Pavasara darbi ir apdarīti, aitas ganās kalnos, bet vilna jau izmazgāta un žūst pie avota. Ap šo laiku arī zāle jau ir kupli sazēlusi un gaida pļāvējus.
Kādā jaukā dienā pie Hatlgrimūra atjāj tas pats rudbārdainais cilvēks, kas šeit bija pagājušajā gadā. Viņš pļauj un atkal pie katra atvēziena iesvilpjas. Tā jau daudzus gadus viņš šeit ierodas siena pļaujas sākumā un atkal pazūd, kad siens nopļauts. Tagad viņš stāv, vērīgi apskatīdams mūs, bērnus, un, atsegdams retus, bojātus zobus, jautā:
— Interesanti, kāpēc zāle ar vienu galu piesieta pie zemes?
Mēs uz to nevaram atbildēt un tikai smejamies.
Pēc vairākiem atvēzieniem viņam izkapts ietriecas akmenī.
— Seit, kā vienmēr, lauks slikti notīrīts, — viņš saka un apskata izkapti. Pēc tam, noliecis galvu uz sāniem, asina izkapti, skatās uz mums un atkal jautā: — Vai tad nav jocīgi, ka akmens ir ciets?
Mums tas tiešām liekas jocīgi.
— Pasaulē ir daudz interesanta, — viņš turpina un, atbalstījies uz izkapts, ilgi un nekustīgi stāv uz vietas. — Es, lūk, bieži domāju par vienu lietu, — viņš saka.
— Par ko tad, Gudjoun? — mēs jautājam.
— Par ko? Lūk, par to. Kāpēc cilvēks staigā tikai uz divām kājām, bet visas pārējās radības uz četrām?
— Bet ne jūras bezdelīga, — es iebilstu, rādīdams uz putniņu, kas netālu no mums met gaisā lokus. — Jūras bezdelīgai ir tikai divas kājiņas.
Viņš paskatās uz putnu.
— Jā, tev taisnība. Man tas nekad agrāk neiešāvās prātā.
— I-ir v-vēl v-viena 1-lieta, ko es n-ne-k- kadi n-nesaprotu, — Ouli stostās.
— Ko tad tu nesaproti? — Gudjouns interesējas.
— K-k-āp-pēc t-tu dz-dzīvo? — Ouli jautā.
— To es arī nesaprotu, — Gudjouns atbild.
Es nezinu, kāpēc Gudjouns mums uzdod šādus jautājumus. Domāju, ka laikam tikai tāpēc, lai izklaidētos. Pieaugušajiem viņš nekad nekā nejautā. Taču Ouli un Adi uzskata, ka viņš ar mums runājot nopietni. Lai kā tas arī būtu, ilgi pļāpāt ar Gudjounu mums nav atļauts. Adi mūs brīdina, ka viņa māte varot sadusmoties, jo, pļāpājot ar Gudjounu, mēs viņu atraujam no darba. Es nezinu, no kurienes viņš pavasarī atjāj un uz kurieni rudenī atkal aizjāj, — zēni saka, viņš esot no Akranesas, — bet vienu es skaidri nojaušu: šajā cilvēkā ir kaut kas noslēpumains. Rudajai, retajai bārdai un daudzajām krunkām viņa brūnajā sejā ir savs stāsts. Bet izlasīt šo stāstu es nemāku. Es saprotu, ka tas attiecas uz laiku, kas sen jau pagājis. Gudjouns ir tik ilgi nodzīvojis pasaulē, ka kļuvis par sen aizgājušo dienu atbalsi. Un, kaut arī tā ir, viņš vienmēr iziet pļaut, neraugoties, vai spīd saule vai līst lietus. Kalsnējs, izkāmējis, īsām kājām viņš stāv un pļauj, pie katra atvēziena iesvilpdamies. Otras mājas puikas apgalvo, ka reiz viņš sajukšot prātā pavisam. Puikas bieži par viņu smejas. Dažreiz es arī pasmejos. Gudjouna apģērbs ir tik dīvaini nolāpīts, un, protams, arī viņš pats ir smieklīgs. Es zinu, kāpēc tas tā. Gudjouns ir vientuļš. Par viņu neviens nerūpējas. Viņa dzīve rit savrup no pārējiem cilvēkiem. Neviens viņu nav mīlējis. Nekad. Tāpēc arī viņš ir kļuvis tāds savādnieks. Arī mēs varam kļūt tādi paši, ja mūs neviens nemīlēs un mēs nemīlēsim nevienu. Mēs paliksim vientuļi un sveši visai pasaulei.
