Taču nekādi pārdzīvojumi, nekādas skumjas nevar mocīt bezgalīgi.
Paiet dažas dienas, un apziņa, ka esmu bezspēcīgs un vientuļš, mani vairs nemoka. Es atkal jūtos brīvs, priecīgs un neatkarīgs. Tikai kaut kas mani joprojām nospiež: man ir kauns — liels kauns, ka tiku piemānījis Douru. Par to domājot un atceroties savu māšeli, it kā ass nazis ieduras man sirdī. Es cenšos paslēpties savdabīgās bruņās, lai kaut kā aizsargātos pret uzmācīgajām domām.
Diezin vai man ir iemesls no kaut kā baidīties. Doura droši vien jau izveseļojusies, un rudenī abas ar māmiņu pārvāksies uz jaunu dzīves vietu. Tur viņām būs daudz labāk. Pēc desmit gadiem es būšu jau pieaudzis, tad māmiņai dzīve vienmēr būs laba. Nē, man nav jābaiļojas.
Protams, nožēloju, ka esmu Douru piemānījis. Viņa varbūt piecēlās no gultas, skatījās pa logu un redzēja, ka es aizjāju garām. Nabaga Doura! Taču nav vērts par to vairs domāt, man pietiek citu rūpju.
Paiet diena pēc dienas, un katra jauna diena atnes jaunus notikumus. Arī Ragnars no mums jau aizbraucis. Tajā rītā mūsu mājā bija liela kņada. Visi bija piecēlušies agrāk nekā parasti. Vienīgi Palli ietiepīgi gulēja kā gulējis, pat acu neatvēra. Viņš, kā likās, i nedomāja traucēt savu miegu tikai tāpēc, ja kāds zēns dodas uz mājām. Ragnaru pavadīs vecais Helgi.
— Pārāk liela greznība, — Solveiga nenociešas, —- pieaugušam cilvēkam pavadīt puiku un pie tam vēl siena laikā.
Šoreiz Solveigai tomēr nav taisnība — siena pļauja gandrīz jau beigusies. Man ļoti žēl, ka Ragnars aizbraucis. Dažreiz viņš bija diezgan pretīgs, bet dažreiz ļoti labs. Viņam laikam ir citādi uzskati nekā rnan. Tas vēl nenozīmē, ka viņš ir nelabs cilvēks. Vai cilvēks ir labs vai nav labs, to nosaka viņa domas. Katrs cilvēks var būt labs, ja tikai nav muļķis un ir pietiekami saprātīgs, un prot valdīt pār sevi. Cilvēks ir tāds, kādi viņam uzskati. Kādreiz man Helga stāstīja, ka Ragnara tēvs zēnu atsūtījis šurp, lai tā viņu sodītu par dažādām delverībām mājās. Helga esot dzirdējusi, ka par to runājuši viņas vecāki. Ragnars, kādu laiku padzīvojis pie mums laukos, krasi pārmainījās un sāka domāt citādi.
Man vienmēr ir paticis Palli. Neviens man nav tik daudz uzticējis kā viņš. Taču arī Palli tagad nav tāds, kā bija agrāk. Tagad Palli vienmēr ir labā omā, un pirmdienās viņu vairs nemoka slāpes. Palli saka — viņam ļoti nepatīkot atcerēties savu uzvedību agrāk. Bail domāt par to, kā uzvedoties daži jauni cilvēki. Katram cilvēkam esot jāpadomā par savu nākotni — tādas tagad viņa domas.
Palli apgalvo, ka dievs devis cilvēkam prātu tāpēc, lai viņš izlemtu, kas ir labi un kas nav labi, un lai izvēlētos labo. Esmu ar viņu vienis prātis. Vispār Palli ne pārāk bieži piemin dievu. Man tikai žēl, ka Palli vairs nedzejo. Turklāt pat apgalvo, ka dzejošana esot tikai niekošanās. Nekāda lielā nelaime jau neesot, ja cilvēks sacerot pa dzejolītim, bet muļķīgi ziedot šim nolūkam daudz laika. Iespējams, ka Palli runā taisnību, tomēr ir taču patīkami sagudrot tik jaukus dzejoļus, kādus viņš ziemā sacerēja.
— Turīgie zemnieki bija pirmie kulturālie cilvēki mūsu zemē jau toreiz, kad Islandi tikko sāka apdzīvot, — Palli apgalvo.
Es labi nesaprotu, ko viņš ar to grib pateikt.
— Bet kalpi? — es jautāju.
Palli iegrimst domās.
— Jā, protams, kalpi arī, bet pirmie bija zemnieki, — viņš beidzot atbild.
