Es kavējos atmiņās… Man ir deviņi gadi . . . Mēs atkal pārvācamies. Jāju uz bēra zirga un dodos pretī nezināmai nākotnei.
Diena sliecas uz vakara pusi. Jau pavasaris, bet laiks pieturas nejauks. Kalnu virsotnes tītas sudrabainā miglā. Šur un tur pie pašām mājām no zemes spraucas jauni, zaļi dzinumi, bet ganībās vēl redzama pērnā kūla
Tas gan tikai tā liekas no pirmā acu uzmetiena. Palūkojies uzmanīgāk, un ieraudzīsi gan šeit, gan tur starp pelēcīgi dzelteniem stiebriem pirmo zaļo, sulīgo zālīti. Tāpēc laikam arī aitas, kas ganās takas tuvumā, nepievērš mums ne mazāko uzmanību. Tikai tad, kad esam pavisam tuvu, tās satrūkstas un pajūk katra uz savu pusi. Vai nu viņas sajūt zemes drebēšanu, vai arī dzird mūsu ratu riteņu čerkstoņu. Mazu gabaliņu paskrējušas, tās apstājas un sāk klusi blēt. Un tad kā pēc komandas no tuvējām ieplakām izveļas mazi, balti kamoliņi, tie ir jēri, kas traucas pie savām mātēm un alkatīgi zīž pienu.
Šie maziņie laikam tikai vakar nākuši pasaulē. Ieturot azaidu, tiem vēl nevajag nolaisties uz ceļiem, kā tas jādara vasaras beigās. Piespiedušies pie mātes, jēriņi zīž un zīž, un bez mitas virpina mazās, baltās ļipiņas. Lielās aitas ar mātes lepnumu cienīgi noskatās uz garāmbraucējiem. Tās nebaidās no cilvēkiem, nebaidās pat no melnā, pinkainā suņa, kas, sagriezis asti gredzenā, skrien pa ceļu visiem priekšgalā. Un tas arī tiešām ir ļoti kārtīgs suns. Aitām viņš nepievērš ne mazāko uzmanību, toties reti palaiž garām kādu cini, to neapostījis un nepagodinājis ar parasto suņa uzmanības apliecinājumu.
Pēc tam viņš pagaida ceļiniekus un atkal skrien teciņus pa priekšu.
Vīrietim, kas jāj man blakus, ir kalsna seja, pelēkas acis un nav bārdas. Galvā viņam ir rūtaina naģene, kas pastumta slīpi uz labo pusi. Viņš sēž melnā zirgā, kam balta zvaigznīte pierē. Segli ir diezgan jauni, bet viena kāpšļa siksna ir īsāka par otru, un tāpēc viņš sēž šķībi, uzrāvis vienu plecu uz augšu. Šādā stāvoklī viņš jāj visu dienu, vezdams pavadā gaiši bēro zirgu Blēsi, kas iejūgts mūsu ratos. Blesis staipa kaklu, miedz acis un reizi pa reizei rausta pavadu. Mutes dzelži viņam iespiedušies lūpās, uz tām parādījušās zaļganas putas.
Sieviete vai nu turas blakus vīrietim, vai jāj mazu gabaliņu pa priekšu. Viņa sēž sieviešu seglos uz rudās ķēves ar gaišām krēpēm. Galva sievietei apsieta ar šalli, tā aizsedz arī seju, bet melnie ceļa brunči no vienas vietas aplipuši ar zirga spalvām. Zirgi met spalvu — tos nevar pat noglāstīt: lielas spalvu šķipsnas tā vien līp pie rokām. Sieviete ir neliela auguma. Platie brunči apslēpj skaistas, jaunavīgi slaidas kājas melnos, īsos saišu zābaciņos. Šī ir visskaistākā sieviete, ko es pazīstu. Viņa taču ir mana māte. Klēpī viņa tur mazu meitenīti, kas satīstīta daudzās drēbītēs. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka tas ir kaut kāds tīstoklis, bet tad var pamanīt divas acis un mazu deguntiņu. Meitenīte ir mana māšele, un viņu sauc par Douru.