Jau siena laika sākumā Jouhans aizjāja uz pilsētu pārdot vilnu un no turienes atveda mūsu vecīšiem ciemkukuli. Es manu, ka Solveiga par to ir ļoti neapmierināta. Viņa rāj Jouhanu, bet viņš taisnojas, saka, neesot varējis to neņemt līdzi. Solveigai taču pašai jāsaprotot, ka viņš nevarējis nekā atteikties.
Ciemkukuļi, kā zināms, mēdz būt lieli un mazi. Tos iesaiņo papīrā un pārsien ar auklu. Bet šis ciemkukulis ir pavisam citāds. Tas ir ļoti liels ciemkukulis. Viņš staigā uz divām kājām, sagrābj mani aiz pleca un uzsauc:
— Velna milti! Tu vēl aizvien tāds pats sīkulis! Un purns arī tev nosmulēts kā aunam!
Tas ir Ragnars Helgasons, mūsu pagājušās vasaras paziņa. Es neattopos, ko atbildēt uz šadu apsveicinašanos, un tapec klusēju. Esmu pieradis, ka cilvēki satiekoties sasveicinās.
Gudrunai Ragnara atbraukšana ir vislielākā laime. Viņa no laimes staro. Dārgais puisēns! Viņš, dārgais puisēns, gribot mazliet paciemoties pie vectētiņa un vecmāmiņas. Viņš, dārgais puisēns, laikam būšot dzīvojis labākās mājās nekā mūsējā. Viņš, dārgais puisēns, laikam būšot pieradis pie labāka ēdiena nekā mūsmājās. Bet savas vecmāmiņas dēļ dārgais puisēns tam varbūt nepievērsīšot uzmanību. To īso laiciņu, ko Ragnars padzīvos šeit, vecmāmiņa nevarēšot no viņa acu atraut. Tāpēc viņam jāguļot pie sava vectētiņa. Dārgais puisēns!
Toties mums, bērniem, dzīve līdz ar Ragnara ierašanos zaudē jebkuru jēgu. Mēs jūtam, ka viņa acīs esam dumiķi. Viņš pavēl, mēs paklausām. Mēs neesam apmierināti ar Ragnara uzkundzēšanos, bet viņš prot apspiest mūsu pretošanos. Viņš izzobo mūs katru atsevišķi pārējo klātbūtnē. Viņš mūs neiedomājami izmēdī un izsmej. Mēs, protams, dusmojamies, toties mums ir interesanti, kad viņš izsmej citus. Katru reizi viņam ir tikai viens pretinieks. Un viņš visiem uzspiež savu gribu.
Ragnara atbraukšana un viņa dzīvošana pie mums ir interesanta arī cita iemesla dēļ. Viņš ir atbraucis no cita apvidus, kur arī dzīvo cilvēki. Bet tiem cilvēkiem ir citādas paražas. Viņi citādi domā, citādi dzīvo. Ragnars ir viens no viņiem, bet mēs esam tikai bērni. Viņš zina neiedomājami daudz ko tādu, par ko mums nav ne mazākās nojautas. Viņš smejas par mūsu nezināšanu, un mums ir kauns pašiem no sevis. Taču pasmieties par Ragnaru mums neizdodas, kaut arī viņš nosauc govs asti par krēpēm, bet govs pupus — par tapiņām, no kuram tek piens. Viņš apgalvo, ka tas nemaz neesot tik svarīgi, kā vienu vai otru lietu saucot.
— Kāpēc nevar teikt, ka govij ir krēpes? — viņš jautā.
