. — Seit viņam nav ko meklēt.
— Bet, ja viņš pienāks tuvāk, varēs sadzirdēt mūs, — es iebilstu. Mēs taustāmies pa šķūni uz priekšu un, saceldami veselu putekļu mākoni, uzrāpjamies siena pantā, kas atrodas pretī durvīm. Tur mēs nogu- ļamies pie pašas sienas. Tagad mēs aitu kūti neredzam, jo nakts ir ļoti tumša. Mēs tikai dzirdam Palli soļus. Taču drīz vien viss paliek klusu. Mēs gaidām. Kas tur notiek? Adi norāpjas no siena panta, klusām iziet cauri siena šķūnim un ieskatās pa durvīm aitu kūtī. Es neuzdrīkstos pakustēties
un viss trīcu. Man dūša papēžos. Adi aizvien vēl nezaudē drosmi un laiku pa laikam palūr aitu kūtī.
Beidzot viņš pienāk pie siena panta. Es pielienu pie malas, un Adi man čukst:
— Viņš sēž uz barības galda pie kūts durvīm. Sēž kā koka dievs.
— Viņš laikam dzejo, — es spriežu.
— Jā, laikam gan dzejo, — Adi piekrīt, un viņa čukstos saklausāma galīga bezcerība.
Sasprindzinājums atslābst. Man sirds nomierinās un tagad tik tikko pukst. Jūtos tā vīlies, ka zudusi katra interese par dzīvi. Adi stāv pie panta, ar kreiso roku atbalstījies pret šķūņa sienu, bet es augšā guļu uz vēdera. Abi nezinām, ko tagad iesākt. Esam gan bijuši lieli muļķi! Palli, protams, dzejo. Tur nekā pārdabiska nav. Un vispār nav nekā pārdabiska.
Pēkšņi no aitu kūts puses līdz mums atlido balsis.
Adi vienā mirklī, kā tērauda atsperes sviests, uzlido pie manis augšā, siens vien pajūk. Elpu aizturējuši, mēs pieplokam sienai. Balsis tuvojas. Esam tā satraukti, ka aiz nepacietības zaudējam vai prātu. Pirmo reizi dzīvē mēs kaut ko tādu pārdzīvojam. Taču šoreiz nav ilgi jāgaida.
Siena šķūņa durvīs parādās Palli. Mēs viņu redzam diezgan labi, kaut gan šeit ir krietni patumšs. Viņš nokāpj pa pakāpieniem un tad pasniedz roku elfai.
— Uzmanīgāk, mana mīļā! — viņš saka.
Tad ieraugām arī elfu. Mēs abi tikko novaldāmies, lai neiekliegtos, — šī elfa ir mums labi pazīstama.
— Kas par vel… — iesāk Adi un izrunā vēl dažus vārdus, ko es nevaru atkārtot.
Elfa ir Siga. Neviena cita kā Siga. Tā pati Siga, kuru es biju nodomājis precēt, kad izaugšu liels.
Abi stāv uz šķūņa grīdas — viņa un Palli. Nav jājautā, ko dara Siga. Viņa ar abām rokām apskauj Palli kaklu un skūpsta viņu tik mīļi, ka mani tas satriec. Adi tas viss ļoti patīk. Viņš spēcīgi un sāpīgi grūž man ar elkoni sānos, bet es no sāpēm pat nesaviebjos. Esmu galīgi apdullis.
— Palli mīļais, es ta baidos! — Siga čukst.
— No kā tad tu baidies? Tev nav jābaidās, dārgā, kad esmu kopā ar tevi, — Palli viņai atbild.
Es nekad nebūtu ticējis, ka Palli var runāt tik maigā balsī!
— Es baidos, ka tas palaidnis Adi ir kaut ko uzodis un mūs izspiego. Šovakar gultā viņa nebija, Ouli gulēja viens pats.
— Ej nu, ej, varbūt kaut kut izgājis, — Palli viņu mierina.
— Un tomēr es baidos. Esmu pārliecināta, ka drīz viss atklāsies. Vakarnakt es redzēju šausmīgu sapni… Nē, tas, protams, visiem drīz būs zināms.
Palli atbild, ka sapņiem ticēt esot muļķīgi un viņai ne no viena neesot jābaidās. Abi tuvojas siena pantam, un mēs dzirdam, ka viņi apsēžas sienā. Tagad mēs viņus neredzam, toties labi dzirdam. Viņi ilgi strīdas. Palli uzstāj, ka viss esot jāizstāsta Sigas vecākiem, proti, ka viņi esot saderinājušies un gribot precēties, bet Siga to nevēlas. Nē, tūlīt ne, uzreiz ne. Viņa paziņo, ka vairs šurp nenākšot. Ko tad viņa gribot? Viņa to nezinot, esot tāda muļķe, Siga atbild. Tad iestājas klusums.
Adi ir visai neapmierināts ar to, ka nekā neredz. Un viņš klusu klusu pielien pie pašas panta malas. Viņam tik ļoti gribas redzēt mīlētājus! Taču piedzīvojam neveiksmi. Pēkšņi es redzu, ka nozib Adi pēdas, un, spalgi iekliedzies, viņš lido ar galvu lejā, aizraudams sev līdzi lielu klēpi siena.