Nu, bet tagad par puisēnu, tas ir, par mani pašu. Sis ceļojums ir uzsākts viņa dēļ, tāpēc no mana viedokļa viņš šeit ir galvenā persona. Man liekas, ka puisēns ir diezgan simpātisks, kaut arī ar sevišķu skaistumu nevar lepoties — deguntelis aiz pārmērīgas ziņkārības uzrauts uz augšu, un arī acis viņš blisina vairāk, nekā vajadzētu.
Es jāju uz dūkanbēra zirga. Zirgs nav sukāts, uz kakla tam nokarājas garas krēpes, bet acis aizsedz pieres krēpes. Es sēžu seglos, kāpšļu siksnas ir uzsietas, cik vien augstu iespējams, tomēr kāpšļus es nevaru aizsniegt, un jājot kājas man kuļājas zirgam gar sāniem.
Ratos sakrauta visa mūsu iedzīve — maisi ar gultas veļu un lāde ar izliektu vāku. Lāde ir ļoti skaista, uz vāka uzzīmētas rozes. Pa kreisi no slēdzenes redzams skaitlis «18», bet pa labi — «86». Lādei ir sava interesanta vēsture. Jau kuro reizi tā maina dzīves vietu, tiek pārvesta uz jaunu māju! Ar lādi saistās manas atmiņas par visām tām mājām, kur tā kādreiz atradusies. Taču pašlaik es par to nedomāju. Te redzams tik daudz jauna, un man nav laika domāt. Es nedomāju pat par mazo, dzelteno lādīti, kas atrodas ratos aizmugurē, kaut arī tajā glabājas visi dārgumi, kas tik mīļi manai sirdij. Arī lādīte pārceļo. Rūpīgi pārsieta ar virvi, tā ir novietota ratu apakšā.
Mēs braucam garām viensētām, es rādu uz tām un jautāju:
— Mamm, kā sauc šo viensētu?
Māmiņa visu zina. Šos nosaukumus arī es esmu dzirdējis, kaut arī nekad agrāk nebiju šīs mājas redzējis. Man par tām stāstīja, un es katru to biju iedomājies savā iztēlē. Diemžēl izrādījās, ka īstenībā tās izskatās pavisam citādas.
Mūsu ceļš ved uz dienvidrietumiem, un mēs aizvien vairāk attālināmies no viensētām, kas atrodas augstāk kalnos. Ceļš stiepjas gan pa grantētu līdzenumu, ko klāj virši un sūnas, gan pa piekalnēm un šaurām purvu strēmelēm.
Mēs dodamies lejup pa ieplaku, tai abās pusēs paceļas kalni. Pa ieplaku tek strautiņš — tik maziņš, ka mēs to bez grūtībām bieži vien šķērsojam. Bet drīz kalni attālinās. Mēs iejājam ielejā, pie lielākas upītes, kur nemanot ietek arī mūsu strautiņš. Pa kreisi, upītes otrajā krastā, kalni
pavisam izzūd, pāriedami pauguros, ko klāj pelēki krūmi, kas pēc ziema.» sala vēl stāv kaili.
Pa labi, tīrumā, kalnu piekājē redzama neliela viensēta . .. Nē, esmu kļūdījies — izrādās, tur ir divas mājas. Blakus tām tieši no zemes laužas ārā lieli tvaika mutuļi.[1] es tūlīt noprotu, kas šīs būs par mājām, par to varētu arī nejautāt, taču es nespēju atturēties to nedarījis.
Tā ir Leigamiri. Mūsu ceļa mērķis.
Es skatos uz mājām, un visa pasaule manās acīs nobāl. Pats es kļūstu
mazs un bezpalīdzīgs, dzīve uzreiz zaudējusi savu skaistumu un jēgu. Manu jauno dvēseli nomāc smagas domas, neatvairāmas skumjas sažņaudz sirdi. Es jūtu: kaut kas ir zudis uz visiem laikiem un nekad vairs neatgriezīsies. Vīrietis, kas jāj kopā ar mums savos čīkstošajos seglos uz melnās ķēves, man vairs neliekas labs un laipns. Nē, tas ir briesmīgs, nepielūdzams cilvēks — viņš taču atņem to vienīgo balstu, kas man palicis dzīvē. Viņš atņem man māmiņu un māsiņu. Vai tad vēl ir vērts dzīvot šajā pasaulē?