Es nezinu Islandes vēsturi, Palli droši vien to zina labāk, bet es zinu, ka ziemā viņš domā apprecēt Sigu un pavasarī abi iekārtos savu saimniecību. Tāpēc es klusībā pasmejos par Palli vārdiem. Es taču vēl labi atceros, ko viņš agrāk runāja par kalpiem un ko par zemniekiem. Es viņam šīs pretrunas piedodu. Galu galā viņam abas reizes ir taisnība. Katrai patiesībai visinteresantākais ir tas, ka tai nekad nav tikai viena puse vien.
Vasaras beigās sākas lietavas. Varbūt debesis raud? Nezinu. Sienu pļaut tagad nav tik patīkami kā vasaras sākumā. Lietainā un vējainā laikā dienas pļavā velkas pārāk gausi. Esmu ļoti priecīgs, kad pienāk mana nedēļa tīrīt govju kūti un izdzīt govis. Tādās dienās cenšos iespējami ilgāk pasēdēt govju kūtī. Tas ir mans noslēpums, un neviens par to nekā nezina. Runājot par pļaušanu, Jouhans apgalvo, ka es esot pavisam labi iemanījies. Kad visu dienu ir gāzis lietus, vakarā ļoti patīkami likties gultā. Taču nezin kāpēc tieši šādā drūmā laikā naktis ir ļoti īsas. Neesmu vēl paguvis aizvērt acu, kad jau dzirdu blakus Solveigas balsi:
— Laiks celties, manu puisēn. Jāizdzen govis.
Sos vārdus viņa atkārto katru otru nedēļu. Bet citreiz viņa saka:
— Laiks celties, Hjalti. Visi sen jau ir pļavā.
Kā vienā, tā otrā gadījumā man atliek tikai ātrāk apģērbties, kaut arī liekas, ka esmu tikko iemidzis.
Toties Helgai ir labi. Tajā nedēļā, kad Helgai nav jādomā par govīm un kūti, viņa var gulēt tik ilgi, cik patīk. Kad pie mums dzīvoja Ragnars, arī viņš katru rītu varēja gulēt tik ilgi, cik patika. Vēl jo vairāk: vecmāmiņa viņam pienesa pie gultas pienu ar pīrādziņiem. Viegli dzīvot pasaulē, ja tu esi sislumana dēls!
Vienīgais mierinājums ir tas, ka Adi un Ouli arī ceļas agri. Viņi rītos ceļas reizē ar pieaugušajiem un pēc tam strādā visu dienu līdz vakaram. Solveiga apgalvo, ka viņiem neesot vieglāk kā man. Es to dzirdu katru reizi, kad Solveiga domā, ka esmu palaidies slinkumā. Pie tam viņa piebilst:
— Kusties veiklāk, puis. Apriņķis nemaz tik daudz par tevi nemaksā.
Es visu saprotu. Saprotu, ka ir pazemojoši dzīvot uz apriņķa rēķina.
Kad izaugšu liels, es apriņķim samaksāšu visus izdevumus. Apriņķim nebūs jānožēlo, ko manā labā darījis, — es taču gribu kļūt ievērojams cilvēks.
Arā tumst septembra vakars. Šodien otrdiena, un visu dienu lietus gāž kā spaiņiem. Pāri laukiem klājas bieza migla. Kājas man slapjas, pilnīgi izmirkušas. Cik labi, ka esmu jau govis atdzinis un tagad varu novilkt slapjās drēbes! Gudruna gaida virtuvē, lai tās paņemtu un aiznestu izkaltēt. Viņa nesaka ne vārda, tikai savādi manī paskatās. Man liekas, viņa kaut ko slēpj. Solveiga slauc govis, bet Jouhans un Palli vēl strādā pļavā. Es sēžu uz sola un velku nost zeķes, kad virtuvē ienāk Solveiga ar piena spaini rokā. Viņa ir drūma, viņas sastingusi seja neko neizteic. Viņa pamet ātru skatienu uz Gudrunu. Gudruna aiziet, nesagaidījusi manas zeķes. Visā šajā rīcībā ir kaut kas mīklains. Laikam esmu nogrēkojies, būšu izdarījis kaut ko neatļautu. Taču izrādās — ir pavisam citādi.
— Mīļo Hjalti, — Solveiga iesāk, — no Hruthoularas bija atskrējis mazais Gisli un atnesa man vēstuli.
Solveiga var neturpināt. Es jau zinu, ko viņa teiks. Ledains aukstums
mani sastindzina, un es saraujos, lai slēptu savas jūtas.
