Esmu veltīgi raizējies: man tomēr atļāva apciemot māmiņu. Šī svētdiena man ir lieli svētki. Helga un Ragnars jās kopā ar mani. Viss ir tā, kā Solveiga bija solījusi. Ouli un Adi mūs ļoti apskauž. Nu, lai.
Laiks ir lielisks, pats labākais siena laiks. Siens ir novākts, un sāk jau pļaut ganības.
Mēs ar Ragnaru atdzenam zirgus pie mājas. Vecais Helgi mums palīdz tos apseglot. Pēc tam mēs paēdam brokastis un dodamies ceļā.
Mēs auļojam ļoti ātri. Es jāju uz Vindura, Helga — uz Jarpura, bet Ragnars — uz Gloui. Šie ir lieliski zirgi. Esam aizmirsuši visas šīs pasaules raizes. Ilgi, ļoti ilgi esmu gaidījis šo dienu. Tagad tā ir pienākusi. Mēs pajājam garām Steinariem, atstājam aiz sevis laukus un paugurus. Beidzot mūsu priekšā Hruthoulara. Māmiņa droši vien būs ļoti priecīga. Un Doura? Kā viņas brīnīsies!
Pie skaistajiem vārtiem Ragnars nolec no zirga un, kamēr Gloui mīņājas, atver vārtiem abas puses.
— Laipni lūdzu, mana dāma, laipni lūdzu, cienīts kungs, — viņš saka un pieklājīgi paklanās mūsu priekšā.
Mēs visi trīs iejājam pa vārtiem un dodamies uz priekšu pa ceļu, kas ved uz lielu, baltu māju. Ceļš iežogots ar gludu stiepļu žogu. Viss šeit taisīts no laba materiāla. Tik skaistu māju es nekad agrāk neesmu redzējis. Mēs esam jau pagalmā. Pagalmu iežogo augsts, kupls dzīvžogs. Šeit valda klusums un miers. Pie kokiem guļ balts jēriņš un gremo. Ieraudzījis mūs, viņš pielec kājās un pāris reižu ieblējās. Tā ir vienīgā skaņa, ko mēs šeit dzirdam. Izņemot šo vienīgo jēru, nekur visapkārt nav redzama neviena dzīva radība. Pat suņa neredz.
Mani ietekmē apkārtnes svinīgums. Viss šeit ir tik noslēpumains.
— Vai mēs šeit ilgi stāvēsim kā muļķi? — Ragnars jautā un nokāpj no zirga.
Nē, mēs nolemjam ilgāk nestāvēt kā muļķi. Arī Helga un es nokāpjam no zirgiem. Tie kāri metas plūkt zāli, kas aug pagalmā gar dzīvžogu. Pie mājas ir kāpnes, tām galā durvis. Viss liecina, ka ieeja brīnišķīgajā mājā atrodas tieši šeit. Ragnars uzkāpj pa kāpnēm un pieklauvē pie durvīm. Viņa klauvējieni skaļi atbalsojas mājā. Tad iestājas klusums. Ragnars klauvē atkal, taču neviens neaicina ieiet. Te mēs ar Helgu pamanām liela auguma sievieti, kura iznāk no nelielas koka ēkas, laikam šķūņa, kas atrodas turpat aiz mājas. Sievietei mugurā pelēka kleita un svītrains priekšauts. Priekšautā viņa kaut ko tur, bet, tieši ko, nevaram saredzēt.
Mēs pieejam klāt un sveicinām. Sieviete ir pavisam sirma. Uz mums viņa neskatās, bet skatās kaut kur sānis.
— Vai māmiņa mājās? — es jautāju.
— Kāda māmiņa? — nesaprot sieviete un iet uz durvīm, kas ved mājas pagrabā.
— Mana māmiņa, — es paskaidroju.
— Kā lai es zinu, kas ir tava māmiņa! Kā tevi sauc?
— Hjalti, — es klusām atbildu.
— Ak tu esi Hjalti, — saka sieviete, gatavodamās nokāpt pagrabā.
— Vai pa tām durvīm nestaigā? — Ragnars jautā.
Sieviete nozūd pagrabā, tā arī neatbildējusi Ragnaram.
— Redz, vecā ragana! — Ragnars dusmojas.
— Tā ir Torbjerga, mājas saimniece, — Helga paskaidro.
Es klusēju, viss, kas te notiek, man nepatīk.