Leigamiri jau gandrīz ar roku aizsniedzama. Tikai īsu brītiņu mēs vēl pabūsim kopā. Tiesa, kaut kur dvēseles dziļumos vēl kavējas neskaidra cerība: varbūt kaut kas izjauks notikumu gaitu? Taču nekas nenotiek, šķiršanās brīdis nepielūdzami tuvojas.
Mēs nogriežamies sāņus no upītes un virzāmies uz māju pusi. Akmeņains ceļš ved tieši pa purvu un zem zirgu pakaviem līgojas. Mājas stāv piekalnē pavisam tuvu viena otrai. Beidzot iebraucam Austrumu māju pagalmā.
Tukla, gaišmataina sieviete iznāk no mājas un laipni sasveicinās ar mums. Viņai ir apaļa, smaidīga seja, uz muguras atmestas viņas krāšņās pīnes. Sieviete paņem rokās Douru, lai māmiņa varētu vieglāk nokāpt no zirga.
— Labdien, Inga, labdien, dārgā!
Viņas saskūpstās divas vai trīs reizes, bet varbūt arī četras reizes.
Pēc tam sieviete pienāk pie manis. Es vēl aizvien sēžu savos seglos.
— Tad redz, kur puisēns! Ļoti jauks puišuks. Nu labdien, mīļais, labdien! Mani sauc par Solveigu, un es, acīm redzot, būšu tava saimniece. Ko tu par to teiksi?
Es klusēju un tikai pieklājības dēļ kustinu lūpas. Varbūt es arī sveicinu.
Sieviete izceļ mani no segliem un nolaiž zemē.
— Mīļo knauķi, cik tu esi jauks! Tevi taču sauc par Hjalti, vai ne tā?
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
Viņa noskūpsta man vaigu, pēc (tam otru, uzceļ uz lieveņa un pievēršas vīrietim melnā svīterī, kas turpat stāv, sabāzis rokas kabatās. Es tikai tagad viņu pamanu.
— Klausies, Jouhan, — viņa tam saka, — liec, lai Palli pabaro zirgus, kamēr ciemiņi pakavēsies pie mums. Esiet tik laipni, nāciet, lūdzu, iekšā.
Taču vīrietis, kas veda pavadā Blēsi, atrunājas, ka drīz būšot vakars, bet līdz Hruthoularai neesot tālu — vai tad būtu vērts izjūgt zirgu — un arī kafiju dzert neesot īstais laiks. Gan jau te ieskriešot citureiz, viņš solās. Pēc tam viņš, protams, ļaujas pierunāties un ieiet istabā.
Durvīs stāv maza meitenīte un skatās uz mums.
«Lūk, tāds tas puisēns!» viņa laikam domā pie sevis.
— Nāciet, lūdzu, iekšā! Esiet tik labi! — Solveiga gādīgi rosās.
Mūs aicina viesistabā. Istabā stāv mazas ērģelītes, pie sienām daudz portretu. Taču tie mani neinteresē. Gaitenī, iepretī durvīm, kas ved uz viesistabu, sākas kāpnes uz bēniņiem. Tieši pie šīm kāpnēm man laimējas ieķerties māmiņās brunčos, un tad arī drosme mani pamet. Trīcoša balsī es lūdzos:
— Māmulīt mīļā, es negribu palikt, es gribu pie tevis, māmulīt! Ļauj man jāt atpakaļ uz Breki!
— Klusāk, Hjalti, nevajag, mazulīti — viņa čukst. — Nerunā tik skaļi, mīļo dēliņ. Viss būs labi. Nu saņemies taču. Saproti, mēs nevaram palikt Brekē. Esi prātīgs zēns un papūlies nesarūgtināt māmiņu. Atceries, ko tu man solīji, mans labais.