Tas ir drausmīgs mirklis. Palli un Siga pielec kājās. Siga no bailēm iekliedzas un sauc palīgā visuvareno. Adi paceļas četrrāpus, pēc tam uz- traušas kājās un grib aizmukt pa aitu kūts durvīm. Taču Palli jau ir aptvēris, kas viņus iztraucējis. Viņš metas Adi pakaļ, sagrābj ar savu spēcīgo roku puiku aiz biksēm un stiepj atpakaļ siena šķūnī. Es arī esmu piecēlies kājās un, acis ieplētis, skatos uz viņiem.
— Es tev rādīšu! — Palli rēc lielās dusmās.
— Ai Palli, es ģībstu! — Siga iesaucas.
Viņa noslīgst uz siena klēpja, taču nenoģībst, bet paliek sēdus, parāvusi kājas zem sevis. Palli beidz purināt Adi. Es nokāpju no panta.
— Arī tu esi šeit, smurguli? — ieraudzījis mani, saka Palli.
Siga klusē. Viņu, acīm redzot, nekas vairs nepārsteidz. Palli tur Adi aiz pleca.
— Jūs abi esat pelnījuši sukas, — viņš paziņo.
Mēs ar Adi klusējam. Palli, acīm redzot, saka taisnību. Te pēkšņi Siga sāk skaļi šņukstēt.
— Es jau paredzēju, ka tā beigsies! — viņa runā šņukstēdama. — Es nekad to neesmu gribējusi. Tu, Palli, esi pie visa vainīgs. Es jau to paredzēju, ka tā beigsies!
Palli ir ļoti samulsis. Viņš stāv un kasa sev pakausi. Man kļūst viņa ļoti žēl. Viņš taču ir mans draugs. Pat dzejnieka talants pašlaik viņam nevar palīdzēt. Diemžēl Palli laikam neizprot manas jūtas. Viņš zaudē savaldību un sāk mani un Adi neganti lamāt. It kā visā šajā notikumā mēs būtu tie vainīgie. Pēc viņa vārdiem, mēs esot lielākie nelieši. Mēs joprojām klusējam. Adi ļauni smaida. Siga aizvien vēl raud.
— Kāpēc tu rāj puisēnus? — viņa saka. — Labāk būtu viņus palūdzis. Dārgie zēni, lūdzu, apsoliet, ka nevienam nekā nestāstīsiet. Mani dārgie, dariet nu to manā labā! Lūdzu! Vai apsolāt?
— Mēs ar Sigu būtībā . -. — Palli saka.
Taču viņa to pārtrauc:
— Nerunā muļķības! Jā, pareizi, es ar Palli esmu saderinājusies, taču par to nav nevienam jāstāsta. Vai apsolāt?
— Es nevienam nekā neteikšu, — es apgalvoju, un acīs man parādās asaras, iedomājoties, ka esmu tik labs.
— Bet tu, mīļo Adi? — Siga iešņukstas.
— Es varbūt arī neteikšu, — Adi viņu ķircina, — bet lai Palli tūlīt mani laiž vaļā. Es gribu gulēt.
— Iesim kopā, — Siga saka.
— Mēs ar Sigu būtībā esam saderinājušies, — Palli mums paskaidro un muļķīgi skatās uz mani un Adi. Nabaga Palli!
Siga pieceļas, un mēs izejam ārā, kur mūs apņem nakts dzestrums. Visapkārt klusums, kalni tīti miglā. Mēs nezinām, ko runāt, un pašlaik ari nav par ko runāt. Adi aizvien vēl ļauni smaida. Pie sakņu dārza mūsu ceļi šķiras. Palli sniedz Sigai roku un grib novēlēt labu nakti, bet viņa mīļotā
to nepamana. Viņa slauka asaras un kopā ar brāli aizsteidzas uz savu māju.
— Mēs ar Sigu būtībā esam saderinājušies, — Palli atkal saka, kad mēs ieejam mājā.
— Jā, —- es atbildu, it kā man viss jau sen būtu bijis zināms.
Ar to mēs sarunu izbeidzam.
Liekamies katrs savā gultā un guļam. Par ko domā Palli, es nezinu, bet man par daudz ko ir jāprāto. Tagad es zinu, ka Siga nekad nebūs mana sieva, arī tad ne, kad es kādreiz kļūšu pieaudzis. Jo ļaunāk viņai. Es taču gribu kļūt par ļoti ievērojamu cilvēku.
Lai cik tas arī dīvaini būtu, pēkšņi man no sirds noveļas it kā smags akmens. Dvēseles dziļumos man vienmēr bija mazliet kauns, ka esmu iemīlējies Sigā. Es sapratu, ka mazam zēnam ir smieklīgi iemīlēties pieaugušā sievietē. Tas nu tagad, paldies dievam, izbeigts, un nevienam par to nekas nav jāzina. Ir novērsti visi šķēršļi, kas mani kavēja kļūt par ievērojamu cilvēku. Sigas klātbūtnē man nebūs vairs jāmulst. Nabaga Palli! Viņš droši vien nevar aizmigt.