— Tad jau arī zirga spalvu var saukt par vilnu, — es iebilstu, — kaut gan vilna ir tikai aitām.
— Manuprāt, tas ir vienalga, — viņš saka, klakšķinādams mēli. — Kāpēc nevar teikt, ka zirgam ir vilna?
Mēs neesam tik gudri, lai atbildētu uz šo jautājumu, un tāpēc klusējam, vienīgi Ouli nekad neapmulst:
— T-t-u d-domā, ir v-vienalga, ja matus uz t-tavas galvas n-nosauc par v-v-ilnu?
Ragnars nevar vai negrib atbildēt. Viņš tikai sašķoba seju un izmedī Ouli.
— «T-t-u d-domā, ir v-vienalga, ja matus uz t-tavas galvas n-nosauc par v-v-ilnu?»
Mēs visi smejamies.
Tā viņš uzvar Ouli, kas no mums laikam ir visgudrākais.
Ragnaram nekad nav jādara tas, ko viņš negrib. Viņš ir sislumana dēls un tāpēc pavisam citas šķiras cilvēks nekā mēs, pārējie. Kad es un Helga, viņa māsīca, pēc darba dienas aiz noguruma krītam vai no kājām un mums vēl jāārda smagais siens, Ragnars tikai valstās pa to pašu sienu, kliedz uz mums un cenšas nokaitināt. Tomēr, ja Ragnars grib, arī viņš var būt čakls.
Tagad pirmdienās Palli nemoka slāpes vairāk kā pārējās nedējas dienās. Katru svētdienu, ja ir labs laiks, viņš kopā ar Sigu kaut kur izjāj ar saviem zirgiem. Un, vakarā atgriezies mājās, Palli vienmēr ir ļoti labā garastāvoklī. Tagad Palli ar mani runā daudz mazāk nekā agrāk. Viņš sev ir ieguvis jaunu tuvu draugu, daudz tuvāku nekā es.
Kādā jaukā svētdienā, kad siena pļauja pabeigta, visi pieaugušie — Jouhans, Solveiga, Helgi un Gudruna — dodas uz baznīcu. Mūs, bērnus, uz baznīcu līdzi neņem. Solveiga apsola, ka nākošajā svētdienā mani atlaidīšot pie māmiņas. Cik reižu gan viņa jau man to ir solījusi!
— Būs vislabāk, ja Ragnars un Helga jās kopā ar tevi, — viņa saka. — Tā būs pēdējā svētdiena, ko Ragnars pavadīs pie mums.
Mums ir jāsamierinās un jāpaliek mājās, kaut arī es ļoti šaubos, vai pēc nedēļas tikšu pie māmiņas.
Šodien saimniece mums būs Helga. Virtuvē stāv ar sviestmaizēm pilni šķīvji, bet pagrabā ir daudz piena. Badoties mums nevajadzēs.
Atklāti sakot, mēs pat esam ļoti priecīgi, ka paliekam vieni. Nav jau nemaz tik slikti uz visu svētdienu tikt vaļā no pieaugušajiem. Kaimiņos mājās paliek tikai Groua un, protams, Gudjouns, bet viņš svētdienās vienmēr no rīta līdz vakaram guļ.
Mēs sākam rotaļāties un rotaļājamies ilgi. Bet pēc tam mums viss apnīk. Ko tagad vēl lai sadara?
Laiks pieturas brīnišķīgs, labāku nemaz nevar vēlēties. Mūsmājas pagalmā mēs noturam apspriedi. Visi runā cits caur citu, un mēs nekādi nevaram vienoties. Beidzot nolemjam, ka vislabāk parotaļāties uz Hjatli terases. Tur mēs varēsim saimniekot, cik ilgi vien patiks, jo neviens mūs nepasauks un neraus projām.
— Jūs esat vislielākie ēzeļi, kādus vien dzīvē esmu sastapis, — Ragnars paziņo.
— T-t-ad t-tu pats sevi n-nekad n-neesi sa-astapis, — Ouli viņam atbild.
— E-e-e-ē! — Ragnars mēdās un rāda Ouli mēli.