Ak, kāpēc gan es devu tādu solījumu! Un tas tikai tāpēc, lai pierādītu savu vīrišķību. Kāda muļķība! Skaidrs, ka es pašlaik to negribu atcerēties, un tikai ciešāk ieķeros māmiņas brunčos.
— Māmulīt mīļā, nu kāpēc mēs vienmēr pārvācamies un pārvācamies? Man gribas atpakaļ uz Breki!
Te māmiņai ir dažādas atbildes. Viņa, lūk, esot nabadzīga un tikai lauk- strādniece. Es jau esmu to dzirdējis daudz reižu, un tas mani nepārliecina. Taču tagad māmiņa saka kaut ko citu:
— Vai atceries, Hjalti, kad mēs pagājušā gadā braucām uz Breki, tu teici, ka gribot palikt Sandē?
— Jā, es tā teicu, bet pēc tam man iepatikās Brekē.
— Arī šeit tev iepatiksies, tici man.
— Nē, māmulīt, es nevaru šeit palikt bez tevis un bez Douras! Māmulīt, tu man esi vismīļākā, ļauj man braukt kopā ar jums!
Tagad vairs nevajag lūgt, lai es runātu klusāk, mana balss jau tā ir gandrīz izgaisusi, un māmiņa tikko sadzird pēdējos vārdus. Viņa saņem manas rokas savējās, notupstas un čukst man ausī vārdus — tik pazīstamus, agrāk tik bieži dzirdētus:
— Hjalti, manu puisēn, nu saņemies, esi vīrišķīgs! Māmiņa arī negrib no tevis šķirties, bet viņa ir nabadzīga sieviete, strādā par kalponi, un dēliņš pie viņas nevar palikt. Māmiņa ir ļoti priecīga, ka labi ļaudis tevi šeit pieņem. Un bez tam, mīļo dēliņ, tu bieži varēsi nākt pie mums ciemos, un mēs ar Douru apciemosim tevi. No šejienes taču līdz Hruthoularai nav nemaz tālu, pareizāk — nav pārāk tālu. Atceries, Hjalti, tu solījies māmiņai labi uzvesties. Dari to māmulītes dēļ, esi taču vīrišķīgs, manu mazuli!
Vairāk es nedrīkstu bilst ne vārda. Māmiņas balss skan kaut kā savādi, un mani pēkšņi sagrābj bailes.
Blakus māmiņai īsajā, zilajā mētelītī uz savām taisnajām, resnajām kājelēm stāv Doura. Viņa skatās uz mani ar lielām, zilām acīm un savā bērna nezināšanā tomēr neskaidri noprot, ka šeit norisinās kaut kas tāds, kam nevajadzētu notikt. Kaut arī Doura bieži bija dzirdējusi, ka es nevarēšu dzīvot kopā ar viņu, bet man būs jādzīvo citā mājā, un būtu varējusi jau pie tā pierast, viņa jūt, ka esmu ļoti bēdīgs, ka māmiņa ir bēdīga un arī pašai nemaz nav priecīgs prāts. Ja jau tā, Doura nejūt nekādas vajadzības slēpt savas jūtas un vispār kaut ko slēpt no šiem svešajiem ļaudīm šajās mājās. Un viņa sāk skaļi un gauži raudāt.
— Māmiņ, māmiņ, — viņa elso, — es negribu, ka Hjalti paliek šeit! Te ir tik garlaicīgi un pretīgi! Es, māmiņ, negribu, ka viņš paliek te!
Māmiņa klusina Douru un aizrāda, ka bērnam nav pieklājīgi tā runāt.
Doura turpina stabulēt, toties man izdodas savaldīt asaras, kas jau sāk lauzties uz āru. Šķiršanās brīdis ir nenovēršams. Ja jau pasaules varenie kaut ko nolēmuši, vai tad mazs bērns te var ko izmainīt? Tas nav iespējams ne ar kādām asarām.
