Pagājis tieši gads, kopš esmu šeit.
Laika rats ir paveicis veselu apli, un mēs atkal sagaidām pavasari. Cik daudz ūdens ir aiztecējis no tās pirmās tālās pavasara dienas te Leigamiri pagalmā!
Kā vienmēr, neskuvies, Hatlgrimūrs un Jouhans atveduši no pilsētas stabus un dzeloņstiepļu rituļus. Viņi nolēmuši iežogot piemājas laukus, un mums, bērniem, ir ļoti interesanti noskatīties, kā to dara. 2ogu taisa divi jauni puiši. Vienu sauc par Skuli, otru — par Sveintu. Skuli pārnakšņo mūsu mājās, bet Sveints — pie Hatlgrimūra. Tagad mums dzīve kļuvusi daudz jautrāka. Jaunajiem puišiem darbā palīdz Jouhans un Hatlgrimūrs, bet Palli noņemas pa saimniecību. Vakaros Skuli un Sveints labprāt ar mums padraiskojas. Taču sevišķi jautri iet sestdienas vakarā, pēdējā vakarā, ko Skuli un Sveints pavada pie mums. Sākumā mēs pie aitu kūtīm spēlējam sunīšus. Kamēr jaunā zāle vēl nav paaugusies, mums atļauj tur skraidīt. Pēc tam Skuli paņem Sigu zem rokas un pastaigājas ar viņu turp
un atpakaļ, it kā staigātu pa bulvāri. Visi, izņemot Palli, smejas. Mēs ar Adi jau nu zinām, kāpēc Palli nesmejas, bet nevienam nesakām, tikai viens otram pametam ar aci. Palli tomēr iet rotaļās. Par to parūpējās pati Siga, un viņš neuzdrīkstējās turēties pretī vai izlikties, ka negrib to darīt. Mēs ejam rotaļās diezgan ilgi. Piedalās visi bērni un jaunie: Siga, Palli, Skuli un Sveints. Pat vecais Helgi pienāk pie mums, nostājas maliņā un, plecus raustīdams, apmierināts saka:
— Jaunība draiskojas. Tā, redz.
Pēc tam mēs apsēžamies atpūsties. Skuli sagrābj mani abām rokām un nogāž zemē. Es spārdos, skaļi smejos un pilnā kaklā kliedzu. Negaidot man palīgā nāk Siga. Viņa aiz matiem atvelk Skuli nost un dauza viņam pa muguru. Ir ļoti jautri noskatīties. Skuli, protams, tūlīt metas pretī jaunajam uzbrucējam, un Sigai iet plāni. Viņa gan pilnā kaklā kliedz, bet tas neko nepalīdz. Skuli ir par viņu daudz spēcīgāks. Saķērušies abi kopā, viņi veļas no kalniņa lejā — uz avotu. Visi smejas, tikai Palli nesmejas, un mēs ar Adi zinām, kāpēc viņš nesmejas.
Vecais Helgi tik stipri smejas, ka nespēj vairs nostāvēt kājās un apsēžas uz ciņa.
— Jaunība draiskojas. Tā, redz, — viņš murmina.
Pēc tam Siga un Skuli pieceļas un nāk atpakaļ, bet pa ceļam viens otru vēl iedunkā. Neraugoties uz to, viņi tomēr apsēžas kopā pie pārējiem.
— Tu esi rupjš! — Siga saka un iekniebj Skuli vaigā.
— Vai tu vēl par maz dabūji? — Skuli jautā, gribēdams sākt visu no gala.
Siga sauc palīgā. Te pēkšņi kājās pielec melnmatains cilvēks, vārdā Palli.
— Vai tad tā kāda lieta ar meitieti kauties? — viņš saka. — Nāc ar mani, ja nav bail.
Skuli smaidīgā seja tūlīt kļūst nopietna. Viņam laikam ir mazliet bail. Taču atteikties ir neērti, un tāpēc viņš atkal smaida. Arī Palli cenšas pasmaidīt, taču viņa smaids drīzāk atgādina grimases.
Sākas īsts kautiņš. Palli ir pamanījies ātri sagrābt Skuli savos apkampienos un spiež no visa spēka. Skuli krīt, un Palli viņam virsū. Mēs sekojam abu cīņai, elpu aizturējuši. Cīkstoņi elš, šņāc un sten. Ļoti interesanti.