— Nevajag ķildoties, zēni, — Helga iejaucas. — Ko tad tu mums iesaki darīt, Ragnar?
— Ko darīt? Tūlīt es jums pateikšu. Es gribu būvēt baseinu. Bet jūs jau esat pieķērušies tikai šai mājelei. Jūs to vien zināt kā spēlēties ar saviem kleperiem un govīm. Nav ko brīnīties — jūs visi esat uzauguši netīri un arī muļķi, kā saka mana mamma. Jums ne prātā neienāk kaut reizi kārtīgi nomazgāties. Mamma pat negribēja mani laist šurpu.
— E-es d-domāju, t-tev b-b-ūtu b-bijis 1-labāk p-pa-palikt pie savas mam-mas, — Ouli viņam atbild.
— Nevajag ķildoties, -— es viņu pārtraucu.
— Nevajag gan, — Adi mani atbalsta. — Nu tad ņemsim un uzbūvēsim baseinu. Tikai kur lai to būvējam?
— Kur? Kas par jautājumu! Nekā jūs nezināt! īsti stulbeņi! Jūs no pašas dzimšanas redzat, ka garām tek upīte, un vēl jautājat, kur būvēt baseinu! Vispirms, protams, mums upīte jāaizsprosto ar dambi, — Ragnars paziņo.
Tas tik ir kaut kas! Mēs esam sajūsmā par šo lielisko ideju un, sameklējuši lāpstas, skrienam pie upītes.
Darbs rit pilnā sparā. Mēs griežam lielas, zaļas velēnas un metam tās ūdenī. Neviens vairs neķildojas. Ragnars strādā kā īsts spēkavīrs. Ļoti ātri virs upes paceļas vesels velēnu kalns. Baseinam esam izvēlējušies vietu ar stāvākiem krastiem. Helga veikli strādā ar lāpstu, bet visnetīrāko •darbu uzņemamies mēs, vīrieši. Nemanot visi esam notašķījušies ar dubļiem no galvas līdz kājām. Ragnars strādā peldbiksītēs. Mums, pārējiem, tādu nav. Ļoti jocīgi izskatās, ka Ragnars nes lielas velēnas, piespiedis sev pie kailā vēdera.
— Nekas, es pēc tam nomazgāšos, — viņš saka.
Ūdens aiz aizsprosta sāk celties. Mēs noaujam zābakus, zeķes un iespējami augstāk uzrotām bikses. Viss, kā liekas, notiek pēc plāna. Bet pēc tam mūs piemeklē neveiksme, kā parasti tajos gadījumos, ja kāds ķēries pie darba, ko neprot. Vienu velēnu kārtu straume aiznes, un mums tās jāizzvejo. Mēs notriepjamies vēl vairāk. Toties tagad viss ir kārtībā. Esam aizsprostu nostiprinājuši, nokraudami pie pamatnes velēnas trijām kārtām. Mēs esam uzvarēj uši ūdeni.
Saule svilina, un mēs mirkstam sviedros. Esam visu citu aizmirsuši. Kāda mums daļa par laiku? Mūsu baseins ir gatavs. Visdziļākajā vietā ūdens sniedzas Ragnaram līdz jostas vietai. Vēl viena kārta velēnu, pēc tam vēl viena — un būs lielisks baseins. Pēkšņi mēs redzam brīnumu, vislielāko brīnumu pasaulē: Ragnars metas ūdenī un peld. Mēs skatāmies uz viņu ar apbrīnu. Es zinu, ka mūs visus sagrābj vienas jūtas: Ragnars mūs ir pārtrumpojis. Viņš jau ir sev nodrošinājis varu pār mums uz visu mūžu. Viņš nopeld mazliet vairāk par pieciem metriem, un te baseins izbeidzas.
— Kas tad tas? — Ragnars jautā. — Vai tad jūs nepeldēsiet?
Mēs stāvam maliņā un bolām uz viņu acis. Sākumā klusējam. Visiem galvā viena un tā pati doma. Helga jau ir nolaidusi acis. Ragnars savu jautājumu atkārto. Tad Ouli saka:
— T-tas n-nav iespējams.