Mēs izejam pagalmā. Divi pieauguši vīrieši ātri izņem no ratiem maisu ar manām gultas drēbēm un lādīti. Viņi atsien mezglus, atbrīvo virves un atkal visu sasien tāpat, kā bijis. Man jau nemaz nav tik daudz to dārgumu — visi tie atrodas šajā mazajā lādītē. Daži kauli, kas krāsoti govju mēslos, nekrāsoti kauliņi un skaisti gliemežvāki. Un vēl ābece. Tie arī ir visi dārgumi.
Es atvados no māmiņas, bet cilvēki stāv pagalmā un skatās. Māmiņa skūpsta mani un lūdz dievu sargāt mani. Es nesaku ne vārda, stāvu, klusi piespiedies pie māmiņas, un ar rokām esmu aptvēris viņas kaklu. Tad lēnām atbrīvojos no viņas skavām, ņemu savu dzelteno lādīti, it kā gribēdams aiznest to kādā slepenā vietā. Lādīte ir vienīgais draugs, kas paliek kopā ar mani.
Taču man tā atkal jānoliek zemē, jo esmu aizmirsis atvadīties no Douras. Viņa strauji metas man ap kaklu. Viņa vēl joprojām šņukstēja, bet tagad sāk atkal skaļi raudāt. Tā vairs nav raudāšana, bet īsti asaru plūdi. Māmiņa ir uzkāpusi savā zirgā, un saimniece Solveiga stāv, lai viņai padotu uz ceļiem meitu. Dzirdēdama Douras skaļās raudas, Solveiga nolaiž rokas. Viņas apaļīgajos vaigos pavīd smaids, kas drīz pārvēršas grimasē. Solveiga zaudē pacietību.
— Ak tu kungs, cik šausmīgs bērns!
— Jā, šī mazā, liekas, ir mazliet spītīga, — piebilst vīrietis melnajā svīterī, nenoteikti paraustīdams plecus.
Māmiņa klusē, cilvēks, kas sēž melnajā zirgā, mulsi smaida. Kaut kādi cilvēki stāv durvīs un skatās, kā mēs atvadāmies. Beidzot Solveiga paceļ Douru un saka:
— Nu, nu, mana labiņā! Beidz taču raudāt. Hjalti paliks pie mums, viņš būs šeit pie manis.
Doura jau ir izraudājusies, aizvien retāk nobirst asaras, bet mani atlaist viņa negrib ne par kādu cenu pasaulē.
— Manu meitiņ, ļauj krustmātei iecelt tevi seglos, — māmiņa viņu lūdz.
Doura turas stingri un vēl ciešāk spiežas pie manis. Bet vai tas ko līdzēs? Vai tad viena maza meitenīte ir spējīga neļaut visiem šiem pieaugušajiem darīt tā, kā viņi izlēmuši? Šeit noteicēja ir Solveiga.
— Kas tas par bērnu! — viņa atkal vaimanā.
Viņa atliec Douras rokas, atbrīvodama manu kaklu
no māsiņas ciešā apkampiena, un mūsu brēkulei gribot negribot jāpiekāpjas.
Solveiga ir spēcīga, un meitenīte jau nākošajā mirklī sēž māmiņai uz ceļiem. Nelīdz ne lūgšanās, ne spārdīšanās ar kājām. Doura neprot citādi aizstāvēties, tāpēc izmēģina šo pēdējo līdzekli.
Zirgi sāk soļot, un ratu riteņi sāk ripot uz rietumiem. Blesis savelk pavadu, bet vīrietis uz melnā zirga iesēžas šķībi seglos, viens plecs viņam paceļas augstāk nekā otrs. Pa priekšu uz bērās ķēves jāj sieviete, meitenītes raudas izgaist tālumā.
Tuvojas vakars. Migla, kas visu dienu bija krājusies virs kalnu virsotnēm, nemanāmi izklīst, uņ aiz kalniem, tieši virs mājas, atsedzas stūrītis zilas debess.