— Vēstule ir no tavas māmiņas, — Solveiga turpina. — Viņa man lūdz tev paziņot bēdīgu vēsti. Es ceru, ka tu turēsies dūšīgi, dārgo Hjalti, un šo vēsti uzņemsi vīrišķīgi un mierīgi. Tava māsiņa Doura ir nomirusi.
Jā, es šo vēsti uzņemu mierīgi. Es pat velku nost otru zeķi, kaut arī tā man pie kājas ir kā pielipusi. Es paredzēju, ka tas tā notiks. Paredzēju tajā pašā dienā, kad neturēju savu vārdu un piemānīju Douru. Taču es turos braši un klusēdams klausos Solveigas vārdos, ka Dourai varbūt tā esot pat labāk. Par to es neesmu pārliecināts. Zinu tikai, ka man bija maza māsiņa, kura mani ļoti mīlēja. Kamēr mēs dzīvojām kopā es viņu bieži tiku ķircinājis. Kad viņu pēdējo reizi apciemoju, man negribējās pakavēties pie viņas ilgāk. Pēc tam es neturēju vārdu, neizpildīju, ko viņai solīju. Ko lai saka par tādu zēnu? Nekā laba.
Man bail pašam no sevis. Nepiedodami, pavisam nepiedodami ir nepildīt solījumu, ko esi devis mirējam. Ko par mani domā Doura? Viņa taču tagad, protams, ir jau eņģelis. Un kāpēc brālis, kas zaudējis māsiņu, tagad neļaujas bēdām? Kāpēc viņš neraud? Nē, tas nav labs, nemaz nav labs brālis!
Turpmākajās dienās es domāju tikai par Douru. Ļaudis man apkārt kaut ko dara, par kaut ko runā, bet viņu rīcībā un vārdos es nesaskatu nekādas jēgas. Lai kur es ietu, lai ko darītu, sev acu priekšā vienmēr redzu Douru.
Es dzīvoju atmiņās par viņu. Nekad agrāk nebiju sapratis, cik viņa
ir brīnišķīga. Un, kaut arī es nojautu, ka tā var notikt, tomēr grūti ticēt, ka viņa mirusi. Man ausīs aizvien vēl skan Douras balstiņa, un, atceroties viņas pirmos bērna šļupstus, acīs sariešas asaras. Taču tās tūlīt pat nožūst. Es neuzdrīkstos pat raudāt. Neesmu bijis labs brālis.
Kaut gan Gudruna arī agrāk bija pret mani laba, bet šajās dienās viņa ir sevišķi laipna, tāpat arī Solveiga. Seit visi ir labi cilvēki, kaut ari Jouhans, tāpat kā iepriekš, neveltī man uzmanību, bet Palli nav laika domāt ne par ko citu kā vienīgi par Sigu un abu nākotni.
Nākošajā svētdienā būs dievkalpojums Hreinpridi baznīcā, un Hruthoulara atrodas tieši blakus šim dievnamam. Pēc dievkalpojuma notiks apstāvēšana. Man atļauj doties turp, bet es pats negribu. Mana atteikšanās rada izbrīnu. Uz baznīcu dodas Solveiga un Jouhans. Un, kad viņi atgriežas mājās, Solveiga man paziņo svarīgu jaunumu.
— Redzi, mazuli, cik es saprotu, tu pie mums vairs ilgi nepaliksi. Māmiņa grib tevi ņemt līdzi uz Hreinpridi. Viņa, nabadzīte, ļoti pēc tevis ilgojas un turpmāk grib tevi uzturēt pati. Tas arī saprotams. Nav jau visai patīkami dzīvot uz apriņķa rēķina. Un tev arī laikam ļoti gribas no mums aizbraukt, vai ne?
— Nē, — es atbildu tikko dzirdami, jo apzinos, ka nav labi melot.
Īstenībā mana sirds var no laimes vai pārplīst: beidzot taču es atkal
dzīvošu kopā ar māmiņu!
Pēc tam es visu pārdomāju un atrodu arī šeit savas ēnas puses: daudz ko Leigamiri mājās esmu paguvis iemīlēt, pie daudz kā pierasts. Visas turpmākās dienas es gan tvīkstu cerībās par nākotni, gan raizējos par to. Beidzot cerības tomēr uzvar. Vai tad tie, kam liktenis lēmis pastāvīgi pārvākties no vienas mājas uz otru, maz drīkst kaut kam pieķerties?
Lai kā tas arī būtu, manā dzīvē paredzamas lielas pārmaiņas, un to gaidās viss, kas ir ap mani, tagad liekas neinteresants un maznozīmīgs. Toties Helga ir noskumusi.