— Kā tā — nav iespējams? — Ragnars nesaprot.
— Nē, — Adi atbild, — tas nav iespējams. Seit taču ir meitene.
— L-lai v-viņa iet uz m-māju, — Ouli iesaka.
— Iešu arī, — Helga saka, un viņas balsī saklausu tādas skumjas, ka mana sirds saraujas.
— Nē, — es saku, — nav labi dzīt Helgu uz mājām. Viņa taču mums. palīdzēja būvēt baseinu. Mēs šeit priecāsimies, bet Helga lai garlaikojas? Es tā negribu.
Mēs apdomājam stāvokli.
— Labi, es iešu, — Helga saka.
— Nē, — Ragnars atbild. — Es arī tā negribu.
Pēc tam Ragnars norauš no pieres slapjos matus un sāk domāt.
— Ahā, izdomāju! — viņš pēkšņi iesaucas. — Jūs, zēni, varat peldēties apakšbiksēs un es arī, bet Helga, ja grib, var ņemt manas peldbiksītes. Pēc tam mēs apakšbikses saulē izžāvēsim.
Tātad izeja atrasta. Ragnars izrāpjas no baseina, iznāk krastā un nozūd aiz tvaiku mutuļiem, kas paceļas virs geizera. Drīz viņš atgriežas, uzvilcis
tikai apakšbikses. Arī mēs izģērbjamies, atstājam tikai apakšbikses un drīz vien visi plunčojamies baseinā. Peldēt neprotam, bet tā nav nekāda bēda. Mēs ilgi kūleņojam un šļakstināmies ar ūdeni, kas nav vairs nemaz tīrs. Kāda tam nozīme! Te valda troksnis un kņada. Un tad notiek nelaime. Aizsprosts, kas mums likās tik drošs, pieviļ. Zem ūdens spiediena tas ieliecas, sašūpojas un pēkšņi sabrūk. Velēnas aizlido uz visām pusēm, bet mēs
paši tikko noturamies kājās. Tomēr mums visiem, izņemot vienu, izdodas paglābties un izrāpties sausumā. Upē ir palicis tikai Ouli. Viņš bija stāvējis pie paša aizsprosta mirklī, kad tas sabruka. Ūdens notrieca viņu no kājām un iznesa cauri pārrāvumam, kas bija radies aizsprostā. Nabaga Ouli, viņam nu ir beigas! Viņš gan vēl mēģina izrunāt pēdējos vārdus savā dzīvē, bet, kā vienmēr, sāk stostīties un nepagūst pateikt nekā. Drausmīgi iebļaudamies, viņš pazūd sarkani brūnajā dzelmē starp peldošām velēnām. Viss pagalam. Bet nē. Izrādās, viņam lemts vēl dzīvot. Viņš jau piecēlies kājās.
— A-h-h-h, g-gand-drīz n-n-oslīku! — Ouli saka, stostīdamies vēl vairāk nekā parasti. Viņa sejā lasāmas šausmas, bet uz apaļīgās, pilnīgās miesas redzamas slapjo velēnu pēdas.
Šis notikums mums neko nenozīmē. Ja aizsprosts pārrauts, tas atkal jāatjauno. Mēs tūlīt pat ķeramies pie darba, bet, kā jau iepriekš teicu, bijām zaudējuši jēgu par laiku. Pēkšņi sadzirdam zirga pakavu dipoņu. Tur atgriežas baznīcēni.
Visi, it kā nekas nebūtu bijis, turpina darbu, tikai man nolaižas rokas. Pēkšņi saprotu, ko esam izdarījuši. Zāles zaļā sega abos upītes krastos ir norakta, un tās krasti atgādina brūnu, uzartu lauku. Noraktais gabals gan nav nemaz tik liels, bet tā ir lekna pļava. Zemnieki savas pļavas ļoti mīl. Taču tas vēl nav viss. Mēs stāvam gandrīz kaili, slapjās apakšbiksēs, un mūsu drēbes — kas tad ir ar tām? Drēbes mētājas uz krasta slapjas, netīras, saņurcītas. Tas taču bija mans vislabākais uzvalks! Kas gan tagad būs? Ilgām pārdomām nav laika. Jouhans ir palaidis zirgus turpat pie mājas un tagad nāk tieši pie mums. Taka pār pļavu vijas gar pašu strautu, un arī visi pārējie nāk šurpu.