Paiet krietns brīdis.
— Vai tā vecene vairs ārā nenāks? — Ragnars, zaudējis pacietību, jautā.
Taču beidzot viņa parādās, un priekšautā tagad viņai nekā nav.
— Tātad tevi sauc par Hjalti. Tavas māmiņas pašlaik nav mājā, mans dārgais. Viņa ir pļavā. Tu, protams, vari uz turieni aizskriet, bet man liekas — viņai nebūs laika ar tevi parunāties. Iekšā es jūs neaicinu, jūs taču nedomājāt pie mums ienākt?
— Nē, — Helga atbild.
— Tu laikam esi Jouhana un Solveigas meita? — sieviete interesējas.
— Jā, — Helga atbild.
— Bet kas tu tāds esi? Kā tevi sauc? — sieviete turpina pratināt. Viņa uzrunā Ragnaru, bet skatās savas mājas sienā.
— Mani sauc par Ragnaru Helgasonu.
— Ak tā! Vai tikai tu neesi paša sislumana dēls?
— Jā, sislumana dēls, — Ragnars atbild, apstiprinoši mādams ar galvu.
— Tad ienāciet kaut uz brītiņu, — sieviete aicina. — Tikai vispirms piesieniet zirgus. Bet tu, Hjalti, vari pa to laiku aiztecēt uz pļavu. Nāciet iekšā.
— Mēs ieiesim visi, — Ragnars nosaka. — Bet pēc tam visi kopā jāsim uz pļavu.
— Nu, kā gribat.
Viņa mūs ved pie mājas durvīm, pie tām pašām durvīm, pie kurām Ragnars bez panākumiem bija klauvējis, un drīz vien mēs esam jau viesistabā. Tā ir iekārtota daudz labāk nekā Leigamiri viesistaba.
— Tu varbūt gribi redzēt savu māšeli? — sieviete man jautā.
— Ļoti gribētu. Bet vai viņa ir mājās? — es savukārt jautāju.
— Mājās. Iesim, es tevi pavadīšu.
Mēs uzkāpjam bēniņos un ieejam mazā istabiņā. Doura guļ gultā un turpat uz galdiņa vāzītē ir lauku puķes.
— Doura, pie tevis atnācis brālītis, — sieviete saka un atstāj mūs divatā.
Doura ar rociņām apķeras man ap kaklu. Esmu ļoti laimīgs, kaut arī mazliet samulsis. Viņas lielajās acīs parādās prieka asaras.
Es nezinu, ko teikt. Beidzot es paveru muti:
— Vai tu esi slima, mīļo māsiņ?
— Jā, es visu laiku slimoju.
Laikam arī Doura nezina, ko ar mani runāt.
— Vai tev nav garlaicīgi vienai te gulēt? — es interesējos.
— Dažreiz, — viņa atbild. — Man tā gribas iziet ārā! Slimot ir ļoti slikti. Bet es zinu, ka drīz izveseļošos. Visu laiku lūdzu dieviņu un esmu pārliecināta, ka viņš mani paklausīs un es izveseļošos.
— Vai šī sieviete ir laba pret tevi?
— Torbjerga? Jā, viņa ir ļoti laba. Tikai viņa ir vienmēr nevaļīga un reti pie manis ienāk. Nevienam nav laika pie manis atnākt. Vienmēr esmu viena. Māmiņa atgriežas tikai vakarā un pie tam ļoti vēlu!
— Un tu visu laiku esi viena?
— Jā. Bet es nemaz nebaidos.
Es labprāt gribētu parunāt par ko citu, bet tas man nekā neizdodas. Pēc brītiņa mēs atkal runājam par Douras slimību. Viņa saka, ka sāpes jūtot reti, bet piecelties kājās nemaz nevarot. Doura ir ļoti vājina un ļoti bāla.
— Vai zini, Hjalti, māmiņa jau ir sarunājusi, un rudenī mēs pāriesim uz citām mājām.
— Nē, to es nezinu, nekā neesmu par to dzirdējis.
— Jā, māmiņa jau ir salīgusi Hreinpridi mājās. Līdz tam laikam, kad mēs tur pārvāksimies, es noteikti būšu vesela.
Man liekas — mēs esam runājušies ļoti ilgi. Bet Doura domā, ka es esot tikko atnācis. Man gan ir liels kauns atzīties, bet ar māsiņu runāt ir ļoti garlaicīgi. Es nevaru ilgāk nosēdēt. Gribu atpakaļ pie bērniem, gribu redzēt māmiņu.