— Man būs ļoti garlaicīgi, Hjalti, kad tu aizbrauksi, — viņa bieži gaužas.
— Tā būs tikai pirmajās dienās, — es atbildu, — pēc tam tu mani ātri aizmirsīsi.
— Nē, nē, Hjalti, es ļoti ilgi pēc tevis skumšu un pat raudāšu, viņa apgalvo.
— Nu ko tu, Helga, — es nopietni iebilstu. — Raudāt nevajag — tas ir muļķīgi.
Adi un Ouli laikam ari nožēlo, ka es braukšu projām. Taču brāļi neizrāda savas jūtas. Līdzko es iebilstu par savu aizbraukšanu, abi vienā balsī apgalvo, ka pavasarī ari viņi pārcelšoties uz apriņķa pilsētu. Un tur, protams, kļūšot par ļoti ievērojamiem cilvēkiem.
Lēnām un garlaicīgi velkas lietainās rudens dienas. Zināma izklaidēšanās ir tikai kārtējā aitu savākšana aplokos. Bet, taisnību sakot, visu var paciest: gan garlaicību, gan vienmuļību, pat aitu zarnu tīrīšanu, kaut gan sliktāku darbu laikam būs grūti sameklēt.
Pienāk arī mana aizbraukšanas diena. Tā ir pirmā ziemas diena. Vēl pagājušā gadā, tieši 1. decembrī, mēs ar Helgu sēdējām uz zemes vaļņa
mājas tuvumā, un toreiz laiks pieturējās vēl vasarīgi silts. Turpretī šodien piesalst, pūš auksts ziemelis, un kalnu virsotnes jau apsegušās ar lielām sniega cepurēm, kaut gan nolaisties lejā, sētās, sniegs nav vēl uzdrīkstējies.
Es pieceļos agrāk, nekā parasts, un eju uz otru māju atvadīties. Hatlgrimūra nav mājās, Groua ir govju kūtī, bet Ouli un Adi vēl gultā. Es steidzīgi paspiežu brāļiem roku un lūdzu pasveicināt tēvu un māti. Garai sarunai un kaut kādiem filozofiskiem prātojumiem man nav laika. Pats par sevi saprotams, mums vajadzētu par daudz ko cits citam pateikties, bet mēs to aizmirstam izdarīt. Nekas! Kas to lai zina, varbūt vēl kādreiz tiksimies? Pēc tam es atvados no Sigas, un viņa mani nobučo uz vaiga. Lūk, kā dažreiz dzīvē atgadās! Siga taču tā arī netika uzzinājusi manas jūtas pret viņu. Esmu priecīgs, ka viņa to nav uzzinājusi. Vismaz tagad varu nesamulsis saņemt viņas skūpstu.
Mājinieki visi jau ir iznākuši pagalmā, lai atvadītos no manis. Līdz Hruthoularai mani pavadīs Palli. Es klusēdams atvadoties nobučoju visus pieaugušos. Visi kā viens novēl man laimīgu dzīvi. Tikai Jouhans smīnēdams piezīmē:
— Uz redzēšanos, Hjalti, uz redzēšanos, dārgais. Paldies tev par visu. Savu aitiņu tu pagaidām atstāsi pie mums?
Sabāzis rokas kabatās, viņš stāv manā priekšā, bet es esmu apjucis un samulsis. Man ir kauns, ka biju pavisam aizmirsis Oufeigu.
— Labi, Hjalti, par to nedomā. Rīts gudrāks par vakaru. Kādreiz jau tu par viņas barošanu samaksāsi, — Solveiga mani nomierina.
Es turpinu atvadīties.
Solveiga mani cieši noskūpsta un novēl visu labu. Pēc tam viņa pieliek pie acīm priekšauta stūrīti, slauka tās un smaida. Es noskūpstu Gudrunu. Viņas seja ir tikpat laipna un mīlīga, balss tikpat mierīga kā vienmēr. Kamēr es atvados, viņa sameklē manu roku un iespiež tajā piecu kronu papīra naudas gabalu. Tad es viņu noskūpstu vēlreiz. Pēc tam es atvados no vecā Helgi, un mana seja iegrimst viņa bārdā. Viņš man papliķē uz pleca:
— Ceru, ka no tevis iznāks cilvēks, manu zēn. Tā, redz.
To pateicis, viņš ievelk nāsīs lielu šķipsnu tabakas.
Pienākusi mazās Helgas kārta. Ak, kāpēc gan es skūpstījos ar visiem?