Es stāvu Leigamiri pagalmā viens starp svešiem cilvēkiem. Taču viņu
nav daudz, un drīz vien mēs jau esam iepazinušies. Vīrieti melnajā svīterī sauc par Jouhanu, viņš ir saimnieks. Arī viņa vecāki dzīvo šeit. Veco sievieti sauc par Gudrunu, viņa pret mani ir ļoti laipna. Vecais vīrs ir plikgalvis, gandrīz bez matiem, toties bārda viņam ir gara gara. Viņš tur rokā lielu tabakdozi un visu laiku bāž degunā tabaku.
Man ir tāda sajūta, ka viņš gribētu kaut ko teikt. Acīm redzot, mans biklums izraisījis viņā līdzjūtību, bet viņš neatrod vārdus, lai mani uzmundrinātu. Viņš ilgi glauda bārdu un beidzot saka:
—: Tā, tā, draudziņ. Bet vai spēks tev ir? Nē, spēka man nav.
— Nu, varbūt priekš saviem gadiem tu esi spēcīgs, mazais? Vīriešiem jābūt spēcīgiem, tad nav ne no kā jābaidās, pat ļaunie gari nevar neko padarīt. Tādas tās lietas.
— Nepiesienies puisēnam, Helgi, — vecā sieviete saka, jo veco vīru sauc par Helgi.
Viņš smejas, un viņa pelēkā bārda sāk kustēties, bet zilās acis kļūst pavisam maziņas. Bez šiem ļaudīm, par kuriem es jau pastāstīju, šeit ir vēl meitene — vai atceraties, viņa stāvēja durvīs? Meiteni sauc par Helgu, un arī viņai ir deviņi gadi. Beidzot, vēl ir Palli, pavisam jauns cilvēks. Viņš šeit ir kalps. Palli ir liels deguns, kupls melnu matu cekuls, bet zodu un vaigus klāj gari, melni bārdas rugāji — viņš sen nav skuvies. Palli ir lielas, pelēkas acis, tievs, garš augums un stiegrainas strādnieka rokas. Tie arī ir visi mājas iedzīvotāji.
— Helga, meitiņ, esi pret puisēnu laba. Viņam, nabadziņam, šeit bez māmiņas laikam būs skumji.
— Jā, redzams, viņam, nabadziņam, skumji, — Jouhans piebalso. Viņš viegli parausta plecus un abi ar sievu ieiet iekšā.
Mums abiem nemanot, bijām palikuši uz lieveņa divatā — meitene un es. Šķiet, nebija visai prātīgi uzdot mani pieskatīt mazai meitenei. īsu brītiņu mēs klusēdami skatāmies viens otrā. Beidzot viņai iešaujas galvā lieliska doma —izrādīt man māju. Tas ir ļoti labs priekšlikums. Māja ir liela.
Bez viesistabas, ko es jau minēju, apakšā ir vēl saimnieku guļamistaba. Tā atrodas gaiteņa otrā pusē. Augšā, bēniņos, mājas dienvidu pusē, šķērssiena norobežo mazu istabiņu. Pašlaik te neviens neguļ, meitene man paskaidro. Bēniņos ir vēl divas istabiņas un lūka ar vāku, te uz apakšējo stāvu ved kāpnes ar margām.
— Šeit guļ Palli, — meitene paskaidro, ieiedama vienā no bēniņu istabām, kur sienā virs gultas ir mazs lodziņš. — Ari tu šeit gulēsi, — vina piebilst, rādot uz otru gultu, kas stāv iepretī.
To es sapratu, un te nebija vairs ko paskaidrot.
Mājas priekšējā daļā, tās ziemeļu pusē, atrodas virtuve ar vaļēju pavardu, bet dienvidu pusē ir otra virtuve ar nelielu plītiņu. Te mājas ļaudis ēd, un no šejienes var nokļūt pagrabā, tur atrodas pieliekamais. Pieliekamajā novietotas lielas mucas. Vienās glabājas dzīvnieku iekšas, otrās varbūt galvas, bet trešajās, protams, biezpiens. Gar sienu sarindoti skapji. Saimnieci, kā jau zinām, sauc par Solveigu. Man tāda nojauta, ka Solveiga ir galvenā noteicēja gan mājā, gan sētā, bet šeit, pieliekamajā, viņas vara liekas neierobežota. Meitene par to nestāsta, taču tas skaidrāks par skaidru, jo visur nojaušama saimnieces roka, visur mājo viņas neredzamais gars. Mucas izskatās ļoti līdzīgas viņai, un pieliekamajā no katra plaukta, no katra skapja sadzirdama viņas balss. Es to sajūtu, bet pašlaik manas domas nodarbina pavisam kas cits.