— Nesakropļo viņu, Palli, — Siga saka.
— Nebaidies, nekas ļauns nenotiks, — Palli murmina, neslepdams savu prieku.
Abi jau sen būtu varējuši piecelties kājās, bet to nedara. Skuli viena roka ir brīva, un viņš no visa spēka sit Palli tieši pa degunu. Tas, acīm redzot, viņam ir licies pārāk liels. Deguns no sitiena pašķiebjas, un no tā izšļācas asinis. Sitiens Palli ir saniknojis, un viņš nopietni uzbrūk pretiniekam, ar abiem ceļgaliem uzliekas uz vēdera. Sveints redz, ka pienācis laiks iejaukties.
— Vai jūs jukuši esat, vai? — viņš jautā un izšķir kaušļus.
Skuli pieceļas kājās. Viņš mulsi smaida, bet Palli ir notraipljies ar asinīm. Siga pieiet pie Palli, ar lakatiņu slauka viņam asinis un runā ļoti maigi. Helgi vairs nesmejas, bet burkšķ:
— Jaunība draiskojas. Tā, redz.
Un viņš aiziet uz māju, pa ceļam šņaukdams tabaku. Bet mēs atkal sākam iet rotaļās. Sākumā mazliet pastīvi, bet pēc tam jautri, it kā nekas nebūtu bijis.
Visa saimniecība jau ir iežogota. Un žogs ir ļoti glīts. Piecām kārtām uz stabiem novilkta dzeloņstieple. Ir arī vārti. Tie, protams, nav tik skaisti kā Hruthoularas viensētā, tomēr tie ir vārti. Lai tagad nokļūtu uz Hjatli terases, mums, bērniem, jāiet liels līkums. Nākošajā rītā Skuli un Sveints jās projām. Smidzina lietus. Abiem zirgi, viens bērs, otrs sirms, piesieti pie sakņu dārza. Sirmais zirgs stāv, acis piemiedzis un priekšējo kāju pacēlis. Bērais zirgs staigā, galvu noliecis, un plūc zāli. Viņš ir saslējis ausis, un iemauktu dzelži visu laiku šķind. Seglos sakrājušās mazas ūdens peļķītes. Ūdens tek mazās straumītēs pār zirgu krustiem un pil no krēpēm. Visus laukus jau klāj zaļums. Abi puiši iet pāri kaimiņu mājas pagalmam, piesien savas somas pie segliem, atsveicinās un kāpj seglos. Zirgi tūlīt pat kļūst mundrāki. Viņi sāk rikšot pa taku, uz slapjās zemes tiem ik pa brīdim paslīd kāja. Tā aizjāj Skuli un Sveints. Man ļoti žēl, ka viņu vairs nebūs, jo abi bija ļoti jautri. Taču Palli pēc viņiem neskumst. Viņš apgalvo, ka Skuli neesot vīrieša vērts. Tādi cilvēki kā Skuli, saka Palli, nerūpējoties, lai tiktu pie saimniecības vai kaut ko atliktu nebaltām dienām. Maz gan esot labuma no cilvēka, kas saņemot lielu algu, bet to izsviežot vējā. Šie vārdi liecina, ka Palli tagad dzīvi vērtē pavisam citādi.
Kādā pavasara dienā Helga saka, ka viņa zinot interesantu jaunumu, bet to pastāstīt tāpat, par velti, viņa negribot. Man par to esot jāsamaksā.
— Es zinu kaut ko tādu, Hjalti, ko tu nezini, — viņa apgalvo.
— Tiešām? — es jautāju. — Nu, bet es arī zinu kaut ko tādu, ko tu nezini.
— Ko tad tu zini?
— Bet ko tu?
— Neteikšu, kamēr tu nebūsi pateicis, ko tu zini.
— Es nevaru tev to stāstīt, — es, pieņēmis nopietnu izskatu, saku. — Esmu apsolījis, ka nevienam neizpļāpāšu.
— Vai tu zvērēji?
— Nē, es tikai apsolīju.
— Tad es tev ari nekā neteikšu.
— Nesaki ar, es nemaz negribu, ka tu man stāsti, jo tur jau droši vien nekā interesanta nav, — es atbildu.