Jouhans tur rokā pātagu, un viņa izskats neko labu nesola. Pēc tā grūti pateikt, ka viņš tikko būtu pārradies no dievnama. Viņa seja ir satumsusi kā negaisa mākonis. Viņš nokliedz kaut kādu drausmīgu lamu vārdu, kas nemaz nav saprotams. Es tikai nojaušu, ka viņš jautā, kas šo pasākumu ierosinājis.
— Nezinu, — es atbildu.
— Nezini? Tūlīt pat uzzināsi! — viņš nikni kliedz.
No bailēm man dreb lūpas, un es sāku šļupstēt:
— Es ne, es ne. Es to nedarīju!
Bērni ir pārtraukuši darbu un nogājuši malā. Viņiem ir kauns, jo šādā
izskatā jau cilvēkiem nerādās. Taču palīdzību nav ko gaidīt. Pat Gudruna runā ļoti stingrā balsī:
— Nesaprotu, kā tas jums varēja ienākt prātā!
Pieaugušie visi sāk runāt reizē, tā ka nevar saprast atsevišķus vārdus, bet visvairāk rājas Jouhans. Helga šņukst. Ouli un Adi krastā vāc kopā savas drēbes, lai ātrāk aizmuktu.
— Es to visu izdomāju. Es esmu vainīgs, — Ragnars saka.
— Ak tad tu esi tas sācējs! Tā jau es domāju! — Jouhans kliedz un sagrābj viņu aiz rokas. — Un tev kauna nav?
— Nezinu, — Ragnars atbild. — Laikam nav. Mēs taču gribējām uzbūvēt tikai baseinu.
Ragnars izskatās tik mierīgs, ka Jouhans neviļus apmulst. Viņš it kā zaudē valodu.
— Vai tad neredzat, ko esat izdarījuši ar pļavu? — Solveiga dusmīgi jautā.
— Nekā slikta mēs te neesam izdarījuši, no šī gabala tik un tā vairāk par gubu siena nesavāksi. Nesaprotu, kāpēc tā jādusmojas, — Ragnars rausta plecus.
— Tā jau, protams, ir — skāde nav nekāda lielā. Bet jums vajadzēja palūgt atļauju, — sarunā iejaucas vecais Helgi.
— Lielākas nekaunības savā mūžā neesmu redzējis! — Jouhans nevar norimt.
— Bet ko jūs esat izdarījuši ar savām drēbēm! — Gudruna iesaucas.
— Es palūgšu tēti, lai viņš par visu samaksā, viņam jau tas nieks, — Ragnars atbild.
Ouli un Adi, uzstīvējuši bikses tieši uz slapjajām apakšbiksēm, jož uz mājām, negribēdami palikt uguns līnijā.
— Klusu, zeņķi! Zinu jau, kā tu samaksāsi. Iekāms runā par zaudējuma atlīdzināšanu, lai tēvs samaksā par tevi pašu. Bet jūs, Helga un Hjalti, no manis vēl dabūsiet. Tūlīt pat izjauciet šo aizsprostu, dzirdat?
Jouhans sagrābj Ragnaru un, vairākas reizes sapurinājis, ar spēku atgrūž no sevis.
— Nekādu aizsprostu es nejaukšu, — Ragnars atbild un, uzgriezis Jouhanam muguru, savāc savas drēbes.
Pieaugušie aiziet uz mājām, un mēs ar Helgu paliekam divatā. Viņa vairs nešņukst. Ir jāpaklausa Jouhanam, un mēs ķeramies pie darba.