— Uz redzēšanos, mīļā Doura, — es saku.
— Neaizej tik ātri! — viņa lūdz. — Pastāsti man kaut ko.
— Ko lai tev pastāstu?
— Nezinu, — Doura saka. — Pastāsti, kā tu dzīvo.
Es negribu stāstīt par sevi, negribu šeit uzkavēties, kaut arī saprotu, ka tā nav labi. Man būtu jāpriecājas, ka esmu saticies ar māsiņu, bet es nejūtos priecīgs, kaut gan viņu ļoti mīlu.
Man kaklā iespiežas kamols un sirds sāpēs sažņaudzas, tomēr jūtu, ka ātrāk jāiet projām. Pie Douras esmu uzkavējies īsu brīdi, kādas desmit minūtes.
— Nu, man laikam būs jāiet.
— Neaizej vēl, neaizej, Hjalti! — Doura lūdzas.
— Man vēl jāaiziet uz pļavu un jāsatiek māmiņa, — es taisnojos.
— Nu, tad ienāc vēl pie manis atpakaļceļā. Vai apsoli?
— Apsolu, — es saku un atsveicinos no Douras.
Viņa pieceļas gultā sēdus un noskūpsta mani uz vaiga.
— Es bieži redzu sapnī, ka tu ar mani rotaļājies, — viņa čukst.
Es ātri, atpakaļ neatskatījies, izeju no istabas, taču jūtu, ka Doura man māj ar roku.
— Tātad tu ieskriesi vēl pie manis, kad jāsi atpakaļ no pļavas?
— Jā! — es atbildu jau uz kāpnēm un veikli metos lejā.
Svešajā mājā nedaudz pamaldījies, beidzot esmu viesistabā, kur sēž Ragnars un Helga. Abi tikko beiguši mieloties ar zilenēm un krējumu.
— A, tu jau atgriezies. īsu brīdi esi pabijis pie māšeles.
Saimniece mani neuzaicina apsēsties, nepacienā ar zilenēm un krējumu. Viņa tikai mums paskaidro, kā nokļūt pļavā.
— Nu, pasteidzieties, — viņa saka. — Pasveicini savus vecākus, mīļo Ragnar. Sveicini no Hruthoularas, no Torbjergas. Viņi jau laikam mani atcerēsies.
Es saprotu, ka saimniece mani nedomā pacienāt, un tāpēc jūtos pavisam sapīcis. Taču es neizrādu, ka esmu sarūgtināts, un atsveicinos no saimnieces. Arī Helga atsveicinās, bet Ragnars neziņā mīdās uz vietas. Beidzot viņš skaļi un skaidri saka it nemaz nesamulsdams:
— Bet vai viņu jūs nepacienāsiet?
Torbjerga apjūk, viņas vaigi mazliet piesarkst.
— Ko tu saki? — viņa jautā.
— Un viņam jūs ogas nedosiet? — vēl skaļāk un skaidrāk saka Ragnars.
— Vai tad viņš tās neēda? — Torbjerga brīnās.
Viņa izskrien no istabas un ātri atgriežas ar zileņu tasīti.
— Diemžēl krējuma man vairs nav. Bet tas nekas, vai nav tiesa? — viņa taisnojas, pasniegdama man tasīti.
— Nekas, — es nosaku.
Kamēr es tiesāju zilenes, Torbjerga mūs izjautā, kā Leigamiri mājās veicoties ar darbiem. Viņa apjautājas arī par Hatlgrimūru un Grouu, bet sevišķi interesējas par Palli un Sigas saderināšanos. Diemžēl mēs par to pārāk maz zinām. Es pieklājīgi pateicos par cienastu, un mēs atsveicināmies.
Tikko esam no mājas kādus desmit soļus pagājuši, Ragnars saka:
— Ir gan sīkstule šī vecene! Nebaidies, viņai krējuma, cik tik uziet. Tikai žēl bija ar to Hjalti pacienāt. Viņa nemaz negribēja Hjalti pacienāt.