Tagad man arī viņa jānoskūpsta. Nu, ko darīt, lai jau notiek. Es ātri pagriežos pret viņu, un mēs saskūpstāmies. Helga it nemaz nesamulst un ar abām rokām cieši apķeras man ap kaklu. Pēc tam viņa novēršas un raudādama iemetas istabā, bet es aizeju, aizeju smaidīdams.
Palli uzveļ visu manu mantību sev uz muguras. Tas ir neliels maišelis un mana mīļā lādīte. Ceļā mūs sagaida Siga, lai vēlreiz nobučotu savu Palli. Es to varu saprast. Viņa laikam Palli ļoti mīl. Beidzot mēs izejam uz ceļa un kājām dodamies uz rietumiem, pa to pašu ceļu, pa kuru kādreiz aizjāja mana māmiņa. Liekas — tas noticis tikai vakar. Bet tagad pa šo ceļu aizeju es.
Kamēr es aizveru vārtus, Palli stāv un apskata ganības. Pēc tam viņš saka:
— Ja nolīdzinās visus šos ciņus, šeit būs labs tīrums.
Kājniekam ceļš līdz Hruthoularai ir diezgan tāls. Palli apgalvo, ka manas paunas esot ļoti smagas. Es viņam pilnīgi piekrītu un ar to pat lepojos.
Manas domas un jūtas kaut kā dalās: te es domāju par nākotni, te atceros pagātni. Pagātne daudz laika neprasa. Dažos īsos mirkļos man atmiņā garām aizslīd visi notikumi, kādus Leigamiri mājās esmu piedzīvojis, — gan kā es, sargādams laukus, dežurēju pa naktīm, gan kā būvēju baseinu. Neesmu aizmirsis arī savu Hosu. Jā, man ir ko atcerēties. Ari Palli iegrimis savās domās. Viņš sakārto ērtāk sev uz pleca manas paunas un saka, it kā skaļi domādams:
— Ja tev nākošajā vasarā iekrīt būt šinī pusē, ceru, ka tu, dārgo Hjalti, ienāksi arī pie manis un Sigas.
Es viņam to apsolu. Un Palli turpina skaļi domāt:
— Rietumu māju saimniecībā, protams, nevar neko lielu izvērsties. Vairāk kā divas govis šajā saimniecībā neizturēsi.
— Un tavs zirgs Skjone paliks bez siena, kaut arī tu būsi saimnieks, — es atbildu.
— Siens ir pārāk dārgs, lai to izbarotu zirgiem, — Palli iebilst.
Beidzot mēs esam sasnieguši Hruthoularu. Tur jau gaida kalps no
Hreinpridi mājām. Viņš pavadīs mani un māmiņu. Šoreiz man Hruthou- larā nav ilgi jāuzkavējas. Es arī negribu šeit ilgi palikt. Es atvados no Palli un lūdzu viņu pasveicināt visus Leigamiri iedzīvotājus.
— Neaizmirsti, ka apsolījies pie mums ienākt, ja nākošajā vasarā būsi šajā pusē, — atvadoties Palli man atgādina. — Varbūt tad es varēšu tevi pacienāt ar krūzi kafijas un gabaliņu plāceņa.
Manas un māmiņas mantas ir iekrautas ratos, bet paši mēs ejam kājām — Hreinpridi no šejienes nav tālu. Es turos tuvāk pie māmiņas. Mūsu ceļi ir atkal satecējuši kopā, un mani pamazām pārņem kaut kāda neapjausta miera un drošības sajūta. Tagad man nav ne no kā jābaidās pie manis ir māmiņa, un es ceru, ka tagad mēs nekad vairs nešķirsimies. Tiesa, māmiņa vairs nav tāda, kādu es viņu pazinu agrāk. Protams, māmiņa ir priecīga, pat ļoti priecīga, ka mēs atkal esam kopā, bet viņa runā vienīgi par mūsu bēdām. Nevis par mani, ne par mūsu nākotni, bet tikai par Douru. Es neiebilstu — tam tā jābūt. Es pats brīnos, kāpēc agrāk tik maz domāju par savu māsiņu. Man viņu vajadzēja biežāk atcerēties. Un mana satikšanās ar māmiņu nav nemaz tik priecīga, kādu es to visas šis dienas biju iztēlojies . . .
Ceļš vijas gar lavas malu. Kalni palikuši aizmugurē, un mēs ejam p<i līdzenumu uz jūras pusi. No kalniem uz jūru — tāds ir mūsu ceļš. Doties no kalna lejā taču ir daudz vieglāk, kā to man kādreiz teica Palli.
Mums aiz muguras ratu riteņi, ripodami pa sasalušo ceļu, čīkst un čīkst.
Mēs atkal pārvācamies.
11