Protams, esmu melojis. Es degu aiz nepacietības. Man pat dzīvot negribas, ja Helga zina kaut ko tādu, ko es nezinu. Tomēr es nekādā ziņā neatklāšu viņai Sigas un Palli attiecības. Mēs abi klusējam. Helga ļoti pārdzīvo. Viņai laikam ļoti gribas man izstāstīt savu jaunumu.
— Nu labi, lai jau notiek, es tev izstāstīšu, — viņa saka. — Es taču zinu, ka tu mirsti aiz ziņkārības. Es neesmu tik ziņkārīga kā tu.
Man ļoti nepatīkami to dzirdēt, bet esmu pārāk viltīgs, lai izpļāpātos. Tagad es nedrīkstu ar viņu strīdēties. Ja būtu spējis, es tūlīt pat liktu viņai apklust.
— Varbūt, — es piekrītu. — Varbūt tu arī neesi tik ziņkārīga.
Viņa sāk čukstēt.
— Vai zini, Hjalti, ka Siga un Palli ir saderinājušies?
— Kā tad tu to zini? — es brīnos.
— Es dzirdēju, ka Siga pati stāstīja māmiņai. Tiešām, tā ir taisnība.
— Nu, — es saku. — Es jau to sen zinu.
Helga ir ļoti vīlusies un neapmierināta izstiepj lūpas. Viņa vienmēr izstiepj lūpas, ja kaut kas nepatīk.
— Kāpēc tad tu man to nepastāstīji? — viņa jautā.
Es atbildu, ka esmu solījis klusēt. Bet pēc tam viņai šo to pastāstu. Protams, visu es viņai nestāstu — es nekad neizpaudīšu to, kas man uzticēts, — un paskaidroju, ka to esmu uzzinājis no Palli. Helga ir ļoti izbrīnījusies. Vai tiešām es esot jau tik liels, ka Palli man uzticot savus noslēpumus? Viņas skaistās acis sajūsmā raugās uz mani.
Pēc tam Helga saka:
— Savu saderināšanos viņi gribot paziņot nākošajā sestdienā. Sigas vecāki aicinot visus uz kafiju, arī mūs, bērnus.
Lūk, tas gan ir jaunums! Es Helgai saku, ka par saderināšanās paziņošanu atklātībā nezināju, un viņa par to patiesi priecājas. Šajā brīdī man Helga liekas tik jauka un tik piemīlīga, ka nenoturos un neviļus izstāstu visu, kas toreiz notika siena šķūnī. Helgai man grūti kaut ko noslēpt. Taču tūlīt pat mani sāk mocīt sirdsapziņa. Kāpēc gan es izpļāpājos! Pārmetu sev, ka neesmu izturējis pašu pirmo pārbaudījumu. Esmu nodevējs.
Un pie visiem svetajiem ludzu, lai Helga klusē. Viņa apsola, zver un saka man daudz skaistu vārdu.
Te man iešaujas prātā cita doma. Redz, kādi īstenībā ir tie lielie cilvēki! Lūdza mani un Adi klusēt, un mēs godīgi pildījām savu solījumu, bet paši mums aiz muguras, redz, ko sagudrojuši. Laikam būs bijuši svarīgi notikumi, ja jau izlēmuši paziņot. Jā, Siga un Palli attiecībā pret mums nav rīkojušies godīgi. Viņi droši vien sen visu ir izstāstījuši Hatlgrimūram un Grouai. Visi pieaugušie jau zina par abu saderināšanos. Un runā par to. Bet mēs ar Adi kā muļķi esam klusējuši. Tādi jau ir tie lielie. Esmu uz viņiem ļoti dusmīgs.
Sestdienas vakarā mēs uzpošamies un ejam uz otru māju. Abu māju vēsturē tas notiek pirmo reizi.
— Es to daru tikai Sigas dēļ, — Solveiga čukst Jouhanam.
Viņi nāk aiz manis un Helgas, bet viņiem seko vecais Helgi un Gudruna.
Durvīs mūs sagaida Siga. Šodien viņa ir ļoti skaista un viesiem laipni uzsmaida. Uz labās rokas zeltneša viņai mirdz zelta gredzens. Sigai aiz muguras, mulsi mīņādamies no vienas kājas uz otru, stāv Palli. Arī viņam pirkstā ir gredzens. Nabaga Palli izskatās ļoti apjucis. Viņš uzvilcis svētku uzvalku un ap kaklu aplicis baltu, iecietinātu apkaklīti, kas, galvu grozot, griežas kaklā.