Pļavā vāc sienu pilnā sparā, un šeit strādā ļoti daudz cilvēku. Savi desmit, varbūt pat visi divdesmit cilvēki — nepagūstu tos saskaitīt. Uz kuru pusi arī skaties, visur cilvēki. Cilvēki aplipuši ap pļavu kā mušas ap mēsliem. Pēkšņi nosarkstu, man liekas — tie visi skatās uz mani. Un tiešām, tie visi skatās uz mani. Taču lielākā daļa skatās ļoti vēlīgi. Mana māmiņa ir ļoti priecīga, kaut arī aizbildinās ar nevaļu. Ragnars un Helga gar lavas malu sāk lasīt ogas. Savus zirgus abi ved līdzi. Šodien ir ļoti karsta diena. Māmiņa paņem mani pie rokas.
— Apsēdīsimies uz brītiņu, — viņa saka, un mēs abi nosēžamies sienā.
Mums visapkārt ļaudis.
— Saki, dēliņ, — vai tu mājā biji un Douru redzēji?
— Jā, — es atbildu.
— Nabaga Doura, esmu par viņu ļoti noraizējusies, — māmiņa nopūšas. — Bet par tevi man prieks, tu esi izaudzis lielāks un kļuvis dūšīgāks. Bet no rudens būsim vēl tālāk viens no otra.
Es māmiņai saku, ka Doura man visu jau izstāstīja. Māmiņa novelk no rokas cimdu un noglāsta man vaigu.
-— Jā, neizdevīgā reizē esi atjājis, dēliņ. Pamēģini nu atjāt vēl kādu citu reizi.
Mums garām paiet jauna meitene ar gaišiem matiem.
— Neuztraucies, pasēdi vien šeit, — viņa pačukst māmiņai.
— Tā ir Unnura, mūsu saimnieku meita, — paskaidro māmiņa. — Viņa pret mani vienmēr ir ļoti laba.
— Jums Leigamiri, acīm redzot, nav ko darīt, ja veltīgi šķiežat laiku un jādelējat apkārt pa citām mājām, — atskan kāda balss mūsu tuvumā.
Es pagriežu galvu un ieraugu netīru neliela auguma vīrieti ar krunkainu seju, kuru it kā izvagojušas visas pasaules raizes. Viņš stāv, atbalstījies uz grābekļa.
— Vai tad siens pie jums jau novākts? — viņš jautā. Mani tūlīt pārņem lepnums, ka viņš man saka «pie jums».
— Esam gandrīz visu novākuši, — es atbildu. Māmiņa sāk uztraukties.
— Jā, neviens nav tā aizkavējies ar sienu kā es. Biju paredzējis, ka varēšu novākt līdz svētdienai, bet, redz, neizdevās. Tu, Ingibjerga, iesi pie Ļausi, — viņš saka māmiņai.
— Jā, jā, tūlīt eju, — viņa atbild, steidzīgi pieceldamās. Es arī pieceļos. Kad netīrais cilvēks aiziet tālāk, māmiņa man klusām pačukst:
— Tas ir mūsu saimnieks. Viņu sauc par Tourduru. Būsi varbūt dzirdējis. Saimniekam nepatīk, ka viņa ļaudis sēž un nestrādā.
Eju ar māmiņu pie Ļausi un pazīstu, ka tas ir tas pats cilvēks, kurš mani veda uz Leigamiri.
Viņam, māmiņai un visiem pārējiem, kas strādā šeit pļavā, ir kaut kas kopīgs. Man liekas, ka visu sejās jaušama tāda kā ēna, lai gan pie debesīm neredz ne mākonīša. Seit ir tiešām grūti elpot, lai gan visapkārt vēdī svaiga siena smarža. Seit cilvēki pat sarunājas pusbalsī.
— Vai jums arī svētdienās jāstrādā? Mūsmājās mēs šajā dienā atpūšamies, — es saku.
Māmiņa pasmaida:
— Jā, dažreiz gadās, ka strādājam.
— Man liekas, ka tas gadās biežāk nekā dažreiz, — iebilst jauns cilvēks ar baltu kreklu mugurā, enerģiski grābdams sienu.
— Ne vienmēr ir labāk strādāt pie bagātiem, — Ļausi burkšķ.
— Kā viņam nav kauna likt tev strādāt, ja tev atjājis dēlēns! — kāda meitene čukst māmiņai.
— Varbūt viņš mani arī atlaistu, bet es neuzdrošinos lūgt, — māmiņa atbild.
— Atlaistu? — Ļausi atkārto. — Vecis jau nu drīzāk atstieptu kājas!