Darbs veicas lēnam. Vilkdami velēnas no upītes, mēs ar Helgu gan klusējam, gan lamājam zēnus. Man liekas — tā mēs netiksim galā līdz pat naktij. Nejaukie puikas atstājuši mūs divus vien. Bet Ragnars jau ir apģērbies un skrien uz mājām, virs galvas vicinādams savas slapjās apakšbikses. Jā, viņš ir īsts vīrietis. Patīkami būt tādam kā viņš: nebaidīties izteikt savas domas. Ragnars ir ļoti drosmīgs, tāpēc viņu neviens arī nesodīja.
Noņēmis zirgiem seglus, Jouhans pats tos aizved tālāk no mājas un, atgriezies atpakaļ, apstājas pie mums.
— Nesaprotu, bērni, kā jums tas varēja ienākt prātā? — viņš jautā vairs ne tik bargi.
Es sadūšojos un gribu būt līdzīgs Ragnaram.
— Jouhan, — es saku, — skāde jau nav nemaz tik liela. Mēs paņēmām tikai dažas velēnas.
— Un to tu uzskati par nieku? Kā tev nav kauna!
Esmu viņu atkal nokaitinājis, un viņš nāk tieši pie manis. Es visvairāk baidos, ka tikai viņš nesadomā mani nopērt, jo tagad to izdarīt ir ļoti viegli.
— Jums vismaz vajadzētu lūgt piedošanu, — Jouhans rūc.
— Bet vai tad Ragnaram nav jālūdz piedošana? — es jautāju.
Neko muļķīgāku es, acīm redzot, nebiju varējis izdomāt.
— Kas tev par daļu! — Jouhans kliedz un iesit man pa vaigiem.
Roka viņam nav nekāda vieglā, un es brēkdams iekritu zālē.
— Kāpēc tu viņam sit, tēt! — Helga kliedz. — Tu taču zini, ka Hjalti nav vainīgs. Tikai mēs divi tevi paklausījām un palikām izjaukt aizsprostu.
Jouhans, nekā neatbildējis, iet uz mājām.
Es guļu un brēcu. Paskatījusies uz mani, Helga nometas blakus un arī sāk raudāt. Tagad mēs brēcam abi, it kā viens ar otru sacenzdamies. Tas man nepatīk. Viņa mani tikai traucē.
— Kāpēc tad tu raudi, Helga? — es jautāju.
— Tāpēc, ka tētis pret tevi izturējās tik nežēlīgi. Tu taču nemaz neesi vainīgs.
— Tāpēc tev nav jāraud, — es saku, pieņemdams vīrišķīgu izskatu.
— Tu vienmēr esi tik labs pret mani! Vai viņš tev ļoti sāpīgi iesita?
— Nē, ne pārāk. Ir jau pārgājis, — es atbildu.
Es pieceļos un taustu vaigus. Viss būtu it kā kārtībā. Galva atrodas savā vietā. Mēs noslaukām asaras un neviļus viens otram uzsmaidām. Pēc tam atkal ķeramies pie darba un vēl ilgi noņemamies ar aizsprostu, iekāms ejam uz māju. Taču, kaut arī sliktākais ir jau aiz muguras, mēs jūtamies nelāgi. Sodīt jau nu vairs laikam nesodīs. No visiem vainīgajiem es vienīgais saņēmu sodu par savu muļķību, par to, ka gribēju sev kā piemēru ņemt Ragnaru. Tagad mums ar Helgu ir kauns paskatīties pieaugušajiem acīs, bet Ragnars staigā cienīgs un pašpārliecināts. Viņu neviens vairāk nerāj. Viņam arī nav ko baidīties. Ragnaram ir ievērojami vecāki, viņš var droši runāt ar kuru katru cilvēku. Ko viņš drīkst, to es nedrīkstu. Es arī būtībā ne uz vienu nedusmojos. Vienīgi abi brāļi mani kaitina, jo viņi aizmuka uz mājām un atstāja mūs ar Helgu divatā. Nē, es nedusmojos pat uz viņiem, esmu tikai šo un to uzzinājis. Uzzināju, cik taisnīga ir pasaule.
Pats lielākais sods būs, ja mani nākošajā svētdienā nelaidīs apciemot māmiņu.