Beidzot jāiet gulēt, un es, ierāpies gultā, kas atrodas iepretī Palli gultai, tūlīt ierokos spilvenā. Arī pārējie iet pie miera.
— Mazais vīriņš jau aizmidzis, — vecais Helgi saka, parādīdamies bēniņu lūkā. — Tā, tā! Laiks gulēt, laiks atpūsties
Kad mājā iestājas klusums, man par daudz ko jādomā, un atmiņā cita pēc citas uzpeld dažādas ainas. Tās visas ir vienādas. Visas par māmiņu. Pasaulē neviens nav labāks par viņu. Viņa, lūk, aizbrauca, bet es paliku šeit viens. Viņa nozuda tur, kur vakaros aiz augstiem kalniem noriet saule, paņemdama sev uz ceļiem līdzi Douru. Es aizvien vēl dzirdu māsiņas balsi: «Hjalti, brālīt, nāc parotaļāties ar Douru… Hjalti nedrīkst darīt pāri savai Dourai.»
Man jādomā par māsu: tieši viņa šodien vairāk nekā citi juta man līdzi. Un tomēr māmiņas tēls atkal un atkal uzpeld manā atmiņā. Ausīs skan viņas maigā, čukstošā balss, visjaukākā balss pasaulē. Māmiņa lūdz, lai es vienmēr būtu labs puisēns. Kad viņa pieliecas, lai no manis
Iespējams, ka šo grāmatu pat nevar nosaukt par stāstu, bet drīzāk gan par īsu stāstiņu krājumu, tajos pastāstu visu, kas notika ar mani, ierodoties Leigamiri mājās. Visumā šie stāstiņi veido manu dzīves stāstu, tāpat kā viss, kas atgadījies ar tevi, veido tavu dzīves stāstu.
Divās Leigamiri mājās, kas atrodas vienā nokal nē, dzīvo divas zemnieku ģimenes. Tomēr, kaut arī mājas atrodas tuvu, starp tām uzcelta siena, ko ļoti grūti pārkāpt. Sienu uzcēluši abu māju iemītnieki, un dīvainākais ir tas, ka tā nav redzama. Un tomēr siena ir. Kad vienas mājas iedzīvotāji skatās uz kaimiņu pusi, šī siena visu izkropļo. Ļoti nelaba siena. Un, kad Jouhans, Austrumu mājas saimnieks, saka Solveigai: «Ir gan riebīgs vecis šis Hatlgrimūrs, vai ne, mana dārgā?» — tad vainīga ir tieši šī siena, naida un savstarpējās nesaprašanās siena. Tādas sienas ar vienkāršu aci nevar ieraudzīt.
Par Austrumu mājas iedzīvotājiem esmu jau nedaudz pastāstījis. Rietumu mājās dzīvo Hatlgrimūrs un Groua. Viņiem ir trīs bērni: divi zēni apmēram manā vecumā un gadus divdesmit veca meita. Meitu sauc par Sigu, bet zēnus — par Adi un Ouli. Abu sētu bērniem neatļauj kopā rotaļāties. Vienīgi Siga brīvi un bez ierobežojumiem staigā turp un atpakaļ, un tāpēc visi viņu mīl.
Tā arī bija visa novirze. Vēl gribu piebilst, ka šos notikumus stāstu nevis tāpēc, ka tie man liktos sevišķi svarīgi, bet vienīgi tāpēc, ka es tos zinu labāk nekā citu ko.
Ar dziļu cieņu Hjalti Hanesons