— Arī vecene dabūs trieku, ja to uzzinās, — piebilst kāda meitene.
— Interesanti, cik pašlaik ir pulkstenis? Mēs laikam līdz naktij galā netiksim, — bēdājas cita meitene.
— Ja arī tiksim galā, vecis tik un tā vēl kaut ko izdomās, — saka jauneklis baltajā kreklā.
— Ko jūs tur visi viefnā vietā? — kliedz Tourdurs. — Nāciet šurp, man palīgā!
— Jā, dēliņ, neizdevīgā reizē tu esi atjājis, — māmiņa skumīgi saka.
— Nekas, māmulīt, es atjāšu citreiz, — es viņu mierinu.
— Arī citreiz būs tas pats. Tici man, — Ļausi pavīpsnā.
— Būs jāiet, — es saku.
— Jā, manu mīļo dēliņ. Neizdevīgā reizē atjāji! Es tevi tomēr pavadīšu līdz lavai, — māmiņa nopūšas.
Mēs ejam. Māmiņa mani ved pie rokas. Pa ceļam māmiņa to vien apgalvo, cik viņa esot priecīga, ka es dzīvojot pie labiem cilvēkiem. Māmiņa atzīstas arī, ka esot ļoti nobažījusies par Douru!
— Nabaga bērns, visu laiku guļ viena pati. Es tiešām nezinu, ko varētu viņas labā darīt, — māmiņa bēdājas.
Es arī nezinu. Es pat nezinu, ko teikt, bet to gan esmu sapratis ļoti labi, ka māmiņai ir ļoti grūta dzīve. Šīsdienas ciemošanās, ko tik ilgi un ar tādu nepacietību biju gaidījis, man nav devusi ne mazākā prieka.
— Esmu bēdīgs, māmulīt, ka tu dzīvo pie sliktiem saimniekiem, — es saku.
— Nē, nē, dēliņ! Tourdurs un Torbjerga nav slikti cilvēki. Arī viņiem ir savas labās īpašības. Bet ir ļoti grūti un smagi būt atkarīgiem no svešu ļaužu žēlastības un labvēlības … Nerunāsim vairs par to.
Es atvados no māmiņas. Viņa lūdz dievu gādāt par mani un glāsta manu galvu. Es pieglaužos pie māmiņas pleca, un mēs abi raudam.
Ir jauka, saulaina vasaras diena. Virs kalna, kas paceļas aiz viensētas, tālā debesu zilgmē peld balti, pūkaini mākoņi. Mēs auļojam atpakaļ. Cik gan skaista izskatās Hruthoulara! Šeit viss mirdz un pārsteidz ar savu krāšņumu. Bet šīs skaistās mājas bēniņos gultā guļ maza, slima meitenīte, kas nevar priecāties ne par sauli, ne svaigo gaisu, ne arī par šīs brīnišķīgās dienas jaukumu. Viņa guļ un gaida mani.
Ragnars un Helga jautri čivina kā putnēni. Viņiem šis jājiens ir skaista izprieca. Bet man ir smagi. It sevišķi tāpēc, ka jūtos slikts, bailīgs un nekrietns puisēns. Neesmu turējis savu vārdu. Taču rīkoties citādi es nepratu. Man nebija tik daudz vīrišķības, lai palūgtu Ragnaru un Helgu vēlreiz kopā ar mani iegriezties šai mājā. Man nepietika drosmes vēlreiz runāt ar Douru. Saprotu, ka ir negodīgi lauzt solījumu, bet citādi es nevaru. Mēs pajājām garām Hruthoularai, bet es pat neieminējos, ka esmu JDourai apsolījis atpakaļceļā pie viņas ieiet.
Mēs auļojam ātri. Zeme dun zem zirgu pakaviem, bet man ausīs skan: nelabs zēns, nelabs zēns, nelabs zēns.
Atri vien mēs atgriežamies mājās. Apslēpju savas jūtas un ārēji liekos ļoti priecīgs. Bet sirds dziļumos raudu rūgtas asaras. Neesmu izpildījis savu solījumu. Tas nav uz labu. Tagad es varu sagaidīt nelaimi. Ciemošanās Hruthoularā mani nospiež kā klints. Un šī klints met lielu, drūmu ēnu visā manā turpmākajā dzīvē. Līdz šim nekad nebiju sevi vērtējis, kāds īstenībā esmu.