Nabaga Palli! Es gan negribētu būt viņa vietā.
Mēs ieejam viesistabā. Tur uz galda stāv piekrauti šķīvji, bet pa istabu turp un atpakaļ staigā Hatlgrimūrs. Šoreiz viņš ir noskuvies un neizskatās tik noguris, toties uz vaigiem redzamas bārdas naža atstātās pēdas. Mēs ar viņu sasveicināmies un sēžamies pie galda. Arī Ouli un Adi apsēžas. Visi ir ļoti svinīgi.
— Tā, tā, — Hatlgrimūrs iesāk.
— Tā, redz, — Helgi atbild.
Pārējie klusē.
Pēc tam Siga atnes tases ar karstu šokolādi. Groua nerādās, viņa saimnieko par virtuvi.
— Vai tad māte neiznāks pie viesiem? — Hatlgrimūrs jautā meitai.
— Viņa vāra kafiju un atnāks vēlāk, — Siga atbild.
Solveiga nepaver muti, arī Gudruna klusē. Vecais Helgi, Jouhans un
Hatlgrimūrs runā par laiku. Visi izturas kaut kā dīvaini. Palli izskatās tā, it kā viņu bērētu.
— Cik garšīgi tev šie cepumi, mīļā Siga! Droši vien taču tu tos cepi? — Gudruna interesējas.
— Jā, kopā ar māmiņu, — Siga atbild, un viņas seja staro kā saulīte.
— Lieliski cepumi! — arī Solveiga paslavē.
— Tiešām lieliski! — viņai piebalso vecais Helgi. Pēc tam viņš uzrunā Palli: — Nu, draudziņ, bet tu taču esi daudz viltīgāks, nekā izskaties. Tādu lielisku meiteni nokampis …
— Ko tu, Helgi, — Gudruna viņu pārtrauc brīdinošā tonī.
— Kas tad tas? Pat vārdiņu nedrīkstēs bilst! — Helgi iesmejas un apmierināts grozās uz krēsla. Bārda viņam trīc no klusiem smiekliem. Acīm redzot, prātā kaut kas ļoti jautrs. — Varbūt Siga tevi ir nokampusi, ko?
— Helgi! — Gudruna atkārto.
Palli mulsi pasmaida. Viņš nezina,
ko atbildēt. Arī Solveiga smaida savu parasto smaidu. Ouli man pretī vaik- stās. Man nepatīk skatīties uz viņu. Siga stāv ar kafijas kannu rokās vecajam Helgi aiz muguras. Viņa papliķē večukam plecu:
— Laikam mums ar Palli viss sākās tāpat kā tev kādreiz ar Gudrunu.
— Ai, labāk man to neatgādini! — Helgi iebilst smiedamies. — Es taču vienmēr esmu bijis karsts kā uguns, bet viņa — auksta kā ledus. Tā, redz.
— Izbeidz, Helgi, — Gudruna lūdz.
— Vai tad tā nav? — viņš jautā. — Un uguns, protams, izkausēja ledu — karstums taču vienmēr stiprāks par aukstumu, vai ne tā?
— Nezinu, — Gudruna atbild. — Bet es domāju, ka varam runāt par ko citu.
Šī saruna tiek pārtraukta, un Helgi vairs nemēģina iekustināt sabiedrību. Viņš tikai šņauc tabaku un klusē. Jouhans un Hatlgrimūrs runā, ka viņi esot pareizi darījuši, iežogodami saimniecību. Nepieciešams, viņi saka, lai visas saimniecības būtu iežogotas. Tas gan iznākot dārgi, toties ar uzviju atmaksājoties. Pēc tam arī viņi apklust. Visi klusē. Ouli, tāpat kā iepriekš, taisa grimases. Es nedrīkstu paskatīties uz viņa pusi, lai nesāktu skaļi smieties. Tad viņš sāk rādīt grimases Helgai, kas visu laiku ir ļoti nopietna. Pēc tam Ouli ar elkoni pagrūž savu brāli tā, ka tas nomet zemē pīrāgu. Visi bērni smejas. Par Ouli nav iespējams nesmieties.
— Beidziet trokšņot, bērni, sēdiet mierīgi, — Hatlgrimūrs aizrāda. — Jūs traucējat mums sarunāties.
Mēs tūlīt apklustam. Tagad visi sēž mierīgi. Un, tāpat kā iepriekš, klusē. Beidzot mēs pieceļamies no galda un pateicamies Hatlgrimūram, Palli un Sigai par cienastu. Palli pieiet pie Hatlgrimūra, noskūpsta viņu uz lūpām un par visu sirsnīgi pateicas.
Ouli, acis izbolījis, skatās uz abiem, pēc tam taisa atkal grimases un čukst Adi:
— T-t-agad t-t-tu vairs n-nevari v-viņu saukt p-par Palli. T-tev jās-saka: d-d-ārgais s-svaini!
Gudruna sauc Grouu, lai mēs arī viņai varētu pateikties. Groua ir tāda pati kā vienmēr: ļoti kalsnēja, ļoti melniem matiem un ļoti kustīga. Viņa tikko var palikt mierā, lai paspiestu mums visiem rokas, un neapstājas pat tad, kad Palli viņu noskūpsta tieši uz lūpām.
Vakarā, kad Palli jau ir gultā, atnāk Siga un ilgi sēž pie viņa. Abi sarunājas pusbalsī. Tie ir noslēpumi, ko es nedrīkstu zināt.
Beidzot Siga pieceļas, noskūpsta Palli un aiziet.
Mēs guļam klusēdami. Tagad ir vispiemērotākais mirklis, lai aprunātos ar Palli. Es jūtu, ka viņš neguļ. Un to var saprast. Man gribas viņam pateikt kaut ko ļoti ļoti gudru, un es diezgan ilgi prātoju, kā uzsākt sarunu. Laikam vislabāk būtu iepriekš noklepoties. Es ieklepojos, bet pēc tam saku gudrāko, kas man ienāk prātā:
— Saki, Palli, — tas laikam ir ļoti patīkami būt saderinātam?
Palli apgriežas gultā uz otriem sāniem.
— Jā, — viņš atbild nopietni. — Tas ir ļoti patīkami, pie tam ar tādu labu meiteni kā Siga.
Man liekas, ka tagad būtu Palli reize turpināt mūsu sarunu, taču viņš to nedara, un man pašam jālauza galva, par ko runāt.
— Un jūs, protams, drīz apprecēsieties? — es interesējos.
— Laikam. Varbūt nākamajā pavasarī, — Palli atbild un nopūšas.
— Kad jūs kļūsiet vīrs un sieva, tad jūs laikam iekārtosiet paši savu saimniecību?
— Iespējams, dārgo Hjalti, iespējams, ka Hatlgrimūrs jau nākošajā pavasarī atstās laukus un aizbrauks uz pilsētu. Tikai pagaidām par to ciet klusu! Tad mēs ar Sigu dabūsim zemi. Bet arī par to tu nevienam nestāsti.
Es apsoios nestāstīt un iegrimstu domās. Šī ziņa man liekas ļoti svarīga, bet es tūlīt tajā atrodu arī slikto pusi. Ja Hatlgrimūrs pametīs savu saimniecību un pārvāksies uz pilsētu, tad Adi un Ouli arī aizbrauks. Kādu laiku mēs guļam klusēdami, pēc tam Palli turpina:
— Es negribu uz visiem laikiem palikt par kalpu. Ar laiku es ceru dabūt zemi.
— Tātad tu gribi būt saimnieks, iegādāties daudz aitu un algot daudz kalpu? — es jautāju Palli.
— Pagaidām nezinu. Par to padomāt vēl laika pietiek. Nezinu, vai ir vērts algot daudz kalpu. Darbaspēks ir kļuvis tik dārgs, ka tas vairs neatmaksājas, un arī kalpi gadās dažādi. Tagad taču es viens pats visu neizlemšu — mana mīļā Siga arī gribēs teikt savu vārdu, — Palli izbeidz sarunu.
Es atceros visu, ko kādreiz par kalpiem runāja Palli. Cik ātri viņš ir mainījis savus uzskatus! Tādi jau ir tie lielie ļaudis. Neviens nevar uz viņiem paļauties. Šodien runā tā, rīt jau atkal citādi, taču prāta viņiem, kā liekas, ir vairāk nekā mums, bērniem.